Mēs bijām meļi

63.

Pēc vakariņām mājupceļā uz Vindmēru mēs ar mammu klusējām. Bet, tiklīdz durvis aiz mums tika aizvērtas, viņa pagriezās pret mani. “Kāpēc tu mani neatbalstīji, runājot ar vectēvu? Vai vēlies, lai zaudējam šo māju?”

“Mums tā nav vajadzīga.”

“Es izvēlējos krāsas, flīzes. Es uz lieveņa izkāru karogu.”

“Mājā ir piecas guļamistabas.”

“Mēs domājām, ka būs lielāka ģimene.” Mammas seja saspringa. “Nekas gan no tā nesanāca. Bet tas nenozīmē, ka neesmu šo māju pelnījusi.”

“Mirrenai un pārējiem noderētu kāda lieka istaba.”

“Šī ir mana māja. Tu nevari gaidīt, ka es atteikšos no savas mājas tikai tāpēc, ka Besai ir pārāk daudz bērnu un viņa aizgāja no vīra. Tu nedrīksti domāt, ka viņa tā vienkārši var to man atņemt. Šī ir mūsu vieta, Keidensa. Mums par sevi jārūpējas.”

“Tu vispār dzirdi, ko pati runā?” es atcirtu. “Tev ir trasta fonds!”

“Kāds tam ar visu sakars?”

“Dažiem cilvēkiem nav vispār nekā. Mums ir viss. Vienīgais cilvēks ģimenē, kas ģimenes naudu arī ziedoja, bija vecmāmiņa. Bet tagad, kad viņas vairs nav, visus uztrauc tikai viņas pērles un viņas dekori, un viņas nekustamie īpašumi. Neviens necenšas naudu tērēt lietderīgi. Neviens necenšas padarīt pasauli labāku.”

Mamma piecēlās. “Tu nu gan jūties pārāka, vai ne? Tev šķiet, ka saproti pasauli daudz labāk par mani. Esmu dzirdējusi, ko Gets runā. Redzēju, kā tu burtiski apēd katru viņa vārdu kā saldējumu no karotes. Bet tev nav jāmaksā, rēķini, tev nav savas ģimenes, tev nepieder īpašumi, tu neesi redzējusi pasauli. Tev nav ne jausmas, par ko tu vispār runā, bet tomēr vieglu sirdi tiesā.”

“Tu sagrauj šo ģimeni, jo uzskati, ka tev pienākas skaistākā māja.”

Mamma piegāja pie kāpnēm. “Rīt tu aiziesi atpakaļ uz Klēr-montu. Un pateiksi vectēvam, cik ļoti mīli Vindmēru. Ka vēlies vasarās šeit vest arī savus bērnus. Tu pateiksi to viņam.”

“Nē. Tev jāstājas viņam pretī. Pasaki, lai viņš beidz ar jums visām manipulēt. Viņš tā uzvedas tikai tāpēc, ka skumst pēc vecmāmiņas - vai tad tu to nesaproti? Tu nevari viņam palīdzēt? Vai arī atrast darbu, lai viņa naudai nebūtu nozīmes? Vai atdot māju Besai?”

“Paklausies, jaunkundzi” Mammas balss bija dzelžaina. “Tu aiziesi un parunāsi ar vectēvu par Vindmēru vai arī uz visu atlikušo vasaru es aizsūtīšu tevi pie tēva uz Kolorādo. Un es izdarīšu to rīt. Zvēru, ka tas būs pirmais, ko rīt izdarīšu - aizvedīšu tevi uz lidostu. Un tu vairs neredzēsi to savu draudziņu. Skaidrs?”

Ar to viņa bija mani salauzusi.

Viņa zināja par mani un Getu. Un viņa varēja mūs izšķirt.

Viņa to izdarīs.

Es biju iemīlējusies.

Es apsolīju visu, ko viņa vēlējās.

Kad stāstīju vectēvam, cik ļoti es dievinu māju, viņš smaidīja un teica, ka kādu dienu man būs skaisti bērni. Tad viņš pateica, ka Besa esot viens mantkārīgs skuķis un ka viņa nolūkos neesot atdot manu māju viņai. Bet vēlāk Mirrena man pastāstīja, ka viņš tomēr esot apsolījis Vindmēru Besai.

“Es par tevi parūpēšos,” viņš esot teicis. “Tikai dod man mazliet laika, lai dabūtu ārā Peniju.”