Sarkanā sacelšanās

12 . GREBŠANA

Mana dzīve kļūst par agoniju.

Manas zīmes tiek piestiprinātas pie abu roku delmiem. Mikijs izņem vecās, sarkanās zīmes un kultivē jaunus ādas un kaulu audus, kas aizpilda brūces. Tad viņš ķeras pie nozagta zemādas datu čipa implantēšanas manā pieres daivā. Man stāsta, ka trauma esot mani nogalinājusi un viņiem nācies atdzīvināt manu sirdi. Tātad esmu miris jau divas rei­zes. Viņi stāsta, ka divas nedēļas esmu gulējis komā, bet man tas viss bija tikai sapnis. Biju ielejā kopā ar Ēo. Viņa noskūpstīja mani uz pieres, bet tad es pamodos un jutu šuves un sāpes.

Guļu gultā, kamēr Mikijs mani pārbauda. Viņš liek man pārlikt stikla lodītes no viena trauka citā. Daru to gandrīz vai veselu mūžību.

„Mēs veidojam sinapses, manu dārgumiņ.”

Viņš pārbauda mani ar vārdu mīklām un mēģina likt man lasīt, bet es neprotu lasīt. „To tev vajadzēs iemācīties, lai tiktu Institūtā,” viņš ķiķina.

Pamosties no sapņiem ir tik nežēlīgi. Tajos mani mierina Ēo, bet, kad atveru acis, viņa ir vairs tikai gaistošas atmiņas. Iztukšots guļu Mikija improvizētajā palātā. Līdzās gultai dūc jonu dezinficētājs. Viss ir balts, tomēr dzirdu, kā viņa klubā dun mūzika. Viņa meitenes maina manus autiņus un iztukšo čuru maisus. Trīs reizes dienā mani mazgā kāda meitene, kas nekad nerunā. Viņas rokas ir slaidas, seja maiga un

skumja tāpat kā toreiz, kad ieraudzīju viņu kopā ar Mikiju sēžam pie caurspīdīgā galda. Spārni, kas izliecas no viņas muguras, ir sasieti ar tumšsarkanu lenti. Viņa nekad neskatās man acīs.

Kamēr Mikijs labo rētaudus no manas nervu operācijas, viņš jopro­jām liek man veidot sifiapses savienojumus. Viņš smejas, smaida un, pie­skardamies manai pierei, sauc mani par savu dārgumiņu. Jūtos kā viena no viņa meitenēm, viens no eņģeļiem, ko viņš izgrebis sev pašam par prieku.

„Tomēr mums nav jāapmierinās tikai ar smadzenēm,” viņš saka. „Vēl daudz jāstrādā pie šī tava rūsganā ķermeņa, ja gribam pārvērst tevi dzelzs zeltā.”

„Un tas būtu?”

„Zelta senči, tos dēvē par dzelzs zeltiem. Tie bija skarbi vīri. Viņi stalti un nežēlīgi stāvēja uz savu kaujas kuģu klājiem un sēja postu pār Zemes armijām un to republiku flotēm. Kas viņi bija par radījumiem!” Mikija skatiens aizklīst tālumā. „Lai viņus radītu, vajadzēja paaudzēm ilgu eigēnikas un bioloģiskas iejaukšanās darbu. Mākslots darvinisms.” Mirkli Mikijs klusē, un šķiet, ka viņā aug dusmas.

„Saka, ka tēlnieki nekad nespēs atveidot Zelta cilvēka skaistumu. Kvalitātes kontroles padome par mums smejas. Personīgi es negribu pada­rīt tevi par cilvēku. Cilvēki ir tik trausli. Cilvēki salūst. Cilvēki mirst. Nē, es vienmēr esmu gribējis radīt dievu.” Nebēdnīgi smaidīdams, viņš skicē uz savas digitālās planšetes. Apgriezis to otrādi, Mikijs'parāda man slep­kavu, par kādu kļūšu. „Kāpēc gan neizgrebt no tevis kara dievu?”

Mikijs pārstāda manu ādu uz muguras un rokām, kur Ēo bija pār­sējusi manus apdegumus. Viņš stāsta, ka tā nebūšot mana īstā āda. Tā ir tikai homogēna pamatkārta.

„Tavs skelets ir vājš, jo Marsa gravitācijas spēku veido tikai treš­daļa tā, kāds tas ir uz Zemes, manu smalko, mazo putniņ. Turklāt tavā uzturā trūcis kalcija. Zeltiem standarta kaulu blīvums ir piecas reizes lie­lāks nekā blīvums, kas dabīgi izveidojas uz Zemes. Tāpēc mums nāksies padarīt tavu skeletu sešas reizes stiprāku; ja gribi izdzīvot Institūtā, tev jābūt no dzelzs. Tas gan būs jautri! Man. Tev nē.”

Mikijs atkal mani grebj. Mokos vārdos neizsakāmā, neaptveramā agonijā.

„Kādam taču jāsaliek punktiņi uz Dieva i.”

Nākamajā dienā viņš nostiprina manu roku kaulus. Tad ribas, mugurkaulu, plecus, kājas, gurnus un seju. Mikijs uzlabo manu cīpslu un muskuļaudu elastību. No pēdējās operācijas viņš žēlsirdīgi neļauj man pamosties vairākas nedēļas. Kad beidzot atveru acis, redzu, ka viņa meitenes, sapulcējušās ap mani, pieaudzē jaunas miesas kultūras un ar īkšķiem masē manus muskuļus.

Mana āda sāk lēni dzīt. Esmu kā ādas ielāpu sega. Viņi sāk man dot sintezētas olbaltumvielas, kreatīnu un augšanas hormonu, kas veicinās mus­kuļu augšanu un cīpslu atjaunošanos. Naktīs mans ķermenis trīc un kņud, kamēr svīstu pa jaunām, mazākām porām. Nedrīkstu izmantot pretsāpju līdzekļus, kas būtu tik stipri, ka apslāpētu agoniju, jo izmainītajiem ner­viem jāiemācās funkcionēt jaunajās šķiedrās un pārveidotajās smadzenēs.

Ļaunākajās naktīs Mikijs sēž man blakus un stāsta stāstus. Man viņš patīk tikai šajos brīžos, tikai tad es nedomāju, ka viņš ir kaut kāds šīs perversās Sabiedrības atvemts briesmonis.

„Mana profesija ir radīt, mazo putniņ,” viņš kādu nakti stāsta, kad kopā sēžam tumsā. Sistēmu blāvajās gaismās viņa seja met savādas ēnas. „Jaunībā dzīvoju vietā, ko sauca par Birzi. Varētu teikt, ka uzaugu cirka kultūrā. Uzstājāmies katru vakaru. Tie bija krāsu, skaņu un deju svētki.” „Izklausās briesmīgi,” sarkastiski nomurminu. „Gluži kā raktuves.” Mikijs maigi pasmaida, un viņa skatiens atkal aizklīst tālumā. „Pieļauju, ka tev tā varētu likties ērta dzīve. Tomēr Birzī valdīja zināms vājprāts. Mums lika dzert tabletes. Tabletes, kas ļāva mums ar putekļu spārniem lidināties starp planētām un apciemot Jupitera feju karaļus un Eiropas dzelmju nāras. Mans prāts allaž bija nošķirts no ķermeņa. Tam nebija miera. Vājprātam nebija gala.” Tad viņš sasita plaukstas. „Un tagad grebju būtnes, ko redzēju savos drudža sapņos, gluži kā viņi allaž bija gri­bējuši. Es domāju, ka nosapņoju arī tevi. Es pieņemu, ka beigās viņi vēlē­sies, kaut es vispār nebūtu sapņojis.”

„Vai tas bija labs sapnis?” vaicāju.

„Kas?”

„Tas, kurā biju es.”

„Nē. Nē, tas bija murgs. Par vīru no elles, par uguns mīļotāju.” Viņš apklust kā noburts.

„Kāpēc tas ir tik briesmīgi?” prasu viņam. „Dzīve. Šis viss. Kāpēc viņiem jāliek mums to darīt? Kāpēc viņiem jāizturas pret mums kā pret saviem vergiem?”

„Vara.”

„Vara nav īsta. Tas ir tikai vārds.”

Mikijs klusēdams prāto. Tad viņš parausta savus šauros plecus. „Saka, ka cilvēce ir vergojusi vienmēr. Brīvība padara mūs par iekāres un alkatības vergiem. Atņemot brīvību, man viņi ir devuši sapņus, kuros dzīvot. Tev viņi ir devuši uzupurēšanos, ģimeni, kopienu, kurā dzīvot. Un sabiedrība ir stabila. Neviens nemirst badā. Nepastāv genocīds. Nenori­sinās lieli kari. Un, kad Zelts cīnās, viņi ievēro likumus. Kad lielie nami sakasās, viņi karo… cildenu

„Cildeni? Viņi man meloja! Teica, ka esmu pirmatklājējs.”

„Un vai tu būtu bijis laimīgāks, ja zinātu, ka esi vergs?” Mikijs pavaicā. „Nē. Neviens no miljarda zemSarkano Marsa pazemē nebūtu laimīgs, ja zinātu to, ko zina virsSarkanie — ka viņi ir vergi. Tātad, vai melot nav labāk?”

„Labāk ir nepaverdzināt.”

Kad esmu gatavs, viņš pieslēdz manu gaisa cauruli laukĢeneratoram, kas simulē pastiprinātu gravitācijas spēka iedarbību uz manu ķer­meni. Tādas sāpes nekad neesmu jutis. Mans ķermenis cieš. Mani kauli, āda un muskuļi kliedz spiedienā un pārmaiņās, līdz iedarbojas medika­menti, kas kliedzienus pārvērš trulā, nepārtrauktā vaidā.

Guļu dienām ilgi. Sapņoju par mājām un ģimeni. Katru nakti pamostos, kad atkal esmu redzējis, kā Eo tiek pakārta. Viņa izskrien caur manu prātu. Man pietrūkst viņas siltuma līdzās gultā, lai gan viņi man iedevuši HK imersijas, masku, lai novērstu domas no sāpēm.

Pretsāpju līdzekļu daudzums pamazām tiek samazināts. Muskuļi joprojām nav pieraduši pie kaulu blīvuma, tāpēc mana eksistence kļūst

par garu, melodisku sāpi. Man sāk dot īstu ēdienu. Mikijs sēž uz manas gultas malas un glāsta man matus līdz vēlai naktij. Man vienalga, ka viņa pirksti atgādina zirnekļa kājas. Man vienalga, ka viņš uzskata mani par kaut kādu mākslas darbu, savu mākslas darbu. Viņš iedod man ēdienu, ko sauc par hamburgeru. Man tas garšo. Manas diētas sastāvā ir sarkanā gaļa, biezie krēmi, mērces, maize, augļi un dārzeņi. Nekad mūžā neesmu tik labi ēdis.

„Tev vajag kalorijas,” Mikijs dūdo. „Tu man esi bijis tik stiprs; paēd labi. Tu esi šo ēdienu pelnījis.”

„Kā man sokas?” es jautāju.

„O, grūtākās daļas ir garām, manu dārgumiņ. Vai zini, tu esi brī­nišķīgs zēns. Viņi parādīja man ierakstus no citām operācijām, kurās šo mēģinājuši citi tēlnieki. Ai, cik šie citi tēlnieki neveikli, cik viņu subjekti vāji! Bet tu esi stiprs, un es esmu ģeniāls.” Viņš uzsit man pa krūtīm. „Tev ir dižciltīga ērzeļa sirds. Nekad neesmu tādu redzējis. Pieņemu, ka tad, kad biji mazs, tevi sakoda zemesčūska?”

„Tā bija. Jā.”

„Tā jau man likās. Tavai sirdij nācās piemēroties, lai pretotos indes iedarbībai.”

„Kad mani sakoda, tēvocis lielāko daļu indes izsūca," es saku.

„Nē,” Mikijs iesmejas. „Tas ir mīts. Indi nevar izsūkt. Tā joprojām rit tevī kopā ar asinīm un piespiež tevi būt spēcīgam, ja gribi dzīvot. Tu esi ļoti īpašs, gluži tāpat kā es.”

„Tad es šeit nemiršu?” izdvešu.

Mikijs smejas. „Nē! Nē! Tam mēs jau esam garām. Sāpes būs. Tomēr nāves draudiem esam jau pāri. Drīz būsim pārvērtuši cilvēku par dievu. Sarkano par zeltu. Pat tava sieva tevi nepazītu.”

Tas ir viss, no kā baidījos.

Kad tie paņem manas acis un pārstāda zeltītas, jūtos kā miris. Mikijs saka, ka vienkārši jāsavieno optiskais nervs ar „donora” aci. Vien­kārša lieta, ko viņš dučiem reižu darījis kosmētiskos nolūkos; viņš saka, ka grūtākā daļa bija pieres daivas operācija. Es nepiekrītu. Jā, es jūtu sāpes. Tomēr ar jaunajām acīm redzu lietas, ko agrāk nesaskatīju. Viss ir

skaidrāks, asāks un daudz neizturamāks. Man šis process riebjas. Tas viss tikai apstiprina Zelta pārākumu. Lai kļūtu ar viņiem fiziski vienlīdzīgs, vajadzīgs tik daudz. Nav brīnums, ka mēs viņiem kalpojam.

Tas nav mans. Nekas no tā nav mans. Mana āda ir pārāk mīksta, pārāk starojoša, pārāk nevainojama. Bez rētām es nepazīstu savu ķer­meni. Nepazīstu savu plaukstu virspuses. Ēo mani nepazītu.

Pēc tam Mikijs paņem manus matus. Viss ir mainījies.

Nedēļas aizrit fizioterapijā. Varu gremdēties pārdomās, lēni staigā­dams pa telpu kopā ar spārnoto meiteni Iviju. Neviens no mums pārāk nealkst runāt. Viņai ir savi dēmoni, bet man — savējie, tāpēc laiku pava­dām klusumā un mierā, izņemot reizes, kad ienāk Mikijs un dūdo par to, cik skaistus bērnus mēs kopā radītu.

Kādudien Mikijs pat atnes man antīku cītaru ar koka, nevis plastma­sas korpusu. Tas ir laipnākais, ko viņš jebkad izdarījis. Es nedziedu, bet spē­lēju Likosas sērīgās dziesmas. Tradicionālās melodijas, kuras ārpus raktuvēm neviens nekad nav dzirdējis. Viņš un Ivija dažkārt pasēž pie manis, un, lai gan domāju, ka Mikijs ir negants radījums, ir sajūta, ka viņš saprot mūziku. Tās daili. Tās nozīmi. Un pēc tam viņš klusē. Arī tad viņš man patīk. Mierīgs.

„Paskat, tu esi izrādījies drusku sīkstāks', nekā sākumā biju domā­jusi,” saka Harmonija, kad kādu rītu pamostos.

„Kur tu biji?” jautāju, atvēris acis.

„Meklēju donorus.” Ieraudzījusi manas acu zīlītes, viņa saraujas. „Pasaule nav apstājusies tikai tāpēc, ka tu esi te,” viņa saka. „Mums bija daži darbi darāmi. Mikijs saka, ka vari paiet.”

„Pieņemos spēkā.”

„Ne pietiekami,” viņa spriež, mani nopētījusi. „Tu izskaties pēc žirafes mazuļa. Es to labošu.”

Harmonija aizved mani uz sēra spuldžu izgaismotu, apbružātu trenažieru zāli Mikija kluba pagrabā. Man patīk just auksto akmens grīdu zem kailajām pēdām. Mana līdzsvara sajūta ir atgriezusies, un tas ir labi, jo Harmonija nepiedāvā roku, uz kuras atbalstīties; tā vietā viņa mādama aicina mani uz tumšās sporta zāles centru.

„Nopirkām tev šis,” Harmonija saka.

Viņa norāda uz divām iekārtām tumšās telpas vidū. Ierīces ir sudra­botas un atgādina man tērpus, ko senos gadsimtos nēsāja bruņinieki. Bru­ņas karājas iekārtas divos metāla vados. „Tās ir koncentrācijas mašīnas.”

Ieslīdu vienā no tām. Manas pēdas, kājas, torsu un kaklu ieskauj sausa želeja, bet brīva paliek tikai galva. Mašīna ir būvēta tā, lai pretotos manām kustībām, tomēr reaģē pat uz vissīkāko stimulu. Palielināt mus­kuļu masu var, tos trenējot pietiekami intensīvi, lai radītu mikroskopis­kus plīsumus audu šķiedrās. Tie rada sāpes, ko jūtam dienās pēc intensīva treniņa, tie ir saplēsti audi, nevis pienskābe. Kad plīsuma vietas aizaug ar muskuļiem, pieaug to apjoms. Koncentrācijas mašīna ir radīta, lai uztu­rētu šo procesu. Tas ir paša nelabā izgudrojums.

Harmonija nolaiž man uz acīm iekārtas sejsegu.

Mans ķermenis joprojām ir treniņu zālē, bet es redzu, kā kustos pa Marsa nelīdzeno virsmu. Es skrienu, piespiezdams kājas koncentrācijas mašīnas radītajā pretestībā, kas pieaug saskaņā ar Harmonijas noskaņo­jumu vai simulācijā atainoto vidi. Dažkārt klaiņoju Zemes džungļos, kur pa krūmājiem skrienos ar panterām vai nonāku uz Lunas krāteriem klā­tās virsmas, pirms tā vēl bija apdzīvota. Tomēr allaž atgriežos mājās uz Marsa, lai skrietu pa tā sarkano zemi un lēktu pāri dziļajām aizām. Daž­reiz Harmonija piebiedrojas otrā mašīnā, lai man būtu, ar ko skrieties.

Viņa liek man pamatīgi nopūlēties, un dažkārt prātoju, vai viņa mēģina mani salauzt. Es viņai to neļauju.

„Ja tu treniņa laikā nevem, tas nozīmē, ka pietiekami necenties,” viņa saka.

Šis dienas ir mokošas. Mans ķermenis ir sāpju kamols no pēdu spil­ventiņiem līdz sprandai. Mikija sārtās masē mani katru dienu. Pasaulē nav patīkamākas baudas, tomēr trīs dienas pēc Harmonijas treniņu sāk­šanas pamostos no tā, ka vemju gultā. Es trīcu, drebu un aiz sienas dzirdu lamas.

„To darot, jāievēro noteikta zinātne, tu sīkā, negantā ragana!” Mikijs kliedz. „Viņš būs mākslas darbs, bet tikai tad, ja neliesi ūdeni uz krāsas, pirms tā pieķērusies audeklam! Nesabojā viņu!”

„Viņam jābūt nevainojamam,” Harmonija noskalda. „Dejo­tāj, ja viņā būs kaut viena vājība, pārējie bērni nobendēs viņu kā zaļu urbjZelli!”

„Bet tu jau viņu bendē!” īd Mikijs. „Tu viņu iznīcini! Viņa ķermenis nespēj izturēt muskuļfi dalīšanos.”

„Viņš nav iebildis pret nodarbībām,” Harmonija viņam atgādina. „Tas tāpēc, ka viņš nezina, ka drīkst iebilst!” Mikijs saka. „Dejotāj, no šī procesa biomehānikas viņa neko nesaprot! Neļauj viņai sabendēt manu puisēnu.”

„Viņš nav tavs puisēns!” Harmonija ņirgājas.

Mikija balss pieklust. „Dejotāj, Derovs ir kā dižciltīgs ērzelis, viens no vecajiem Zemes zirgiem. Skaistiem zvēriem, kas skries tik ātri, cik liksi. Viņi skries. Un skries. Un skries. Līdz vairs nespēs. Līdz viņu sir­dis sasprāgs gabalos.”

Mirkli ir klusums, tad dzirdu Dejotāja balsi.

„Arējs reiz teica, ka cietākais tērauds rodas viskarstākajā ugunī. Turpini izaicināt zēna spējas.”

Noklausījies viņu sarunu, ņemu ļaunā abu savu skolotāju vārdus: Mikija — par to, ka viņš uzskata mani par vāju, bet Dejotāja — par to, ka viņš uzskata mani par savu darbarīku. Marti nesadusmo vienīgi Har­monija. Viņas balsī, viņas acīs kvēlo tās pašas dusmas, ko jūtu savā dvē­selē. Varbūt tagad viņai ir Dejotājs, bet arī viņa ir kādu zaudējusi. Par to stāsta viņas sejas neapdegusī puse. Viņa nevērpj intrigas kā Dejotājs vai viņa saimnieks Arējs. Viņa ir tāda kā es — kvēlo niknumā, kas visu pārējo padara tik nenozīmīgu.

Tonakt es raudu.

Turpmākajās dienās viņi dod man medikamentus, kas paātrina olbaltuma sintēzi un muskuļu atjaunošanos. Pēc tam, kad muskuļaudi atguvušies no sākotnējās traumas, viņi liek man trenēties smagāk nekā pirms tam; pat Mikijs neiebilst, lai gan zem viņa acīm vīd tumši loki un šaurie vaigi izskatās iekrituši. Pēdējo nedēļu laikā viņš ir atsvešinājies, vairs nestāsta man stāstus, it kā baidītos no paša radītā tagad, kad sāku pieņemt savu patieso veidolu.

Mēs ar Harmoniju sarunājamies ļoti maz, tomēr mūsu attiecībās notikušas tikko jaušamas pārmaiņas, kaut kāda pirmatnēja savstarpēja izpratne, ka esam līdzīgas būtnes. Bet jo spēcīgāks kļūst mans ķermenis, jo grūtāk Harmonijai tikt man līdzi, par spīti tam, ka viņa ir rūdīta sie­viete no raktuvēm. Un tā notiek jau pēc divām nedēļām. Atšķirība starp mūsu spējām turpina augt. Pēc mēneša skrieties ar viņu man ir tāpat kā sacensties ar bērnu. Neatslābstu pat tad.

A4ans ķermenis sāk mainīties. Kļūstu masīvāks. Koncentrācijas mašīnā, ko tagad papildinu ar svarcelšanu virsGravitācijā, mani muskuļi kļūst spēcīgi un cieti. Pamazām pieaug to spēks. Mani pleci kļūst platāki, noapaļojas; redzu, kā uz delmiem izspiežas cīpslas; manu torsu kā bru­ņas aptver stingra cietu muskuļu masa. Koncentrācijas mašīnā pat manas rokas kļūst vēl stiprākas, kas allaž bijušas mana ķermeņa spēcīgākā daļa. Vienkārši saspiežot, varu saberzt akmeni pulverī. To ieraudzījis, Mikijs lēkāja kā bērns. Neviens vairs nesniedz man roku.

Guļu virsGravitācijas laukā, lai tad, kad kustēšos uz Marsa virsmas, justos ātrs, veikls un daudz izveicīgāks nekā jebkad agrāk. Attīstās mani ātrie muskuļu audi. Manas rokas kustas kā zibens, un, kad tās trāpa tre­niņu zāles cilvēka apveida boksa maisam, tas atlec kā svilinātāja ķerts. Nu jau varu tam izsist cauri.

Mans ķermenis kļūst tāds kā zeltiem, vienam no pirmās šķiras, ne elfam, ne bronzai. Sis ķermenis pieder rasei, kas iekaroja Saules sistēmu. Manas rokas ir pārdabiskas. Tās ir gludas, iedegušas un izveicīgas kā ikvienam no zeltiem. Tomēr, salīdzinot ar pārējo ķermeni, tajās ir nepro­porcionāli daudz spēka. Ja es esmu duncis, rokas ir mans asmens.

Mainās ne tikai mans ķermenis. Pirms miega iedzeru uztveri paaug­stinošas vielas saturošu toniku un palielinātā ātrumā noklausos Krāsas, Iliādu, Ulisu, Pārvēršanos, tēbiešu lugas, Drakoniskās iezīmes, Anabāzi un aizliegtos darbus, piemēram, Grāfu Montē Kristo, Mušu valdnieku, Rūdas Klinšu valdnieces nožēlu, 1984 un Lielisko Getsbiju. Pamostos, zinādams trīstūkstoš gadu ilga perioda literatūru, tiesību kodeksus un vēsturi.

Mana pēdējā diena pie Mikija pienāk, kad ir apritējuši divi mēneši pēc pēdējās operācijas. Pēc treniņa, pavadīdama mani līdz istabai,

Harmonija smaida. Fonā dun mūzika. Šonakt Mikija dejotājas neredz atelpu.

„Atnesīšu tev drēbes, Derov. Mēs ar Dejotāju gribam kopā ar tevi paēst vakariņas un nosvinēt. īvija palīdzēs tev sakopties.”

Viņa atstāj mani divatā ar īviju. Meitenes seja šodien, tāpat kā citās dienās, ir rāma kā sniegs, ko esmu redzējis HK. Vēroju Iviju spoguli, kamēr viņa apgriež man matus. Istaba ir tumša, pie griestiem deg tikai viena spuldze. Tā apspīd viņu no augšas, un īvija izskatās pēc eņģeļa. Nevainīga un šķista. Tomēr viņa nav nevainīga vai šķista. Viņa ir sārtā. Viņi tiek audzēti, lai sniegtu baudu, lai viņu krūtis un gurni izvītos slai­kās līnijās, lai viņu vēderi būtu stingri, bet lūpas — pilnīgas un mīkstas. Tomēr Ivija ir meitene, un viņas dzirksts vēl nav izdzisusi. Atceros pēdējo reizi, kad nespēju nosargāt tādu meiteni kā viņa.

Un es? Ir grūti uzlūkot sevi spogulī. Es esmu kļuvis par velnu, ko pats ienīstu. Es esmu augstprātība un nežēlība, tāds cilvēks, kurš nogali­nāja manu sievu. Es esmu zelts. Un es esmu tikpat auksts kā šis mirdzo­šais metāls.

Manas acis spīd kā tīrradņi. Mana āda ir maiga un veselīga. Mani kauli ir stiprāki. Jūtu sava slaidā torsa blīvumu. Kad Ivija ir apgriezusi zeltītos matus, viņa atkāpjas un lūkojas manī. Es jūtu viņas bailes, un arī pats tās ciešu. Es vairs neesmu cilvēks. Fiziski esmu kļuvis par ko vairāk.

„Tu esi skaists,” īvija klusi saka, pieskardamās manām zeltītajām zīmēm. Tās ir daudz mazākas par viņas putna spārniem. Aplis atrodas delma aizmugures centrā. Spārni vijas pa miesu, izliekdamies kā izkaptis gar plaukstas locītavu kauliem.

Skatos uz Ivijas baltajiem spārniem un zinu, cik neglīti viņai tie noteikti šķiet, cik ļoti viņa tos droši vien ienīst. Gribu pateikt viņai kaut ko mīļu. Gribu likt viņai pasmaidīt, ja viņa to var. Es teiktu, ka viņa pati ir skaista, bet īvija ir nodzīvojusi visu dzīvi, klausīdamās, kā vīrieši viena vai otra iemesla dēļ viņai to saka. Viņa neticētu tādam puikam kā es. Un es neticu viņas vārdiem. Skaista bija Ēo. Joprojām atceros, kā asinis saskrēja manai sieviņai vaigos, kad viņa dejoja. Viņā bija visas

nesamākslotās dzīves krāsas, dabas raupjais skaistums. Es esmu cilvēka radīta skaistuma ideāls. Izkausēts un cilvēka formā pārliets zelts.

Ivija noskūpsta manu pakausi, izskrien ārā un atstāj mani vienu, lūkojoties HK spoguļattēlā. Nebiju ievērojis, ka viņa ielikusi manā krūšu kabatā vienu no savu spārnu spalvām.

Esmu noguris skatīties HK. Tagad zinu viņu vēsturi un apgūstu arvien vairāk katru dienu. Tomēr esmu noguris būt te iekšā, noguris klausīties Mikija kluba mūzikas dunā un ostīt piparmētru lapas, ko viņš smēķē. Man apnicis noskatīties uz meitenēm, ko viņš ieved savā ģimenē tikai tāpēc, lai pārdotu tālāk, kad kāds piesola pietiekami augstu cenu. Esmu noguris redzēt, kā mirdzošās acis izdziest un kļūst tukšas. Šeit nav Likosa. Te nav mīlestības, ģimenes vai uzticības. Šī ir slima vieta.

„Manu zēn, tu izskaties tā, ka varētu komandēt dedzesKuģu floti,” nostājies durvīs, saka Mikijs. Viņš ieslīd istabā, smaržodams pēc saviem smēķiem. Izstīdzējušie pirksti izvelk man no kabatas Ivijas spalvu un noglāsta ar to otras rokas dūres kauliņus. Viņš viegli uzsit ar spalvu pa manām zeltītajām zīmēm. „Spārni ir mani iemīļotākie. Vai tev ne? Tie simbolizē cilvēces labākos centienus.”

*

Kamēr sēžu un lūkojos spogulī, Mikijs pienāk man klāt no mugur­puses. Viņš uzliek rokas man uz pleciem un runādams atbalsta zodu man uz galvas, it kā es būtu viņa īpašums. Nav grūti saprast, kādēļ viņš tā varētu domāt. Mana kreisā plauksta uzguļ labās zīmei un tur paliek.

„Es jau tev teicu, ka tu esi nevainojams. Tagad pienācis tavs laiks lidot.”

„Tu iedod meitenēm spārnus, bet lidot viņām neļauj, vai ne?” vaicāju.

„Viņas nevar palidot. Viņas ir vienkāršākas radības par tevi. Turklāt es nevaru atļauties nopirkt gravZābaku atļauju. Tāpēc viņas man dejo.” Mikijs paskaidro. „Bet tu, tu lidosi, vai ne, manu lielisko zēn?”

Klusēdams lūkojos viņā. Mikija lūpas savelkas smaidā, jo daru viņu nemierīgu. Tā ir bijis vienmēr. „Tu no manis baidies,” saku viņam.

Mikijs iesmejas. „Vai tad? Oho! Vai tiešām, manu zēn?”

„Jā. Tu esi pieradis zināt, kas ir kas. Tu domā tāpat kā viņi visi.” Pametu ar zodu uz HK atspulgu. „Viss ir ierakstīts akmenī. Viss ir rūpīgi

sakārtots. Sarkanie ir apakšā, bet visi pārējie stāv uz mūsu mugurām. Tagad tu skaties uz mani un saproti, ka mums tur lejā nolāpīti nepatīk. Sarkanie saceļas, Mikij.”

„Ak, jums vēl tāls ceļš ejams…”

«

Pasniedzos un sagrābju Mikija plaukstu locītavas tā, ka viņš nespēj pakustēties. Viņš skatās manī caur spoguli un cenšas izrauties no tvē­riena. Nekas nav spēcīgāks par ellesnirēja tvērienu. Smaidu spogulī, un manas zeltītās acis sastopas ar viņa violeto skatienu. Viņš ož pēc bailēm. Pirmatnējām šausmām. Kā pele, ko lauva iedzinis stūrī.

„Esi labs per īviju, Mikij. Neliec viņai dejot. Sniedz viņai ērtu dzīvi, citādi es atgriezīšos un noraušu tev rokas.”

*