Sarkanā sacelšanās

11 .JUKUŠIE

„Jūs esat jukuši.”

„Paldies!” Harmonija pasmaida.

„Pieņemu, ka tu pārteicies; lūdzu, atkārto vēlreiz,” Mikijs saka Dejotājam.

„Ja sekmīgi piestiprināsi tos manam jaunajam draugam, Arējs samaksās tev tik daudz naudas, cik savu mūžu neesi redzējis.”

„Neiespējami,” Mikijs paziņo. Viņš mani uzlūko un pirmo reizi novērtē. Par spīti manam garajam augumam, neatstāju iespaidu uz viņu. Es viņu nevainoju. Reiz uzskatīju sevi par izskatīgu klanu vīru. Spēcīgu. Muskuļotu. Šeit augšā esmu bāls un stiegrains, jauns un nobijies. Mikijs nospļaujas uz galda. „Neiespējami.”

Harmonija parausta plecus. „Iepriekš tas ir darīts.”

„Kurš tad? Es prasu.” Viņš pagriež galvu. „Nē. Es uz šīs ēsmas neuzķeršos.”

„Kāds talantīgs mākslinieks,” Harmonija turpina viņu izsmiet.

„Neiespējamu Mikijs pieliecas vēl tālāk uz priekšu; viņa šaurajā sejā nav nevienas poras. „Viņa DNS paraugam no smadzenēm jāatbilst spār­niem. Vai zinājāt, ka viņu galvaskausos ir zemādas marķējums? Protams, ka nezinājāt — piederību kastai pamato datu čipi, kas implantēti pieres daivas smadzeņu garozā. Tad vēl sinapses saites, molekulārās saites, izse­košanas ierīces, Kvalitātes kontroles padome. Un trauma un asociatīvā

spriestspēja. Pieņemsim, ka padarām viņa ķermeni nevainojamu; jopro­jām pastāv problēma — mēs nespējam padarīt viņu gudrāku. Peli nevar pārvērst par lauvu.”

„Viņš var domāt kā lauva,” Dejotājs vienkārši saka.

*

„Oho! Viņš var domāt kā lauva" Mikijs ņirgājas.

„Un Arējs vēlas, lai tas tiek izdarīts.” Dejotāja balss ir salta.

„Arējs, Arējs, Arējs. Vienalga, ko grib Arējs, tu ākst! Pat tad, ja neņem vērā zinātni. Viņa fiziskās un prāta spējas droši vien ir tikpat tru­las kā sasodītam podu tīrītājam. Un viņa rādītāji neatbildīs. Viņš nav no to sugas! Viņš ir rūsganais!”

„Es esmu Likosas ellesnirējs,” saku.

Mikijs paceļ uzacis. „Oho! Ellesnirējs! Dodiet ceļu! Ellesnirējs, tu saki!” Viņš mēdās, bet tad pēkšņi samiedz acis, it kā būtu mani redzējis jau agrāk. Mana pēršana tika pārraidīta televīzijā. Manu seju atceras dau­dzi. „Sasper mani aklu,” viņš nomurmina.

„Tu pazīsti manu seju,” es apstiprinu.

Mikijs izvelk populāro videoierakstu un noskatās to, šaudīdams acis starp manu seju un hologrammā redzamo. „Vai tad tu ar to savu draudzeni neesat miruši?”

„Sievu!” es atcērtu.

Mikijs mani ignorē, tikai ir redzams, kā zem ādas saspringst žokļu muskuļi. „Tu taisi glābēju,” viņš apsūdzošā balsī paziņo, lūkodamies uz Dejotāju. „Dejotāj, tu maukasdēls! Tu taisi mesiju savam sasodītajam mērķim!”

Nekad nebiju uz to palūkojies šādi. Sajūtos neomulīgi, un man uzmetas zosāda.

„Jā,” skan Dejotāja atbilde.

„Ja pataisīšu viņu par zeltu, ko jūs ar viņu iesāksiet?”

„Viņš iestāsies Institūtā. Tiks uzņemts. Tur viņa sniegums būs pie­tiekami labs, lai sasniegtu Iezīmēto rangu; kā iezīmētais viņš var mācī­ties par prētoru, legātu, politiķi vai kvestoru. Jebko. Viņš sasniegs augstu pozīciju —jo augstāku, jo labāk. Tajā viņš varēs rīkoties, kā Arējam būs nepieciešams mērķa vārdā.”

„Svētā Dievmāte,” nomurmina Mikijs. Viņš skatās uz Harmoniju, tad uz Dejotāju. „Jūs gribat, lai viņš ir bonafide iezīmētais. Ne bronziņš?” Bronza ir blāvāks zelts. Tās pašas klases, tomēr tiek uzskatīts par zemāku un vājāku fizisko dotumu, radurakstu un spēju ziņā. „Ne bronzu,” Dejotājs apstiprina.

„Arī ne elfu?”

„Mums nevajag, lai viņš iet uz naktsklubiem un ēd kaviāru kā pārē­jie bezvērtīgie zelti. Mēs gribam, lai viņš komandē flotes.”

„Flotes. Ļautiņi, jūs esat traki. Traki!” Pēc ilga klusuma Mikija vio­letais skatiens paliek piekalts man. „Manu zēn, viņi tevi noslepkavo. Tu neesi zelts. Tu nespēj izdarīt to, ko spēj zelti. Viņi ir slepkavas, kas dzi­muši, lai valdītu pār mums\ vai kādreiz esi redzējis kādu no izcilajiem? Protams, tagad viņi izskatās smukiņi un mierīgi. Bet, vai zini, kas notika Iekarošanas laikā? Viņi ir briesmoņi.”

Mikijs krata galvu un mežonīgi iesmejas. „Institūts nav skola, tas ir atlases laukums, uz kuru zelti dodas viens otru nosist, līdz tiek atrasts miesā un garā stiprākais. Tu. Mirsi.”

Galda otrā galā stāv Mikija kubs. Ne vārda neteikdams, pieeju pie tā. Nezinu, kā tas darbojas, toties zemes mīklas man ir labi zināmas. „Manu zēn, ko tu dari?” Mikijs žēli nopūšas. „Tā nav rotaļlieta!” „Vai tu kādreiz esi bijis raktuvēs?” vaicāju viņam. „Kādreiz esi izmantojis savus pirkstus, lai izraktos cauri robežlīnijai divpadsmit grādu leņķī, kamēr tev jārēķina, kā uzturēt astoņdesmit procentu rotācijas jaudu un piecdesmit procentu trieciena spēku tā, lai neuzspridzini kādu gāzes kabatu, kamēr pats sēdi savās čurās un sviedros un uztraucies par zemesčūskām, kas grib ieperināties tev zarnās, lai dētu tur olas?”

„tas ir…

Mikija balss apsīkst, kad viņš redz, kā nagUrbis iemācījis maniem pirkstiem kustēties, kā grācija, ar kādu man iemācīja dejot tēvocis, tiek pārnesta uz manām rokām. Darbodamies dungoju. Tas prasa kādu brīdi — varbūt minūti, varbūt trīs. Tomēr es apgūstu mīklu un tad viegli atrisinu to saskaņā ar frekvenci. Izskatās, ka tai ir vēl viens līme­nis, matemātiski atjautības uzdevumi. So matemātiku es nezinu, tomēr

zinu sistēmu, kādā tā darbojas. Atrisinu arī to un vēl četras mīklas, tad kubs manās rokās mainās vēlreiz un kļūst par lodi. Mikija acis ieplešas. Pametu viņam ierīci. Noķēris to savos divpadsmit pirkstos, viņš neatrauj skatienu no manām rokām.

„Neiespējami" viAš murmina.

„Evolūcija,” atbild Harmonija.

Dejotājs pasmaida. „Mums vajadzēs apspriest cenu.”