57.


Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kam bija trīs daiļas meitas. Viņš tām devu visu, ko vien viņu sirdis kāroja, un, kad viņas sasniedza precību gadus, tika svinētas brangas kāzas. Kad jaunākā meita dzemdēja meitu, karalis un karaliene līksmoja. Drīz vien vidējā meita laida pasaulē vēl vienu meiteni, un vēlreiz visa karaļvalsts līksmoja līdz ar karali un karalieni.

Visbeidzot vecākā meita laida pasaulē dvīņu zēnus, bet - ak, vai! Ne viss bija, kā cerēts. Viens dvīnis bija veselīgs puika, bet otrs - vien mazs pelēns.

Svinības par godu zēnu piedzimšanai netika rīkotas. Arī paziņojumi netika izsludināti.

Vecākā meita jutās apkaunota. Viens no viņas bērniem bija nekas cits kā dzīvnieks. Viņš nekad nemirdzēs sabiedrībā, iededzis saulē un svētīts, kā jau karaliskās ģimenes pārstāvjiem tas pienācās.

Bērni auga, un auga arī pelēns. Viņš bija apķērīgs, bet viņa ūsas - vienmēr tīras. Viņš bija gudrāks un daudz zinātkārāks par savu brāli un māsīcām.

Un tomēr karalī viņš iedvesa riebumu, un karalienē viņš iedvesa riebumu. Tiklīdz tas bija iespējams, māte nostādīja pelēnu uz savām kājām, iedeva viņam mazu ceļa somu, kur ielika melleni un vairākus riekstus, un sūtīja viņu pasaulē.

Un tā mazais pelēns devās ceļā, jo viņš pietiekami bija izbaudījis karaļnama smalko dzīvi un zināja - ja paliktu mājās, viņš vienmēr būtu vien netīrs noslēpums, pazemojums gan savas mātes acīs, gan ikvienam citam, kas viņu pazina.

Viņš pat neatskatījās uz pili, kas līdz šim bija viņa mājas.

Tur viņam nekad pat nebūtu sava vārda.

Bet tagad viņš bija brīvs un varēja doties plašajā pasaulē, lai pats veidotu savu vārdu.

Un varbūt, tikai varbūt,

kādu dienu viņš atgriezīsies un nodedzinās to sasodīto pili

līdz ar zemi.

Загрузка...