Mēs bijām meļi

76.

Es izskrēju ārā no Vindmēras. Tagad laukā ir tumšs, gandrīz vakariņu laiks. Manas jūtas tek no manām acīm, burzīdamas manu seju un celdamās augšup, iedomājoties suņus, kas cerēja uz izglābšanos, skatīdamies uz durvīm, kamēr iekšā vēlās dūmi.

Kur doties? Es nevaru iet uz Kadldaunu un skatīties sejā Meļiem. Redgeitā, visticamāk, ir Vils un tante Kerija. Patiesībā sala ir tik sasodīti maza, ka tajā nav kur patverties. Es esmu iesprostota uz šīs salas - uz salas, kur nogalināju tos nabaga, nabaga suņus. Visa mana šā rīta bravūra, spēks,

perfektais noziegums,

patriarhāta gāšana,

kā mēs, Meļi, izglābām vasaras idilli un padarījām to labāku, kā saturējām kopā mūsu ģimeni, iznīcinot daļu no tās, -tas viss ir vieni vienīgi maldi.

Suņi ir miruši, stulbie, miļie suņi, suņi, kurus varēju izglābt,

nevainīgie suņi, kuru sejas priekā iemirdzējās, kad viņiem

iedeva gabaliņu burgera,

vai pat tikai pasaucot vārdā;

suņi, kuri dievināja vizināšanos laivā,

kuri visu dienu skraidīja apkārt dubļainām ķepām.

Kurš cilvēks gan rīkojas, vispirms nepadomājot, kas varētu būt ieslēgts augšstāva istabā, nepadomājot par suņiem, kuri uzticējās cilvēkiem, kuri vienmēr tos bija pasargājuši un mīlējuši?

Es dīvaini un klusi šņukstu, stāvēdama uz celiņa starp Vind-mēru un Redgeitu. Mana seja ir izmirkusi, mana elpa saraustīta. Klupdama es eju atpakaļ uz māju.

Uz kāpnēm sēž Gets.