Mēs bijām meļi

18.

Ievadot google meklētājā traumatisks smadzeņu ievainojums, lielākoties piedāvātajā informācijā kā sekas tiek norādīta selektīvā amnēzija. Pēc pārciestām smadzeņu traumām pacients bieži vien mēdz daudz ko aizmirst. Viņai sagādās grūtības vienotā stāstā savienot traumas iegūšanas bridi.

Bet es negribu, lai cilvēki zina, ka esmu šāda. Joprojām šāda, arī pēc neskaitāmajiem ārstu apmeklējumiem, rentgeniem un zālēm.

Negribu, ka man tiek pielikts apzīmējums nespēja. Negribu vairāk zāļu. Negribu ārstus un noraizējušos skolotājus. Dievs zina, man pietiek ārstu.

Ko es atceros no vasaras, kad notika nelaimes gadījums?

Kā es iemīlējos Getā pie Redgeitas virtuves durvīm.

Viņa rozi Rakelei un manu vīna piesūcināto nakti, dusmās griežoties.

Kā es uzvedos normāli. Kā gatavojām saldējumu. Spēlējām tenisu.

Zefīrus ar šokolādi un cepumiem un Geta dusmas, kad teicām, lai viņš apklust.

Nakts peldes.

Kā ar Getu skūpstījāmies bēniņos.

Kā vectēvs stāstīja par Cracker Jack notikumu un kā palīdzēju viņam nokāpt pa kāpnēm.

Riepas šūpoles, pagrabu, salas taku. Getu un sevi vienu otra rokās.

Kā Gets redzēja mani asiņojam. Kā uzdeva man jautājumus. Kā apkopa manas brūces.

Neko daudz vairāk es neatceros.

Es redzu Mirrenas roku, viņas pirkstus ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.

Mammas stingro seju, jautājot: “Melnās pērles?”

Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.

Vectēvu turamies pie koka, viņa ugunskura blāzmā izgaismoto seju.

Un mūs visus četrus Meļus, smejamies tik ļoti, ka jūtamies apreibuši un nelabi. Bet kas gan bija tik smieklīgs?

Kas tas bija, un kur mēs bijām?

Es nezinu.

Es mēdzu jautāt mammai, kad nevarēju atcerēties pārējo piecpadsmito vasaru. Mana aizmāršība mani biedēja. Es mēdzu ieteikt pārstāt lietot zāles vai pamēģināt citas, vai apmeklēt citu ārstu. Es lūdzos, lai man pastāsta, ko esmu aizmirsusi. Tad kādu dienu, vēlu rudeni, tajā rudenī, kad man veica pārbaudes uz nāvējošajām slimībām, mamma sāka raudāt. “Tu to man jautā atkal un atkal. Bet tu nekad neatceries, ko esmu tev teikusi.”

“Piedod.”

Viņa ielēja sev vīnu un runāja: “Tu sāki uzdot šos jautājumus jau dienā, kad pamodies slimnīcā. Kas notika? Kas notika? Es teicu tev taisnību, Keidensa, vienmēr, un tu man to atstāstīji. Bet nākamajā dienā tu atkal uzdevi tos pašus jautājumus.”

“Piedod,” es atkārtoju.

“Un joprojām gandrīz katru dienu tu uzdod šos jautājumus.”

Tā ir taisnība, man nebija atmiņu par to, kā es savainojos. Es neatceros neko, kas notika pirms negadījuma vai pēc tā. Es neatceros ārstu apmeklējumus. Es zinu, ka tie notika, jo, saprotams, tie notika - esmu šeit un tagad ar savu diagnozi un zālēm bet gandrīz viss mans ārstēšanās process ir kā miglā tīts.

Es paskatījos uz mammu. Uz viņas saniknoti norūpējušos seju, saraudātajām acīm, reibuma slābano muti. “Tev jāpārstāj jautāt,” viņa teica. “Turklāt ārsti tāpat uzskata, ka tev labāk visu atcerēties pašai.”

Es liku viņai izstāstīt vēl pēdējo reizi, pierakstot visas viņas atbildes, lai vēlāk, kad vien vēlētos, varētu tās aplūkot. Tāpēc arī varu pastāstīt par nakts peldes negadījumu, par klintīm, hipo-termiju, elpošanas problēmām un neapstiprināto traumatisko smadzeņu ievainojumu.

Vairs nekad es neko viņai nejautāju. Lai gan ļoti daudz ko es nesaprotu, šādi viņa vismaz mazliet mazāk lieto alkoholu.