Sarkanā sacelšanās

36.OTRAIS PĀRBAUDĪJUMS

Ja vēlos armiju, man jāspēj tā pabarot. Tāpēc es sagrābšu Cereras maizes krāsnis, ko tik ļoti iekāro gan Jupiters, gan Marss.

Mūsu bandas jaunajiem locekļiem no Minervas nama nav nekādu grūtību pieņemt manu autoritāti. Es sevi nemuļķoju. Jā, tas, ka toreiz, pirms vairākiem mēnešiem, noslēpu savus gaudoņus beigtos zirgos, ir atstājis uz viņiem iespaidu, turklāt viņi atceras, kā uzveicu Pakšu. Tomēr viņi paklausa tikai tādēļ, ka uzticas Mustangai. Diānas nama audzēkņus pagaidām atstājam par vergiem. Viņu uzticība man vēl jāizpelnās. Savādi, ka vienīgais, kurš man uzticas, šķiet, ir Takts. Tomēr, ja tā padomā, vai­rāk nekā pirms mēneša lakoniskais jauneklis izplūda smaidā, kad viņam pateicu, ka iešūšu viņu beigta zirga vēderā. Starp mums ir vēl divi Diānas nama audzēkņi, ko toreiz iešuvu zirgos. Pārējie viņus sauc par beigtajiem bēriem, un katrs no tiem iepinis matos baltu zirga astru bizi. Man liekas, ka viņi ir nedaudz jukuši.

Ja mežā un augstienēs kaut kā ir papilnam, tad tie ir vilki. Medī­jam tos, lai iemācītu jauniesauktajiem manus cīņas paņēmienus. Nekādu greznu kavalērijas triecienu. Nekādu sasodītu šķēpu. Un pilnīgi noteikti nekādu stulbu cīņas likumu. Katram tiek pa vilkādas apmetnim, kas žūdams smird, kamēr no tā lobām nost pūstošas gaļas plēksnes. Pa apmetnim tiek katram, izņemot Pakšu. Vēl nav izgrebts vilks, kas būtu viņam pietiekami liels.

„Cereras nams labi zina, kas ir aplenkums,” saka Mustanga. Viņai ir taisnība.

Šķiet, ka nakti nomodā ir vairāk Cereras kareivju nekā dienā. Viņi uzmanās no uzbrukumiem tumsā. Pie sienu pamatiem naktī sakurti spoži ugunskuri. Viņi kaut kā tikuši pie suņiem. Tie klaiņo pa roboto cietokšņa mūru virsotnēm. Ūdens ceļš tiek apsargāts kopš tā laika, kad organizēju slepenu uzbrukumu vēl tad, kad karojām ar Minervu, mēģi­nāju iesūtīt Sevro pilī caur atejām. Daudz netrūka, lai viņš man to nepiedotu. Ārpus mūriem Cereras audzēkņi vairs nenāk. Viņi ir guvuši mācību, ko nozīmē atklātā laukā cīnīties ar spēcīgākiem namiem. Viņi iebarikādēsies ziemai un, kad aukstums un izsalkums būs novājinājis pārējos namus, pavasarī iznāks no sava cietokšņa spēcīgi, disciplinēti un sagatavojušies.

Tomēr pavasari viņi nesagaidīs.

„Tātad mēs uzbrūkam dienā?” min Mustanga.

„Dabīgi,” es saku. Dažkārt brīnos, kāpēc mēs vispār pūlamies runāt. Viņa lasa manas domas. Pat vājprātīgās.

Šī ir sevišķi neprātīga iecere. Izmēģinājām to izcirtumā, ko ar cirv­jiem iztīrījām Ziemeļmeža biezoknī. Šis plāns ir iespējams pateicoties Paksam. Sacenšamies, kurš spēj vislabāk noturēt līdzsvaru, ejot pa nocir­stu koku. Uzvar Mustanga. Zirgaģīmis Milija ir otrā un spļauj melnu, jo nav pārspējusi Mustangu. Es esmu trešais.

Tāpat kā aizcērtot Marsa namam domātās lamatas, iepriekšējā naktī pielavāmies tik tuvu, cik uzdrošināmies, un ierokamies dziļajā sniegā. Atkal abi ar Mustangu paliekam pārī un saspiežamies cieši kopā zem sniega. Takts mēģina piebiedroties Milijai, bet meitene novēl viņam iet izjāt sevi.

„Ja tā padomā, es mēģināju izdarīt tev pakalpojumu,” palīzdams zem Pakša smakojošās paduses, viņš purpina Milijas virzienā. „Tu esi apmēram tikpat glīta kā gargujas vieplis. Kad vēl tev radīsies iespēja apskauties ar tādu kā es? Nepateicīgā sivēnmāte!”

Mustanga un pārējās meitenes izsmējīgi spurdz. Tad mūsos ieko­žas nakts klusums un atklātā sniega klajuma sals, tāpēc mēs pieklustam.

No rīta abi ar Mustangu drebināmies, saspiedušies kopā, un no jauna krītošās sniegpārslas draud sabojāt mūsu plānu, ierakdamas mūs vēl dziļāk lauka baltumā. Tomēr ir manāms vējš, un pārslas griezdamās neierok mūs pārāk dziļi. Pamostos pirmais, bet nekustos. Driz pēc tam, kad žāvādamies esmu aizdzinis pēdējās miega paliekas, grozīdamies un izkus­tinādami citus, viens pēc otra pamostas mani kareivji, līdz šaurā tunelī zem sniega segas šņaukājas un klepo gara Zelta jauniešu virtene. Neredzu viņus, tomēr, par spīti vētrainā vēja kaukšanai, es dzirdu, kā tie mostas.

Naktī ap manu biezo apmetni izveidojusies ledus kārtiņa. Mus­tanga sabāzusi rokas manās kažokādās un silti piespiedusies man pie sāna. Viņas elpa silda manu kaklu. Kad sakustos, viņa nožāvājas un zem sniega izstaipās kā kaķis man blakus. Starp mums birst sniegs.

„Nolādētā elle, cik nožēlojami!” purpina Milijas kompanjons Dakss. Caur sniegu viņu neredzu.

Mustanga viegli iegrūž man sānā elkoni. Tik tikko redzam Taktu, kurš ir sarāvies čokurā un guļ uz Pakša pleca. Pamostoties abi vīri ir apskāvušies kā mīlētāji, bet tiklīdz paveras apsarmojušās skropstas, abi atraujas kā dzelti.

„Nez kurš ir Romeo,” aizsmakusi čukst Mustanga, īeķiķinos un izurbinu mūsu tuneļa jumtā caurumu, lai redzētu, ka, izņemot izlūkus, kas tālumā aizjāj zirgu mugurās, bez manas divdesmit četrus audzēkņus lielās bandas klajumā neviena cita nav. Izlūki grūtības nesagādās. Sejā dzeļ no ziemeļu upes skrienošais vējš.

„Vai esi gatavs?” smīnēdama vaicā Mustanga, kad esmu ievilcis galvu atpakaļ mūsu patvērumā. „Vai varbūt esi pārāk nosalis?”

„Ezerā, kad tevi pirmoreiz piemānīju, bija aukstāks,” smaidīdams saku. „Ak, vecie, labie laiki!”

„Tas viss ir daļa no mana plāna, lai iegūtu tavu uzticību, mazo cil­vēk,” viņa nebēdnīgi pasmīn. Mustanga redz raizes manās acīs, tāpēc uzliek roku man uz augšstilba un pieliecas tuvāk, lai citi nevar dzirdēt. „Domā, ka es te kopā ar tevi slēptos sniegā, ja domātu, ka šis plāns var noiet greizi? Noliedzoša atbilde. Tomēr man tūlīt atsals olas, un vējš aprimst, tāpēc uz priekšu, Pļāvēj!”

Sāku laika atskaiti, un, sniegam ap mums drūpot, esam pielē­kuši kājās — vējš pātago mūsu sejas, un mēs skrienam simts met­rus klajā laukā, kas šķir manu bandu no Cereras sienām. Skrienam visi divdesmit četri. Atkal klusējot. Vējš ir brāzmains. Sastājušies divās rindās, nesam garo koku, esam pie tā cieši pieķērušies tāpat kā naktī, kad tas kopā ar mums gulēja tunelī. Tas ir smags, tomēr mēs esam divdesmit četri, un Pakša vecāki devuši viņam gēnus, kas ļauj gāzt no kājām nolāpītus zirgus. Elšam. Svilst kāju muskuļi. Kuļamies pa dziļo sniegu, kurā, plecus uz leju spiezdama, mūs gremdē smagā nasta. Tas ir nogurdinošs ceļš. No sienas atskan sauciens. Vientuļš, dobjš sauciens, kas atbalsojas pār mierīgo ziemas rītu. Citi kliedzieni. To joprojām ir maz. Rej suņi. Apjukums. Garām aizsvilpj bulta. Tad vēl viena. Apbrīnojami, cik pasaule ir klusa, kamēr gaisā skrien bul­tas, nesdamas nāvi. Vējš atkal pazudis. Aiz mākoņa malas parādās saule, un mūs apskalo rīta staru siltums.

Esam pie sienas. Aiz akmens nocietinājuma, no torņiem skan sau­cieni. Tiek pūsts rags. Rej suņi. Strēlniekiem liecoties pāri robotajai sie­nas malai, no tās birst sniegs. Blakus manai rokai baļķī ieskrien bulta. Kāds pakrīt, nolāpīts, tas ir Dakss. Tad Pakss auro norunāto vārdu, viņš, Takts un pieci no mūsu spēcīgākajiem kareivjiem triec sienā stabu, ko nocirtām Ziemeļmežu biezoknī, iespiezdami tā galu pēc iespējas sting­rāk sienā. Viņi tur to slīpi. Zēni rēc no piepūles. Līdz sienas malai vēl pieci metri, bet es jau skrienu augšup pa šauro slīpni. Atbalstījies pret slīpo nastu, Pakss rukšķ kā mežakuilis. Viņš kliedz un rēc. Uzreiz aiz manis seko Mustanga, tad Mīlija. Gandrīz paslīdu. Mana līdzsvara izjūta un cllesnirēja rokas nepieviļ, un es noturos uz mezglainā stum­bra. Kažokādās satinušies, izskatāmies pēc vāverēm, nevis vilkiem. Caur manu apmetni šņākdama izskrien bulta. Esmu piespiedies sienai garā, lunkanā staba galotnē. Pakss un viņa zēni auro no piepūles. Nāk Mus­tanga. Salieku kopā plaukstas. Viņa skrējienā atsperas pret tām, un es grūžu viņu augšup, ļaujot pārvarēt atlikušos piecus metrus līdz vaļņu virsotnei. Nošvīkst viņas zobens, un viņa kliedz kā banšija. Tad tāpat no manām rokām lec Mīlija, aiz viņas karājas ap vidukli apsietā virve.

Viņa piesien virves galu augšā, un es pa to uzrāpjos pēdējos piecus met­rus. Koka stabs zem manis sabrūk zemē. Esmu izvilcis zobenu. Ir pilnīgs haoss. Cereras nams ir pārsteigts nesagatavots. Viņiem ne reizi nav bijis jācinās ar ienaidnieku augšā uz mūra. Tur esam mēs trīs — kliedzam un šķeļam ar zobeniem visu, kas kust. Mani pārņem niknums un prieks, un es uzsāku savu deju.

Viņiem ir tikai loki. Pagājuši vairāki mēneši, kopš Cereras audzēkņi pēdējoreiz lietoja zobenus. Mūsu ieroči nav asi vai uzlādēti ar elektrību, tomēr auksts rūdītais tērauds nekad nav nekas patīkams. Visgrūtāk tikt galā ar suņiem. Iesperu vienam pa galvu. Pārmetu kādu citu pār mūri. Tie nogāzuši Miliju. Meitene iekodusies sunim rīklē un sit tam starp kājām, līdz tas smilkstēdams atkāpjas.

Mustanga nogrūž kādu no sienas. Skrējienā metos virsū kādam no ienaidnieka strēlniekiem, kas notēmējis uz viņu savu loku. Ārā Pakss sauc, lai atveru vārtus. Viņš burtiski raud, lai ielaižu šo kauties.

Sekoju Mustangai lejā ienaidnieku pagalmā, nolēkdams no mūriem, kur meitene jau cīnās ar kādu plecīgu Cereras audzēkni. Piebeidzu zēnu ar elkoni un uzmetu pirmo skatu maizes cietoksnim. Agrāk neredzēts pils plānojums — pagalms ved uz vairākām ēkām un lielu mūra cie­toksni, kurā tiek cepta maize, kas liek ierūkties manam vēderam; tomēr pagaidām svarīgi ir tikai vārti. Metamies uz tiem. Aiz muguras skan sau­cieni. Pārāk daudz, lai mēs spētu tikt ar tiem galā. Nokļūstam pie vār­tiem brīdī, kad no sava cietokšņa pār pagalmu mūsu virzienā izskrien trīs duči Cereras nama audzēkņu.

„Pasteidzies!” kliedz Mustanga. „Ak, ātrāk!”

No mūra augšas Milija šauj bultas ienaidnieka pūlī.

Tad es atveru vārtus.

„PAKSS AU TELEMANS! PAKSS AU TELEMANS!”

Viņš pagrūž mani malā. Viņš ir bez krekla, milzīgs, muskuļots un aurojošs. Pakša mati nokrāsoti balti un ar sulu saspicēti tā, ka izskatās pēc diviem ragiem. Viņa runga ir koka gabals, kas ir tikpat garš kā es. Cereras nama audzēkņi atsprāgst atpakaļ. Daži krīt. Citi klūp. Paksam rībinoties tuvāk, kāds zēns iespiedzas.

„PAKSS AU TELEMANS! PAKSS AU TELEMANS!”

Kad Pakss triecas uz priekšu kā apsēsts Minotaurs, viņam nav vaja­dzīga nekāda iesauka. Viņš iebrāžas Cereras audzēkņu pūli un sagrauj to. Zēni un meitenes pašķīst pa gaisu kā pelavas pļaujas dienā.

Pēc jukušā suņabērna pa vārtiem ieskrien mana pārējā armija. Viņi sāk gaudot — ne tāpēc, ka es būtu to licis, ne tādēļ, ka uzskata sevi par Sevro gaudoņiem, bet gan tādēļ, ka tā ir skaņa, ko viņi dzirdēja, kad mani kareivji izlēca no zirgu vēderiem, skaņa, kas lika viņu sirdīm pamirt, kad tika ieņemts to cietoksnis. Tagad ir viņu kārta gaudot, pārvēršot uzbru­kumu neprātīgā kaujā. Gandrīz pašrocīgi ieņemdams cietoksni, Pakss izkliedz savu vārdu un auro arī manējo. Viņš paceļ kādu zēnu aiz kājas un izmanto viņu rungas vietā. Mustanga slīd pār kaujas lauku kā valkīra, paverdzinādama tos, kas apdulluši guļ zemē.

Pēc piecām minūtēm maizes krāsnis un citadele ir mūsu. Aizveram viņu vārtus, gaudojam un ēdam nolāpīto maizi.

Atbrīvoju Diānas nama vergus, kas palīdzēja man sagrābt cie­toksni, un nežēloju laiku, lai pasmietos kopā ar katru no tiem. Takts sēž uz muguras kādam nabaga zēnam un pin viņa matus meitenlgās bizltēs, līdz pastumju viņu, lai kāpj nost. Viņš iesit man pa roku.

„Nepieskaries man!” viņš aizsvilstas.

„Ko tu teici?” ierūcos.

Takts ātri pieceļas — viņa deguns sniedzas man tikai līdz zodam — un runā ārkārtīgi klusu, lai neviens cits nedzirdētu. „Paklau, lielo vīr. Es esmu no Valii dzimtas. Manas tīrās asinis cēlušās Iekarošanas laikos. Ar savu nedēļas kabatas naudu es varētu tevi nopirkt vai pārdot. Tāpēc tu mani šajā mazajā spēlītē nepazemosi tāpat kā pārējos. Tu skolas pagalma karaliti!" Tad skaļāk, lai dzird pārējie: „Es darīšu tā, kā gribēšu, jo iekaroju tev šo pili un gulēju beigtā zirgā, lai mēs varētu ieņemt Minervu! Esmu pelnījis vis­maz nedaudz jautrības!”

Pieliecos tuvāk. „Trīspintes"

Viņš nogroza acis. „Ko tu tur ņurdi?”

„Tik daudz asiņu es likšu tev norīt."

„Nu, kam vara, tas dara,” viņš iesmejas un pagriež man muguru.

Tad, apspiedis savas dusmas, paziņoju savai armijai — kamēr viņi nēsās manu vilkādu, viņi nekad vairs nebūs vergi šajā spēlē. Ja viņiem tas nepatīk, viņi drīkst iet. Neviens nekur neiet, bet tas jau bija gaidāms. Viņi grib uzvarēt, tomēr, lai sekotu manām pavēlēm, lai saprastu, ka neuzskatu sevi par kādu augstu un varenu imperatoru, viņu lepnajām sirdīm jājūt, ka viņi tiek novērtēti. Tāpēc pārliecinos, ka mani ļaudis zina, ka tādi ir. Izsaku katram audzēknim īpašu uzslavu. Tādu, ko viņi atcerēsies mūžam.

Pat tad, kad miljardiem kliedzošu sarkano galvgalī graušu viņu Sabiedrību, viņi stāstīs saviem bērniem, ka Derovs no Marsa nama reiz uzsita tiem uz pleca un teica labus vārdus.

Sakautie Cereras nama audzēkņi pavērtām mutēm noskatās, kā atbrīvoju savas armijas vergus. Viņi nesaprot. Viņi mani atpazīst, tomēr nespēj aptvert, kādēļ šeit nav neviena cita Marsa audzēkņa vai kādēļ esmu pie varas vai esmu iedomājies, ka ir atļauts atbrīvot vergus. Kamēr viņi joprojām brīnās, Mustanga paverdzina tos ar Minervas nama simbolu, un nu viņi apjūk vēl vairāk.

„Izcīniet man cietoksni un arī jūs atgūsiet brīvību,” saku viņiem. Viņu augumi atšķiras no mūsējiem. No maizes pārpilnības un gaļas trūkuma viņu ķermeņi kļuvuši mīksti. „Bet jūs noteikti esat izsalkuši pēc brieža gaļas un medījuma. Es domāju, ka jūsu uzturā trūkst nedaudz olbaltumvielu.” Mums līdzi ir daudz, tāpēc varam dalīties.

Atbrīvojam vairākus vergus, ko Cereras nams sagrābis pirms vai­rākiem mēnešiem. Viņu nav daudz, bet vairums ir no Marsa vai Junonas namiem. Viņiem šī jaunā savienība šķiet savāda, tomēr pēc mēnešiem ilga, smaga darba pie krāsnīm tā ir viegla ēsma.

Vakars noslēdzas uz nepatīkamas nots, kad tieku pamodināts stundu pēc gulētiešanas. Kad atveru acis, uz manas gultas malas sēž Mus­tanga. Ieraudzījis viņu, jūtu pakrūtē ieduramies šausmas, jo pieņemu, ka viņa ieradusies cita iemesla dēļ un viņas roka uz mana augšstilba nozīmē ko vienkāršu un cilvēcīgu. Tā vietā viņa nes ziņas, ko biju cerējis nekad vairs nedzirdēt.

Takts, nepakļaujoties manai autoritātei, naktī ir mēģinājis izvarot Cereras verdzeni. Milija viņu pieķērusi, un Mustanga tik tikko atturējusi

meiteni no nodoma sagraizīt Taktu tūkstoš dažādos veidos. Visa pils sacelta kājās.

„Viss ir ļoti nelāgi,” Mustanga stāsta. „Diānas audzēkņi ir apbruņo­jušies un mēģinās izraut viņu no Milijas un Pakša rokām.”

„Viņi ir tik traki“, ka gatavi cīnīties ar Pakšu?”

„Njā.”

„Es apģērbšos.”

„Lūdzu.”

Pēc divām minūtēm satiekos ar Mustangu Cereras kara apspriežu zālē. Galdā jau iegrebts mans sirpjAsmens. Es to neizdarīju, un tas izska­tās daudz labāk, nekā būtu iespējis es.

„Kādas idejas?” Iekrītu krēslā iepretim Mustangai. Mēs esam divu cilvēku padome. Šādos brīžos man pietrūkst Kasija, Roka, Kvinnas — viņu visu. It sevišķi Sevro.

„Kad tā izrīkojās Tits, ja pareizi atceros, tu teici, ka paši spriežam savu tiesu. Tu piespriedi viņam nāvessodu. Tātad — vai mēs rīkosimies tāpat? Vai varbūt atradīsim kādu ērtāku risinājumu?” viņa vaicā, it kā jau būtu pieņēmusi, ka ļaušu Taktam izkļūt cauri sveikā.

Pārsteigdams viņu, pamāju. „Viņš samaksās,” es saku.

„Tas… tas mani vienkārši tracina" Viņa noceļ kājas no galda, palie­cas uz priekšu un šūpo galvu. „Mums būtu jābūt labākiem par ko tādu. Tādiem jābūt iezīmētajiem — augstākiem par dziņām,” — viņa saliec gaisā pirkstus, veidodama ironiskas pēdiņas — „kas paverdzina vājākās krāsas.”

„Runa nav par dziņām.” Aizkaitināts bungoju pa galdu. „Šeit runa ir par varu.”

„Takts ir no Valii nama!” Mustanga iesaucas. „Viņa ģimene ir vēs­turiska. Kādu vēl varu tas sūdabrālis grib?”

„Es gribu teikt — varu pār mani. Es pateicu Taktam, ka viņš kaut ko nedrīkst. Šobrīd viņš mēģina pierādīt, ka var darīt visu, ko vēlas.”

„Tātad viņš nav vēl viens barbars kā Tits.”

„Tu taču esi viņu satikusi. Protams, ka viņš ir mežonis. Bet nē. Šis gājiens bija taktisks solis.”

„Nu, viltīgais sūdagabals ir nostādījis tevi neērtā situācijā.”

Uzsitu pa galdu. „Man tas nepatīk, ka kāds cits izvēlas kauju vai kaujas lauku. Tā mēs zaudēsim.”

„Patiešām, šajā situācijā nav iespējams uzvarēt. Mēs nedrīkstam rīkoties tieši. Tā vai citādi, bet kāds tevi ienīdīs. Tāpēc mums vienkārši jāizdomā, kurš ceļš nesīs mazāk posta. Prīmā?”

„Un kā tad ar taisnīgumu?” es vaicāju.

Viņa paceļ uzacis. „Kā ar uzvaru? Vai tad tā nav galvenā?”

„Tu mēģini iedzīt mani stūrī?”

Mustanga pasmīn. „Vienkārši tevi pārbaudu.”

Es saraucu uzacis. „Takts nogalināja Tamāru, sava nama Pirmo. Sagrieza viņas seglus un pārjāja viņai pāri. Viņš ir ļauns. Un pelnījis jeb­kuru sodu, ko viņam piešķirsim.”

Mustanga paceļ uzacis, it kā tas jau būtu bijis gaidāms. „Viņš redz, ko grib, un paņem to.”

„Cik apbrīnojami,” nomurminu.

Dzīvīgais skatiens pēta manu seju, un viņa pieliec galvu. „Rets gadījums.”

„Kas?”

„Man nebija taisnība attiecībā uz tevi. Tas ir rets gadījums.”

„Vai es kļūdos par Taktu?” prasu. „Vai viņš tiešām ir nelietis? Vai varbūt soli mums priekšā? Vai viņš vienkārši labāk saprot spēli?”

„Spēli nesaprot neviens.”

Mustanga atkal uzceļ uz galda savus dubļainos zābakus un atgāžas krēslā. Zeltainie mati garā bizē krīt pār plecu. Pavardā sprakšķ uguns, un viņas skatiens dejo pār manu seju. Kad Mustanga tā smaida, man vairs nepietrūkst veco draugu. Lūdzu, lai viņa paskaidro.

„Neviens nesaprot spēli, jo neviens nezina tās noteikumus. Katrs ievēro savus noteikumus. Gluži kā dzīvē. Kāds domā, ka gods ir visaptve­rošs. Citi domā, ka likumi darbojas visur. Vēl kāds zina labāk. Bet vai tie, kas cēlušies ar indes palīdzību, galu galā arī nekrīt no indes?”

Es paraustu plecus. „Pasaku grāmatās. Dzīvē bieži vien nav vairs neviena, kas varētu viņus noindēt.”

„Cereras nama vergi sagaida aci pret aci. Ja sodīsi Taktu, nokaitināsi Diānas bērnus. Viņi izkaro tev cietoksni, bet tu viņiem par to uzspļauj. Atceries, ka, cik viņiem zināms, Takts pusi dienas slēpās zirga vēderā, lai tu varētu sagrābt manu pili. Aizvainojums briedīs kā Vara birokrātijas mašīna. Tomēr, ja viņu nesodīsi, zaudēsi visus no Cereras nama.”

„Nedrīkst tā darīt.” Nopūšos. ,,So pārbaudījumu neizturēju jau iepriekš. Es piespriedu Titam nāvessodu un domāju, ka spriežu taisnu tiesu. Es kļūdījos.”

„Takts ir dzelzs Zelts. Viņa asinis ir tikpat vecas kā Sabiedrība. Uz līdzjūtību un reformām viņi raugās kā uz sērgu. Viņš ir viņa ģimene. Viņš nemainīsies. Viņš neko neiemācīsies. Viņš tic varai. Viņam citas krāsas nav cilvēki. Viņa liktenis jau ir nolemts.”

Tomēr es esmu sarkanais, kurš izturas kā zeltītais. Neviens nav pie­siets savam liktenim. Es varu viņu izmainīt. Es zinu, ka varu. Tomēr kā? „Kā tu domā, kas man jādara?” vaicāju.

,,Ha! Varenais Pļāvējs.” Viņa uzsit sev pa stilbu. „Kopš kura laika tev rūp, ko kāds domā?”

„Tu neesi vienkārši kāds!'

Mustanga pamāj un pēc brīža ierunājas. „Reiz mans skolotājs Plīnijs — šausmīgs tips, patiešām — stāstīja man stāstu. Tagad viņš ir poli­tiķis, tāpēc neuztver to ļoti nopietni. Lai nu kā, bet stāsts ir par kādu vīru, kuram reiz uz Zemes piederēja kamielis.” Es iesmējos. Viņa tur­pina. „Viņi ceļoja pār varenu tuksnesi, kas pilns ar visādām nešķīstībām. Kādudien, kamēr vīrs gatavojās celt nometni, kamielis viņam bez iemesla iespēra. Tāpēc vīrs lopu nopēra. Kamieļa brūcēs sākās infekcija. Tas nomira, un vīrs palika viens pats tuksnesī.”

„Rokas. Kamieļi. Tu un metaforas…”

Viņa parausta plecus. „Bez savas armijas tu esi vīrs, kas viens pats palicis tuksnesī. Tāpēc skaties, kur sper soli, Pļāvēj.”

Zem četrām acīm runāju ar Cereras meiteni Nailu. Viņa ir klusa. Prāts ass kā pātaga, tomēr ne fiziski spēcīga. Kā drebošs dziedātājputniņš, kā Lea. Viņas lūpa ir pārsista un uztūkusi. Uz to skatoties, gribu

Taktu kastrēt. Viņa nav neliete kā pārējie. Un tomēr ši meitene ir tikusi cauri Pārejai.

„Viņš teica, ka grib, lai pamasēju viņa plecus. Teica, lai daru, ko viņš saka, jo ir mans saimnieks, jo lējis asinis, sagrābjot mūsu pili. Tad viņš mēģināja… nu… tu jau saproti.”

Šādu necilvēcīgu loģiku izmantojušas simtiem vīriešu paaudzes. Skumjas, ko viņas vārdi sēj, liek ilgoties pēc mājām. Tomēr tas notika arī tur. Atceros kliedzienus, kas lika drebēt zupas kausam manas mātes rokā. Atceros, kā mana māsīca nopelnīja antibiotikas no tā gammas.

Naila brīdi mirkšķina acis un lūkojas grīdā.

„Es teicu viņam, ka esmu Mustangas verdzene. Minervas nama verdzene. Tas ir viņas standarts. Man nebija viņam jāpaklausa. Viņš tikai turpināja spiest mani pie zemes. Es kliedzu. Viņš man iesita, tad sagrāba rīkli, līdz viss sāka pagaist un es vairs tikpat kā nejutu viņa vilkādas smaku. Tad, šķiet, viņu nogrūda nost tā garā meitene Milija.”

Viņa nepieminēja, ka telpā bija arī citi Diānas kareivji. Citi noskatī­jās. Mana armija. Es devu viņiem varu, bet, lūk, kā viņi to izmanto. Tā ir mana vaina. Viņi ir mani, tomēr nelieši. Tas netiks novērsts, sodot vienu no viņiem. Viņiem jāgrib būt labiem.

„Ko tu gribētu, lai ar viņu izdaru?” vaicāju meitenei. Es necenšos viņu mierināt. Viņai tas nav vajadzīgs, lai gan šķiet, ka tas ir nepieciešams man pašam. Viņa man atgādina arī Iviju.

Naila pieskaras savām netīrajām matu cirtām un parausta plecus.

„Neko.”

„Ar neko ir par maz.”

„Lai saglābtu visu pēc tā, ko viņš mēģināja man nodarīt? Lai to izlabotu?” Viņa pakrata galvu un skauj savus sānus. „Nepietiek ne ar ko.”

Nākamajā rītā sapulcēju Cereras pils laukumā savu armiju. Kāds ducis klibo; to izturības dēļ izcilo kauli lūst reti, tāpēc vairums uzbru­kumā gūto traumu ir virspusējas. Cereras un Diānas audzēkņu nicinā­jumu var saost pa gabalu. Tas ir vēzis, kas saēdīs šo armiju, un nav svarīgi, kurā no pusēm tas ieperināsies visdziļāk. Pakss atved Taktu un nogrūž viņu uz ceļiem.

Es prasu Taktam, vai viņš mēģināja izvarot Nailu.

„Likumi klusē, kad ieroči šķind,” Takts novelk.

„Necitē man Ciceronu,” es saku. „Tev jāstāv augstāk par kaut kādu marodieru centurionu.”

„Vismaz te tu frāpi mērķī. Es esmu pārāka būtne, kas cēlusies no lepnas dzimtas un dižena vēstures mantojuma. Kam vara, tas dara, Derov. Ja es varu paņemt, es drīkstu paņemt. Ja paņemu, esmu pelnījis, ka tas pieder man. Tāda ir iezīmēto pārliecība.”

„Cilvēka vērtību nosaka viņa rīcība, kad tam dota vara,” skaļi saku. „Vienkārši izbeidz to, Pļāvēj,” Takts atbild, pārliecināts par sevi kā jau viņi visi. „Viņa ir kara laupījums. Es saņēmu viņu gūstā ar varu. Un vājie liecas spēcīgo priekšā.”

„Es esmu spēcīgāks par tevi, Takt,” saku. „Tātad es varu izrīkoties ar tevi tā, kā vēlos. Nē?”

Viņš klusē, sapratis, ka iekritis slazdā.

„Tava ģimene ir daudz ietekmīgāka par manējo, Takt. Mani vecāki ir miruši. Es esmu vienīgais savas ģimenes loceklis. Bet es esmu pārāks par tevi.”

To dzirdējis, viņš nicīgi pasmīn.

„Vai tu tam nepiekrīti?” Nometu viņam pie kājām nazi un izvelku savējo. „Lūdzams, izsaki savus iebildumus skaļi.” Viņš nepaceļ nazi. „Tātad pēc varas likumiem varu darīt ar tevi, ko gribu.”

Es paziņoju, ka izvarošana netiks pieļauta, un vaicāju Nailai, kādu sodu viņa piespriedīs. Tāpat kā pirms tam, viņa saka, ka nevēlas nekādu sodu. Pārliecinos, ka viņi to zina, lai pēc tam meitenei nav jācieš atrie­bība. Takts un viņa bruņotie atbalstītāji pārsteigti skatās uz Nailu. Viņi nesaprot, kāpēc meitene neatriebjas, tomēr tas neliedz viņiem apmainī­ties ar viltīgiem smaidiem, domājot, ka viņu vadonis izvairījies no soda. Tad ierunājos es.

„Bet es saku, ka tu dabūsi divdesmit cirtienus ar ādas pātagu, Takt. Tu mēģināji paņemt kaut ko, kas neiekļaujas spēles robežās. Tu padevies saviem nožēlojamajiem dzīvnieka instinktiem. Te tas ir nepiedodamāk nekā slepkavība; es ceru, ka pēc piecdesmit gadiem tu jutīsi kaunu par šo

mirkli un aptversi, cik biji vājš. Es ceru, ka tu bīsies, ka tavi dēli un mei­tas varētu uzzināt, ko nodarīji otram zeltītajam. Līdz tam brīdim pietiks ar divdesmit pātagām.”

Daži no Diānas kareivjiem niknumā sper soli uz priekšu, bet Pakss pasvārsta uz pleca uzlikto cirvi, un tie atkāpjas, nikni glūnēdami uz mani. Viņi deva man cietoksni, bet es grasos nopērt viņu mīļāko karo­tāju. Redzu, kā mana armija mirst, kamēr Mustanga novelk Taktam kreklu. Viņš skatās uz mani kā čūska. Es zinu, kādas ļaunas domas slēp­jas aiz šī skatiena. Arī es tās domāju par saviem pērējiem.

Nežēlodams sniedzu viņam divdesmit brutālus cirtienus. Pār Takta muguru tek asinis. Paksam gandrīz jācērt vienam no Diānas kareivjiem, lai neļautu tiem uzbrukt un apturēt soda izpildi.

Naidam svilstot acis, Takts tik tikko spēj piecelties kājās.

„Kļūda,” viņš man čukst. „Kāda kļūda!”

Tad es viņu pārsteidzu. Iegrūžu pātagas kātu viņam rokā un, satvē­ris aiz skausta, pievelku viņu tuvāk.

„Tu esi pelnījis, lai tev nogriež olas, tu savtīgais suņabērnses viņam čukstu. „Šī ir mana armija,” iesāku skaļāk. „Šī ir mana armija. Tās neti­kumi ir mani tikpat lielā mērā kā jūsējie, tikpat daudz kā Takta. Ikreiz, kad kāds nojums izdara šādu noziegumu, kaut ko netaisnīgu un slimīgu, jūs par to atbildēsiet, un es par to atbildēšu līdz ar jums; jo, kad jūs izda­rāt nelietību, tā kaitē mums visiem.”

Takts stāv kā muļķis. Viņš ir apmulsis.

Spēcīgi pagrūžu viņu krūtis. Viņš klupdams atkāpjas. Es sekoju, pagrūzdams atkal.

„Ko tu grasījies darīt?” Piespiežu viņa plaukstu, kurā sažņaugts pātagas kāts, atpakaļ viņam pie krūtīm.

„Es nesaprotu, par ko tu runā…” Takts murmina, kamēr grūstu

viņu.

„Nu taču, cilvēk! Tu grasījies iegrūst savu daiktu meitenē no manas armijas. Kāpēc gan pie viena nenopātagot arī mani pašu? Kāpēc neno­darīt pāri arī man? Tā būs vieglāk. Milija pat nemēģinās tevi nodurt. Es apsolu!”

Pagrūžu viņu vēlreiz. Takts apjucis raugās apkārt. Visi klusē. Norauju savu kreklu un nometos ceļos. Gaiss ir auksts. Ceļi uz auksta akmens un sniega. Sastopu Mustangas skatienu. Viņa piemiedz ar aci, un es jūtos tā, it kā spētu jebko. Saku Taktam, lai dod man divdesmit piecas pātagas. Esmu izcietis vairāk. Viņa rokas ir vājas, tāpat kā vēlēšanās cilāt pātagu. Sāp tik un tā, tomēr pēc pieciem sitieniem pieceļos un iedodu pātagu Paksam.

Viņi sāk skaitīt no seši.

„Sāc no jauna!” iesaucos. „Mazais, gļēvais izvarotājs nespēj pacelt roku tā, lai mani ievainotu.”

Pakss gan nolāpīti spēj.

Mana armija protestējot klaigā. Viņi nesaprot. Zelts tā nerīkojas. Zelts neupurējas otra labā. Vadoņi paņem, viņi nesniedz pretī. Mana armija sauc vēlreiz. Prasu tiem, kā šis var būt ļaunāk par izvarošanu, pret ko neviens neiebilda. Vai Naila tagad nav viena no mums? Vai viņa nav daļa mūsu organisma?

Tāpat kā sarkanie. Tāpat kā obsidiāni. Tāpat kā visas pārējās krāsas.

Pakss cenšas sist viegli. Tomēr tas ir Pakss, un, kad viņš ir galā, mana mugura izskatās pēc sakošļātas kazas gaļas. Pieceļos. Daru visu, kas manos spēkos, lai negrīļotos. Gar acīm griežas zvaigznes. Gribu kaukt. Gribu raudāt. Tā vietā pasaku tiem, ka ikvienam, kurš darīs nelie­tības — un viņi zina, par ko runāju, — nāksies mani šādi nopērt visas armijas priekšā. Es redzu, kā viņi tagad skatās uz Taktu, kā lūkojas uz Pakšu, uz manu muguru.

„Jūs man nesekojat tāpēc, ka es esmu spēcīgākais. Spēcīgākais ir Pakss. Jūs man nesekojat tāpēc, ka esmu gudrākais. Tā ir Mustanga. Jūs sekojat man tāpēc, ka nezināt, kurp ejat. Es zinu.”

Pamāju, lai pienāk Takts. Viņš vilcinās, bāls un apjucis kā tikko dzimis jērs. Seju pārvērtušas bailes. Bailes no nezināmā. Bailes no sāpēm, ko brīvprātīgi uzņēmos ciest. Bailes, ko nes apjausma, cik ļoti viņš atšķi­ras no manis.

„Nebaidies,” es viņam saku. Pievelku viņu klāt un apskauju. „Mēs esam asinsbrāļi, tu mazais sūdagabal. Asinsbrāļi.”

Es mācos.