Mēs bijām meļi

16

Kad man bija astoņi gadi, tētis Ziemassvētkos uzdāvināja kaudzi pasaku grāmatu. Tām visām bija krāsaini iesējumi - Dzeltenā pasaku grāmata, Zilā pasaku grāmata, Tumšsarkanā, Zaļā, Brūnā un Oranžā. Tajās bija pasakas no visas pasaules, daudzas un dažādas jau sen zināmu stāstu variācijas.

Tās lasot, varēja saklausīt viena stāsta atbalsis otrā un tad vēl cita stāsta atbalsis nākamajā. Tik daudzas sākās vienādi: reiz sensenos laikos bija trīs.

Trīs kaut kas: trīs sivēni, trīs lāči, tris brāļi, trīs zaldāti, tris āži.

Trīs princeses.

Kopš atgriezos no Eiropas, esmu sākusi rakstīt pati savas pasakas. Variācijas.

Manā rīcībā ir daudz laika - ļaujiet, es jums pastāstīšu stāstu. Variāciju, kā saku, par stāstu, ko reiz jau esat dzirdējuši.

Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kuram bija trīs skaistas meitas.

Kļūstot arvien vecākam, viņš prātoja, kurai no meitām mantojumā nodot savu karaļvalsti, jo neviena no viņām nebija precējusies, un karalim nebija mantinieka. Karalis nolēma lūgt savām meitām, lai tās parāda, cik ļoti viņas mīl savu tēvu.

Un tā vecākajai no princesēm viņš jautāja, cik ļoti tā viņu mīlot.

Viņa mīlot karali tikpat daudz, cik karaļvalstī dārgumu.

Karalis vērsās pie vidējās princeses un teica, lai arī viņa pastāsta, cik ļoti tā mīl savu tēvu.

Viņas mīlestība pret karali esot tikpat spēcīga kā dzelzs.

Un arī jaunākajai princesei karalis jautāja, cik ļoti viņa mīl karali.

Jaunākā princese ilgi domāja, pirms sniedza savu atbildi. Visbeidzot viņa teica, ka mīlot karali tikpat, cik gaļa mīlot sāli.

“Tad tu mani it nemaz nemīli,” karalis atbildēja. Viņš izdzina savu jaunāko meitu no pils un lika pacelt tiltu pāri pils aizsargdambjiem, lai viņa nevarētu atgriezties.

Tā jaunākā meita devās mežā bez mēteļa vai nieka maizes klaipa. Viņa klīda saltajā ziemā pa mežu, apmezdamās zem koku lapotnēm. Galu galā princese nokļuva kādā attālā ciematā un sāka strādāt pie pavāra. Dienām un nedēļām ejot, viņa iemanījās virtuves darbos. Un laika gaitā ar savām prasmēm viņa sāka pārspēt pašu pavāru, bet viņas ēdieni tika izslavēti visā karaļvalstī.

Gāja gadi, un vecākajai princesei tika rīkotas kāzas. Svinību mielastam tika noalgota slavenā pavāre no mazā ciemata.

Mielasta beigās tika pasniegts cūkas cepetis - karaļa iecienītākais ēdiens. Tikai šoreiz tas bija pagatavots bez sāls.

Karalis to pagaršoja.

Un pagaršoja vēlreiz.

“Kurš gan uzdrošinās nākamās karalienes kāzu mielastā pasniegt tik slikti pagatavotu cepeti?” viņš skaļi iekliedzās.

Jaunākā meita, pavāre, parādījās tēva priekšā, bet viņa bija tik ļoti izmainījusies, ka karalis savu jaunāko meitu nemaz nepazina. “Es pagatavoju cepeti bez sāls, Jūsu Majestāte,” viņa paskaidroja. “Jo vai gan pirms daudziem gadiem jūs nepadzināt savu meitu no karaļvalsts, jo uzskatījāt, ka sāls ir bez vērtības?”

Pēc šiem vārdiem karalis saprata ne tikai to, ka tā ir viņa meita, bet arī to, ka tieši viņa visvairāk mīlējusi karali.

Bet ко пи?

Gan vecākā, gan vidējā meita visu šo laiku ir dzīvojušas karaļa namā. Viena bijusi mīļāka vienā nedēļā, bet otra atkal citā. Un tā viņas ir atsvešinājušās, tēvam nepārtraukti viņas salīdzinot. Bet tagad jaunākā meita ir atgriezusies. Karalis atņēma vecākajai, nupat izprecinātajai meitai karaļvalsti. Viņa tomēr nekļūs par karalieni. Abas vecākās māsas sadusmojās.

Sākumā jaunākā meita atkal laimīgi gozējās tēva mīlestības saulītē. Bet nepagāja ilgs laiks, kad viņa attapās - karalis ir plānprātīgs un sajucis no varas. Viņa kļūs par karalieni, bet viņai jāpavada visas atlikušās dienas, kopjot veco tirānu. Viņa nepametīs tēvu, lai arī cik slims viņš būtu.

Vai viņa paliek tāpēc, ka mīl tēvu tikpat loti, cik gaļa mīl sāli?

Vai arī viņa paliek, jo tagad karalis viņai ir apsolījis karaļvalsti?

Viņai ir grūti saskatīt atšķirību.