Sarkanā sacelšanās

5.PIRMĀ DZIESMA

Tur stāv neglītais Dens un trīs skārdagalvas. Viņu rokās sprakšķ dullinātāji. Divi vīri ir atbalstījušies uz Tīklotavas siju metāla margām. Viņiem aiz muguras Mī un Ipsilona sievietes tin tārpu zīdu uz garām sudraba nūjām. Viņas dedzīgi skatās uz mani un krata galvas, it kā brī­dinātu, lai neizdaru kādu muļķību. Mēs esam bijuši aiz atļautās zonas robežām. Tas nozīmēs pēršanu, bet, ja pretošos, tad — nāvi. Viņi noga­linās Ēo un nogalinās mani.

„Derov…” Ēo nomurmina.

Nostājos starp Ēo un skārdagalvām, tomēr necīnos. Es neļaušu mums nomirt vienkārši tāpēc, ka esam uzmetuši aci zvaigznēm. Izstiepju savā priekšā rokas, dodot zīmi, ka padošos.

„Ellesnirēji,” neglītais Dens iesmējies saka pārējiem. „Pat stiprākā skudra ir tikai skudra.” Viņš iegrūž man vēderā dullinātāju. Sajūta ir kā zemesčūskas kodiens un zābaka spēriens. Noelsies nokritu ar plaukstām pret metāla režģi. Pa asinsvadiem ložņā elektrība. Jūtu, kā rīklē sakāpj žults. „Pavicināmies, ellesnirēj,” Dens dūdo. Viņš nomet vienu no dullinātājiem man pie deguna. „Lūdzu! Pavicināmies. Nekādu seku nebūs. Tikai maza puišu izklaide. Paņem to!”

„Izdari to, Derov!” iesaucas Ēo.

Es neesmu muļķis. Padodoties paceļu rokas, un Dens vīlies nopū­šas, savažodams manas plaukstas magnētiskos rokudzelžos. Ko Ēo

gribēja, lai daru? Viņa lād skārdagalvas, kamēr tie saslēdz arī viņas rokas un caur Tīklotavu velk mūs uz kamerām. Tas nozīmēs pātagu. Tomēr tā būs tikai pātaga, jo es nepacēlu dullinātāju un neklausīju Ēo.

Ēo redzu tikai pēc trim dienām Poda cietuma kamerā. Bridžs, viens no vecajiem, labestīgākajiem skārdagalvām, izved mūs ārā kopā; ar viņa atļauju mēs drīkstam pieskarties viens otram. Es prātoju, vai viņa spļaus man sejā un nolādēs manu neizdarību. Tomēr Ēo tikai saņem manus pirkstus un tuvina savas lūpas manējām.

„Derov.” Viņas lūpas kutina manu ausi. Elpa ir silta, lūpas dreb un ir sasprēgājušas. Apskāvusi mani, viņa šķiet tik trausla — maza meite­nīte, bālā ādā ievīstīta uguntiņa. Viņas ceļi ļogās, un viņa drebinādamās atbalstās pret mani. Siltums, ko redzēju viņas sejā, kad vērojām saullēktu, ir pagaisis un pametis viņu kā blāvas atmiņas. Tomēr es neredzu gandrīz neko, izņemot viņas acis un matus. Kļauju Ēo savās rokās un dzirdu, kā murmina drūzma Kopzemē. Mūsu ģimenes un klani mūs vēro, kamēr stāvam karātavu malā, kur tiksim nopērti. Šie skatieni dzeltenīgajās gais­inās liek man justies kā bērnam.

Kad Ēo saka, ka mīl mani, jūtos kā sapnī. Viņas roka neatlaiž manējo. Tomēr viņas acīs redzu ko savādu. Viņi grasās Ēo tikai nopērt, tomēr viņas vārdos skan galējība, acis ir skumjas, bet ne izbijušās. Es redzu, ka viņa atvadās. Manā sirdī ceļas kāds murgs. Jūtu to kā naglu skrāpējamies gar mugurkaula skriemeļiem, kad viņa nomurmina man pie auss: „Sarauj važas, mans mīļais.”

Tad tieku no viņas atrauts aiz matiem. Pār Ēo seju rit asaras. Tās tiek lietas par mani, lai gan joprojām nesaprotu, kāpēc. Es nespēju pado­māt. Pasaule ir neskaidra kā zem ūdens. Es slīkstu. Raupjas rokas nogrūž mani uz ceļiem, tad pierauj atkal kājās. Nekad mūžā neesmu dzirdējis Kopzemē tādu klusumu. Atbalsojas manu gūstītāju švīkstošie soļi.

Skārdagalvas uzvelk man ellesnirēja tērpu. Tā sīvā smaka liek domāt, ka esmu drošībā, ka kontrolēju notiekošo. Tomēr tā nav. Tieku aizvilkts prom no Ēo, uz pašu Kopzemes laukuma centru un nogrūsts zemē karātavu malā. Metāla kāpnes ir sarūsējušas un pleķainas. Pieķeros

pie tām un palūkojos uz augšu. Uz karātavām stāv divdesmit četri virsBrigadieri, katram rokās ir pa ādas virvei. Viņi gaida mani uz platformas.

„Ak, mani draugi, cik šādas reizes ir šausminošas!” žēlabaini iesau­cas maģistrs Podžins. Viņa vara gravZābaki dūc kaut kur man virs gal­vas. „Ak, kā mūs vienojošās saites tiek nostieptas, kad viens no mums nolemj pārkāpt likumus, kas pasargā mūs visus! Pat visjaunākie, pat vis­labākie ir pakļauti Likumam. Kārtībai! Bez tiem mēs būtu vien lopu bars! Bez paklausības, bez disciplīnas kolonijas nepastāvētu! Un nekār­tība sarautu gabalos tās dažas, kas pastāv! Cilvēks paliktu piesiets Zemei. Cilvēks smaktu uz tās planētas līdz pat laika galam. Bet kārtība! Discip­līna! Likums! Lūk, kas dod mūsu civilizācijai spēku. Lai nolādēts radī­jums, kurš šos nosacījumus neievēro!”

Uzruna ir daiļrunīgāka nekā parasti. Podžins mēģina kādam izrā­dīties ar savu gudrību. Paceļu galvu no pakāpieniem un ieraugu skatu, ko nekad nebiju cerējis redzēt paša acīm. Acis žilbst, uz viņu skatoties, atdzeroties viņa matu, viņa zīmju mirdzumu. Es skatu vienu no zeltīta­jiem. Šajā pelēcīgajā laukumā iztēlojos, ka tā varētu izskatīties eņģelis. Melnā un zelta apmetnī. Kā ietīts saules staros. Uz krūtīm rēcošs lauva.

Viņa seja ir vecāka, skarba un izstaro tīru varu. Viņa mati mirdz, tie ir atsukāti pār muguru. Plānās lūpas neiztraucē ne smaids, ne nicinājums, un vienīgā grumba, ko redzu, ir rēta, kas tiecas pār labo vaigu kaulu.

No HK esmu iemācījies, ka šādas rētas nēsā tikai labākie no Zelta. Viņus sauc par iezīmētajiem — valdošās krāsas vīrieši un sievietes, kas pabeiguši Institūtu, kur apguvuši noslēpumus, kas kādudien ļaus cilvēcei kolonizēt visas Saules sistēmas planētas.

Viņš mūs neuzrunā. Viņš runā ar citu zeltīto, garu un tik tievu, ka sākumā noturu to par sievieti. Viņa sejā nav rētas, un tā ir noklāta ar savādu pastu, kas izceļ viņa vaigu krāsu un apslēpj grumbas. Viņa lūpas spīd. Un mati mirgo citādāk nekā viņa saimniekam. Viņš ir groteska radība. Un tāpat domā par mums. Viņš nicinoši paosta gaisu. Vecākais zeltītais klusi sarunājas ar viņu, nevis ar mums.

Kāpēc gan lai viņš runātu ar mums? Mēs neesam Zelta vārdu vērti. Gandrīz vai negribu lūkoties uz viņu. Šķiet, ka aptraipu viņa zeltīti

melno izcilību ar saviem sarkanajiem redzokļiem. Mani māc kauns, un tad saprotu, kāpēc tā.

Es pazīstu viņa seju. Šo seju pazītu jebkurš no koloniju ļaudīm. Ja neskaita Oktāviju au Lunu, šī ir slavenākā Marsa seja, un tā pieder Nero au Augustam. To, kā tikšu nopērts, ieradies noskatīties Marsa arhiGubcrnators ar svītu. Viņam līdzās gaisā klusi peld divas vārnas (obsidiāni, ja runājam tehniski). Viņu galvaskausa formas ķiveres piestāv to krāsai. Es esmu dzimis, lai strādātu raktuvēs. Viņi ir dzimuši, lai nogali­nātu cilvēkus. Gandrīz divas pēdas garāki par mani. Astoņi pirksti katrā masīvajā plaukstā. Viņi tiek selekcionēti karam, un tos vērot ir tas pats, kas lūkoties uz aukstasiņu zemesčūskām, kuras apsēdušas mūsu raktuves. Reptiļi ir gan vieni, gan otri.

ArhiGubernatora svītā ir dučiem citu cilvēku, to skaitā vēl viens jau­nāks zeltītais, kurš izskatās pēc viņa mācekļa. Viņš ir skaistāks pat par arhiGubernatoru, un izskatās, ka viņam nepatīk slaikais, sievišķīgais zeltītais. Vēl ir arī HK kameru brigāde ar zaļajiem, kas salīdzinājumā ar vārnām ir gluži sīki radījumi. Viņu mati ir tumši. Ne zaļi kā acis un zīmes uz rokām. Šajās acīs mirgo drudžaina aizrautība. Ellesnirēju padarīt par mācību citiem viņiem negadās bieži, tādēļ mana nopēršana tiks pārvērsta izrādē. Prātoju, cik raktuvju koloniju to vēro. Ja šeit ir arhiGubernators, skatās tās visas.

Tie demonstratīvi izrauj mani no sutastērpa, kurā tikko bija mani ieģērbuši. Redzu sevi HK displejā virs laukuma, redzu, kā auklā ap kaklu karājas mana laulību saite. Izskatos jaunāks, smalkāks, nekā jūtos. Tic uzrauj mani augšā pa kāpnēm un noliec pār metāla kasti pie karātavām, kuru cilpā karājās mans tēvs. Nodrebu, kad tie piespiež mani pie aukstā tērauda un nostiprina rokas važās. Jūtu pātagu sintētiskās ādas smaržu, dzirdu, kā viens no virsBrigadieriem ieklepojas.

„Lai taisna tiesa tiek spriesta tagad un vienmēr,” nosaka Podžins.

Tad nāk cirtieni. Kopā četrdesmit astoņi. Tie nav maigi, pat ne tēvoča rokas raidītie. Tie nedrīkst būt tādi. Pātagas skaļi iekožas manā miesā un svešādi, asi švīkst, izliekdamās gaisā. Šausmu mūzika. Kad tuvo­jas beigas, tik tikko spēju kaut ko saskatīt. Samaņu zaudēju divkārt un, abas reizes pamostoties, iedomājos, vai I IK redzams mans mugurkauls.

Tā ir izrāde, viss ir viņu varas izrādīšana. Viņi ļauj skārdagalvam neglītajam Denam izturēties līdzjūtīgi, it kā tam būtu manis žēl. Viņš čukst man ausī uzmundrinošus vārdus pietiekami skaļi, lai tie būtu dzir­dami kamerām. Kad manu muguru sagraizījis pēdējais cirtiens, viņš iejaucas, it kā apturētu nākamo sitienu. Bezapziņā man šķiet, ka Dens mani pasargājis. Esmu pateicīgs. Gribu viņu noskūpstīt. Viņš ir mans glābiņš. Tomēr zinu, ka savus četrdesmit astoņus esmu dabūjis.

Tad viņi velk mani sānis. Manas asinis paliek. Esmu drošs, ka klie­dzu, drošs, ka sevi apkaunoju. Dzirdu, kā tie izved laukumā manu sievu.

„No taisnās tiesas neizbēgt pat jaunajiem un skaistajiem. Kārtību, taisnīgumu mēs saglabājam visās krāsās. Bez tiem mēs radītu anarhiju. Bez paklausības — haosu! Cilvēks sajauktos ar radiācijas pilnajiem Zemes pīšļiem. Viņš dzertu no piegānītajām jūrām. Mums jābūt vienotiem. Lai taisna tiesa tiek spriesta tagad un vienmēr.”

Raktuvju maģistra Podžina vārdi truli atsitas pret sienām.

Nevienu neskar tas, ka esmu sasists un asiņoju. Bet, kad uz karā­tavu paaugstinājuma tiek uzvilkta Ēo, atskan raudas. Atskan lāsti. Ēo ir skaista pat tagad, kad atņemta gaisma, ko viņā redzēju pirms trim die­nām. Viņa ir eņģelis pat tagad, kad ierauga mani un ļauj asarām ritēt pār vaigiem.

Tas viss par mazu piedzīvojumu. Tas viss par nakti zem zvaigznēm kopā ar vīrieti, ko viņa mīl. Tomēr Ēo ir mierīga. Ja kaut kur ir bailes, tās ir manī, jo gaisā jūtu savādu noskaņu. Kad tie nogulda viņu pār auk­sto kasti, viņai uzmetas zosāda. Viņa saraujas. Es vēlos, kaut manas asinis būtu to labāk sasildījušas.

Kad tie sāk Ēo pērt, es cenšos neskatīties. Tomēr sāpīgāk ir viņu pamest vienu. Mūsu skatieni sastopas. Viņas acis mirdz kā rubīni, samiedzas ikreiz, kad pār muguru krīt pātaga. Drīz tas beigsies, mīļā. Drīz mēs atgriezīsimies atpakaļ dzīvē. Tikai izturi pātagas, un mēs visu atgūsim. Bet vai viņa maz spēj izturēt tik daudz cirtienu?

„Pārtrauciet to,” saku skārdagalvam, kurš stāv man blakus. „Bei­dziet!” Lūdzos. „Es darīšu jebko. Es paklausīšu. Es saņemšu viņas cirtie­nus. Tikai izbeidziet, jūs nolāpītie nelieši! Pārtrauciet!”

ArhiGubernators palūkojas lejā uz mani, bet viņa seja ir zeltīta, gluda un vienaldzīga. Neesmu nekas cits kā nolāpītākā no skudrām. Mans upuris viņu aizkustinās. Ja zemošos, ja metīšos ugunī mīlestības dēļ, viņš jutīs līdzi. Viņš apžēlos. Tā notiek stāstos.

„Ekselence, atdodiet viņas sodu man!” es lūdzos. „Lūdzu!” es lūdzos, jo redzu sievas acīs kaut ko šausminošu. Redzu, kā viņā noris cīņa, kamēr tie padara viņas muguru asiņainu. Redzu, kā viņā vairojas dusmas. Tam, kāpēc viņa nebaidās, ir iemesls.

„Nē! Nē! Nē!” lūdzos viņu. „Nē, Ēo! Lūdzu, nē!”

„Aizbāziet tam draņķim muti! Viņa balss griežas arhiGubernatoram ausīs,” pavēl Podžins. Bridžs iespiež man mutē akmeni. Es ristos un raudu.

Kad nošvīkst trīspadsmitais cirtiens, kamēr murminādams lūdzos, lai viņa to nedara, Ēo vēl pēdējo mirkli ielūkojas man acīs un uzsāk dziesmu. Tā ir klusa skaņa, skumja skaņa kā dziesma, ko čukst dziļās raktuves, kad vējš skrien caur pamestajām šahtām. Tā ir dziesma par sērīgām ilgām un nāvi, dziesma, kas ir aizliegta. Dziesma, ko pirms tam esmu dzirdējis tikai vienreiz.

Par šo tie viņu nogalinās.

Ēo balss ir maiga un patiesa, tikai viņa pati ir skaistāka par to. Tā atbal­sojas pār Kopzemi un ceļas augstāk nekā pārpasaulīgs sirēnas sauciens. Pāta­gas apklust. VirsBrigadieri trīc. Atpazinuši vārdus, pat skārdagalvas skumji nogroza galvas. Tikai retajam patiešām patīk noskatīties, kā sadeg daile.

Podžins nokaunējies pamet skatu uz arhiGubernatoru Augustu, kurš zeltītos gravZābakos nolaižas, lai palūkotos tuvāk. Pie augstdzimušās pieres mirdz zīdainie mati. Augstie vaigu kauli ķer gaismas starus. Zelta acis pēta manu sievu, it kā tārpam tikko būtu izšķīlušies tauriņa spārni. Rēta uz vaiga ieliecas, kad viņš ierunājas varas piesātinātā balsī.

„Ļaujiet viņai dziedāt,” viņš saka Podžinam, pat necenzdamies slēpt savu interesi.

„Bet, mans kungs…”

„Nav cita dzīvnieka, kas no laba prāta mestos liesmās, kā tikai cil­vēks. Izbaudi šo skatu. Vēlreiz tu ko tādu neredzēsi.” Savai operatoru bri­gādei: „Turpiniet ierakstu. Mēs rediģēsim daļas, kas šķitīs nepieņemamas.”

Viņa vārdi liek Ēo upurim izskatīties tik veltīgam.

Tomēr nekad viņa nebija šķitusi tik skaista kā tobrīd. Aukstas varas priekšā viņa ir uguns. Šī ir meitene, kas ar sarkaniem matiem dejoja pie­dūmotā tavernā. Ši ir meitene, kas uzvija laulību saiti no pašas matiem. Šī ir meitene, kas izvēlas' mirt nāves dziesmas dēļ.

Mana mīlā, mana mīlā,

Atceries raudas.

Kad pret ziedoņa debesi mira ziemas gaudas.

Tās dunēt dunēja,

Bet mēs sēklu grābām Un sējām dziesmu Viņu alkatības rāvā.

Un

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē, izkapti vēzē.

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs dzied Stāstu par ziemas galu.

Mans dēls, mans dēls,

Atceries par važām,

Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām,

Mēs dunēt dunējām,

Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu, kurp sapņi tiecās.

Kad Eo balss beidzot notrīs un dziesmai aptrūkstas vārdu, zinu, ka viņa man ir zudusi. Viņa kļūst par kaut ko daudz svarīgāku; un viņai bija taisnība — es nesaprotu.

„Neparasta melodija. Bet vai tas ir viss, ko vari dot?” arhiGubernators vaicā, kad Ēo ir apklususi. Viņš lūkojas uz Ēo, bet runā skaļi, vērs­damies pie pūļa, pie tiem, kas skatīsies citās kolonijās. Viņa svīta vīpsnā par Ēo ieroci — dziesmu. Kas gan ir dziesma, tikai skaņas gaisā. Pret viņa varu tā ir bezpalīdzīga kā sērkociņš vētrā. Viņš mūs kaunina. „Vai kāds nojums vēlas piebiedroties viņai dziesmā? Es jūs lūdzu, drošsirdīgie sarkanie no…” Viņš pamet skatu uz asistentu, kurš mēmi pasaka priekšā vārdu. „… Likosas, ja vēlaties, tūlīt piebiedrojieties viņai!”

Tik tikko spēju paelpot ar akmeni mutē. Tas lauž man žokļus. Pār seju plūst asaras. Pūlī neatskan neviena balss. Redzu, kā māte trīc aiz niknuma. Kīrens pievelk tuvāk savu sieviņu. Nerols lūkojas zemē. Lorens šņukst. Viņi visi ir šeit, un visi klusē. Visi baidās.

„Kā redzat, ekselence, meitene savā degsmē ir gluži viena,” paziņo Podžins. Ēo skatās tikai uz mani. „Tas ir skaidrs, ka viņas viedoklis ir iespējams tikai kā šeit nepiederošai personai, atstumtajai. Varspējams, mums vajadzētu turpināt?”

„Jā,” nevērīgi atbild arhiGubernators. „Man ir tikšanās ar Arkosu. Pakariet rūsgano kuci, lai neturpina gaudot.”