Mēs bijām meļi

30.

Mamma ar vectēvu ir Jaunās Klērmontas virtuvē. Es viņus redzu cauri bīdāmajām stikla durvīm.

“Tu agri esi augšā,” viņa saka, kad ienāku. “Jūties labāk?” Vectēvam mugurā ir rūtains peldmētelis. Mamma ir apģērbusi bezpiedurkņu kleitu ar sīku sārtu omāru rakstu. Viņa gatavo kafiju. “Vai vēlies plācenīšus? Pavāre pagatavoja arī bekonu. Viss ir sildatvilktnē.” Viņa šķērso virtuvi un ielaiž iekšā suņus. Bošs, Grendels un Popija vicina astes un siekalojas. Mamma pieliecas un ar mitru drānu noslauka viņu ķepas, tad nevērīgi uzslauka arī grīdu, kur palikuši suņu dubļaino ķepu nospiedumi. Viņi muļķīgi un piemīlīgi apsēžas.

“Kur ir Fatima?” es jautāju. “Kur Princis Filips?”

“Viņu vairs nav.”

“Ko?”

“Esi pret viņu jauka,” saka vectēvs. Viņš pagriežas pret mani. “Viņi nomira nu jau pirms kāda laiciņa.”

“Abi?”

Vectēvs pamāj.

“Man ļoti žēl.” Es apsēžos viņam blakus pie galda. “Viņi cieta?” “Ilgi ne.”

Mamma atnes un noliek uz galda šķīvi ar aveņu plācenīšiem un vēl vienu ar bekonu. Es paņemu vienu plāceniti un apziežu to ar sviestu un medu. “Viņa bija maza, blonda meitenīte. Caur un cauri Sinklēra,” vectēvs sūdzas mammai.

“Mēs jau runājām par maniem matiem, kad biji atbraucis ciemos,” es viņam atgādinu. “Es ari negaidīju, ka tev tie patiks. Vectēviem nekad nepatīk krāsoti mati.”

“Tu esi viņas mamma. Tev jāliek Mirrenai nokrāsot matus atpakaļ, kādi tie bija,” vectēvs saka mammai. “Kas gan notika ar mazajām, blondajām meitenēm, kas mēdza te skraidīt apkārt?” Mamma nopūšas. “Mēs izaugām, tēt,” viņa saka. “Mēs izaugām.”