Mēs bijām meļi

36.

Mēs spēlējam tenisu. Mēs ar Džoniju uzvaram, bet ne jau tāpēc, ka es labi spēlētu. Viņš gan ir lielisks atlēts, bet Mirrena ir vairāk koncentrējusies uz bumbiņas atsišanu, un, kad tas izdodas, viņa priecīgi dejo apkārt, neuztraukdamās, ka bumbiņa ari atgriezīsies. Gets turpina par viņu smieties, tādēļ viņš pats nevar trāpīt pa bumbiņu.

“Kā gāja Eiropā?” Gets jautā, kad mēs dodamies atpakaļ uz Kadldaunu.

“Mans tēvs ēda kalmāru.”

“Un kas vēl?” Mēs sasniedzam pagalmu un uzmetam raketes uz lieveņa, un izstiepjamies zālē.

“Tiešām, man nav nekā daudz, ko stāstīt,” es saku. “Gribat zināt, ko es darīju, kamēr mans tēvs devās apskatīt Kolizeju?”

“Ko tad?”

“Gulēju viesnīcas tualetē, piespiedusi seju pie flīzēm, un skatījos uz itāļu zilo podu apakšām.”

“Pods bija zils?” Džonijs jautā, strauji pieceldamies sēdus.

“Tikai tev zili podi varētu likties interesantāki par Romas apskatīšanu,” novaidas Gets.

“Keidensa,” ierunājas Mirrena.

“Ko?”

“Neko.”

“Kas?”

“Tu saki, lai nežēlojam tevi, bet tad pastāsti ko tādu par podu apakšām,” viņa izsper. “Un tas tiešām ir kas žēlojams. Ko gan mums teikt?”

“Turklāt fakts, ka biji Romā, liek izjust skaudību,” saka Gets. “Neviens no mums nav bijis Romā.”

“Es gribu braukt uz Romu!” saka Džonijs. “Es nenormāli gribu redzēt tos zilos itāļu podus!”

“Es gribu redzēt Karakallas termas,” saka Gets. “Un izbaudīt ikvienu saldējuma garšu, kāda vien pieejama.”

“Nu tad brauc,” es saku.

“Diez vai tas ir tik vienkārši.”

“Labi, bet tu aizbrauksi,” es saku. “Kamēr mācīsies koledžā vai pēc tam.”

Gets nopūšas. “Es tikai saku, ka tu biji Romā.”

“Es vēlos, kaut tu tur būtu bijis,” es viņam saku.