Mēs bijām meļi

65.

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds bagāts tirgonis, kam bija trīs skaistas meitas. Viņš tik loti viņas lutināja, ka divas jaunākās visu cauri dienu ne pirkstiņa nepakustināja - tikai sēdēja pie spoguļa un vērās pašas savā skaistajā atspulgā, kniebjot vaigos, lai padarītu tos sārtākus.

Kādu dienu tirgonim vajadzēja doties tālākā ceļojumā. “Ko, man atgriežoties, jums atvest?” viņš jautāja.

Jaunākā meita vēlējās greznus zīda un mežģīņu tērpus.

Vidējā meita sev vēlējās rubīnus un smaragdus.

Bet vecākā meita vēlējās vienu vienīgu rozi.

Tirgonis bija prom vairākus mēnešus. Savai jaunākajai meitai viņš piepildīja veselu lādi ar dažādu krāsu grezniem tērpiem. Lai piepildītu vidējās meitas vēlmes, viņš pārmeklēja dārgakmeņu tirgus. Bet, tikai atgriezdamies un jau būdams tuvu mājām, viņš atcerējās, ka vecākajai meitai bija apsolījis rozi.

Turpinot ceļu, viņš nonāca pie kāda augsta dzelzs žoga, kas stiepās gar ceļu. Tālumā aiz žoga varēja redzēt tumšu māju, bet tirgonis nopriecājās, kad blakus žogam ieraudzīja sarkanos ziedos plaukstošu rožu krūmu. Vairāki rožu ziedi bija vien rokas stiepie-na attālumā.

Zieda nogriešanai bija vajadzīgs vien mirklis. Kad tirgonis jau lika ziedu savā seglu somā, viņu pārtrauca dusmīgs rēciens.

Vietā, kur vēl pirms mirkļa, kā tirgonis bija pārliecināts, neviena nebija, tagad stāvēja apmetnī tērpta figūra. Tas bija milzis un runāja balsī, kas atgādināja dobju rūkšanu. “Tu ņem no manis, pat nedomādams par samaksu?”

“Kas tu esi?” drebēdams jautāja tirgonis.

“Saprotami būtu teikt, ka tas, no kura tu zodz.”

Tirgonis paskaidroja, ka savai meitai pēc garā ceļojuma bija apsolījis atvest rozi.

“Varipaturēt nozagto rozi" teica apmetnī tērptais, “bet apmaiņā tu atdosi man pirmo no sava īpašuma, ko redzēsi atgriežoties.” Tad viņš atmeta atpakaļ apmetni un atklāja skatam briesmoņa seju ar milzu zobiem un neglītu degunu. Kā mežacūka apvienojumā ar šakāli.

“Tu esi šķērsojis man ceļu,” teica briesmonis. “Ja vēl kādu reizi trāpīsies man ceļā, dzīvs nepaliksi.”

Tirgonis steidzās mājās, cik ātri vien viņa zirgs spēja viņu nest. Līdz mājām vēl bija palikusi jūdze, bet viņš ieraudzīja, ka vecākā meita jau gaidīja viņu uz ceļa. “Mums ziņoja, ka šovakar varam gaidīt tevi mājās!” viņa sauca, steigdamās tēva rokās.

Viņa bija pirmā no tirgoņa ipašuma, ko viņš redzēja atgriežoties. Viņš saprata, kādu cenu briesmonis patiesībā bija viņam prasījis.

Ko nu?

Mēs visi zinām, ka skaistule galu galā iemīlas briesmonī. Viņa iemīl to, par spīti savas ģimenes domām, - viņa iemīl briesmoni viņa šarma un izglītības, viņa zināšanu par mākslu un jūtīgās sirds dēļ.

Un patiesi, viņš ir un vienmēr ir bijis cilvēks. Viņš nekad nav bijis vien mežacūkas un šakāļa apvienojums. Viņa izskats bija vien derdzīga ilūzija.

Nelaime tāda, ka ir ārkārtīgi grūti par to pārliecināt tēvu.

Kad vien skaistule atved ciemos savu jauno vīru, viņas tēvs redz vien briesmīgos zobus un neglīto snuķi, bet viņa balsī viņš dzird vien baismīgo rēkoņu. Viņas tēva acīs nav nozīmes tam, cik meitas vīrs patiesībā ir civilizēts un zinošs. Nav nozīmes pat viņa laipnībai.

Tēvs redz vienīgi meža zvēru, un viņa pretīgums nekad neizzudīs.