Mēs bijām meļi

46.

Nākamās dienas ir tumšākas. Meļi reti kad vēl kaut kur dodas. Mirrenai sāp kakls un moka ķermeņa sāpes. Viņa lielākoties paliek Kadldaunā. Viņa zīmē attēlus, ko piekārt gaitenī, un taisa gliemežvāku virtenes gar skapīšu malām. Netīrie trauki krājas kaudzē gan izlietnē, gan uz kafijas galdiņa. Visapkārt dzīvojamai istabai kaudzēs stāv grāmatu, filmu disku kaudzes. Gultas paliek nesaklātas, un vannasistabā parādās mitruma un pelējuma netīkamais aromāts.

Džonijs ar pirkstiem ēd sieru un skatās britu televīzijas komēdijas. Kādu dienu viņš savāc kaudzi ar veciem un mitriem tējas maisiņiem un met tos krūzē, kas pilna ar apelsīnu sulu.

“Ko tu dari?” es jautāju.

“Par lielākajām šļakatām pienākas visvairāk punktu.”

“Bet kāpēc?”

“Mans prāts darbojas mistiski,” saka Džonijs. “Esmu atklājis, ka metiens no apakšas ir visefektīvākais.”

Es palīdzu viņam izveidot punktu sistēmu. Pieci punkti par mazām šļakatām, desmit - par izveidojušos peļķi, bet divdesmit pienākas, ja uz sienas aiz krūzes izveidojas dekoratīvs šļakatu raksts.

Mēs izlietojam veselu pudeli svaigi spiestas apelsīnu sulas.

Kad viņš ir beidzis, Džonijs atstāj krūzi un saņurcītos, no jauna slapjos tējas maisiņus guļam turpat, kur tie ir.

Ari es neuzkopju.

Getam ir saraksts ar simts visu laiku labākajām grāmatām, un viņš urbjas cauri ikvienai, ko var sameklēt uz salas. Viņš līmē tajās līmlapiņas un skaļi nolasa atsevišķus paragrāfus. Neredzamais cilvēks. Ceļojums uz Indiju. Lieliskie Embersoni. Es tikai daļēji spēju pievērst uzmanību viņa priekšlasījumiem, jo Gets nav mani noskūpstījis vai pat mēģinājis man pieskarties, kopš mēs vienojāmies uzvesties normāli.

Man šķiet, ka viņš izvairās palikt divatā ar mani.

Ari es izvairos palikt divatā ar viņu, jo viss mans ķermenis tiecas pie viņa, jo ikviena viņa kustība ir kā pārlādēta ar spriedzi. Es bieži vien iztēlojos, kā aplieku rokas viņam apkārt vai kā ar pirkstu galiem pieskaros viņa lūpām. Kad ļauju savām domām klīst, ja kaut uz mirkli Džonijs un Mirrena nav tuvumā, ja kaut uz sekundi mēs esam vieni, neatbildētās mīlestības sāpes aicināt aicina migrēnu.

Šajās dienās tā ir raupja vecene, kas ar savām grubuļainajām rokām un asajiem nagiem aiztiek manas atsegtās smadzenes. Viņa baksta manus kailos nervus, pētot, vai varēs iedzīvoties manā galvaskausā. Ja viņa tur iekļūst, uz dienu vai divām esmu iesprostota savā guļamistabā.

Gandrīz katru dienu mēs ēdam pusdienas uz jumta.

Es pieņemu, ka viņi to dara ari dienās, kad man ir slikti.

Laiku pa laikam no jumta noripo pa kādai pudelei, iekrīt zālē un sašķist. Patiesībā pa visu lieveni mētājas milzum daudz smalku stikla lausku, joprojām lipīgas no limonādes. Cukura piesaistītas, apkārt lido mušas.