Mēs bijām meļi

71.

Es raudāju pēc tam, kad vectēvs sastrīdējās ar tantēm.

Raudāja ari Gets.

Viņš pametis salu, un es vairs nekad viņu neredzēšu. Un viņš vairs nekad neredzēs mani.

Gets, mans Gets.

Es nekad nebiju raudājusi ar kādu kopā. Vienlaicīgi.

Viņš raudāja kā vīrietis, nevis kā zēns. Bet ne tā, it kā viņš būtu vīlies vai nebūtu dabūjis, ko vēlējās, bet tā, it kā dzīve ir netaisnīga. It kā viņa brūces nespētu sadzīt.

Es vēlējos sadziedēt viņa brūces.

Mēs vieni noskrējām uz mazo pludmali. Es pieķēros pie viņa, un mēs kopā sēdējām smiltis, bet šoreiz viņam nebija, ko teikt. Nekādas analīzes. Nekādu jautājumu.

Visbeidzot es ierunājos kaut ko par

ja nu,

ja nu

mēs ņemtu šo situāciju savās rokās?

Un Gets jautāja - kā?

Un es teicu kaut ko par ja nu, ja nu

viņi pārstātu strīdēties?

Mums ir, ko glābt.

Un Gets teica

jā. Tev un man, un Mirrenai, un Džonijam, jā - mums ir.

Un, protams, mēs vienmēr satiksimies, mēs četri.

Nākamgad mēs varam braukt.

Un vienmēr vēl ir telefons.

Bet šeit, es teicu. Šis.

Jā, šeit, viņš teica. Šis.

Tu un es.

Es teicu kaut ko par ja nu, ja nu

kaut kā mēs varētu pārstāt būt,

būt Skaistā Sinklēru Ģimene un būt vienkārši ģimene?

Ja nu mēs pārstātu būt

dažādas krāsas, dažādas izcelsmes un vienkārši būt iemīlējušies?

Ja nu mēs varētu piespiest visus mainīties?

Piespiest viņus.

Tu gribi spēlēt Dieva lomu, Gets teica.

Es gribu rikoties, es teicu. Vienmēr vēl ir telefons, viņš teica. Bet kā ar šo vietu? Es teicu. Šis.

Jā, ši vieta, viņš teica. Šis.

Gets bija mana mīlestība, pirmā un vienīgā. Kā gan es varētu viņu atlaist?

Viņš bija cilvēks, kurš nespēja notēlot smaidu, bet smaidīja bieži. Viņš aptina manas brūces ar baltu marli un ticēja, ka tām nepieciešama uzmanība. Viņš rakstīja uz rokām un jautāja manas domas. Viņa prāts bija nenogurstošs un nerimstošs.

Viņš vairs neticēja Dievam, bet tomēr cerēja, ka Dievs viņam palīdzēs.

Un tagad viņš bija mans, un es teicu, ka mēs nedrīkstam ļaut apdraudēt mūsu mīlestību.

Mēs nedrīkstējām ļaut ģimenei izjukt.

Mēs nedrīkstējām samierināties ar ļaunumu, ko varēja mainīt.

Mums bija jāstājas tam pretī, vai ne?

Jā. Mums bija tas jādara.

Mēs pat būtu varoņi.

Mēs ar Getu runājām ar Mirrenu un Džoniju. Pārliecinājām viņus, ka jārīkojas.

Mēs teicām viens otram

atkal un atkal - dari to, no kā baidies.

Mēs teicām viens otram.

Atkal un atkal mēs to atkārtojām.

Mēs teicām viens otram, ka mums ir taisnība.