Mēs bijām meļi

42.

Mājupceļā man ataust jauna atmiņa.

Piecpadsmitā vasara, agrs jūlija rīts. Vectēvs gatavoja espresso Klērmontas virtuvē. Es sēdēju pie galda un ēdu grauzdiņu ar ievārījumu. Bijām tikai mēs abi.

“Man patīk tā zoss,” es teicu, norādīdama uz trauku skapja malu, kur stāvēja krēmkrāsas zoss statuja.

“Tā tur stāv kopš laika, kad tev, Džonijam un Mirrenai bija tikai trīs,” teica vectēvs. “Togad mēs ar Tiperu devāmies ceļojumā uz Ķīnu.” Viņš iesmējās. “Viņa tur sapirka daudz mākslas priekšmetu. Mums bija pavadonis, mākslas speciālists.” Viņš pienāca pie tostera un izvilka grauzdiņu, ko biju sev tur atstājusi.

“Ei!” es protestēju.

“Kuš, es esmu vectēvs. Es varu paņemt ikvienu grauzdiņu, kad vien vēlos.” Viņš apsēdās ar savu kafijas krūzi un uzzieda uz grauzdiņa sviestu. “Šī meitene, mākslas speciāliste, izvadāja mūs pa maziem antikvariātiem un palīdzēja neapmaldīties izsoļu namos,” viņš teica. “Viņa prata četras valodas. Paskatoties uz viņu, tā nelikās. Maza mazītiņa ķīniete.”

“Nesaki ķīnietei"

Viņš mani ignorēja. “Tipera sapirka rotaslietas un bija ieņēmusi prātā, ka mājās, te uz salas, vajag dzīvnieku skulptūras.”

“Arī krupi Kadldaunā?”

“Tieši tā, ziloņkaula krupis,” teica vectēvs. “Un vēl mēs nopirkām divus ziloņus.”

“Tie ir Vindmērā.”

“Un vēl pērtiķi Redgeitā. Pavisam kopā četri.”

“Vai tad ziloņkauls nav pretlikumīgs?” es jautāju.

“Dažviet ir. Bet to var dabūt. Tavai vecmāmiņai patika ziloņkauls. Vēl bērnībā viņa bija ceļojusi uz Ķīnu.”

“Tie ir ziloņu ilkņi?”

“Ziloņu vai degunradžu.”

Tur nu viņš bija, vectēvs. Viņa baltie mati vēl biezi, seja izvagota dziļām grumbām no visām tām dienām, kas pavadītas uz jahtas. Viņa smagnējais žoklis kā veco laiku filmu zvaigznēm.

To var dabūt, viņš teica par ziloņkaulu.

Viens no viņa moto - nekad nesamierinies ar atbildi nē.

Tāds dzīvesveids vienmēr bija licies tik varonīgs. Viņš mēdza mums tā teikt, kad centās mūs iedrošināt tikties un piepildīt savas ambīcijas. Kad viņš iedrošināja Džoniju piedalīties maratonā vai kad septītajā klasē es neieguvu godalgu lasīšanas konkursā. Tā viņš teica, kad runāja par sava biznesa stratēģijām un stāstīja par to, kā pierunāja vecmāmiņu apprecēties ar viņu. “Lūdzu viņu precēties ar mani veselas četras reizes, kamēr viņa piekrita,” viņš vienmēr teica, kārtējo reizi pārstāstīdams vienu no viņa iecienītākajām Sinklēru ģimenes leģendām. “Galu galā es viņu nogurdināju ar savu uzstājību. Viņa piekrita, lai tikai es apklustu.”

Tad, sēžot pie brokastu galda un vērojot, kā viņš ēd manu grauzdiņu, nekad nesamierinies ar atbildi nē šķita kā attieksme, kas piestāv privileģētam cilvēkam, kuram nerūpēja citu ciešanas, kamēr vien viņa sieva varēja iegūt skaistas skulptūras, ko izstādīt savās vasaras mājās.

Es piecēlos, piegāju pie trauku skapja un pacēlu zosi. “Cilvēkiem nevajadzētu pirkt ziloņkaulu,” es teicu. “Ne bez iemesla tas ir pretlikumīgs. Vēl nesen Gets lasīja par...”

“Nestāsti man, ko tas puika lasa,” atcirta vectēvs. “Esmu informēts. Man ir visi dokumenti.”

“Piedod. Bet viņš lika man aizdomāties...”

“Keidensa.”

“Tu varētu izlikt statuju izsolē un iegūto naudu ziedot savvaļas dabas saglabāšanai.”

“Bet tad man nebūtu visu šo statuju. Tiperai tās bija ļoti mīļas.”

“Bet...”

Vectēvs pacēla balsi: “Nemāci, ko man darīt ar manu naudu, Keidij. Tā nav tava nauda.”

“Labi.”

“Tu neteiksi, kā man atbrīvoties no savām lietām, vai skaidrs?”

“Jā.”

“Vairs nekad.”

“Jā, vectēv.”

Pēkšņi man uznāca vēlme paķert zosi un mest to pāri visai telpai.

Vai tā saplīstu, atsitoties pret kamīna dzegu? Vai tā sašķistu gabalos?

Es savilku rokas dūrēs.

Tā bija pirmā reize, kad runājām par vecmāmiņu Tiperu pēc viņas nāves.

Vectēvs novieto laivu dokā un piesien to.

“Vai tev joprojām pietrūkst vecmāmiņas?” es viņam jautāju, kad tuvojamies Jaunajai Klērmontai. “Jo man viņas pietrūkst. Mēs nekad par viņu nerunājam.”

“Daļa no manis nomira līdz ar viņu,” viņš saka. “Un tā bija mana labākā daļa.”

“Tu tā domā?”

“Tas ir viss, kas man šajā sakarā sakāms,” atbild vectēvs.