Sarkanā sacelšanās

9 . meli

Pilsēta paceļas smailēs, parkos, upēs, dārzos un strūklakās. Tā ir sapņu pilsēta, zila ūdens un zaļas dzīvības pilsēta uz sarkanas planētas, kurai bija jābūt tikpat neauglīgai kā vismežonīgākajam no tuksnešiem. Tas nav Marss, ko viņi mums rāda HK. Tā nav cilvēkam nepiemērota vieta. Šī ir melu, pārticības un neiedomājamas pārpilnības mājvieta.

Aptvēris, kā viss sagrozīts, es noelšos.

Sievietes un vīrieši lido. Viņi mirdz zeltā un sudrabā. Tās ir vienī­gās tērpu krāsas, ko redzu debesīs. GravZābaki nes viņus kā dievus, šī tehnoloģija ir apbrīnojami cienīgāka par neveiklajiem gravZābakiem, ko mūsu aizbildņi valkā raktuvēs. Gar manu logu aiztraucas jauns vīrietis, viņa āda veselīgi staro, mati brīvi plīvo aiz muguras, 'Vin viņš nes divas vīna pudeles uz tuvējo dārzu virsotni; jauneklis ir piedzēries. Viņa ļodzī­šanās gaisā atgādina man reizi, kad redzēju, kā sabojājas kāda urbjZeļļa sutastērpa gaisa sistēma; viņš mirdams kampa pēc skābekļa, raustījās un dejoja. Šis Zelta zēns smej kā pamuļķis un izmet līksmu loku. Viņam nopakaļ nebēdnīgās medībās lido četras apreibušas un smejošas meite­nes — nepavisam ne vecākas par mani. Šķiet, ka viņu pieguļošās kleitiņas izgatavotas no kāda šķidruma un tecēt tek ap viņu jaunavīgajiem apvei­diem. Savā ziņā viņi visi izskatās mana vecuma, tomēr šķiet tik nolāpīti vieglprātīgi.

Es nesaprotu.

Aiz viņiem pa bāku izgaismotām avēnijām gaisā laidelējas kuģi. Mazi kuģi, ločSpārni, kā tos dēvē Dejotājs, pavada visgreznākās gaisa jahtas. Uz zemes redzu cilvēkus staigājam pa plašiem bulvāriem. Pa tiem braukā automobiļi, zemākos līmeņus iezīmē konkrētas krāsas gais­mekļi — dzelteni, zili, oranži, zaļi, sārti — ducis krāsu simt dažādos toņos, kas veido tik sarežģītu, tik svešādu hierarhiju, ka gandrīz aiz­mirstu, ka tas ir cilvēku roku darbs. Ēkas, starp kurām izvijas ceļi, ir mil­zīgas, dažas būvētas no stikla, citas no akmens. Tomēr daudzas atgādina man HK redzēto, tās romiešu celtnes, kas šoreiz uzceltas dieviem, nevis cilvēkiem.

Aiz pilsētas, kas plešas gandrīz tik tālu, cik acis spēj saskatīt, Marsa sarkanajā virsmā kā rētas vīd zaļas zāles un izveidoto mežu strēles. Debe­sis virs mums ir zilas, nosētas zvaigznēm. Teraformācija ir pabeigta.

Šī ir nākotne. Šādi nevajadzētu būt vēl paaudzēm ilgi.

Mana dzīve ir meli.

Neskaitāmas reizes Oktāvija au Luna mums Likosā bija teikusi, ka esam Marsa pirmatklājēji, ka mēs esam tie varonīgie ļaudis, kas nes upuri visas cilvēces vārdā, ka drīz vien mūsu smagais darbs civilizācijas labā būs paveikts. Drīz, kolīdz Marss būs apdzīvojams, mums piebiedrosies neiz­turīgākās krāsas. Bet viņi jau ir mums piebiedrojušies. Zeme ir atbrau­kusi uz Marsu, bet mēs, pirmatklājēji, esam pamesti lejā vergot, smagi strādāt un ciest, lai radītu un uzturētu šīs… šīs impērijas pamatus. Mēs esam Sabiedrības vergi — tieši tā, kā Ēo allaž teica.

Dejotājs ir apsēdies krēslā man aiz muguras un gaida, līdz būšu atguvis runas spējas. Viņš pasaka vienu vārdu, un logi satumst. Joprojām redzu pilsētu, bet saule vairs nespiež acīs. Mums blakus lielais instru­ments, saukts par klavierēm, spēlē drūmu melodiju.

„Viņi mums teica, ka esam cilvēku vienīgā cerība,” klusi izdvešu. „Ka zeme ir pārapdzīvota, ka visas sāpes, visi upuri ir cilvēces labā. Upu­rēties ir labi. Paklausība ir augstākais tikums…”

Smejoties zeltītais ir sasniedzis tuvējo torņa smaili; viņš padodas meitenēm un to skūpstiem. Drīz viņi dzers vīnu un nodosies izpriecām.

Dejotājs pastāsta man, kā ir patiesībā.

„Zeme nav pārapdzīvota, Derov. Pirms septiņsimt gadiem viņi pār­cēlās arī uz savu pavadoni Lunu. Tā kā ir grūti palaist kosmosa kuģus caur Zemes gravitāciju un atmosfēru, Luna kļuva par Zemes ostu, caur kuru tika kolonizētas Saules sistēmas planētas un to pavadoņi.”

„Pirms septiņiem simtiem gadu?” noelšos, pēkšņi juzdamies ārkār­tīgi dumjš.

„Uz Lunas par galveno problēmu kļuva efektivitāte un kārtība. Kosmosā katram plaušu pārim jābūt ar mērķi. Tāpēc pakāpeniski tika ieviestas pirmās krāsas, un sarkanie tika nosūtīti uz Marsu, lai iegūtu degvielu cilvēcei. Raktuvju kolonijas tika dibinātas tieši šeit, jo uz Marsa pastāv visaugstākā hēlija-3 koncentrācija, tas tiek izmantots, lai teraformētu citas pasaules un pavadoņus.”

Vismaz tie nebija meli.

„Un vai tie ir terafbrmēti? Pavadoņi un citas pasaules?”

„Mazie pavadoņi ir. Vairums planētu arī. Pats par sevi saprotams, ka ne jau gāzes milži.” Viņš sēž krēslā. „Kolonizācijas agrīnajās stadijās Lunas bagātnieki aptvēra, ka Zeme tikai nosūc viņu peļņu. Pat tad, kad tika kolonizēta Saules sistēma, Luna maksāja nodokļus un piederēja kor­porācijām un valstīm uz Zemes, bet tās nevarēja aizstāvēt savas īpašum­tiesības. Tā nu Luna sadumpojās — Zelts un viņu Sabiedrība pret Zemes valstīm. Zeme cīnījās pretī un zaudēja. Tā notika Iekarošana. Ekono­mika pārvērta Lunu lielvarā un Saules sistēmas ostā. Un Sabiedrība sāka veidoties par to, kas ir šodien, — par impēriju, kas uzcelta uz sarkano mugurām.”

Vēroju, kā lejā kustas krāsas. Ļaudis ir sīki, no mūsu augstuma tos grūti izšķirt, turklāt manas acis nav radušas redzēt tik tālu un tik spilgtā gaismā.

„Sarkanie tika nosūtīti uz Marsu pirms piecsimt gadiem. Pārējās krāsas ieradās pirms apmēram trīssimt gadiem, bet mūsu senči joprojām smagi strādāja pazemē. Kamēr pārējā pasaule lēnām teraformējās, krāsas dzīvoja parateraformētās pilsētās — virs tām atradās atmosfēras kupoli. Tagad šie kupoli tiek nojaukti un pasaule ir piemērota ikvienam cilvē­kam. VirsSarkanie dzīvo kā apkopes strādnieki, sanitāri, labības vācēji,

montāžas darbinieki. ZemSarkanie ir tie no mums, kuri piedzimst zem zemes — visīstākie vergi. Pilsētās sarkanie, kuri dejo, pazūd. Tie, kuri izsaka savas domas, pagaist bez vēsts. Tie, kuri noliec galvas un pieņem Sabiedrības pārvaldi un savu vietu tajā tāpat kā pārējās krāsas, dzīvo salī­dzinoši brīvi.”

Viņš izpūš dūmu mākoni.

Jūtos tā, it kā būtu ārpus sava ķermeņa, it kā vērotu pasauļu koloni­zāciju un cilvēku sugas transformāciju caur svešām acīm. Vēstures gravi­tācijas spēks ievilcis manu tautu verdzībā. Mēs esam Sabiedrības apakš­galā, pamesli zem viņu kājām. Ēo allaž ko tādu atkārtoja, lai gan pati nezināja patiesību. Ja viņa būtu zinājusi šo visu, cik gan kaismīgi būtu par to pacēlusi balsi? Šāda eksistence ir daudz ļaunāka, nekā viņa būtu varējusi iedomāties. Nav grūti saprast pārliecību, ar kādu cīnās Arēja dēli.

„Piecsimt gadu.” Es pakratu galvu. „Šī ir mūsu nolāpītā planēta!”

„Mēs esam to tādu padarījuši ar smagā darbā lietiem sviedriem,” viņš piekrīt.

„Kas ir nepieciešams, lai to atgūtu?”

„Asinis.” Dejotājs uzsmaida man kā klaiņojošs ciema kaķis. Aiz šī vīra tēvišķajiem smaidiem slēpjas plēsoņa.

Ēo bija taisnība. Ir jāķeras pie ieročiem.

Viņa, tāpat kā mans tēvs, bija balss. Kam jābūt man? Atriebes rokai? Nespēju iedomāties, ka tik šķīsta, tik mīlestības pilna būtne vēlētos, lai spēlēju šādu lomu. Tomēr tā bija. Domāju par tēva pēdējo deju. Domāju par savu mammu, Leannu, Kīrenu, Lorenu, Ēo vecākiem, tēvoci Nerolu, Bārlovu — visiem, ko mīlu. Es zinu, cik smagas ir viņu dzīves un cik ātri tās aprausies. Un es zinu, kāpēc.

Palūkojos lejup uz savām plaukstām. Tās ir tādas, kā Dejotājs -teica — sagraizītas, rētainas, apdedzinātas. Kad tās skūpstīja Ēo, tās mīlēja maigi. Tagad, kad viņas vairs nav, tās aprepē naidā. Savelku tās dūrēs, līdz kauliņi izspiežas balti kā ledus.

„Kāds ir mans uzdevums?”