Mēs bijām meļi

34

Vectēva pavāre gan iepērkas un pagatavo maltītes, bet tantes saplāno visas ēdienreizes. Šodien ēdamistabā mums ir uzklāts galds ar aukstu vistas cepeti, tomātu un bazilika salāti, kamam-bēra siers, bagetes un zemeņu limonāde. Libertija man rāda glītu puišu bildes žurnālā. Bonija lasa grāmatu, kuras nosaukumā rakstīts Ierastākās parādības: fakti un izdomājumi. Tafts un Vils vēlas, lai es viņus izvizinu ar pūsli - es braucu ar motorlaivu, kamēr viņi slīd aiz tās piesietā gumijas pūslī.

Mamma saka, ka man nav ļauts vadīt motorlaivu, kamēr lietoju zāles.

Tante Kerija saka, ka tam nemaz nav nozīmes, jo Vils tāpat neparko nepiedalīsies tādā pasākumā.

Tante Besa piekrīt, tāpēc Taftam nemaz neesot jēgas viņai ko tādu prasīt.

Libertija un Bonija jautā, vai viņas drīkst doties vizināties ar pūsli. “Mirrenai tu vienmēr ļauj,” saka Libertija. “Tu zini, ka tā ir.”

Vils izspļauj limonādi un samērcē bageti.

Vectēva klēpis arī tiek saslapināts.

Tafts paķer nu jau izmirkušo bageti un iesit ar to Viļam.

Mamma saslauka nekārtību, kamēr Besa uzskrien augšstāvā paķert vectēvam tīras bikses.

Kerija sarāj zēnus. Kad maltīte ir beigusies, Tafts un Vils pazūd dzīvojamajā istabā, lai izvairītos no uzkopšanas darbiem. Viņi kā traki lēkā pa vectēva jauno ādas dīvānu. Es sekoju.

Vils ir augumā mazs un piesarcis, gluži kā Džonijs. Mati gandrīz balti. Tafts ir garāks un ļoti tievs, zeltains un vasarraibumains, ar garām, tumšām skropstām un pilnu muti breketēm. “Nu, jūs abi,” es saku. “Kā pagāja iepriekšējā vasara?”

“Tu zini, kā Pūķu pasaulē dabūt pelnu pūķi?” jautā Vils.

“Es zinu, kā dabūt gailošo pūķi,” saka Tafts.

“Ar gailošo pūķi var dabūt pelnu pūķi,” saka Vils. Desmitgadīgie. “Nu, taču. Pagājusī vasara,” es saku. “Pastāstiet. Jūs spēlējāt tenisu?”

“Protams,” saka Vils.

“Peldējāties arī?”

“Jā,” saka Tafts.

“Vai izbraucāt ar laivām ar Getu un Džoniju?”

Viņi abi pārstāj lēkāt. “Nē.”

“Vai Gets teica kaut ko par mani?”

“Es nedrīkstu tev neko teikt par visu to, kā tu galu galā attapies ūdenī, un pārējo,” saka Vils. “Es apsolīju tantei Penijai, ka neteikšu.”

“Kāpēc ne?” es jautāju.

“Jo tad tev pastiprināsies galvassāpes, un mēs nedrīkstam vispār šo tematu cilāt.”

Tafts pamāj. “Viņa teica, ka citādāk pakārs mūs aiz kāju īkšķiem un atņems mūsu planšetes. Mums esot jāuzvedas priecigi, un mēs nedrīkstam būt idioti.”

“Nav jau runa par manu nelaimes gadījumu,” es saku. “Runa ir par vasaru, kad es devos uz Eiropu.”

“Keidij?” Tafts pieskaras manam plecam. “Bonija tavā guļamistabā redzēja tabletes.”

Vils atkāpjas un apsēžas tālākajā dīvāna galā.

“Bonija rakņājās pa manām mantām?”

“Un I.ibertija.”

“Ak, Dievs.”

“Tu man teici, ka neesi atkarīgā,” saka Tafts, “bet tev kaut kas jāzina.”

“Kas?”

“Narkotikas nav tavi draugi.” Tafts izskatās nopietns. “Narkotikas nav tavi draugi, un cilvēkiem jābūt taviem draugiem.”

“Ak, mans Dievs. Vai tu vari vienreiz pastāstīt, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā, tu, nejēga?”

Vils ierunājas: “Mēs ar Taftu gribam spēlēt Angry Birds. Mēs vairs negribam ar tevi runāt.”

“Vienalga,” es saku. “Ejiet, esiet brīvi.”

Es izeju uz lieveņa un skatos, kā zēni skrien lejup pa celiņu uz Redgeitu.