Mēs bijām meļi

47

Otrās nedēļas beigās es atrodu Džoniju vienu pagalmā, būvējot kaut ko no Lego klucīšiem, ko viņš, visticamāk, ir atradis Redgeitā.

Man ir marinēti gurķīši, siera nūjiņas un pārpalikušais grilētais tuncis no Jaunās Klērmontas virtuves. Mēs nolemjam uz jumta nekāpt, jo esam tikai mēs divi. Mēs atveram ēdienu kārbas un sarindojam tās uz netīrā lieveņa malas. Džonijs stāsta, kā viņš vēlas no Lego uzbūvēt Cūkkārpas pili. Vai arī Nāves Zvaigzni. Vai pagaidi! Vēl labāk būtu uzbūvēt Lego tunci, ko piekārt pie sienas Jaunajā Klērmontā tagad, kad tur vectēvam vairs nav neviena izbāzeņa. Tieši tā. Žēl tikai, ka uz šīs sasodītās salas nav pietiekami daudz Lego tādam fantastiskam projektam, kāds ir Džonijam.

“Kāpēc tu nepiezvanīji vai neatsūtīji e-pasta vēstuli pēc negadījuma?” es jautāju. Es nebiju plānojusi uzsākt šādu sarunu. Vārdi vienkārši izspruka.

“Ak, Keidij.”

Es jūtos stulbi, tā jautājot, bet es gribu zināt.

“Tu gribi labāk runāt par Lego tunci,” Džonijs vilina.

“Es tikai domāju, ka varbūt nokaitināju tevi ar tām savām e-pasta vēstulēm. Tām, kurās jautāju tev par Getu.”

“Nē, nē.” Džonijs noslauka rokas savā sporta kreklā. “Es pazudu, jo esmu kretīns. Jo es kārtīgi nepārdomāju savas izvēles un esmu pārāk daudz saskatījies spraiga sižeta filmas, un esmu vairāk tāds kā ideju sekotājs.”

“Tiešām? Es par tevi tā nedomāju.”

“Tas ir nenoliedzams fakts.”

“Tad tu nebiji dusmīgs?”

“Es vienkārši biju dumjš muļķis. Bet ne jau dusmīgs. Nekad. Piedod, Keidensa.”

“Paldies.”

Viņš pagrābj sauju Lego detaļu un sāk tās likt kopā.

“Kāpēc Gets pazuda? Tu zini?”

Džonijs nopūšas. “Tas ir vēl viens jautājums.”

“Viņš teica, ka es nepazīstot viņa patieso būtību.”

“Tā varētu būt.”

“Viņš nevēlas runāt par nelaimes gadījumu. Vai par to, kas ar mums notika tajā vasarā. Viņš vēlas, lai mēs izturamies normāli, it kā nekas nebūtu noticis.”

Džonijs ir sarindojis savus Lego klucīšus rindās - zili, balti un zaļi. “Gets diezgan draņķīgi izturējās pret to meiteni Rakeli, uzsākot to visu te ar tevi. Viņš zināja, ka nav pareizi tā rīkoties, un tāpēc ienīda pats sevi.”

“Skaidrs.”

“Viņš negribēja būt tāds. Viņš vēlas būt labs cilvēks. Un tovasar viņš bija ļoti dusmīgs par to visu. Un, kad viņš nebija tev līdzās, kad vajadzēja, viņš ienīda sevi vēl vairāk.”

“Tu domā?”

“Man šķiet,” saka Džonijs.

“Viņš ar kādu tagad satiekas?”

“Ak, Keidij,” saka Džonijs. “Viņš ir viens pretenciozs ēzelis. Es viņu mīlu kā miesīgu brāli, bet tu viņam esi pārāk laba. Labāk atrod sev kādu jauku puisi Vermontā ar muskuļiem kā Dreikam Logerhedam.” Tad viņš pats sāk smieties.

“Tu esi nekam nederīgs.”

“Nevaru nepiekrist,” viņš atbild. “Bet tev jāpārstāj būt tādai ņuņņai.”