Mēs bijām meļi

31.

Atdošanai: bērnības mākslasdarbi, augu zīmējumi.

Es paņemu no Vindmēras savu pīto veļas grozu un dodos uz Kadldaunu. Mirrena sagaida mani uz lieveņa, lēkādama apkārt. “Ir tik brīnišķīgi būt uz salas!” viņa saka. “Neticami, ka atkal esmu šeit!”

“Tu šeit biji arī pagājušajā vasarā.”

“Tas nebija tas pats. Ne tāda vasaras idille, kādas mums bija kādreiz, ļaunajā Klērmontā ritēja remontdarbi. Visi uzvedās tik nožēlojami, un es turpināju tevi gaidīt, bet tu tā ari neuzradies.”

“Es taču tev teicu, ka dodos uz Eiropu.”

«T- * »

Ja, es zinu.

“Es tev daudz rakstīju,” es saku. Manis teiktais izskan pārmetoši.

“Es neciešu e-pastu!” saka Mirrena. “Es izlasīju visas tavas e-pasta vēstules, bet tu nevari dusmoties uz mani par to, ka neatbildēju. Es vienmēr jūtos, kā pildot mājasdarbus, kad jāraksta un jālūr tajā stulbajā telefonā vai datora ekrānā.”

“Vai saņēmi lelli, ko tev sūtīju?”

Mirrena apķer mani. “Man tevis tik ļoti pietrūka. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti.”

“Es aizsūtīju tev Bārbiju. To ar garajiem matiem, par kuru vienmēr plūcāmies.”

“Princese Karamele?”

«T- »

Ja.

“Es biju kā traka viņas dēļ.”

“Tu man reiz ar viņu iesiti.”

“Tu to biji pelnījusi!” Mirrena priecīgi lēkā man apkārt. “Tā ir tepat Vindmērā?”

“Ko? Nē. Es to nosūtīju pa pastu,” es saku. “Jau ziemā.” Mirrena paskatās uz mani, saraukusi uzacis. “Es to neesmu saņēmusi, Keidensa.”

“Kāds parakstījās par paciņas saņemšanu. Ko tava mamma izdarīja - iebāza paciņu skapī, to pat neatvērusi?”

Es jokoju, bet Mirrena pamāj. “Varbūt. Viņa ir kļuvusi kā apmāta. Piemēram, viņa visu laiku mazgā un mazgā savas rokas. Un liek to darīt arī Taftam un dvīnēm. Viņa visu tīra tā, it kā debesīs būtu paredzēta īpaša vieta visiem tiem, kam ir perfekti tīras virtuves gridas. Turklāt viņa pārāk daudz dzer.”

“Mana mamma arī.”

Mirrena pamāj. “Es nespēju uz to skatīties.”

“Vai es kaut ko vakar pie vakariņu galda palaidu garām?”

“Es nebiju.” Mirrena uzkāpj uz koka taciņas, kas ved no Kadl-daunas uz mazo pludmali. Es sekoju. “Es taču teicu, ka šovasar tur neiešu. Kāpēc tu nenāci šeit?”

“Man kļuva slikti.”

“Mēs visi zinām par tavu migrēnu,” saka Mirrena. “Tantes runā.” Es saviebjos. “Nevajag mani žēlot, labi? Nekad. Man no tā tirpas uzmetas.”

“Tu vakar neiedzēri savas zāles?”

“Tās mani atslēdza.”

Mēs esam nonākušas mazajā pludmalē. Abas basām kājām ejam pa mitrajām smiltīm. Mirrena aizskar jau sen sakaltuša krabja čaulu.

Es gribu viņai pateikt, ka manas atmiņas ir pagaisušas, ka man ir traumatisks smadzeņu bojājums. Gribu viņai pajautāt par visu, kas notika piecpadsmitajā vasarā, lai viņa pastāsta notikumus, ko mamma negrib stāstīt vai ari nezina. Bet Mirrena ir tik priecīga. Negribu, lai viņa pret mani izjūt vēl lielāku žēlumu, nekā jau ir.

Turklāt es joprojām dusmojos par tām e-pasta vēstulēm, uz kurām viņa neatbildēja, un ari par stulbās Bārbijas zaudējumu, lai gan zinu, ka tā nav viņas vaina.

“Džonijs un Gets ir Redgeitā, vai ari viņi nakšņoja Kadldau-nā?” es jautāju.

“Kadldaunā. Ak, Dievs, kādi viņi ir lamzaki. Ar viņiem dzīvot ir tas pats, kas dzīvot ar gobliniem.”

“Tad liec, lai viņi pārceļas atpakaļ uz Redgeitu.”

“Nekādā gadījumā,” iesmejas Mirrena. “Un tu - vairs nekādas Vindmēras, skaidrs? Pārcelsies pie mums?”

Es papurinu galvu. “Mamma neļauj. Es viņai jau šorīt jautāju.” “Beidz, viņai jāļauj!”

“Viņa vaktē katru manu soli, kopš saslimu.”

“Bet tie ir jau divi gadi.”

“Jā. Viņa mani vēro, kad guļu. Turklāt viņa nolasīja man lekciju par to, ka man jāsatuvinās ar vectēvu un mazajiem. Man jāstiprina saiknes ar ģimeni. Jāsmaida.”

“Kādas muļķības.” Mirrena man parāda plaukstā salasītus violetus akmentiņus. “Ņem.”

“Nē, paldies.” Es negribu neko, kas man nav vajadzīgs. “Lūdzu, ņem tos,” saka Mirrena. “Atceros, kā tu mēdzi lasīt tikai violetos akmentiņus, kad bijām mazas.” Viņa izstiepj savu

roku pret mani, plaukstu pavērsusi uz augšu. “Gribu atlīdzināt par Princesi ButterscotchViņas acīs ir sanesušās asaras. “Un e-pasta vēstulēm,” viņa piebilst. “Es gribu tev iedot kaut ko, Keidij.”

“Nu, labi,” es saku. Es salieku savas plaukstas kopā un ļauju Mirrenai tajās iebērt akmeņus. Es noglabāju tos savas jakas kabatā.

“Es mīlu tevi!” viņa kliedz. Tad viņa pagriežas un sauc jūrai. “Es mīlu savu māsīcu Keidensu Sinklēru Istmanu!”

“Nepārcenties mazliet?” Tas ir Džonijs, kāpdams lejup pa kāpnēm basām kājām, ģērbies svītrotā flaneļa pidžamā. Uz acīm viņam ir saulesbrilles, bet uz deguna balts saules aizsargs kā glābējiem.

Mirrenas seja sadrūmst, bet tikai uz mirkli. “Es izpaužu savas jūtas, Džonij. Tāda ir ikviena dzīva un elpojoša cilvēka būtība, skaidrs?”

“Labi, dzīvais un elpojošais cilvēk,” viņš saka, viegli uzsizdams viņai pa plecu. “Bet nav nekādas jēgas to darīt tik skali pašā rīta agrumā. Mums vēl priekšā ir visa vasara.”

Viņa uzmet apakšlūpu. “Keidija te būs tikai četras nedēļas.” “Es nevaru no paša rīta tā uzvilkties kā tu,” saka Džonijs. “Neesmu vēl iedzēris savu pretenciozo tēju.” Viņš pieliecas un ieskatās manā veļas grozā pie manām kājām. “Kas ir tur?”

“Augu zīmējumi. Un mani vecie zīmējumi.”

“Kā tā?” Džonijs apsēžas uz akmens, un es viņam piebiedrojos, apsēžoties blakus.

“Es atdodu savas lietas,” es saku. “Jau kopš septembra. Atceries, es tev nosūtīju to svītroto šalli?”

“Ā, jā.”

Es pastāstu par ideju atdot mantas cilvēkiem, kam tās var noderēt, atrodot lietām jaunas mājas. Es stāstu par labdarību un apšaubu mammas materiālismu.

Es vēlos, lai Džonijs un Mirrena mani saprot. Es neesmu kāds, ko žēlot - kāds ar nestabilu prātu un sāpju sindromiem. F.s uzņemos vadību pār savu dzīvi. Un dzīvoju saskaņā ar saviem principiem. Es rīkojos un upurēju.

“Tu negribi, lai tev pieder lietas?” Džonijs man jautā. “Piemēram, kādas?”

“Es visu laiku gribu visādas lietas,” saka Džonijs, plaši izstiepdams rokas. “Mašīnu. Video spēles. Dārgus vilnas mēteļus. Man patīk rokas pulksteņi, tie ir tik vecmodīgi. Gribu, lai pie sienām karājas īsta māksla, slavenu cilvēku gleznas, ko tāpat vien nevarētu dabūt kaut miljons gados. Es gribu greznas tortes, ko redzu maiznīcu skatlogos. Džemperus un šalles. Visu kaut ko no vilnas, pārsvarā svītrotu.”

“Vai arī tu varētu vēlēties skaistus zīmējumus, ko zīmēji bērnībā,” saka Mirrena, notupdamās pie groza. “Lietas ar sentimentālu nozīmi.” Viņa paceļ krītiņu zīmējumu ar vecmāmiņu un retrīveriem. “Skat, tā ir Fatima, bet šis ir Princis Filips.”

“Tu atpazīsti?”

“Protams. Fatimai bija apaļš purniņš un plata seja.”

“Ak, Dievs, Mirren. Tu nu gan esi tāda ņuņņa,” saka Džonijs.