Mēs bijām meļi

17

Rudenī pēc ceļojuma uz Eiropu es uzsāku projektu. Katru dienu es atdevu kaut ko no sev piederošajām lietām.

Es aizsūtīju pa pastu Mirrenai vecu Bārbiju ar īpaši gariem matiem, par kuru mēs mēdzām plēsties, kad bijām vēl mazas. Un aizsūtīju Džonijam svītrainu šalli, ko mēdzu bieži valkāt. Džonijam patīk svītras.

Manas ģimenes vecākajiem cilvēkiem - mammai, tantēm un vectēvam - skaistu lietu krāšana ir dzīves mērķis. Tas, kuram nomirstot būs visvairāk lietu, laimē.

Laimē ko? Tas ir jautājums, uz kuru es gribētu zināt atbildi.

Arī es mēdzu būt cilvēks, kam patik skaistas lietas. Tāpat kā mamma, tāpat kā visi Sinklēri. Bet es tāda vairs neesmu.

Mūsu Bērlingtonas māju mamma ir piepildījusi ar sudrabu un kristālu, lielajām fotogrāfiju grāmatām un kašmira plediem. Biezi paklāji klāj visu telpu grīdas, un pie sienām rindojas neskaitāmas gleznas, ko gleznojuši vietējie mākslinieki, kurus mamma atbalsta. Viņai patīk antīkais porcelāns, un viņa izliek to apskatei ēdamistabā. Viņa ir nomainījusi labi braucošo Saab pret BMW.

Nevienam no šiem labklājības un gaumes simboliem nav nekāda pielietojuma.

“Skaistums ir lietderīgs,” mamma strīdas. “Tas rada vietas izjūtu, personīgās vēstures izjūtu. Pat baudu, Keidensa. Vai esi kādreiz dzirdējusi par baudu?”

Bet domāju, ka viņa melo gan man, gan pati sev par to, kāpēc patiesībā viņai pieder visas šīs lietas. Katrs jauns pirkums liek mammai justies varenai, pat ja tikai uz mirkli.

Es domāju, ka māja, kas pilna ar glītiem nieciņiem, īpašuma un gleznu un gliemežvāku pirkšana no saviem mākslinieciskajiem draugiem, un karotes no Tiffany piešķir statusu. Senlietas un austrumnieciski paklāji citiem pavēstī, ka mana māte varbūt ari ir šķirnes suņu audzētāja, kas pārtrauca mācības Brinmoras koledžā, bet viņai tomēr ir vara, jo viņai ir nauda.

Atdošanai: mans gultas spilvens. Es nesu to, kamēr paveicu visu nepieciešamo.

Ārā pie bibliotēkas pret sienu ir atspiedusies meitene. Pie viņas potītēm stāv kartona trauciņš sīknaudai. Viņa nav daudz vecāka par mani.

“Vai vēlies šo spilvenu?” es jautāju. “Es izmazgāju spilven-drānu.”

Viņa paņem un apsēžas uz tā.

Tonakt mana gulta nav ērta, bet tā būs labāk.

Atdošanai: Karalis Līrs izdevums mīkstajos vākos, ko lasīju vidusskolas otrajā gadā, atrasts zem gultas.

Ziedots pilsētas bibliotēkai.

Man to vairs nevajadzēs lasīt.

Atdošanai: fotogrāfija ar vecmāmiņu Tiperu Lauksaimniecības institūta ballē, kur viņai mugurā ir vakartērps, bet rokās sivēns.

Mājupceļā es iegriežos tuvējā ziedošanas biedrībā. “Sveika, Keidensa,” stāvot aiz letes, mani sveicina Petija. “Ienesi vēl kaut ko?”

“Sī bija mana vecmāmiņa.”

“Viņa bija skaista dāma,” saka Petija, vērīgi aplūkojot bildi. “Esi pārliecināta, ka nevēlies izņemt fotogrāfiju? Vari ziedot tikai fotorāmīti.”

“Esmu pārliecināta.”

Vecmāmiņa ir mirusi. Viņas fotogrāfijas paturēšana neko nemainīs.

“Tu atkal biji kaut ko noziedot?” mamma jautā, tiklīdz esmu pārnākusi mājās. Viņa griež persikus ar augļu nazi. la.

“Ko tu atdevi šoreiz?”

“Tikai kādu senu vecmāmiņas fotogrāfiju.”

“Ar sivēnu?” Viņas mute noraustās. “Ak, Keidij.”

“Tā bija mana, un es drīkstēju to atdot.”

Mamma nopūšas. “Ja atdosi kādu no suņiem, es tev pilnas ausis piedziedāšu.”

Es pietupjos vienā augumā ar suņiem. Bošs, Grendels un Popi-ja sveic mani ar maigiem, pieklusinātiem rējieniem. Viņi ir mūsu ģimenes suņi, iznesīgi un labi audzināti. Tīrasiņu zelta retrīveri.

Popijai ir bijuši jau vairāki metieni mammas biznesam, bet kucēni un citi suņi dzīvo kādā saimniecībā ārpus Bērlingtonas. “Nemūžam to nedarītu,” es saku.

Viņu mīkstajās suņu ausīs es iečukstu, cik ļoti viņus mīlu.