Mēs bijām meļi

69.

Nakamajā dienā, jūlija beigās, Klērmontā bija launags. Vēl viens tāds pats launags starp citiem tādiem pašiem, uzklāts uz lielā galda. Vēl vairāk asaru.

Balsis bija tik skaļas, ka mēs, visi Meļi, panācām augšup pa celiņu no Redgeitas un, klusi klausīdamies, stāvējām pie dārza malas.

“Man katru dienu jānopelna tava mīlestība, tēt,” mamma neskaidri teica. “Un lielākoties man tas nemaz neizdodas. Tas ir tik sasodīti negodīgi. Kerija tiek pie pērlēm, Besa tiek pie Bostonas mājas, Besa tiek pie Vindmēras. Kerijai ir Džonijs, un tu viņam atdosi Klērmontu, es zinu, ka tā būs. Un es palikšu viena bez nekā, nekā, lai gan Keidijai bija jābūt izredzētajai. Viņa ir pirmā, tu pats vienmēr tā teici.”

Vectēvs piecēlās no krēsla galda galā. “Penelope.”

“Es aizvedišu viņu prom, tu dzirdi mani? Es aizvedīšu Keidiju prom, un tu viņu vairs nekad neredzēsi.”

Vectēva balss nodārdēja pāri visam dārzam. “Šīs ir Amerikas Savienotās Valstis,” viņš teica. “Nešķiet, ka tu to saproti, Penij, tāpēc ļauj man paskaidrot. Šeit, Amerikā, lūk, kā viss notiek -mēs smagi strādājām, lai iegūtu to, ko vēlamies, un tikai tā tiekam uz priekšu. Mēs nekad nesamierināmies ar atbildi nē un gūstam augļus no savas neatlaidības. Vil, Taft, jūs klausāties?”

Mazie zēni pamāja ar galvām, zodiem trīcot. Vectēvs turpināja: “Mēs, Sinklēri, esam varena un sena ģimene. Ar to ir jālepojas. Mūsu tradīcijas un vērtības ir pamats, uz kā balstās mūsu nākamās paaudzes. Šī sala ir mūsu mājas, kāda tā bija manam tēvam un viņa tēvam. Bet jūs trīs sievišķi ar visām šīm laulību šķiršanām, salauztajām mājām, ar šo cieņas trūkumu pret tradīcijām un darba ētiku, jūs neesat darījušas neko citu, kā tikai likušas vilties vecam vīram, kurš domāja, ka ir jūs izaudzinājis pareizi.”

“Tēt, lūdzu,” teica Besa.

“Klusē!” nodārdināja vectēvs. “Jūs nevarat cerēt, lai pieņemu jūsu necieņu pret šīs ģimenes vērtībām un vēl atalgoju jūs un jūsu bērnus ar finansiālu nodrošinājumu. Neviena no jums nevar uz ko tādu cerēt. Un tomēr dienu no dienas es redzu, ka jūs tomēr cerat. Es to vairs necietīšu.”

Besa izplūda asarās.

Kerija sagrāba Viļu aiz elkoņa un sāka iet uz piestātnes pusi.

Mamma meta savu vīna glāzi pret Klērmontas sānu sienu.