Mēs bijām meļi

61.

Mēs ar Getu devāmies nakts peldē. Mēs apgūlāmies uz koka celiņa un lūkojāmies zvaigznēs. Mēs skūpstījāmies bēniņos.

Mēs iemīlējāmies.

Viņš iedeva man grāmatu. Ar visu, visu.

Mēs nerunājām par Rakeli. Es nespēju pajautāt. Viņš neteica.

Četrpadsmitajā jūlijā dvīnēm ir dzimšanas diena, un tam par godu vienmēr tiek gatavotas īpašas vakariņas. Mēs visi divpadsmit sēdējām pie garā galda Klērmontas mājas zālājā. Omāri ar kartupeļiem un kaviāru. Mazi podiņi ar izkausētu sviestu. Mazi dārzeniši un baziliks. Divas kūkas, viena vaniļas, bet otra šokolādes, gaidīja iekšā uz virtuves letes.

Mazie kļuva arvien skaļāki, bakstīdami viens otru ar omāru spīlēm un skaļi grauzdami gaļu no kājiņām. Džonijs stāstīja stāstus. Mēs ar Mirrenu smējāmies. Mēs bijām pārsteigti, kad vectēvs pienāca un noliecās starp mani un Getu. “Gribu jums kādā lietā lūgt padomu,” viņš teica. “Jaunatnes viedokli.”

“Mēs esam pasaulīga un superīga jaunatne,” teica Džonijs, “tā ka esi atnācis uz pareizo galda galu.”

“Ziniet,” teica vectēvs, “par spīti savam lieliskajam izskatam, es nekļūstu jaunāks.”

“Jā, jā,” es atteicu.

“Mēs ar Tačeru kārtojam manas lietas. Es apsveru domu krietnu daļu savu īpašumu atstāt savai universitātei.”

“Hārvardai? Kādam nolūkam, tēt?” jautāja mamma, kura bija pienākusi pie mums un nostājusies aiz Mirrenas.

Vectēvs pasmaidīja. “Droši vien, lai finansētu studentu centru. Ēkas priekšpusē tiks izlikta plāksne ar manu vārdu.” Viņš piebakstīja ar elkoni Getam. “Kā to varētu nosaukt, ko, jaunais cilvēk? Kā tev šķiet?”

“Harisa Sinklēra ēka?” Gets izmeta savu versiju.

“Pē.” Vectēvs pašūpoja galvu. “Varam taču izdomāt ko labāku. Džonij?”

“Sinklēra socializēšanās centrs,” teica Džonijs, bāzdams mutē cukini.

“Un uzkodu,” piebilda Mirrena. “Sinklēra socializēšanās un uzkodu centrs.”

Vectēvs uzsita ar roku pa galdu. “Man patīk, kā tas skan.

Ne izglītības centrs, bet visu novērtēts. Esmu pārliecināts. Rīt piezvanīšu Tačeram. Mans vārds būs uz visu studentu iecienītākās ēkas.”

“Vispirms tev jānomirst, lai tāda tiktu uzbūvēta,” es teicu.

“Tiesa. Bet vai tad tu nebūsi lepna redzēt manu vārdu, kad pati būsi studente?”

“Tu vēl piedzīvosi, kā mēs sākam mācīties koledžā,” teica Mir-rena. “Mēs nepieļausim, ka tu nomirsti ātrāk.”

“Ja jau jūs tā uzstājat.” Vectēvs uzdūra gabaliņu omāra astes uz dakšiņas no viņas šķīvja un apēda to.

Mēs, Mirrena, Džonijs un es, ātri vien aizrāvāmies ar šo domu, sajuzdami spēku, kādu viņš piešķīra domai, iztēlodamies mūs Hārvardā un likdams mums justies īpašiem, jautājot mūsu viedokli un smejoties par mūsu jokiem. Vectēvs tā vienmēr izturējās pret mums.

“Tas nemaz nav smieklīgi, tēt,” mamma asi noteica. “Un vēl iesaistīt tajā bērnus.”

“Mēs neesam bērni,” es viņai teicu. “Mēs saprotam sarunas būtību.”

“Nē, nesaprotat vis,” viņa teica, “citādi jūs tā neuzjautrinātos par viņu.”

Pie galda iestājās vēsums. Apklusa pat mazie.

Kerija dzīvoja ar Edu. Viņi abi pirka mākslas darbus, kam varēja vai arī nevarēja nākotnē būt kāda vērtība. Džonijs un Vils apmeklēja privātskolu. Ar savu trasta fonda naudu Kerija bija atvērusi savu rotaslietu veikaliņu un vadīja to vairāku gadu garumā, līdz tas bankrotēja. Eds pelnīja naudu un atbalstīja viņu, bet Kerijai pašai nebija savu personīgo ienākumu. Un viņi nebija precējušies. Dzīvoklis, kurā viņi dzīvoja, piederēja viņam, nevis viņai.

Besa bērnus audzināja viena. Viņai, tāpat kā mammai un Kerijai, bija sava trasta fonda nauda, bet, kad viņa izšķīrās, Brodijs paturēja sev māju. Kopš apprecēšanās viņa nebija strādājusi un ari pirms tam bija strādājusi tikai par asistenti kāda žurnāla birojā. Besa iztika tikai ar trasta fondu.

Un mamma. Suņu audzēšanas bizness lielu peļņu nenesa, un tētis gribēja, lai mēs pārdodam Bērlingtonas māju, lai viņš varētu dabūt pusi peļņas. Es zināju, ka arī mamma dzīvo tikai no trasta naudas.

Mēs.

Mēs dzīvojām no viņas trasta naudas.

Tā nebūs mūžīga.

Tāpēc, kad vectēvs teica, ka varētu novēlēt naudu Hārvardas studentu centra izveidei, un jautāja mūsu padomu, viņš necentās iesaistīt ģimeni savos finanšu plānos.

Viņš izteica draudus.