Sarkanā sacelšanās

15 .PĀRBAUDĪJUMS

Pēc tam, kad divus mēnešus esmu kopā ar Dejotāju vingrinājis prātu, pienāk mana iestājpārbaudījuma diena. Dejotāja mācībstundās neko neie­gaumēju. Pat tā īsti nemācos. Tā vietā viņš palīdz man piemērot prātu mainīgām paradigmām. Piemēram, kurā zivs pusē ir vairāk zvīņu, ja gan uz tās kreisā, gan labā sāna ir 3453 zvīņas? Atbilde — ārpusē. Tā tiek dēvēta par ekstrapolatējošo domāšanu. Pirmoreiz satiekot Dejotāju, tā es zināju, ka man jāapēd izkapts kārts. Šāda domāšana man padodas ļoti labi.

Šķiet ironiski, ka Dejotājs un viņa draugi var viltot manu mūža gājumu, manu ģimeni, manu dzīvi, tomēr nespēj viltot mana iestājpār­baudījuma rezultātus. Tāpēc trīs mēnešus pēc mācību uzsākšanas pildu testu gaišā telpā līdzās trokšņainai zeltvaidžu meitenei, kura nepārtraukti bungo ar savu irbuli pa nefrīta rokassprādzi. Ko te var zināt, viņa varētu būt arī daļa no testa. Kad meitene neskatās, izrauju rakstāmāku viņai no pirkstiem un paslēpju piedurknē. Es esmu Likosas ellesnirējs. Tāpēc, jā, es varu nozagt stulbas meitenes irbuli, viņai to nezinot. Skuķis blenž visapkārt, it kā būtu noticis kas pārdabisks. Tad viņa sāk ņerkstēt. Jaunu irbuli tie viņai neizsniedz, tāpēc meitene raudādama izskrien no telpas. Pēc tam viceproktors ielūkojas savā viedpulkstenl un attin nanokameras uzņemto video. Viņš paskatās uz mani un pasmaida. Acīmredzot šādas dotības tiek celtas godā.

Kāda zeltīto meitene, kurai ir asi vaibsti, tam nepiekrīt un, sprauk­damās garām gaitenī, nicīgi iešņāc man ausī: „Griezējs.” Mateo piekodi­nāja man ne ar vienu nerunāt, jo vēl neesmu tam gatavs, tāpēc tik tikko noriju atbildi, kas būtu izklausījusies ārkārtīgi sarkani. Vārds skan man galvā. Griezējs. Rīkļurāvējs. Viltnieks. Nekauņa. Tie visi raksturo viņas domas par mani. Smieklīgākais ir tas, ka vairums zeltu šādu apzīmējumu uzskatītu par uzslavu.

Mani uzrunā melodiska balss.

„Es domāju, ka patiesībā viņa tikko izteica tev komplimentu. Tāpēc neņem viņu vērā. Viņa ir glīta kā persiks, tomēr vidū sapuvusi. Reiz nokodos, ja saproti, ko ar to domāju. Garda, bet pēc tam tavā mutē pārvēr­šas pelnos. Cita starpā, fantastisks ķēriens tur iepriekš! Jau grasījos pats izraut tās pamuļķes acis no galvas. Tā nolādētā dauzīšanās!”

Dzidrā balss pieder jaunam vīrietim, kurš izskatās kā izrauts no grieķu vārsmām. No viņa gandrīz vai pil skaistums un iedomība. Nevai­nojama audzināšana. Nekad neesmu redzējis tik platu un baltu smaidu, tik gludu un mirdzošu ādu. Viņā ir viss, ko nicinu.

Viņš uzsit man pa plecu un satver manu roku vienā no vidēji formā­las iepazīšanās tvērieniem. Viegli paspiežu viņa plaukstu. Arī viņa tvē­riens ir spēcīgs, tomēr, kad svešais mēģina gūt virsroku, saspiežu viņa roku tā, ka šis atrauj to kā dzelts. Acīs uzzibsnī raizes.

„Dieva dēļ, tava roka ir kā skrūvspīles!” Viņš iesmejas. Zelts ātri nosauc sevi par Kasiju, un man paveicies, ka viņš nedod man iespēju izteikties, jo, kolīdz ierunājos, viņa piere saraucas grumbās. Mans akcents vēl jāpieslīpē.

„Dcrovs,” viņš atkārto. „Ko lai saka, tāds diezgan bezKrāsains vārds. A…” Viņš lūkojas savā viedpulkstenī, kura ekrānā izvilcis infor­māciju par manu dzīvi. „Tu gan esi cēlies no nekurienes. Tālplanētu lauķis. Nav brīnums, ka Antonija tev uzšņāca. Bet, paklau, es tev piedošu, ja pastāstīsi man, kā tev veicās testā.”

„Ak, tu man piedosi?”

Viņa uzacis saraucas kopā. „Es te mēģinu būt laipns. Mēs, Bellonas, neesam reformatori, tomēr zinām, ka labi vīri var celties arī no zemas kārtas. Panāc soli pretī, draugs.”

Viņa izskata dēļ jūtu vēlmi viņu provocēt.

„Nu, neapšaubāmi gaidīju, ka tests būs sarežģītāks. Var gadīties, ka netrāpīju jautājumā par sveci, bet pārējos…”

Kasijs vēro mani ar piedodošu smaidu sejā. Viņa dzīvīgais ska­tiens dejo pa manu seju, bet es tikmēr prātoju, vai no rītiem māte viņam ieveido matus ar zelta lokšķērēm.

„Ar tādām rokām kā tev jābūt īstam biedam slātes cīņā,” viņš uzve­dinoši saka.

„Esmu diezgan labs,” es meloju. Mateo nelaiž mani tam verķim ne tuvumā.

„Kāda pieticība! Cilvēk, vai tevi uzaudzināja Baltās krāsas kapuces? Lai paliek, pēc fiziskajiem pārbaudījumiem laižu uz Ageju. Piebiedro­sies man? Esmu dzirdējis, ka tēlnieki paveikuši lielisku darbu ar jaunajām dāmām „Kārdinājumā”. Un „Randiņā” tikko iebūvētas gravgrīdas; varē­sim lidināties bez gravZābakiem. Ko teiksi, vecīt? Vai tas tevi interesē?” Viņš ar pirkstu uzsit pa vienu no saviem spārniem un piemiedz ar aci. „Tur ir daudz persiku. Neviens nav sapuvis.”

„Diemžēl man jāatsaka.”

„Ak tā.” Viņš salecas, it kā tikko būtu atcerējies, ka esmu tālplanētu lauķis. „Par to neraizējies, manu labo cilvēk, es Samaksāšu un tā tālāk.”

Es pieklājīgi atsaku, bet zelts jau dodas tālāk. Pirms aiziešanas viņš uzsit pa manu viedpulksteni. Nomirgo holoekrāns, kas icstatīts tā, lai tiktu projicēts mana kreisā delma iekšpusē. Tur paliek viņa sejas attēls un informācija par mūsu sarunu — viņa pieminēto klubu adreses, enciklopē­dijas šķirklis par Ageju un ziņas par viņa ģimeni. Tur rakstīts: „Kasijs au Bellona.” Prētora Tibērija au Bellonas dēls; viņa tēvs ir Sabiedrības Sestās flotes imperators un, iespējams, vienīgais cilvēks uz Marsa, kurš varenībā spējīgs sacensties ar arhiGubernatoru Augustu. Acīmredzot šīs ģimenes viena otru neieredz. Izskatās, ka tām ir nelāgs paradums nogalināt sān­cenšu ģimenes locekļus. Nudien, zemesčūsku mazuļi.

Man likās, ka baidīšos no šiem cilvēkiem. Domāju, ka viņi būs kā mazi dievi. Tomēr, ja neņem vērā Kasiju un Antoniju, daudzi neatstāj spilgtu iespaidu. Manā pārbaudījumu telpā ir tikai septiņdesmit cilvēku.

Daži izskatās kā Kasijs. Tomēr ne visi ir skaisti. Ne visi ir slaidi un val­donīgi. Turklāt tikai nedaudzi rada iespaidu, ka ir pieauguši cilvēki. Par spīti savam fiziskajam veidolam, viņi ir tikai bērni ar sakāpinātu pašap­ziņu; viņi nepazīst grūtības. Mazuļi. Lielākoties elfi un bronziņi.

Nākamās viņi pārbauda manas fiziskās īpašības. Sēžu kails gaisa krēslā kādā baltā istabā, kamēr Kvalitātes kontroles padomes Vara labo­ranti vēro mani nanoKamerās. „Ceru, ka visu redzat labi,” es saku.

Ienāk brūnais darbinieks un ar speciālu knaģi aizspiež man degunu. Viņa skatiens ir tukšs. Tajā nav cīņasspara, nav necieņas pret mani. Viņam ir bāla āda, bet kustības ir nervozas un neveiklas.

Man tiek dots norādījums aizturēt elpu, cik ilgi vien plaušas ļaus. Desmit minūtes. Pēc tam brūnais noņem knaģi un dodas prom. Tagad man liek ievilkt gaisu un izelpot. Daru tā, bet pēkšņi saprotu, ka telpā nav skābekļa. Kad sēdēdams sāku klanīt galvu, skābeklis atgriežas. Pēc tam viņi telpu sasaldē un izmēra, cik ilgs laiks paies, līdz sākšu kratīties nekontrolējamos drebuļos. Tad uzkarsē to, lai redzētu, kad mana sirds sāks streikot. Viņi palielina gravitācijas lauku, līdz mana sirds nespēj pienācīgi piegādāt smadzenēm asinis un skābekli. Tad viņi pārbauda, cik svārstīgu kustību spēju izturēt, pirms apvemjos. Esmu pieradis vadīt deviņdesmit metrus garu urbi, tādēļ viņiem atliek vien padoties.

Tiek izmērīta skābekļa plūsma manos muskuļos, sirdsdarbība, muskuļu šķiedru blīvums un garums, kaulu elastība. Pēc elles kopā ar Harmoniju tas viss šķiet kā pastaiga parkā.

Viņi liek man mest bumbiņas, tad nostāda mani pie sienas un prasa, lai noķeru mazas bumbiņas, kas tiek šautas man virsū ar apļveida agre­gātu. Manas ellesnirēja rokas ir ātrākas par viņu iekārtu, tādēļ viņi izsauc zaļo tehniķi, kas to noregulē, līdz bumbas tiek šautas kā raķetes. Galu galā viena trāpa man pa pieri. Uz mirkli atslēdzos. Viņi nomēra arī to.

Vēlāk izeju acu, ausu, deguna un mutes pārbaudes un tests ir galā. Pēc tā jūtos nedaudz atsvešināts no sevis. It kā viņi būtu izmērījuši manu ķermeni un smadzenes, bet ne mani pašu. Personīgi neesmu kontaktējies ne ar vienu, izņemot Kasiju.

Man sāp visas maliņas, apjucis ieeju ģērbtuvē. Tur pārģērbjas pāris citi zelti, tāpēc paņemu savas drēbes un pavirzos uz kādu diskrētāku nostūri starp plastikāta skapīšu rindām. Tad izdzirdu savādu svilpošanu. Pazīstamu melodiju. To, kura atbalsojas manos sapņos. To, kuras dēļ mira Ēo. Sekoju skaņai un ieraugu, ka ģērbtuves stūri pārģērbjas mei­tene. Pagriezusi muguru pret mani, viņa pārvelk pār slaikajiem musku­ļiem kreklu. Radu troksni. Pēkšņi viņa pagriežas, un vienu neveiklu mir­kli stāvu tur un sarkstu. Zeltiem kailums ir vienaldzīgs. Tomēr nespēju citādi reaģēt. Viņa ir skaista — sirdsveida seja, pilnīgas lūpas, izsmejošas acis. Tās smejas par mani tāpat kā todien, kad viņa aizjāja uz sava zirga. Tā ir tā pati meitene, kas nosauca mani par elfu, kad jāju uz ponija.

Izliecas viena no viņas uzacīm. Nezinu, ko teikt, tāpēc panikā pagriežos un izsteidzos no ģērbtuvēm, ko kājas nes.

Zelts tā nebūtu darījis. Tomēr, sēdēdams kopā ar Mateo kuģī, kas ved mūs atpakaļ mājās, atceros meitenes seju. Sarka arī viņa.

Tas ir īss lidojums, pārāk īss. Vēroju Marsu caur rūdītā stikla dur­vīm. Lai gan planēta ir teraformēta, mūsu ceļā augu valsts ir diezgan nabadzīga. Ielejās un ap ekvatoru planētas virsmu rotā zaļas joslas. Augu valsts izskatās kā zaļas rētas uz tās virsmas, kas klāta ar krāteriem.

Meteorītu radītie krāteri ir pilni ar ūdeni un pārvērtušies varenos ezeros. Ziemeļblāzmas ūdenskrātuvē, kas stiepjas ziemeļu puslodē, sakrā­jies saldūdens, kurā čum un mudž savādi jūras dzīvnieki un augi. Tālāk stiepjas milzīgi līdzenumi, kuros putekļu virpuļi savāc augsnes virskārtu un plēšas cauri labības laukiem. Polos, kur trenējas un dzīvo obsidiāni, valda vētras un ledus. Stāsta, ka laika apstākļi tur ir nežēlīgi un auksti, lai gan šobrīd lielākajā Marsa virsmas daļā klimats ir pastāvīgi mērens.

Uz planētas ir tūkstoš pilsētu, un katrā no tām ir gubernators, bet pār tiem visiem valda arhiGubernators. Katra pilsēta atrodas simt rak­tuvju koloniju centrā. Kolonijas pārvalda gubernatori, bet ikdienas dzīvi kolonijās uzrauga tādi raktuvju maģistri kā Podžins.

Tā kā pastāv tik daudz raktuvju un pilsētu, jāpieņem, ka arhiGubernatora un filmēšanas komandas ierašanos manās mājās veicināja veik­smīgs gadījums. Veiksme un tas, ka biju ellesnirējs. Viņi gribēja radīt no

manis piemēru; doma par Ēo nāca vēlāk. Un viņa nebūtu dziedājusi, ja tur nebūtu arhiGubernatora. Dzīves ironijas nepavisam nav patīkamas.

„Kāds būs Institūts, ja tikšu iekšā?” lūkodamies pa logu, vaicāju Mateo.

„Pieņemu, ka pilns ar nodarbībām. Kā lai es zinu?”

„Vai tad par to nav informācijas?”

„Nē.”

„Nav?” es pārvaicāju.

„Nu, pieņemu, ka tikai nedaudz,” Mateo atzīst. „To pabeidz trīs veidu cilvēki — iezīmētie, absolventi un apkaunotie. Iezīmētie var kāpt augstāk pa sabiedrības kāpnēm; arī absolventi to var, tomēr viņu iespējas ir salīdzinoši ierobežotas, un viņiem joprojām jānopelna rētas; apkauno­tie tiek nosūtīti uz tālām, smagām kolonijām, piemēram, Plutonu, kur tiem jāpārrauga pirmās teraformēšanas stadijas.”

„Kā kļūst par iezīmēto?”

„Pieņemu, ka pastāv kaut kāda rangu sistēma; iespējams, sacensī­bas. Es nezinu. Tomēr Zelts ir suga, kas cēlusies iekarojot. Tas būtu tikai likumsakarīgi, ja tas veidotu daļu tavu sacensību.”

„Cik mīklaini,” es nopūšos. „Dažreiz tu esi tikpat noderīgs kā suns bez kājām.”

„Zeltu sabiedrībā, labo cilvēk, galvenā spēle ir protežēšana. Tava rīcība Institūtā kalpos par pagarinātu interviju, lai iegūtu aizbildni. Tev jākļūst par kāda mācekli. Tev vajadzīgs ietekmīgs labvēlis.” Mateo pasmīn. „Tāpēc, ja gribēsi būt noderīgs mūsu mērķa sasniegšanā, centī­sies, cik nolāpīti labi vien varēsi. Iztēlojies, ka kļūsti par prētora protežē! Pēc desmit gadiem tu pats varētu kļūt par prētoru. Tavā rīcībā varētu būt flote! Iedomājies, ko tu varētu iesākt ar floti, manu labo cilvēk\ Iedomā­jies vien!”

Mateo nekad nerunā par šādiem sapņu lidojumiem, tāpēc aizrau­tība viņa skatienā pielīp arī man. Tā liek darboties iztēlei.