Sarkanā sacelšanās

38.APOLONA KRIŠANA

Lācis ir milzīgs — lielāks par zirgu, liels kā furgons. Bāls kā noasi­ņojis līķis. Acis sarkani dzeltenas. Zobi melni kā slātes, tik gari kā mans apakšdelms. Lāčus, ko esmu redzējis HK, šim nevar ne pielīdzināt. Tā muguru vidū šķeļ sarkanu spalvu svītra. Nagi ir kā pirksti — uz katras kājas astoņi. Tas ir pretdabisks. To radījuši tēlnieki izmantošanai sportā. Tas atvests uz šiem mežiem, lai nogalinātu, lai nogalinātu tieši mani. Abi ar Sevro dzirdējām tā rēcienus pirms vairākiem mēnešiem, kad devāmies līgt mieru ar Diānu. Tagad jūtu uz sejas šķīstām tā siekalas.

Mirkli stāvu apstulbis. Tad lācis ierēcas vēlreiz un metas uz priekšu.

Es paveļos malā un skrienu. Skrienu ātrāk nekā jebkad mūžā. Tomēr dzīvnieks ir par mani ātrāks, kaut gan ir neveiklāks; mežs rīb, tam triecoties cauri kokiem un krūmiem.

Pieskrienu pie resna dievKoka un ienirstu pakrūmē. Zeme zem manām kājām iečīkstas, un es saprotu, uz kā stāvu. Atstāju šo vietu starp sevi un lāci un gaidu, kad tas gāzīsies cauri krūmājam. Tas iztriecas cauri un metas man virsū. Palecu atpakaļ. Tad nezvērs pazūd, caur lamatu vāku rēk­dams iegāžas bedrē, kas izoderēta ar noasinātiem koka pīķiem. Mani prieki būtu ilgāki, ja pats nebūtu padejojis atmuguriski un iekāpis otrās lamatās.

Zeme sagriežas kājām gaisā. Nu, patiesībā es. Mana kāja raujas augšup, un es palieku karādamies gaisā, aiz pēdas noķerts virvē. Tā karā­jos stundām ilgi, bīdamies saukt savu armiju, jo to var sadzirdēt Apolona

proktors. No galvā satecējušajām asinīm kut un niez seja. Tad nakts klu­sumu pārtrauc pazīstama balss.

„Paskat tik,” tā smīkņā zem manis. „Izskatās, ka mums būs divi kažoki, ko dīrāt.”

Kad pastāstu Sevro, ka esmu apvienojis spēkus ar Mustangu, viņš smīn. Nometnē, kur Mustanga jau grasījusies sūtīt man pa pēdām mek­lētāju grupas, starp ziemeļniekiem Sevro reputācija nākusi viņam pa priekšu. Mincrvieši no viņa baidās. Savukārt Takts un pārējie beigtie bēri priecājas viņu redzēt.

„Vai tu re, tas taču mans vēderdraudziņš!” stiepdams vārdus, izsau­cas Takts. „Kādēļ klibo, mans draugs?”

„Tava māte sajāja mani lupatās,” Sevro noņurd.

„Fui, tev vajadzētu pastiepties uz pirkstgaliem, lai spētu noskūpstīt kaut viņas zodu!”

„Ne jau viņas zodu es mēģināju skūpstīt.”

Takts smiedams sasit plaukstas un ievelk pretojošos Sevro brā­līgā apskāvienā. Viņi ir divi ļoti īpatnēji cilvēki. Tomēr pieļauju, ka kopā pārlaista nakts beigta zirga vēdera dobumā rada saikni starp cilvēkiem, padara viņus par tādiem kā biedējošiem dvīņiem.

„Kur tu biji?” pasaukusi mani malā, klusu jautā Mustanga.

„Pēc brīža,” izvairos no atbildes.

Tagad Sevro ir tikai viena acs. Tātad viņš ir tas vienacainais dēmons, par kuru mani brīdināja Apolona sūtnis.

„Vienmēr esmu brīnījusies, kas par jukušiem, maziem tipiņiem jūs, gaudoņi, esat,” saka Mustanga.

„Maziem?” Sevro pārjautā.

„Es— es negribēju tevi aizvainot.”

Viņš pasmīn. „Es esmu mazs.”

„Katrā ziņā mēs no Minervas nama domājām, ka jūs esat rēgi.” Viņa uzsit Sevro pa plecu. „Bet jūs tādi neesat. Tāpat kā es neesmu īsts mus­tangs, ja tu vēl šaubījies. Man nav astes, vai redzi? Un nē,” viņa pārtrauc Taktu pusvārdā, „ja reiz gribēji vaicāt, nekad neesmu nēsājusi seglus.”

Viņš tiešām grasījās to vaicāt.

„Viņai nav ne vainas,” Sevro man neuzkrītoši nomurmina.

„Man viņi patīk,” pēc pāris mirkļiem man saka Mustanga. „Liek man justies garai.”

„Ideāli!” Takts nostenējies paceļ gaisā asinskupra ādu. „Paskatiņ te! Viņi atraduši kaut ko pēc Pakša mēra!”

Pirms atgriežamies pie pārējiem, kas sasēduši ap lielo, Pakša uzrau­dzīto ugunskuru, Sevro paaicina mani malā un izvelk saini. Segā ietīts mans sirpjAsmens.

„Atradu to dubļos un paglabāju tev,” viņš saka. „Esmu to uzasinājis, vairs nav tie laiki, kad lietojām trulus asmeņus.”

„Tu esi draugs. Es ceru, ka tu to zini.” Uzsitu viņam uz pleca. „Ne spēles draugs. īsts draugs, kad tiksim no šejienes prom. Tu to zini, vai ne?” „Neesmu jau idiots.” Viņš tik un tā piesarkst.

Kad apsēžamies pie ugunskura, no Sevro uzzinu, ka viņš un gaudoņi — mana vecā nama pārpalikumi Dadzis, Drātģīmis, Klauns, Nezāle un Olis — pēc manas pazušanas nepalika tur ilgāk par pāris dienām.

„Kasijs teica, ka tevi savācis Šakālis,” Sevro stāsta, pilnu muti ēzdams kukaiņiem pilno maizi. „Gardas sēkliņas!” Viņš ēd tā, it kā nebūtu redzējis pārtiku nedēļām ilgi.

Sēžam Dižmežā ap ugunskuru un sildāmies sprakšķošo pagaļu gaismā. Mums piebiedrojas Mustanga, Milija, Takts un Pakss, kas sasē­žas uz sniegā krituša koka. Esam saspiedušies kopā Icā dzīvnieki. Sēžu blakus Mustangai. Zem kažokādām viņas kāja piespiedusies manējai. Asinskupra āda smirdēdama sprakšķ pie uguns. Liesmās pil tauki. Kad tā izžūs, to valkās Pakss.

Pēc tam, kad Kasijs iebaroja viņam melus, Sevro devās meklēt Šakāli. Mans mazais draugs ar sīkumiem neaizraujas. Tie viņam der­dzas. Sevro vienkārši piesit ar pirkstu pa tukšo acs dobuli un saka: „Šakā­lis ir man parādā.”

„Tātad tu viņu redzēji?” prasu.

„Bija tumšs. Es redzēju viņa nazi. Pat nedzirdēju viņa balsi. Man nācās nolēkt no kalna. Tas bija garš kritiens atpakaļ pie pārējā bara.” Viņš

stāsta tik vienkārši. Tomēr redzu drauga klibo kāju. „Mēs nevarējām palikt kalnos. Viņa viri… visur.”

„Tomēr par piemiņu no kalniem šo to dabūjām,” saka Dadzis. Viņa ar mātišķu smaidu uz lūpām uzsit pa skalpiem, kas piekārti pie jostas. Mustanga nodrebinās.

Dienvidos plosījies haoss. Palikuši vien Apolona, Venēras, Merkura un Plutona nami, tomēr izklausās, ka Merkurs pārvērsts par klaiņojošu bezpajumtnieku baru. Žēl. Man patika viņu proktors. Atlasē viņš gan­drīz izvēlējās mani un būtu to izdarījis, ja viņam tiktu ļauts. Nez kā tad viss būtu izvērsies.

„Sevro, cik ātri tu ar tādu kāju vari noskriet, teiksim, divus kilo­metrus?” es vaicāju.

Pārējie brīnās par jautājumu, bet Sevro tikai parausta plecus. „Tā mani nebremzē. Šajā zemajā gravitācijā kādā pusotrā minūtē.”

Paturu prātā, ka vēlāk man viņam jāizstāsta sava ideja.

„Mums ir svarīgākas lietas, ko apspriest, Pļāvēj.” Takts smaidī­dams saka. „Klau, dzirdēju, ka tu esot karājies ar kājām gaisā, notverts šīs jaunās dāmas lamatās.” Takts papliķē pa mazās Dadzes augšstilbu; viņa pasmaida, kad puisis ļauj rokai tur pakavēties. Takta simpātijas pie­saistījusi skalpu kolekcija. „Tu taču nedomāji, ka izdosies izvairīties no šī stāsta, vai ne?”

Tas nemaz nav tik smieklīgi, kā viņam varētu šķist.

Grozu pirkstā gredzenu. Pastāstot es parakstītu viņu nāves sprie­dumus. Apolons un Jupiters mani noklausās šajā pašā brīdī. Paskatos uz Mustangu un jūtos sekls. Lai uzvarētu viņu negodīgajā spēlē, es riskēšu ar iespēju zaudēt Mustangu. Ja es būtu labs cilvēks, es paturētu gredzenu pirkstā. Es turētu mēli aiz zobiem. Tomēr ir jākaļ plāni un jāgāž no aug­stumiem dievi. Noņemu savu gredzenu un nolieku to sniegā. „Uz mir­kli izliksimies, ka neesam nākuši no atšķirīgiem namiem,” es saku. „Visi parunāsim kā draugi — bez gredzeniem.”

Bez zirgiem un iespējas ātri pārvietoties man trūkst priekšrocību pret ienaidniekiem apkārtējās zemēs. Vēl viena mācība, ko apgūt. Es

pats izveidoju savas priekšrocības, radu jaunu stratēģiju. Lieku viņiem no manis baidīties.

Mana taktika ir fragmentācija. Sadalu savu armiju sešās desmit cilvēku lielās daļās, ko manā vadībā komandē Pakss, Mustanga, Takts, Mīlija un, pēc pārsteidzoša Mīlijas ieteikuma, Naila. Es būtu devis atse­višķu vienību arī Sevro, tomēr viņš un gaudoņi atsakās vēlreiz mani pamest. Par rētu man uz vēdera viņi vaino sevi.

Mana armija uzklūp Apolona valdījumiem kā izsalkušu vilku bars. Mēs neuzbrūkam viņu pilij, bet sirojam tās fortos. Nesam uguni viņu noliktavām. Šaujam bultas viņu kājās. Piegānām viņu ūdens krā­jumus un, pirms ļaujam tiem izbēgt, sastāstām gūstekņiem nepatiesas ziņas. Noslaktējam viņu kazas un cūkas. Saskaldām viņu laivas ar cirv­jiem. Zogam ieročus. Es neļauju ņemt gūstekņus, ja vien tie nav Apo­lona vergi no Venēras, Junonas vai Bakha namiem. Pārējiem mēs ļaujam izbēgt. Bailēm un leģendām ir jāizplatās. To mana armija saprot labāk par jebko citu. Viņi ir dogmatiski. Sēdēdami ap ugunskuriem, stāsta viens otram stāstus par mani. Viņu barvedis ir Pakss, viņš domā, ka esmu cilvēkā iemiesojies mīts. Daudzi no maniem kareivjiem pasākuši iegrebt koku stumbros un sienās sirpjAsmens attēlus. Takts un Dadzis tos iegrebj pretinieku miesā. Mani prasmīgākie karavīri no pleķainām vilkādām izgatavo standartus, kurus, uzdurtus šķēpu galos, ņemam līdzi kaujās.

Nošķiru Cereras nama vergus un pārējos notvertos audzēkņus, lai iekļautu viņus dažādajās vienībās. Zinu, ka viņu lojalitāte mainās. Pama­zām. Viņi sāk saukt sevi nevis par Cereras, Minervas vai Diānas audzēk­ņiem, bet gan savu vienību vārdos. Četrus mazākos Cereras kareivjus pievienoju Sevro un gaudoņiem. Es nezinu, vai maiznieki izrādīsies tik­pat pirmšķirīgi karotāji kā Marsa pārpalikumi, tomēr, ja kāds būs spējīgs nodzīt viņu tauciņus, tas būs Sevro.

Bailes grauž Apolonu veselu nedēļu. Mūsu rindas kļūst biezākas. Viņiem — retākas. Atbrīvotie vergi mums stāsta par šausmām Apolona pilī, par to, kā tur baidās, ka izlēkšu no ēnām, tērpts asiņainās vilkādās, lai dedzinātu un kropļotu.

Es no Apolona nama nebaidos; viņi ir muļķi, kas nespēj piemēro­ties manai taktikai. Toties bailes iedveš proktori un Šakālis. Man viņi ir viens un tas pats ienaidnieks. Tagad, kad Apolons neveiksmīgi mēģinājis atņemt man dzīvību, baidos, ka viņi rīkosies daudz tiešāk. Kad es pamodīšos ar mugurā ietriektu slāti? Šī ir viņu spēle. Es varu mirt jebkurā brīdī. Man jāiznīcina Apolona nams tūlīt un jāizraida viņu proktors no spēles, pirms nav par vēlu.

Kopā ar maniem leitnantiem sēžam mežā pie ugunskura un apspriežam nākamās dienas taktiku. Esam mazāk nekā divas jūdzes no Apolona nama pils, tomēr viņi neuzdrīkstas mums uzbrukt. Esam apme­tušies meža biezoknī. Viņi ir ierāvušies aiz mūriem un baidās no mums. Arī mēs viņiem neuzbrūkam. Es zinu, ka Apolona proktors sabojātu pat visviltīgāko nakts uzbrukumu.

Pirms varam sākt, Naila jautā par Šakāli. Sevro klusā balsī stāsta, ko uzzinājis kalnos. Sapratis, ka klausāmies mēs visi, viņš ierunājas skaļāk.

„Viņa pils atrodas kaut kur zemajos kalnos. Pazemē, nevis augstajās korēs. Turpat blakus Vulkānam. Vulkānam izdevās prīmā starts. Zibe­nīgs. Viņi jau trešajā dienā triecienā ieņēma Plutonu. Efektīvie sūdabrāļi. Plutons tam nebija gatavs. Tāpēc Šakālis pārņēma vadību un lika viņiem atkāpties dziļajos tuneļos. Vulkāns gaudodams gāzās iekšā ar svaigiem ieročiem no savām kalvēm. Visam būtu pienācis gals. Šakālis būtu bijis vergs jau no pirmās nedēļas. Tādēļ, lai saglabātu savu iespēju uzvarēt spēlē, viņš iebrucināja tuneli — bez plāna, bez izejas. Nogalināja des­mit audzēkņus no paša nama, kaudzēm pirmAtlases cilvēku. MedBoti nespēja nevienu izglābt. Pārējie četrdesmit palika iesprostoti tumšajās alās. Ūdens daudz, pārtikas nemaz. Viņi tur sabija gandrīz mēnesi, līdz izrakās ārā.” Sevro pasmaida, un es atceros, kādēļ Fičners sauc viņu par Goblinu. „Uzminiet, ko viņi ēda?”

Ja šakālis tiks iesprostots lamatās, tas nograuzīs pats savu kāju. Kurš man to stāstīja?

Mūsu priekšā sprakšķ uguns. Gaidīju, ka Mustanga nemierīgi gro­zīsies, tomēr tā vietā redzu, kā no viņas staro dusmas. Tīras dusmas. Viņa

sakož zobus, un seja nobāl. Zem segas satveru viņas plaukstu, bet mei­tene neatbild uz pieskārienu.

„Kā tu to visu uzzināji?” norūc Pakss.

Sevro ar naga galu uzsit pa vienu no saviem izliektajiem nažiem, ļaujot nakts gaisā atskanēt klusam tinkšķim. Tas atbalsojas mežā, atsitas pret kokiem un atgriežas mūsu ausīs kā zudis sakāmais. Tad mežā neko nedzirdu, neko, izņemot ugunskuru. Mana sirds salecas, un es notveru Sevro skatienu. Viņam nāksies uzmeklēt Taktu.

Mūs ieskauj slāpLauks.

„Sveicināti, bērni!” tumsā atskan balss. „Naktī kurt tik spožu ugunskuru ir bīstami. Un jūs esat saspiedušies kopā kā mazi kucēni; nē, necelieties kājās.” Tā ir melodiska balss. Frivola. Savādi tādu dzirdēt pēc tik daudziem smagiem mēnešiem. Neviens tā nerunā. Viņš ienāk gaismas lokā un nosēžas blakus Paksam. Apolons. Šoreiz viņš nav atvedis lāci, tikai garu šķēpu, no kura uzgaļa šķīst violetas dzirkstis.

„Laipni lūdzam, proktor Apolon!” es saku. Kokos virs mums sēž sargi, viņu bultas notēmētas uz proktoru. Neuzkrītoši dodu zīmi, lai atsauktu lamatas, un vaicāju, kādēļ viņš ieradies, it kā mēs nekad iepriekš nebūtu tikušies. Ziņa, ko viņš nodod ar savu ierašanos, ir ļoti vienkārša: maniem draugiem draud briesmas.

„Lai aicinātu jūs doties mājās, mani dārgie nomadi.” Viņš atver vīna blašķi un padod to tālāk. Nedzer neviens, izņemot Sevro. Viņš patur blašķi pie sevis.

„Proktoriem nevajadzētu nekur iejaukties. Tā teikts noteikumos,” apjucis saka Pakss. „Ar kādām tiesībām jūs nākat šurp? Tā ir negodīga spēle.”

Mustanga uzdod to pašu jautājumu.

Izcilais nopūšas, bet Sevro pieceļas un skaļi atraugājas, pirms viņš pagūst ko teikt. Tad dodas prom.

„Kur tu iesi?” Apolons aizsvilstas. „Neuzgriez man muguru, kad runāju!”

„Eju mīzt. Izdzēru visu tavu vīnu. Man labāk mīzt tepat?” Viņš pie­liec galvu un uzliek plaukstu uz sava mazā vēdera. „Varbūt arī padirsīšu.”

Apolons sarauc degunu un pievēršas mums, tā ļaudams Sevro iet.

„Draudzīgs ieteikums nudien nav negodīga spēle, mans milzīgais draugs,” viņš paskaidro. „Man tikai rūp jūsu labklājība. Galu galā, esmu šeit, lai vadītu jūs mācībās. Vislabāk būtu, ja jūs visi atgrieztos ziemeļos, tas arī viss. Teiksim, ka tā būtu vislabākā stratēģija. Pabeidziet kaujas tur, sakoncentrējiet spēkus un tad virzieties uz āru. Tie ir kara likumi — neat­klājiet sevi, ja esat vāji. Neizaiciniet pretinieku, par kuru neesat pārāki. Jums nav kavalērijas. Nav jumta virs galvas. Pieticīgi ieroči. Jūs nemācā­ties no savām kļūdām.”

Viņš aicinoši smaida. Kamēr proktors virpina pirkstos gredzenus un gaida mūsu atbildi, viņa smīns kā pusmēness uzšķērž skaisto seju.

„Cik laipni, ka rūpējaties par mūsu labklājību,” Mustanga atbild izsmējīgā augstMēlē. „Nudien saku, cik laipni! Silda manus kaulus. Jo sevišķi, ņemot vērā faktu, ka esat no cita nama. Bet sakiet, lūdzams, vai mans proktors ir informēts par to, ka esat šeit? Vai Marsa?” Viņa pamet ar zodu uz klusējošās Mīlijas pusi. „Vai Junonas? Vai esat izstrādājis nerāt­nību, godājamais kungs? Ja nē, kam jums slāpLauks? Vai varbūt pārējie skatās?”

Apolona skatiens salti nozib, bet smaids paliek kā bijis.

„Atklāti sakot, jūsu proktori nezina, ko jūs, bērni, šeit spēlējat. Tev, Virdžīnija, bija iespēja. Tu zaudēji. Neļauj sev slīgt rūgtumā. Lūk, Derovs tevi nepārprotami sakāva. Vai jūsu kopā pavadītā ziema likusi aizmirst faktu, ka uzvarēt var tikai viens nams, triumfēt tikai viens Pir­mais? Vai jūs visi patiešām esat kļuvuši tik akli? Šis… puika nespēj jums neko sniegt.”

Viņš ielūkojas katram sejā.

„Tā kā jūsu bariņā satupuši pacietāki pauri, es atkārtošu vēlreiz — Derova uzvara nenozīmēs, ka uzvarējuši esat arī jūs. Neviens nesniegs jums mācekļa vietu, jo viņi uzskata, ka jūsu panākumu atslēga ir viņš. Jūs esat tikai sekotāji — kā ģenerālis Nejs vai Ajakss Minors — un kurš gan atceras tādus kā viņi? Šim Pļāvējam nav pat pašam sava standarta. Viņš jūs izmanto. Tas arī viss. Viņš jūs apkauno un grauj jūsu izredzes uz kar­jeru, kas būtu ilgāka par šo pirmo gadu.”

„Visu cieņu, proktor, bet jūs esat diezgan kaitinošs,” saka Naila, un no ierastās labestības viņas balsi nav ne miņas.

„Un tu joprojām esi verdzene.” Apolons norāda uz viņas zīmi. „Domāta, lai ciestu visa veida pārestības.”

„Tikai līdz brīdim, kad nopelnīšu tiesības valkāt vienu no šiem.” Naila norāda uz Mustangas vilkādas apmetni.

„Tava uzticība ir aizkustinoša, bet—”

Viņu pārtrauc Pakss. „Vai tu ļautu man tevi sasist asiņainu, Apolon? Derovs ļāva! Ļauj man tevi nopātagot, un es paklausīšu kā sārtais. Zvēru pie savu senču kapiem — Telemanu un—”

„Tu neesi nekas vairāk kā birokrātisks elfs,” nošņāc Milija. „Izdari mums pakalpojumu un tinies.”

Mani leitnanti ir lojāli, tomēr nodrebinos, iedomājoties, ko būtu pateicis Sevro vai Takts, ja viņi būtu bijuši pie ugunskura kopā ar mums. Paliecos uz priekšu, lai ieskatītos Apolonam acis. Man viņš jāprovocē šā vai tā.

„Izpalīdzi mums, ja? Ņem savus padomus, sastum tos, kur saule neiespīd, un lasies!”

Gaisā virs mums kāds iesmejas — sieviete. SlāpLauka iekšienē mūs vēro vēl citi proktori. Dūmakā redzu siluetus. Gik daudz viņu ir? Jupiters? Spriežot pēc smiekliem, varbūt Venēra? Tas būtu lieliski.

Pār Apolona seju pārskrien uguns. Viņš ir nikns.

„Lūk, man zināmā loģika. Ziema var kļūt aukstāka, bērni. Kad ārā valda sals, daudz kas iet bojā. Piemēram, vilki. Piemēram, lāči. Piemē­ram, mustangi.”

Man ir sagatavota atbilde, un tā ir pietiekami izsmeļoša.

„Apolon, es prātoju, kas notiks tad, ja atlasītāji uzzinās, ka tu esi noorganizējis arhiGubernatora dēla uzvaru? Ka tu, tā teikt, sagrozi spēli kā tāds tirgus bandītu vadonis.”

Apolons sastingst. Es turpinu.

„Tu izgāzies, kad mežā mēģināji mani nogalināt ar to stulbo lāci. Tagad tu ierodies šeit kā tāds izmisis muļķis, lai draudētu maniem drau­giem, kad viņi nesāk slienāties gar tavu piedāvājumu mani nodot. Vai tu

tiešām nogalināsi mūs visus? Es zinu, ka no atlasītājiem redzamā ieraksta jūs varat izgriezt visu, ko vēlaties. Tomēr kā tu viņiem paskaidrosi mūsu visu nāvi?”

Mani leitnanti izliekas satriekti.

Es turpinu.

„Pieņemsim, ka flotes imperators vai, teiksim, legāts, vai kāds no citu namu atlasītājiem uzzina, ka arhiGubernators maksā proktoriem par krāp­šanos un to, lai tie iznīcina konkurentus, liekot viņa dēlam uzvarēt, bet to bērniem zaudēt. Kā tev šķiet, vai korumpētajiem proktoriem draudētu kāds sods? Vai arhiGubernatoram? Kā tev šķiet, vai viņus uztrauktu tas, ka viņu bērni iet bojā negodīgā spēlē? Vai tas, ka tu saņem naudu, lai grautu meritokrātisko sistēmu? Izcelsies labākie. Vai tie, kuriem labāki sakari?”

Apolons sakož zobus.

Viņš palūkojas augšup uz pārējiem proktoriem. Tie prātīgi paliek neredzami tumsā. Viņš droši vien izvilcis īsāko salmiņu un bijis spiests nākt šeit lejā un kalpot par viņu krāpšanas seju. Kad viņš ierunājas, mani leitnanti klusē.

„Ja viņi to uzzinātu, bērni, no sekām ciestu visi,” Apolons draud. „Tāpēc laipni aicinu jūs turēt mēles aiz zobiem, kamēr jums tās vēl ir.”

„Vai arī?” Mustanga nikni prasa. „Ko jūs domājat darīt?”

„Tev to vajadzētu zināt labāk par visiem,” viņš atbild. Nesaprotu, ko viņš ar to grib teikt, tomēr šis teātris jau savu ir panācis. Esmu skai­tījis sekundes kopš Sevro aiziešanas. Proktori gan nē. Pagriežos pret Mustangu.

„Cik ātri Sevro var noskriet divus kilometrus?”

„Domāju, ka šajā gravitācijā pusotrā minūtē. Tomēr viņš ir mazs melis, tāpēc iespējams, ka ātrāk.”

„Un cik tālu ir Apolona pils?”

„Ak, es teiktu, ka līdz tai ir kādi trīs kilometri, varbūt nedaudz vairāk.”

Apolons pielec kājās un visapkārt meklē Sevro.

„Brīnišķīgi,” es saku. „Teic, Mustanga, vai zini, kas man slāpLaukos patīk vislabāk?”

„Tas, ka skaņa netiek laukā?”

„Nē. Tas, ka skaņa netiek iekšā.”

Apolons izslēdz slāpLauku, un mēs izdzirdam gaudas. Tās plūst no attāluma, divas jūdzes no mums. No cietokšņa vaļņiem. No Apolona pils. Kliedzienu virzienā, sašvīkādami tālās debesis, īdēdami aiztraucas medBoti.

„Venēra! Vai tu viņus nepieskatīji? Tu stulbā…” Apolons norūc tuk­šajam gaisam.

„Mazais novilka savu gredzenu!” izsaucas neredzama sieviete. „Tos novilkuši viņi visi! Ja viņiem nav gredzenu, es slāpLaukā neko neredzu!” „Nu jau tie būs atkal uzvilkti,” es saku. „Tāpēc izvelc savu viedpulksteni un pastāsti man, ko tu redzi.”

„Tu mazais…” Apolons savelk plaukstas dūrēs. Es palecu atpakaļ. Starp mums nostājas Mustanga un Pakss.

,,Ne-e,” Pakss nodārdina, piesizdams pie platajām krūtīm ar mil­zīgo kara cirvi. Bruņas zem kažokādām ritmiski dun. „Ne-e!”

Sniegam pašķīstot, Apolons traucas ārā no meža; pārējie proktori seko viņam pa pēdām. Viņi ieradīsies par vēlu. Lai rediģē visu, ko grib, lai iejaucas, cik grib, bet kauja par Apolona namu jau ir sākusies, un Sevro ar Taktu jau ieņēmuši vaļņus.

Ar saviem leitnantiem ierodos kaujas laukā tieši laikā, lai redzētu, kā Takts ar nazi zobos rāpjas visaugstākajā tornī. Tā virsotnē, nostājies uz brustvēra simt metru augstumā kā tāds nevērīgs grieķu čempions, viņš nolaiž bikses un apčurā Apolona nama karogu. Lai šo karogu nopelnītu, viņš līdis cauri mēsliem. Nedēļas laikā notvertie vergi pastāstīja mums par pils vājo vietu — lieliem atejas caurumiem — un tā nu Takts, Sevro un gaudoņi izmantoja šo trūkumu šausminoši ātrā laikā. Apolona nama kareivjus pamodināja mēsliem klāti dēmoni. Ak, cik šausmīgi smird mani kareivji, kad atver mums vārtus! Aiz tiem paveras haoss.

Pils ir augsta, balta un grezna. Tās pagalms ir apaļš, un no tā sešas varenas durvis ved uz sešiem grandioziem spirālveida torņiem. Mani vīri ir mazākumā — trīs pret vienu. Tomēr viņi ir brīvi cilvēki, nevis vergi. Viņi cīnīsies labāk. Tomēr ne jau cīnītāju skaits draud mūsu paisuma

vilni pavērst pret manu iekarotāju armiju. Tas ir Apolona Pirmais — Nova. Proktors piešķīris viņam pašam savu pulsRīku. Violetās dzirkste­lēs mirdzošu šķēpu. Tā gals skar vienu no Diānas beigtajiem bēriem, un meitene atsprāgst desmit pēdas atpakaļ, palikdama zemē un raustīdamās konvulsijās kā salauzta mehāniskā rotaļlieta.

Sapulcēju savus spēkus pie vārtu sarga nama pagalma malā. Dau­dzi, tāpat kā Takts, joprojām ir torņos. Man līdzās ir Pakss, Milija, Naila, Mustanga un trīsdesmit kareivji. Ienaidnieka Pirmais izkliedz pavēles saviem spēkiem. Mūs var iznīcināt viņa ierocis vien.

„Mustanga, vai tavs standarts ir gatavībā?” es noprasu. Jūtu viņas roku sev uz muguras, tieši zem krūšu bruņām. Ķiveres man nav. Mati sasieti ar ādas sloksni. Mana seja ir melna no sodrējiem. Labajā rokā sirpjAsmens. Kreisajā — noīsināts strāvas šķēps. Naila nes Cereras standartu.

„Paks, mēs esam izkapts. Meitenes, jūs vāciet labību.”

Mani vīri, torņos gaudodami, skrien un lec no logiem, lai pievie­notos kaujai, un plūst apaļajā laukumā no visām pusēm. Viņu nosmērē­tās vilkādas smird pa gabalu. Bruģi starp manu un Apolona armiju klāj sniega kārta līdz potītēm. Proktori mirgo augstu debesīs, kur gaida, ka pulsSķēps ātri noliks manu armiju pie vietas.

„Nem viņu Pirmo,” man ausī čukst Mustanga. Viņa norāda uz slaido, spēcīgo zēnu un uzsit man pa pēcpusi. „Savāc viņu.”

„Divdesmit metri, un apstājies, Paks.” Viņš pamāj, ka sapratis manu pavēli.

„Pirmais ir mans!” ierēcos tā, lai dzird gan mana, gan viņu armija. „Nova, tu nolādētais paklīdeni! Tu esi mans! Tu jēra dvēsele! Tu smirdī­gais sūdagabals!” Kamēr garais, jukušais iebrucējs ar sirpjAsmeni kliedz uz viņu Pirmo, Apolona spēki instinktīvi pakāpjas atpakaļ. „Pārējos paverdziniet!” es iekaucos.

Tad abi ar Pakšu metamies uz priekšu.

Pārējie seko kā vilnis, minot man uz papēžiem. Ļauju Paksam mani apsteigt. Viņš kliegdams ar cirvi rokās triecas virsū Novam un viņa mie­sassargu komandai — smagi bruņotiem zēniem un meitenēm ar tumš­sarkaniem plaukstu nospiedumiem uz ķiverēm. Viņi vada triecienu pret

ienaidnieka līderi, tēmēdami tieši uz Pakšu, nolaizdami šķēpus, lai aptu­rētu milža trako skrējienu. Šie ir slaidie zelti, dedzīgie slepkavotāji, kuri jau sen kļuvuši pārāk augstprātīgi, lai saprastu, ka ir briesmās, vai lai justu bailes, pirms krusto šķēpus ar Pakšu.

Tad Pakss apstājas kā iemiets.

Nepalēninādams gaitu, palecos, lai viņš var aizķert manu pēdu, atsperos, un Pakss pamet mani gaisā desmit metrus tālāk. Visu ceļu gau­doju kā nolāpīts un no murgiem izrauts ķēms, līdz ietriecos miesassargos. Trīs ir gar zemi. Kāds šķēps aizķer manu vēderu un atstāj švīku gar ribām, pagriezdams mani mirklī, kad trejžuburis šķeļ gaisu vietā, kur tikko bijusi mana galva. Piezemējos uz kājām, sasveros horizontāli un speru. Atgrū­dies pagriežos un diagonāli cērtu, sašķaidīdams kāda gara kareivja atslēgas kaulu. Pret mani tiek triekts vēl viens šķēps, pasitu to malā un, pieskrējis pie tā īpašniekam, triecu celi Apolona pirmAtlases cīnītāja sejā. Viņš krīt atmuguriski, paraudams mani līdzi, jo ceļgals iesprūdis viņa ķiveres sejsegā. Izmantoju kritiena augstumu un cērtu kā neprātīgs, ar sirpja triecieniem apdullinādams trīs citus pirmAtlases kareivjus, līdz beidzot nogāžos zemē.

Mēs iekrītam sniegā. Mana pretinieka deguns ir lauzts, un viņš ir bezsamaņā, tomēr, izraujot celi no viņa ķiveres, jūtu, ka arī tas ir neju­tīgs un asiņo. Paveļos malā, domādams, ka mani caurdurs šķēpi. Tomēr tā nenotiek. Vienā neprātīgā triecienā esmu sašķaidījis Apolona armijas galvu; Pakss un mani kareivji seko kā dzelzs priekškars, līdz vētras acī esmu palicis viens ar Novu. Viņš ir slaids un spēcīgs. Dzirksteļojošs šķēpa vēziens sašķaida kāda gaudoņa vairogu. Trieciens aizsit Miliju atmugu­riski, un šķēps skar Pakša roku, nogāzdams milzi gar zemi kā tādu rotaļ­lietu. Es esmu slaidāks un spēcīgāks.

„Nova, tu mazā meitene!” kliedzu. „Tu šņukstošais sārtais!”

Ieraugot, ka tuvojos, nozibsnī viņa acis.

Kaujas laukā visi aiztur elpu, kad viņš piesardzīgi riņķo ap mani kā alnis, kas mēģina iedzīt stūrī vilku bara vadoni. Nenolaižam viens no otra skatu. Viņš uzbrūk pirmais. Izvairos un griežos, līdz šķēps ir garām un esmu viņam aiz muguras. Tad vienā lielā vēzienā, kā ar savu sirpjAsmeni cirzdams koku, salaužu viņa kāju un atņemu šķēpu.

Nova vaid kā bērns. Apsēžos viņam uz krūtīm, būdams apmieri­nāts, ka šādi ncīdēju, kad manas kājas tika salauztas un nogrieztas Mikija tēlnieka darbnīcā. Demonstratīvi nožāvājos, par spīti tam, ka visapkārt virmo haoss.

Kaujas grožus savās rokās pārņem Mustanga.

Izbēg tikai viena Apolona nama audzēkne. Kāda meitene. Ātra meitene, nenozīmīga viņu nama locekle. Viņa kaut kā pamanās izlēkt pa visaugstākā torņa logu un noplanēt līdz zemei ar sava nama standartu rokā. Gluži vai burvestība! Tomēr redzu, kā ap viņu kustas gaiss. Apo­lona proktors cenšas saglabāt savu vietu spēlē. Meitene atrod zirgu un jāšus bēg no manas kājnieku armijas. Pakss met tālumā viņai nopakaļ šķēpu. Viņa roka nenodreb, un ierocis būtu pienaglojis zirga kaklu pie velēnas, tomēr nedabisks vējš brīnumainā kārtā pasit šķēpu sānis. Galu galā Mustanga lec zirgā no Apolona staļļiem un kopā ar gaudoņu meite­nēm Dadzi un Oli metas bēglei pa pēdām. Viņas atved to atpakaļ, pār­mestu pār Mustangas zirga segliem, un rikšojot ieper ar standartu.

Mana armija aurodama sveic Mustangu, kas iejāj iekarotās pils lau­kumā. Esam jau atbrīvojuši Cereras nama vergus; viņi ir nopelnījuši vietu manā armijā. Māju lejup Mustangai no savas vietas uz vaļņiem, kur sēžu kopā ar Sevro un Taktu, bezbēdīgi šūpojam kājas pāri mūra malai. Par spīti proktora gājienam ar pulsSķēpu, Apolona nams ir kritis mazāk nekā trīsdesmit minūtēs.

Apolona proktors gaisā apspriežas ar Jupiteru un Venēru. Viņi mirgo rīta gaismā, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr es zinu, ka viņš būs spiests pamest spēli; standarts un pils ir iekaroti. Viņš vairs nespēs man kaitēt.

„Ar tevi ir cauri!” izsmeju viņu. „Tavs nams ir kritis!” Mana armija ierēcas vēlreiz. Izbaudu šo skaņu un ziemas gaisu, kamēr pār Marinera ielejas rietumu malu spraucas pirmie saules stari. Vairums šo balsu būtu vergi. Tā vietā viņi man seko no laba prāta. Drīz man sekos pat Apolona nama audzēkņi.

Mežonīgi iesmcjos, manās dzīslās karsti deg uzvara. Vienu proktoru esam uzvarējuši. Tomēr mums joprojām var kaitēt Jupiters. Viņa

nams ir vesels, spēcīgs un tālu ziemeļos. Mani pārņem pēkšņs niknums, un sirdī uzliesmo vēl kas daudz drūmāks — augstprātība, nevaldāma, traka augstprātība. Paķeru pulsSķēpu, atvēzējos un metu ieroci, cik tālu vien spēju proktoru pulciņa virzienā. Mana armija noskatās šajā nekau­nībā. Kad šķēps izlido cauri to aizsarglaukam, trīs proktori pašķīst kur kurais. Viņi pagriežas, lai mani uzlūkotu. Un to acīs mirdz uguns. Tomēr manu kaismi nevar apmierināt viens šķēpa metiens. Es ienīstu šos stulbos intrigu vērpējus. Es viņus iznīcināšu.

„Jupiter! Tu esi nākamais! Tu esi nākamais, tu suņa sūds!”

Tad Pakss auro manu vārdu. To atbalso Takta balss, bet pēc tam no augsta torņa atkārto Naila. Drīz vien iekarotajā pilī to dzied simt balsu — no pagalma līdz augstajiem vaļņiem un torņiem. Viņi ritmā sit savus zobenus, šķēpus un vairogus un tad met tos pret proktoriem. Simt šāviņu nekaitīgi atsitas pret pulsLaukiem, un daudziem no manējiem jāmūk malā, lai nepakļūtu zem krītošiem ieročiem, tomēr tas ir jauks skats, jauka skaņa, ar kādu uz bruģakmens līst metāla lietus. Un viņi vēl­reiz sāk skandēt manu vārdu. Viņi atkārto proktoriem Pļāvēja vārdu vēl un vēlreiz, jo tagad zina, kas ir mūsu īstais ienaidnieks.