Mēs bijām meļi

22.

Vakarā pirms došanās uz Blčvudu pulksten desmitos zvana telefons. Mamma ir dušā. Es paceļu klausuli.

Elsošana. Tad smiekli.

“Kas tur ir?”

“Keidij?”

Es aptveru, ka runātājs ir bērns. “Jā.”

“Šeit Tafts.” Mirrenas brālis. Viņam nav manieru.

“Kāpēc tu vēl esi nomodā?”

“Vai tiesa, ka tu esi atkarīgā?” Tafts man jautā.

“Nē.”

“Esi pārliecināta?”

“Tu zvani, lai pajautātu, vai esmu atkarīgā?” Neesmu runājusi ar Taftu kopš nelaimes gadījuma.

“Mēs esam Bičvudā,” viņš saka. “Šorīt atbraucām.”

Man prieks, ka viņš maina tematu. Es pārmainu savu balss toni uz priecīgāku. “Mēs ieradīsimies rit. Vai tur ir jauki? Jūs bijāt peldēt?”

“Nē.”

“Vai šūpojāties riepas šūpolēs?”

“Nē,” atbild Tafts. “Tu tiešām esi pārliecināta, ka neesi atkarīgā?”

“Kur tev vispār radās tāda ideja?”

“Bonija. Viņa teica, ka man no tevis jāuzmanās.”

“Neklausies, ko Bonija saka,” es aizrādu. “Klausi Mirrenu.” “Par to jau es ari runāju. Bet Bonija ir vienīgā, kas man tic par Kadldaunu,” viņš saka. “Un es gribēju tev piezvanīt. Bet tikai ne tad, ja tu esi atkarīgā, jo atkarīgie neko nesaprot.”

“Es neesmu atkarīgā, tu, nejēga,” es saku. Lai gan, iespējams, es meloju.

“Kadldaunā spokojas,” saka Tafts. “Vai varu gulēt pie tevis Vindmērā?”

Man patīk Tafts. Viņš ir mazliet ķerts un viscaur vasarraibu-mos, turklāt Mirrena viņu mīl daudz vairāk nekā dvīnes. “Tur nespokojas. Mājai cauri vienkārši pūš vējš,” es saku. “Tas pūš cauri ari Vindmērai. Un tāpēc grab logi.”

“Tur spokojas gan,” Tafts uzstāj. “Mamma man netic, un Li-bertija ari ne.”

Būdams mazāks, Tafts bija viens no tiem bērniem, kas baidījās no briesmoņiem skapi. Vēlāk viņš bija pārliecināts, ka zem piestātnes dzīvo jūras briesmonis.

“Palūdz, lai Mirrena tev palīdz,” es viņam saku. “Viņa tev palasīs priekšā pasaku pirms gulētiešanas vai padziedās.”

“Tu tā domā?”

“Noteikti. Un, kad es aizbraukšu uz salu, es tevi aizvedīšu izbraukumā ar laivu, velkot aiz tās pūsli, un tu varēsi nirt, un mums būs lieliska vasara, Taft.”

“Labi,” viņš atbild.

“Nebaidies no vecās, dumjās Kadldaunas,” es viņam saku. “Parādi, kurš ir noteicējs, un rīt tiksimies.”

Viņš noliek klausuli neatvadījies.