Sarkanā sacelšanās

27.DUSMU NAMS

Sastopam Roku pie Fobosa torņa kopā ar Leu, Drātģīmi, Klaunu, Dadzi, Nezāli un Oli. Mums ir astoņi zirgi — divi no tiem atņemti pie ezera, bet pārējie nozagti pilī. Tagad iekļaujam tos savā plānā. Kasijs, Sevro un es šķērsojam tiltu pār Mītas upi. Ienaidnieka izlūks zirga mugurā trau­cas uz ziemeļiem, lai brīdinātu Mustangu. Pārējie mūsu nozagtie zirgi nes Antonijas vadītus jātniekus, kas seko mums, kolīdz izlūks nozudis, un lokā aizauļo uz ziemeļiem. Roks kājām met līkumu uz dienvidiem. Vie­nīgi mans zirgs nav klāts ar dubļiem. Tā ir skaista ķēve. Un es esmu skaists skats. Kreisajā rokā nesu Minervas zelta standartu. Mēs būtu varējuši to paslēpt. Būtu varējuši noglabāt drošībā. Tomēr viņiem jāzina, ka tas ir pie mums, un, lai gan to nozaga Sevro, viņš negrib to nest. Viņam pārāk patīk savi robotie dunči. Man liekas, ka viņš ar tiem sačukstas. Un Kasijs mums vajadzīgs citam uzdevumam, nevis standarta nešanai. Turklāt, ja to nestu Kasijs, viņš izskatītos pēc mūsu līdera. Un tas taču nekam neder.

Kapa klusumā jājam pār savu ieleju. Kokos pinas migla. Es dodos tai cauri. Kasijs un Sevro aizjāj sānis uz abām pusēm. Tagad viņus ne redzu, ne dzirdu, tomēr kaut kur gaudo vilki. Sevro tiem atbild. Kad ķēve sabīstas, ar pūlēm noturos seglos. Divreiz noveļos zemē. Tumsā skan Kasija smiekli. Grūti paturēt prātā, ka daru to visu Ēo dēļ, ka daru to, lai sāktu sacelšanos. Šonakt viss šķiet kā spēle; savā ziņā tā ir, jo man beidzot ir jautri.

Mūsu pils ir ieņemta. To priekšā pasaka uz vaļņiem iedegtās ugu­nis. Pils slejas pakalna galā augstu virs gravas, gar mūriem sadegtās lāpas met savādu atspīdumu miglas segtajā tumsā. Mana zirga soļi klusi būkšķ mitrajā zālē, un pa labi Mīta gārdz tumsā kā slims bērns. Kaut kur tur jāj Kasijs, bet es nespēju viņu saskatīt.

„Pļāvēj!” miglā sauc Mustanga. Viņas balss neskan rotaļīgi. Viņa stāv četrdesmit metrus no manis vietā, kur sākas slīpais ceļš, kas ved uz pili. Sakrustojusi rokas pār seglu priekšējo loku, viņa paliecas uz priekšu. Viņu sargā seši jātnieki. Pārējie noteikti izvietoti pilī. Citādi es būtu par tiem dzirdējis. Palūkojos uz zēniem viņai aiz muguras. Pakss ir tik liels, ka pīķis viņa milzīgajās ķetnās izskatās pēc sceptera.

„Sveicināta, Mustanga.”

„Tātad tu nenoslīki. Tas būtu bijis vienkāršāk.” Viņas smalkā sejiņa ir drūma. „Vai zini, ka jūs esat pretīgi izdzimumi?” Viņa ir bijusi cietok­snī, un viņai trūkst vārdu, lai izteiktu savas dusmas. „Izvarot? Sakropļot? Slepkavot?” viņa nospļaujas.

„Es neko neizdarīju,” es saku. „Un neko nedarīja arī proktori.”

„Jā. Tu nedarīji neko. Tomēr tagad tev ir mūsu standarts un kas vēl? Kaut kur miglā noslēpies Smukulītis? Uz priekšu! Izliecies, ka neesi viņu vadonis. Ka neesi par to atbildīgs.”

„Par to atbildīgs ir Tits.”

„Tas lielais suņabērns? Jā, Pakss nolika viņu pie vietas.” Viņa norāda uz briesmonim līdzīgo zēnu sev blakus. Pakša mati fr noskūti īsi, acis mazas, zods kā papēdis ar bedrīti tajā. Zirgs zem viņa izskatās pēc suņa. Kailās rokas kā ar miesu apvilkti baļķi.

„Es neatnācu runāties, Mustanga.”

„Atnāci nogriezt man ausi?” viņa ņirgājas.

„Nē. To izdarīs Goblins.”

Tad viens no viņas vīriem kliegdams izkrīt no segliem.

„Kas tas…” nomurmina viens no jātniekiem.

Viņiem aiz muguras, rokās jau turēdams pilošus nažus, kā maniaks iegaudojas Sevro. Viņa kaucienam piebiedrojas vēl pusducis, kad nozagto dubļaini melno rikšotāju mugurās no ziemeļu augstienēm šurp traucas

Antonija un puse viņas Fobosa garnizona. Viņi kauc miglā kā aptrakuši. Mustangas kareivji iztrūkušies mīņājas.

Sevro noliek pie vietas vēl vienu. Viņš neizmanto strāvas šķēpus. Debesis, kas pēkšņi pilnas ar proktoriem, klaigā medBoti. Visi sapulcē­jušies uz izrādi. Pēdējais lido Merkurs, nesdams pilnu klēpi vīna pudeļu, ko pamet saviem biedriem. Mēs visi paceļam galvas, lai nolūkotos viņu savādajā uznācienā; zirgi turpina skriet. Laiks uz mirkli apstājas.

„Uz kauju!” savos augstumos mūs drūmi izsmej Apolons. Viņa zel­tītie rītasvārki liecina, ka proktors tikko piecelts no miega. „Uz kauju.”

Tad Mustanga izkliedz pavēles, stratēģiju, un ieleju pārņem haoss. Lai atbalstītu viņas spēkus, pa slīpo pils ceļu no vārtiem piejāj vēl četri kareivji. Tagad ir mana kārta. Ieduru Minervas standarta kātu zemē un kliedzu, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība, lecērtu papēžus ķēvei sānos. Tā raujas uz priekšu, gandrīz izmezdama mani no segliem. Viņas nagiem sperot gaisā mīksto zemi, nodrebu. Ar spēcīgo kreiso roku tveru grožus un izvelku savu sirpjAsmeni. Iekaukdamies es atkal jūtos kā ellesnirējs.

Ieraudzījuši mani metamies tiem virsū, ienaidnieki pašķīst kur kurais. Viņus mulsina šis niknums. Viņi nesaprot Sevro vājprātu, Marsa maniakālo brutalitāti. Izklīst visi jātnieki, izņemot vienu. Pakss nolec no zirga un skrien man pretī.

„Pakss au Telematis!" viņš putām uz lūpām sauc kā nelabā apsēsts titāns. Cērtu papēžus ķēvei sānos un iekaucos. Tad Pakss saduras ar manu zirgu. Viņa plecs triecas pret zirga krūšu kaulu. Dzīvnieks sāpēs kliedz. Mana pasaule sagriežas. Pār zirga galvu izlidoju no segliem un triecos pret zemi.

Apdullis tupu uz ceļa zirgu pakavu izmīcītajā laukā.

To pārņēmis kaujas trakums. Antonijas spēki triecas Mustangas flangā. Viņu ieroči ir primitīvi, tomēr, lai ienaidnieku pārsteigtu, pietiek ar zirgiem. Vairāki minervieši izlido no segliem. Citi rikšotāju mugurās triecas dienvidu virzienā pēc sava pamestā standarta. Divi no viņiem joņo prom, sadalīdami ienaidnieka spēkus. Seši atlikušie Antonijas garnizona kareivji gaida viņus slēpni mežā, kur zirgi nespēj auļot.

Refleksu vadīts, es pieliecos, kad pret manu galvu tiek triekts pīķis. Metos pretī ar savu sirpjAsmeni. Atvēzētu triecu to pret kāda plaukstas locī­tavu. Par lēnu. Kustos kā dejā, atcerēdamies dunošo soļu rakstu, ko tēvocis man iemācīja pamestajās raktuvēs. Dejodams Pļaujas deju, ļauju kustībām pāriet no vienas otrā plūstoši kā ūdens straume. Triecu sirpjAsmeni ceļ­galā. Izcilā kauls nelūst, bet trieciena spēks izsit jātnieku no segliem. Grie­žos sānis un situ vēl un vēlreiz, salauzdams kāda zirga kāju. Dzīvnieks krīt.

Tiek durts ar citu strāvas šķēpu. Izvairos no tā gala, ar sarkanā satvērienu izrauju to pretiniekam no rokām un triecu elektrizēto galu cita sānos. Zēns krīt. Kalns pastumj to malā un skrien man virsū. Pakss. Gadījumā, ja esmu idiots, viņš aurodams atkārto savu vārdu. Vecāki audzinājuši viņu obsidiāna kolonizatoru pulku vadībai gaisa kuģu kaujās.

„Pakss au Telemans!" Viņš sit savu milzīgo pīķi pret krūtīm un trāpa Klaunam tik spēcīgi, ka mans kuplmatainais draugs aizlido un nokrīt četrus metrus tālāk. „Pakss au Telemans!”

„Ir daiktlaiža!” es mēdos.

Tad kāds zirgs pagrūž mani no muguras, es klūpu uz nedabiski milzīgā puiša pusi. Esmu nolemts. Viņš būtu varējis sadot man ar savu pīķi. Tā vietā Pakss mani apskauj. Sajūta kā zeltaina lāča apskāvienā, kas nebeidz vien izkliegt savu sasodīto vārdu.' Man nokrakšķ mugura. Māmiņ mīļo! Viņš spiež manu galvaskausu. Sāp plecs. Nolāpīts. Nespēju paelpot. Nekad neesmu sastapis tādu spēku! Mīļais Dievs! Viņš ir nolā­pīts cilvēkēdājs! Tomēr kāds gaudo. Kauc dučiem balsu! Mugura krakšķ.

Pakss rēkdams izkliedz savu personīgo uzvaru. „Man ir jūsu kap­teinis! Es nospļaujos uz jums, Mars! Pakss au Telemans ir sajājis jūsu kap­teini! Pakss au Telemans!”

Gar acīm metas tumšs, un pazūd redze. Tomēr niknums manī neatkāpjas.

Vēl pēdējo reizi nikni ierēcos, pirms zaudēju samaņu. Tas ir lēti. Pakss ir godājams. Tik un tā ar celi sadauzu viņa vīnogas plakanas. Cen­šos trāpīt pa abām, cik daudz reižu vien spēju. Vienu. Divas. Trīs. Četras. Viņš apstulbis iepleš acis un sabrūk. Proktoru gaviļu pavadīts, noģībstu turpat dubļos virsū Paksam.

Pēc kaujas pārmeklēdams mūsu gūstekņu kabatas, Sevro pastāsta, kā viss beidzās. Pēc tam, kad mēs ar Pakšu bijām viens otru piebeiguši, gravā iebruka Roks ar Leu un manu cilti. Apķērīgā meitene Mustanga iebēga pilī un joprojām pamanās to noturēt ar sešiem kaujiniekiem. Visi Mustangas sagrābtie Marsa gūstekņi nepiederēs viņai, kamēr to pieres nebūs skāris Mincrvas standarta gals. Diez vai tā notiks. Mums ir vien­padsmit viņas vīri, un Roks mežā atrok mūsu standartu, lai padarītu tos par mūsu vergiem. Mēs varētu aplenkt savu pili, jo triecienā ieņemt tās augstās sienas nav iespējams. Tomēr jebkurā brīdī var ierasties Cerera vai pārējie minervieši. Tādā gadījumā Kasija uzdevums ir aizjāt un atdot Cererai Minervas standartu. Turklāt tas tur viņu pa gabalu, kamēr nostiprinu savas līdera pozīcijas.

Roks un Antonija nāk man līdzi uz pārrunām ar Mustangu pie mūsu pils vārtiem. Piekliboju un turu roku pie ielauztas ribas. Elpošana sagādā sāpes. Kad sasniedzam vārtus, Roks soli atkāpjas, lai izrādītu, ka nozīmīgākais pārstāvis esmu es. Antonija sarauc degunu un pēc brīža seko viņa piemēram. Mustanga pēc sadursmes asiņo, un es neredzu viņas glītajā sejā smaidu.

„Proktori ir redzējuši šo visu,” viņa drūmi paziņo. „Viņi ir redzējuši, kas notika tajā., vietā. Visu—”

„Izdarīja l its,” Antonija nogurusi novelk.

„Un cits neviens?” Mustanga palūkojas uz mani. „Meitenes nebeidz raudāt!”

„Neviens taču nav miris,” Antonija aizkaitināta piebilst. „Lai cik vājas viņas būtu, gan atgūsies. Par spīti notikušajam, Zelta krājumi nav tukšoti.”

„Zelta krājumi…” Mustanga murmina. „Kā tu vari būt tik salta?” „Mazo meitenīt,” Antonija nopūšas, „zelts ir auksts metāls.” Mustanga neticīgi uzlūko Antoniju un pakrata galvu. „Marss. Šau­šalīga dievība. Jūs esat tam kā radīti, vai ne, ļautiņi? Barbarismam? Pagā­jušiem gadsimtiem. Tumšajiem laikiem.”

Man nav noskaņojuma klausīties, kā viena no izcilajiem man pār­met morāles trūkumu.

„Mēs vēlētos, lai tu pamet pili,” saku viņai. „Dodies prom ar saviem vīriem, un jūs varēsiet ņemt līdzi tos, ko sagūstījām. Mēs nepārvērtīsim viņus par vergiem.”

Gravā ar mūsu standartu rokā gūstekņus sargā Sevro; viņš kutina saīgušo Pakšu ar zirga astru.

Mustanga iebaksta man sejā pirkstu.

„Šī ir skola! Tu to saproti, ja? Vienalga, pēc kādiem noteikumiem izlemj spēlēt tavs nams. Esiet tik nežēlīgi, cik nolādēti gribat. Bet ir taču robežas! Tam, ko varat darīt šajā skolā, šajā spēlē ir sasodītas, sajātas robežas! Jo brutālāki esat, jo lielāki muļķi kļūstat proktoru acīs, pieau­gušo acīs, kuri zinās, ko izdarījāt — uz ko esat spējīgi. Tu domā, ka viņi grib, lai Sabiedrību vada briesmoņi? Kurš gan gribētu par savu mācekli briesmoni?”

Gara acīm redzu Augustu noskatāmies, kā mana sieva šūpojas karātavu cilpā, un viņa acis ir mirušas kā zemesčūskai. Briesmonis gri­bētu mācekli pēc savas sejas un līdzības.

„Viņi grib apgaismes nesējus. Cilvēces vadoņus. Ne tās pļāvējus un bendes. Ir robežas,” viņa turpina.

Es aizsvilstos. „Nekādu sasodītu robežu nav!”

Mustanga sakož zobus. Viņa saprot, kā spēle ritēs tālāk. Galu galā atdodot mums mūsu šausmīgo pili, viņa neko nezaudēs; mēģinot to notu­rēt, notiks gluži pretējais. Viņa pat var attapties starp meitenēm augstajā tornī. Par to viņa iepriekš nebija iedomājusies. Redzu, ka Mustanga grib doties prom. Viņu beidz nost taisnīguma izjūta. Mustanga uzskata, ka tā vai citādi mums jāsamaksā par nodarīto, ka proktoriem vajadzētu nolais­ties un iejaukties. Tā par šo spēli domā vairums šo jauniešu; pie velna, kamēr kopā gājām izlūkos, Kasijs pats to atkārtoja vai tūkstoš reižu. Tomēr spēlē tā nenotiek, jo arī dzīvē tā nenotiek. Dievi nenolaižas starp mirstīgajiem, lai spriestu taisnu tiesu. To dara tie, kuru rokās ir vara. Lūk, ko viņi mums māca — ne tikai to, caur kādām sāpēm vara nāk, bet arī to, kāds izmisums jāpieredz, ja tev tās nav, kādā izmisumā dzīvo, ja neesi Zelts.

„Mēs paturēsim Cereras vergus,” Mustanga pieprasa.

„Nē, viņi ir mūsu,” es novelku. „Un mēs rīkosimies ar viņiem tā, kā mums labpatiks.”

Viņa ilgi lūkojas manī un prāto.

„Tad mēs ņemam līdzi Titu.”

„Nē.”

Mustanga aizsvilstas. „Mēs paturēsim Titu, vai arī nekādas noru­nas nebūs!”

„Jūs nevienu nepaturēsiet.”

Viņa nav radusi dzirdēt atteikumu.

„Es gribu garantijas, ka viņi būs drošībā. Es gribu, lai Tits samaksā.” „Man pilnībā nospļauties, ko tu gribi. Te tu dabūsi to, ko tev dos. Tā ir daļa no mācību plāna.” Izvelku savu sirpjAsmeni un atbalstu tā galu pret zemi. „Tits ir no Marsa nama. Viņš ir mūsu. Tāpēc esi laipni aicināta mēģināt viņu paņemt.”

„Viņš saņems taisnu tiesu,” Roks saka Mustangai, lai viņu pārliecinātu.

Pagriežos pret draugu niknām acīm. „Apklusti!”

Zinādams, ka nevajadzēja iejaukties, Roks nolaiž skatienu. Tam nav nozīmes. Mustangas acis nepievēršas ne Antonijai, ne Rokam. Viņas skats nepakavējas pie saviem kareivjiem, gūstekņiem, kur tie, Leas un Sīpio sargāti, tup zālē uz ceļiem un kur Dadzis kopā ar Nezāli tagad pa kārtai kutina Pakša degunu. Viņa neskatās uz asmeni. Viņa skatās uz mani. Es pieliecos tuvāk.

„Kā tu justos tad, ja Tits būtu izvarojis mazu meiteni, kas nejaušības pēc būtu bijusi sarkanā?” es vaicāju.

Mustanga nezina, kā atbildēt. Likums gan zina. Nenotiktu nekas. Tā nebūtu izvarošana, ja vien meitene nevalkātu cienījama nama, pie­mēram, Augusta ģimenes ģerboni. Pat tad noziegums būtu paveikts pret viņas saimnieku.

„Tagad paskaties visapkārt,” klusi saku. „Te neviena zelta nav. Es esmu sarkanais. Tu esi sarkanā. Mēs visi esam sarkanie, līdz viens no mums iegūst pietiekami daudz varas. Tad mēs pasludinām tiesības. Tad rakstām paši savus likumus.” Izslejos un paceļu balsi. „Tāda ir šīs spēles

jēga. Likt tev just šausmas par pasauli, kurā tu nevaldi. Tev netiek sniegta drošība un taisna tiesa. Lemt par tām ir spēcīgāko ziņā.”

„Tev vajadzētu cerēt, ka tā nav taisnība,” Mustanga man klusi saka.

„Kāpēc?”

„Tāpēc, ka šeit'ir kāds tev ļoti līdzīgs zēns.” Mustangas sejā iegu­ļas drūma noskaņa, it kā viņa nožēlotu to, kas ir sakāms. „Mans proktors sauc viņu par Šakāli. Viņš ir gudrāks, nežēlīgāks un spēcīgāks par tevi, un viņš šajā spēlē uzvarēs un padarīs mūs visus par saviem vergiem, ja nebeigsim uzvesties kā dzīvnieki.” Viņas acīs redzams lūgums. „Tāpēc, lūdzu, pasteidzies un audz!”