Mēs bijām meļi

26.

Mirrena un Džonijs dodas ūdeni nirt, paņemdami līdzi visu vajadzīgo aprīkojumu. Viņi spārda ūdeni, meklēdami omārus. Visticamāk, tur ir tikai pāris medūzu un mazu krabīšu, bet arī pēc tiem ūdenī mēs mazajā pludmalē esam vienmēr niruši.

Mēs ar Getu sēžam uz segas. Mēs vērojam Džoniju un Mir-renu ūdenī.

Es nezinu, kā ar viņu runāt.

Es viņu mīlu.

Viņš ir uzvedies kā pēcpuse.

Man nevajadzētu viņu mīlēt. Esmu muļķe, ka viņu mīlu. Man par to jāaizmirst.

Varbūt viņš joprojām domā, ka esmu glīta. Pat ar šiem matiem un tumšajiem lokiem zem acīm. Varbūt.

Muskuļi zem viņa krekla sakustas. Izliekums pie viņa kakla, auss maigais izliekums. Maza, brūna dzimumzīmīte sānā uz kakla. Viņa nagu pusmēneši. Es viņu dzeru malkiem pēc tik ilgas neredzēšanās.

“Neskaties uz manām troļļa pēdām,” Gets pēkšņi ierunājas.

Ko?”

“Tās ir pretīgas. Naktī manā istabā iezagās trollis un pievāca manas normālās pēdas, bet man atstāja savas pretīgās troļļa pēdas.” Gets pabāž savas pēdas zem dvieļa, lai es tās nevarētu redzēt. “Tagad tu zini patiesību.”

Esmu atvieglota, ka nerunājam ne par ko nopietnu. “Uzvelc kurpes.”

8i

“Es nevilkšu kurpes pludmalē.” Viņš izvelk kājas no dvieļa apakšas. Tās izskatās labi. “Man jāizliekas, ka viss ir kārtībā, līdz atradīšu to trolli. Tad es viņu nogalināšu un atgūšu savas normālās pēdas. Vai tev ir kāds ierocis?”

“Nē.”

“Nu taču.”

“Vindmērā ir krāsns kruķis.”

“Labi. Tiklīdz redzēsim to trolli, mēs nogalināsim viņu ar tavu krāsns kruķi.”

“Ja tu uzstāj.”

Es apguļos uz muguras uz segas un pāri acīm pārlieku roku. Kādu bridi mēs klusējam.

“Troļļi parādās tikai nakti,” es piebilstu.

“Keidij?”

Es pagriežu seju, lai varu ieskatīties viņam acis. “Jā?”

“Es domāju, ka tevi vairs nekad neredzēšu.”

“Ko?” Viņš ir tik tuvu, ka mēs varētu skūpstīties.

“Es domāju, ka tevi vairs nekad neredzēšu. Pēc visa, kas noticis un kad pagājušajā vasarā tu nebiji šeit.”

“Kāpēc tu man nerakstījiman gribas teikt. “Kāpēc nezvanīji visu šo laiku?”

Viņš pieskaras manai sejai. “Man tiešām prieks, ka esi šeit,” viņš saka. “Man prieks, ka man ir iespēja.”

Es nezinu, kas ir starp mums. Es tiešām nezinu. Viņš ir tāda pēcpuse.

“Dod savu roku,” Gets saka.

Neesmu pārliecināta, ka vēlos.

Bet, no otras puses, es, protams, vēlos.

Viņa āda ir silta un smilšaina. Mēs savijam pirkstus un aizveram acis pret sauli.

Mēs vienkārši guļam. Turot rokas. īkšķi viņš slidina pa manu plaukstas virspusi tāpat, kā to darīja pirms divām vasarām.

Un es izkūstu.