Mēs bijām meļi

40.

Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kuram bija trīs skaistas meitas. Ar katru dienu viņas auga arvien skaistākas.

Viņas arī tika labi izprecinātas, bet pirmo mazbērnu nākšana pasaulē nesa vien vilšanos. Jaunākajai princesei piedzima meita, kas bija augumā tik sīciņa, ka viņas māte nēsāja meitu kabatā, kur citiem tā nebija redzama. Ar laiku karaļa meitām piedzima arī citi bērni, un karalis ar karalieni gandrīz pavisam aizmirsa sīciņās princeses atvases eksistenci.

Sīciņajai princesei pieaugot, savas dienas un naktis viņa vadīja, gandrīz nemaz neizkāpjot no savas sīciņās gultas. Viņai nebija daudz iemeslu, lai no gultas pieceltos - tik vientuļa viņa bija.

Kādu dienu viņa iemaldījās pils bibliotēkā un bija pārsteigta, cik grāmatas varēja būt izklaidējošas. Un tā viņa arvien biežāk sāka doties uz bibliotēku. Kādu rītu, lasot kārtējo grāmatu, uzgaida parādījās pelēns. Tas stāvēja uz pakaļējām ķepiņām, bet mugurā tam bija maza samta vestīte. Pelēna ūsas bija tīras un spalva -brūna. “Tu lasi tāpat kā es," viņš teica, “staigājot šurpu turpu pa grāmatas lapām." Viņš paspēra soli uz priekšu un dziļi paklanījās.

Pelēns apbūra mazo princesi ar stāstiem par saviem piedzīvojumiem. Viņš stāstīja viņai par troļļiem, kas zog cilvēku kājas, un dieviem, kas pamet trūkumcietējus. Viņš uzdeva jautājumus par Visumu un bezgalīgi meklēja atbildes. Viņš uzskatīja, ka brūcēm jāpievērš uzmanība. Turpretī princese stāstīja pasakas, zīmēja pikseļotus un kritiņu zīmējumus. Viņa smējās ar viņu un strīdējās ar viņu. Pirmo reizi mūžā viņa jutās pa īstam pamodusies.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņi viens otru jau stipri mīlēja.

Tomēr, kad viņa stādīja savu pielūdzēju ģimenes priekšā, mazā princese saskārās ar negaidītām grūtībām. “Viņš taču ir tikai pele!” iesaucās karalis netīksmē, kamēr karaliene bailēs iekliedzās un skriešus metās ārā no kroņa zāles. Un tik tiešām - visa karaļvalsts, gan pats karaļnams, gan kalpotāji, nievāja mazo pelēnu un uzlūkoja viņu ar aizdomām. “Viņš nav parasts,” cilvēki teica par pelēnu. “Dzīvnieks, kas maskējas par cilvēku.”

Tomēr sīciņā princesīte nevilcinājās. Viņa ar pelēnu pameta pili un devās tālu, tālu prom. Un kādā tālā zemē viņi apprecējās, iekārtoja sev mājas, piepildīja tās ar grāmatām un šokolādi un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.

Ja vēlas dzīvot vietā, kur cilvēki nebaidās no pelēm, jāpārstāj dzīvot pilīs.