Mēs bijām meļi

43

Es atrodu Meļus Kadldaunas pagalmā. Zālājā mētājas teni-sa raketes un tukšas dzērienu pudeles, ēdienu iepakojumi un pludmales dvieļi. Viņi visi trīs guļ uz kokvilnas segas, uzlikuši uz acīm saulesbrilles un ēd kartupeļu čipsus.

“Jūties labāk?” jautā Mirrena.'

Es pamāju.

“Mums tevis pietrūka.”

Uz saviem ķermeņiem viņi ir izsmidzinājuši zīdaiņu eļļu. Divas eļļas pudeles mētājas turpat zālē. “Jums nav bail, ka apdegsiet?” es jautāju.

“Es vairs neticu saules aizsargkrēmiem,” saka Džonijs.

“Viņš ir nolēmis, ka visi zinātnieki ir korumpēti un visa aizsargkrēmu ražošanas industrija ir nekas cits kā naudas izkrāpšanas shēma,” saka Mirrena.

“Esi kādreiz redzējis saules apdegumus?” es jautāju. “Āda burtiski pārklājas ar čūlām.”

“Tā ir tikai dumja ideja,” saka Mirrena. “Mēs vienkārši esam līdz vājprātam nogarlaikojušies, tas arī viss.” Bet runājot viņa vēlreiz ieziež rokas ar bērnu eļļiņu.

Es apguļos blakus Džonijam.

Es atveru kartupeļu čipsu paku ar grilētas gaļas garšu.

Es lūkojos uz Geta krūtim.

Mirrena skaļi nolasa citātu no grāmatas par Džeinu Gudolu.

Mēs klausāmies mūziku, ko atskaņoju pa sava telefona niecīgo skaļruni.

“Pastāsti vēlreiz, kāpēc tu vairs netici aizsargkrēmiem?” es jautāju Džonijam.

“Tā ir sazvērestība,” viņš saka. “Sazvērestība, lai pārdotu milzum daudz losjona, kas nevienam patiesībā nav vajadzīgs.”

“Ak tā.”

“Es neapdegšu,” viņš saka. “Gan redzēsi.”

“Bet kāpēc tad tu ieziedies ar bērnu eļļiņu?”

“Ak, tā gan nav daļa no eksperimenta,” Džonijs saka. “Man vienkārši vienmēr gribas būt tik taukainam, cik vien iespējams.”

Gets atrod mani virtuvē, meklējam ēdamo. Nekā daudz tur nav. “Pēdējā reizē, kad tevi redzēju, tu atkal biji neoptimāla,” viņš saka. “Gaiteni pirms dažām naktīm.”

“Jā.” Man trie rokas.

“Atvaino.”

“Viss kārtībā.”

“Vai varam sākt no jauna?”

“Mēs nevaram sākt no jauna katru otro dienu, Get.”

“Kāpēc ne?” Viņš palecas un apsēžas uz virtuves letes. “Varbūt šī ir otro iespēju vasara.”

“Otrās - varbūt. Bet pēc tam jau tas sāk kļūt smieklīgi.”

“Tad vienkārši esi normāla,” viņš saka, “vismaz šodien. Izliksimies, ka es neesmu bardaks, izliksimies, ka tu neesi dusmīga. Izliksimies, ka esam draugi, un aizmirsīsim, kas noticis.”

Es negribu izlikties.

Es negribu, lai esam tikai draugi.

Es negribu aizmirst. Es cenšos atcerēties.

“Tikai uz dienu vai divām dienām, līdz viss atkal sāks likties normāli,” saka Gets, redzēdams manu vilcināšanos. “Mēs vienkārši pavadīsim kopā laiku, līdz viss vairs nebūs tik pārlieku nozīmīgs.”

Es gribu zināt visu, saprast visu; gribu, lai Gets ir man tuvu un lai varu pieskarties viņam un nekad nelaist viņu prom. Bet varbūt šis ir vienīgais veids, kā mēs varam sākt.

Esi normāla, tagad. Tūlīt pat.

Jo tu esi. Jo tu vari.

“Esmu iemācījusies, kā tas darāms,” es saku.

Es pasniedzu viņam maisiņu ar īrisa konfektēm, ko mēs ar vectēvu nopirkām Edgartaunā. Tas, kā iemirdzas viņa seja, kad viņš ierauga šokolādes īrisus, silda manu sirdi.