Mēs bijām meļi

73.

Es atrodu savu māti sēžam uz Vindmēras lieveņa kopā ar suņiem. Viņa tamborē pelēkzilu vilnas šalli.

“Tu vienmēr esi Kadldaunā,” mamma sūdzas. “Nav labi, ka tu visu laiku tur uzturies. Kerija tur vakar aizgāja kaut ko meklēt, un viņa teica, ka tur māja esot derdzigi netīra. Kas tur ir sadarīts?”

“Nekas. Piedod par nekārtību.”

“Ja tur tiešām ir tik netīrs, mēs nevaram lūgt, lai Džinnija sati-ra. Tu taču to zini, vai ne? Tas nav godīgi pret viņu. Un Besa būs nikna, ja to ieraudzīs.”

Es negribu, ka kāds nāktu uz Kadldaunu. Es gribu, lai tā ir tikai mūsu. “Neuztraucies.” Es apsēžos un glaudu Bosa mīlīgo dzelteno galvu. “Klau, mammu?”

“Jā?

“Kāpēc tu visiem ģimenē pateici, lai viņi nestāsta man par ugunsgrēku?”

Viņa noliek klēpī šalli un dziju un ilgu laiku skatās manī. “Tu atceries ugunsgrēku?”

“Vakar es pēkšņi atcerējos. Es neatceros visu, bet - jā. Es atceros, ka tas notika. Atceros, kā jūs visi strīdējāties. Un kā visi

pameta salu. Es atceros, ka paliku šeit ar Getu, Mirrenu un Džoniju.”

“Vai tu atceries vēl kaut ko?”

“Kā izskatījās debesis. Liesmās. Dūmu smaržu.”

Ja mamma kaut mazākajā ziņā uzskata, ka esmu vainīga, viņa nekad, nekad man to nejautās. Es zinu, ka nejautās.

Viņa nevēlas zināt.

Es izmainīju viņas dzīves ritējumu. Es izmainīju ģimenes likteni. Meļi un es.

Ko tādu darīt bija briesmīgi. Varbūt. Bet tas bija kaut kas. Es nesēdēju malā, nesūdzējos. Esmu daudz spēcīgāka persona, nekā mana māte varētu jebkad iedomāties. Esmu pretojusies viņai un arī palīdzējusi.

Viņa noglauda manus matus. Tik kaitinoši. Es atraujos. “Un viss?” viņa jautā.

“Kāpēc neviens ar mani par to nerunā?” es atkārtoju.

“Tavu - jo tu...” mamma apklust, meklējot vārdus. “Tavu sāpju dēļ.”

“Tāpēc, ka mani moka galvassāpes, un tāpēc, ka nevaru atcerēties savu nelaimes gadījumu, es nespētu izturēt domu par nodedzinātu Klērmontu?”

“Ārsti ieteica nesagādāt tev lieku stresu,” viņa saka. “Viņi teica, ka, iespējams, tieši ugunsgrēks ir patiesais galvassāpju rašanās iemesls - vai nu dūmu ieelpošana, vai - vai ari bailes,” viņa neveikli pabeidz.

“Es neesmu bērns,” es saku. “Man var uzticēt vismaz pamatinformāciju par to, kas skar mūsu ģimeni. Visu vasaru esmu strādājusi, lai atcerētos negadījumu un to, kas notika pirms tā. Kāpēc to vienkārši nepateikt, mammu?”

“Es tev teicu. Pirms diviem gadiem. Es tev stāstīju atkal un atkal, bet nākamajā dienā tu nekad to neatcerējies. Bet, kad pastāstīju to ārstam, viņš teica, ka man nevajadzētu tevi tādā veidā apbēdināt, nevajag tev to visu uzspiest.”

“Tu dzīvo ar mani kopā!” es iekliedzos. “Tu pati neuzticies savām spriestspējām, tā vietā tu klausies ārsta teiktajā, kurš mani tikpat kā nepazīst!”

“Viņš ir speciālists.”

“Kas tev liek domāt, ka es gribētu, lai visi mani tuvinieki glabā no manis noslēpumus - pat dvīnes, pat Vils un Tafts, nevis, Dieva dēļ, zinātu, kas patiesībā notika? Kas tev liek domāt, ka esmu tik trausla, lai nedrīkstētu zināt pat vienkāršus faktus?”

“Man tu šķiet tieši tik trausla,” saka mamma. “Un, godīgi sakot, es nebiju pārliecināta, ka spēšu izturēt tavu reakciju.”

“Tu pat iedomāties nespēj, cik aizskaroši tas ir.”

“Es mīlu tevi,” viņa saka.

Vairs ne mirkli ilgāk es nespēju skatīties viņas žēlojošajā un sevi attaisnojošajā sejā.