Mēs bijām meļi

19.

Tētis plāno mani vest uz Austrāliju un Jaunzēlandi, tur pavadot visu septiņpadsmito vasaru.

Es nevēlos braukt.

Es gribu atgriezties Bīčvudā. Gribu redzēt Mirrenu un gulēt saulē, plānojot mūsu nākotni. Gribu strīdēties ar Džoniju un doties nirt, un gatavot saldējumu. Gribu mazajā pludmalē kurināt ugunskurus. Es gribu, lai mēs visi kaudzē atkal gulētu šūpuļtīklā uz Klērmontas lieveņa un būtu Meļi, ja vien tas viss vēl ir iespējams.

Vēlos atcerēties savu nelaimes gadījumu.

Vēlos zināt, kāpēc Gets pazuda. Es nezinu, kāpēc viņš nebija ar mani, kad gāju peldēties. Nezinu, kāpēc viena devos uz mazo pludmali. Kāpēc es peldēju tikai apakšveļā un smiltīs neatstāju citas savas drēbes. Un kāpēc viņš pazuda, kad es savainojos.

6o

Es domāju, vai viņš mani mīlēja. Es domāju, vai viņš mīlēja Rakeli.

Pēc piecām dienām mums ar tēti paredzēts doties ceļā uz Austrāliju.

Man nevajadzēja piekrist.

Es kļūstu nožēlojama un elsoju. Saku mammai, ka man nevajag redzēt pasauli. Man vajag redzēt ģimeni. Man pietrūkst vectēva.

Nē.

Man kļūs slikti, ja došos uz Austrāliju. Mana galva no sāpēm pārsprāgs, man nevajadzētu kāpt lidmašīnā. Man nevajadzētu ēst dīvainu ēdienu. Man nevajadzētu mocīties laika zonu atšķirību dēļ. Ja nu es pazaudēju savas zāles?

Beidz strīdēties. Par ceļojumu jau ir samaksāts.

Agri no rīta es izvedu pastaigā suņus. Es piepildu trauku mazgājamo mašīnu ar netīrajiem traukiem un vēlāk tos arī izņemu. Es uzvelku kleitu un uz vaigiem uzkrāsoju sārtumu. Es izēdu visu šķīvi. Es ļauju mammai sevi apskaut un glaudīt manus matus. Es pasaku viņai, ka vēlos pavadīt vasaru ar viņu, nevis tēti.

Lūdzu.

Nākamajā dienā Bērlingtonā ierodas vectēvs un paliek viesu guļamistabā. Jau kopš maija vidus viņš ir uz salas, un, lai nokļūtu šeit, viņam nācās braukt ar laivu, mašīnu un visbeidzot arī kāpt lidmašīnā. Pēdējo reizi viņš mūs apciemoja, kad vecmāmiņa Tipera vēl bija dzīva.

Mamma aizbrauc viņam pretī uz lidostu, kamēr es palieku mājās un uzklāju vakariņu galdu. Viņa ir nopirkusi ceptu vistu un piedevas tuvējā pilsētas restorānā.

Kopš pēdējo reizi redzēju vectēvu, viņš ir zaudējis svaru. Viņa baltie mati spurojas pušķos ap ausīm; viņš izskatās pēc maza putnēna. Lai gan vēders kā bumba, viņa āda ir nokarājusies kā maiss - tādu es viņu nemaz neatcerējos. Viņš vienmēr šķita tik neuzvarams - ar stingriem, platiem pleciem un daudzajiem zobiem.

Vectēvs ir no tiem cilvēkiem, kam ir vairāki dzīves moto. “Nekad nesamierinies ar atbildi nē,” viņš mums vienmēr teica. Un “Nekad nesēdies telpas aizmugurē. Uzvarētāji sēž priekšā”.

Mēs, Meļi, mēdzām izbolīt acis, dzirdot šādus paziņojumus -“Esi izlēmīgs; nevienam nepatīk pielīdēji”; “Nekad nesūdzies, nekad netaisnojies” -, bet pieaugušo sarunās mēs joprojām uzlūkojām viņu kā viedo.

Vectēvam ir svītraini kokvilnas šorti un mokasīni. Viņa kājas ir izstīdzējušas kā večukam. Viņš papliķē man pa muguru un pieprasa viskiju ar sodu.

Mēs ēdam, un viņš stāsta par saviem draugiem Bostonā. Par jauno virtuvi viņa Bīčvudas mājā. Neko svarīgu. Vēlāk, kad mamma nokopj galdu, es parādu viņam dārzu mājas sētas pusē. Joprojām spīd vakara saule.

Vectēvs noplūc peonijas ziedu un pasniedz to man. “Manam pirmajam mazbērnam.”

“Neplūc ziedus, labi?”

“Penija neiebildīs.”

“Iebildīs gan.”

“Keidensa bija pirmā,” viņš saka, skatoties debesīs, nevis man acīs. “Atceros, kā viņa ieradās mūs apciemot Bostonā. Viņa bija apģērbta sārtā kombinezonā, bet viņas mati slējās stāvus gaisā. Džonijs piedzima trīs nedēļas vēlāk.”

“Es esmu tepat blakus, vectēv.”

“Keidensa bija pirmā, un man bija vienalga, ka viņa ir meitene. Es gribēju viņai dot visu. Tāpat kā mazdēlam. Es nēsāju viņu savās rokās, un mēs dejojām. Viņa bija mūsu ģimenes nākotne.”

Es pamāju.

“Varēja redzēt, ka viņa ir Sinklēra. Viņai bija tie mati, bet ne tikai tie. Arī zods un mazās rociņas. Mēs zinājām, ka viņa būs gara. Mēs visi bijām gari, līdz Besa apprecēja to īso puisi, un arī Kerija pieļāva to pašu kļūdu.”

“Tu domā Brodiju un Džonatanu.”

“Labi, ka tikām vaļā, vai ne?” vectēvs smaida. “Visi mūsu ļaudis bija gari. Vai zināji, ka manas mātes senči ieradās ar Mayflower kuģi? Lai radītu šo dzīvi Amerikā.”

Es zinu, ka nav svarīgi, vai mūsu senči ieradās ar Mayflower. Nav svarīgi, vai esam gari. Vai blondi. Tieši tāpēc es nokrāsoju savus matus - es negribu būt vecākā. Salas, bagātību un cerību mantiniece.

Bet, no otras puses, varbūt arī gribu.

Pēc tik garas dienas ceļojot, vectēvs bija iedzēris mazliet par daudz. “Vai dosimies iekšā?” es jautāju. “Vēlies apsēsties?”

Viņš noplūc otru peonijas ziedu un iedod man. “Piedošanai, mana dārgā.”

Es papliķēju pa viņa sagumušo muguru. “Vairāk gan neplūc, labi?”

Vectēvs pieliecas un aizskar dažus baltus tulpju ziedus.

“Tiešām, nevajag,” es saku.

Viņš noplūc trešo peonijas ziedu - strauji un izaicinoši. Pasniedz to man. “Tu esi mana Keidensa. Pirmā.”

«T- »

Ja.

“Kas notika ar taviem matiem?”

“Es tos nokrāsoju.”

“Es tevi neatpazinu.”

“Tas nekas.”

Vectēvs norāda uz peoniju ziediem manā rokā. “Trīs ziedi tev. Tev vajag trīs.”

Viņš izskatās žēlabains. Viņš izskatās varens.

Es mīlu viņu, bet neesmu pārliecināta, ka man viņš patīk. Es paņemu viņu pie rokas un vedu iekšā.