Sarkanā sacelšanās

16.INSTITŪTS

Mana pārbaudījuma rezultāti pienāk, kad mūsu augstceltnes jumta stāva dzīvokli ar Mateo vingrinos kultūras iepazīšanā un akcenta modu­lēšanā. Pa logu paveras skats uz pilsētu un rietošo sauli. Esmu jau gandrīz pabeidzis savu dzēlīgo atbildi par Jorktonas Supcrnovas imitKara sporta klubu, kad mana viedpulksteņa datu straumē nopīkst prioritāras nozīmes ziņa. Gandrīz izgāžu savu kafiju.

„Manu viedpulksteni ir pakļāvis kāds cits,” es saku. „Tā ir Kvalitā­tes kontroles padome.”

Mateo pielec no krēsla. „Labākajā gadījumā mums ir četras minū­tes.” Viņš ieskrien apartamentu bibliotēkā, kur Harmonija lasa, atgāzu­sies uz ergodīvāna. Viņa pielec kājās, un es nepagūstu ne trīs reizes ievilkt elpu, kad viņa jau ir liftā un prom. Pārliecinos, ka mani un manas neīstās ģimenes holoattēli izkārtoti gan guļamistabā, gan pārējā dzīvokli. Dzī­voklī darbus apdara četri algoti kalpotāji — brūnie un sārtā. Viņi apvil­kuši manas neīstās dzimtas livrejas ar Pegaza ģerboni.

Viens no brūnajiem dodas uz virtuvi. Sārtā sieviete masē man ple­cus. Mateo manā istabā spodrina manus apavus. Protams, visas šīs lietas varētu darīt mašīnas, bet izcilais nekad neizmantos tehniku lietām, ko varētu darīt cilvēks. Tā viņš nevarētu izrādīt varu.

Tālumā kā spāre parādās pilsētas kuģis. Tas aug arvien lielāks un dūc arvien tuvāk, līdz apstājas gaisā pie mana jumta stāva dzīvokļa

loga. Slīdēdamas atveras tā izkāpšanas durvis, un virs Vara tērpā formāli paklanās. Ļauju savam viedpulkstenim atvērt rūdītā stikla logu, un vīrie­tis ielido iekšā. Līdz ar viņu arī trīs baltie. Katram uz rokām ir balta zīme. Akadēmiķi un Vara birokrāts.

„Vai man ir tas gods uzrunāt Derovu au Andromedu, nesen aizgā­jušo Lina au Andromeda un Leksas au Andromedas dēlu?”

„Jums ir tas gods.”

Birokrāts nopēta mani ārkārtīgi cieņpilni, tomēr nepacietīgi. „Es esmu Bondils ku Tankrs no Institūta Kvalitātes kontroles padomes. Izlū­dzamies nedaudz jūsu laika, lai uzdotu dažus jautājumus.”

Sēžam viens otram pretī pie mana ozolkoka virtuves galda. Tur viņi pievieno manu pirkstu kādai ierīcei, viens no baltajiem uzliek uz acīm brilles, kas analizēs manas acu zīlītes un citas fiziskas reakcijas. Viņi spēs noteikt, vai es meloju.

„Sāksim ar kontroljautājumu, kas palīdzēs izvērtēt jūsu parasto reakciju, sakot taisnību. Vai esat Andromedu ģimenes loceklis?”

„Vai esat izcilo cilmes?”

„Jā.” Meloju ar sakostiem zobiem, sabotēdams viņu kontroljautājumu.

„Vai pirms diviem mēnešiem krāpāties, veicot iestājpārbaudījumu?”

„Nē.”

„Vai lietojāt nervu nuklelnu, lai testa laikā stimulētu uztveres spējas un analītisko funkciju?”

„Nē.”

„Vai izmantojāt tīkla logrīku, lai tiešsaistē vāktu vai sintezētu ārē­jus resursus?”

„Nē.” Nepacietīgi nopūšos. „Telpā bija slāpētājs, tālab tas nebūtu bijis iespējams. Man prieks, ka esi informēts par pārbaudījuma apstāk­ļiem un velti netērē manu laiku, varš.”

Viņa smaids ir birokrātisks.

„Vai jums bija iepriekšējas zināšanas par jautājumu saturu?”

„Nē.” Šobrīd jau domāju, ka būtu pieņemama dusmīga atbilde. „Kāds ir jūsu nolūks? Neesmu radis, ka jūsu šlakas pārstāvji sauc mani par meli.”

„Izcilais kungs, šī ir standarta procedūra, kas tiek veikta ar visiem elites rezultātu ieguvējiem. Izlūdzos jūsu sapratni,” birokrāts bez izteiks­mes saka. „Tiek iztaujāts katrs no augstāko rezultātu sasniedzējicm, kurš izvirzījies tālu priekšā vidējiem rādītājiem. Vai testa laikā pieslēdzāt savu logrīku citas personas logrīkam?”

„Nē. Kā jau teicu, telpā bija slāpētājs. Paldies, ka seko sarunai, niekkalbi.”

Viņi paņem manu asins paraugu un noskenē smadzenes. Rezul­tāti tiek saņemti uzreiz, tomēr birokrāts ar tiem nepadalīsies. „Protokols,” viņš man atgādina. „Savus rezultātus saņemsiet divu nedēļu laikā.”

Saņemam tos pēc četrām nedēļām. Esmu sekmīgi nolicis Kvali­tātes kontroles eksāmenu. Es nekrāpos. Tad, divus mēnešus pēc saso­dītā pārbaudījuma, saņemu eksāmena vērtējumu un saprotu, kāpēc viņi domāja, ka esmu krāpies. Esmu nepareizi atbildējis uz vienu jautājumu. Tikai vienu. No simtiem. Kad pastāstu par rezultātiem Dejotājam, Har­monijai un Mateo, viņi vienkārši skatās uz mani. Dejotājs iekrīt atzvelt­nes krēslā un sāk smieties, histēriski smieties.

„Asiņainā elle,” viņš lamājas. „Mēs esam to paveikuši!”

„Viņš to ir paveicis,” Mateo izlabo.

Dejotājam vajadzīgs kāds brīdis, līdz viņš iedomājas sagādāt šam­panieša pudeli, tomēr joprojām jūtu, kā viņš mani vēro, it kā es būtu kaut kas citāds, kaut kas savāds. It kā pēkšņi viņi vairs nesaprastu, ko ir radī­juši. Pieskaros hemantes ziedam kabatā un jūtu auklā ap kaklu iekārto laulības saiti. Mani neradīja viņi. Tā bija Ēo.

Dzīvoklī atvados no Dejotāja, kad ierodas sulainis, lai pavadītu mani uz Institūtu. Viņš cieši satver manu roku, kad paspiežam tās uz atvadām, un paskatās uz mani tā, kā skatījās tēvs, pirms tika pakārts. Skatienā ir solījums, ka viss būs labi. Tomēr tur slēpjas arī raizes un šau­bas. Vai viņš ir sagatavojis mani šai pasaulei? Vai ir paveicis savu pienā­kumu? Kad mans tēvs uz mani tā lūkojās, viņam bija divdesmit pieci. Dejotājam ir četrdesmit viens. Nekādas starpības. Pasmejos pie sevis. Tēvocis Nerols man šādu skatienu neveltīja nekad, pat ne todien, kad ļāva nocelt Ēo no karātavām. Tas droši vien tādēļ, ka viņš ir saņēmis

pietiekami daudz manu labo āķu, lai zinātu atbildi uz to. Ja iedomājos par saviem skolotājiem, saviem tēviem, tēvocis Nerols tomēr ietekmējis mani visvairāk. Viņš iemācīja man dejot, iemācīja būt par vīru tādēļ, ka, iespējams, zināja to, ka šī būs mana nākotne. Lai gan viņš mēģināja attu­rēt mani no ellcsnirēja darba, tieši viņa sniegtās mācības ir glābušas man dzīvību. Tagad esmu apguvis jaunas mācības. Cerēsim, ka ar tām nebūs par maz.

Dejotājs iedod man gredzenNazi, ar kuru pirms vairākiem mēne­šiem pārgrieza man pirkstu. Tomēr viņš to ir pārveidojis, lai tas atgādi­nātu L.

„Tie domās, ka tā ir dienesta pakāpes zīme, ko spartieši nēsāja uz saviem vairogiem,” viņš saka. „L kā Lakedaimonija.” Tomēr patiesībā tas nozīmē Likosu. Lambdu.

Harmonija pārsteidz mani, saņemdama manu roku un noskūpstī­dama to vietā, kur kādreiz bija redzama mana sarkanā zīme. Vienā sal­tajā, nesavainotajā acī sanesušās asaras. Otra acs nespēj raudāt.

„Ivija pārcelsies dzīvot pie mums,” viņa man saka. Viņa pasmaida, pirms varu pajautāt iemeslu. Smaids Harmonijas sejā izskatās tik savādi. „Tu domā, ka esi vienīgais, kurš kaut ko ievēro? Mēs sniegsim viņai labāku dzīvi, nekā to spētu Mikijs.”

Mēs ar Mateo sasmaidāmies un paklanāmies viens otram. Apmai­nāmies ar pareiziem cieņas apliecinājumiem, un viņš man sniedz roku. Tā nesatver manējo. Tā vietā viņš man no kabatas izrauj ziedu. Mēģinu to atgūt, tomēr Mateo ir vienīgais man pazīstamais cilvēks, kurš ir veik­lāks par mani.

„Tu nedrīksti ņemt to līdzi, labo cilvēk. Gana apšaubāma jau ir lau­lības saite tev rokās. Zieds būtu daudz par daudz.”

„Tad iedod man vienu ziedlapu,” es lūdzu.

„Jau zināju, ka tu to prasīsi.” Mateo izvelk no kabatas kaklarotu. Tajā iegravēts Andromedu ģerbonis. Mans ģerbonis, es atceros. Tas vei­dots no dzelzs. Viņš ieliek to man plaukstā. „Nočuksti viņas vārdu.” Izdaru tā, un Pegazs atplaukst kā hemantes zieds. Mateo ieliek tajā zied­lapu. Tā aizveras.

„Tā ir tava sirds. Sargā to ar dzelzs tvērienu.”

„Paldies, Mateo!” saku ar asarām acīs. Apskauju viņu un, par spīti protestiem, paceļu gaisā. „Ja nodzīvošu ilgāk par nedēļu, tas būs tikai pateicoties tev, manu labo cilvēk.” Kad nolieku viņu zemē, Mateo ir piesarcis.

„Kontrolē savu temperamentu,” viņš man atgādina, smalkajai balsij satumstot. „Labas manieres, labas manieres, un tad nodedzini viņu nolā­pīto namu līdz pamatiem.”

Kamēr kuģis šķērso pilsētu un izlido Marsa lauku teritorijās, plaukstā cieši turu Pegazu. Pār zemi, kuru esmu racis visu mūžu, stiep­jas zaļi pirksti. Prātoju, kurš gan tagad kļuvis par Lambdas ellesnirēju. Lorens ir pārāk jauns. Bārlovs — pārāk vecs. Kīrens? Viņš ir pārāk atbil­dīgs. Viņam ir bērni, ko mīlēt, un viņš redzējis mirstam pārāk daudzus mūsu ģimenes locekļus. Viņa krūtīs nedeg uguns. Leannai tās pietiek diviem, bet sievietēm nav ļauts rakt. Tas droši vien ir Ēo brālis Deins. Mežonīgs, bet ne ar sevišķi gaišu galvu. Tipisks ellesnirējs. Viņš ātri ies bojā. Sī doma uzdzen nelabumu.

Pie vainas gan nav tikai doma. Es nervozēju. Aptveru to, lēni pār­lūkodams kuģa salonu. Tur klusēdami sēž seši citi jaunieši. Manu uzma­nību piesaista slaids zēns ar atklātu skatienu un glītu smaidu. Tādi kā viņš joprojām spēj smieties, ieraugot tauriņus.

„Džulians,” viņš pieklājīgi iepazīstina ar sevi un satver manu apakš­delmu. Mums nav informācijas, ar ko apmainīties viedpulksteņos; tie tika atņemti, kad iekāpām kuģī. Tā vietā piedāvāju viņam sēdvietu sev pretī. „Derovs. Ārkārtīgi interesants vārds.”

„Vai esi bijis Agejā?” vaicāju Džulianam.

„Kā nu ne,” viņš smaidīdams atbild. Šis puisis smaida visu laiku. „Tu gribi teikt, ka neesi bijis? Tas ir savādi. Man šķita, ka pazīstu tik daudz zeltu, tomēr tikai daži no viņiem spēja tikt tālāk par iestājeksāmeniem. Baidos, ka šī būs brīnišķīga jaunu seju pasaule. Katrā ziņā apskaužu tevi par to, ka neesi bijis Agejā. Tā ir savāda vieta. Skaista, bez šaubām, tomēr saka, ka dzīve tur ir ātra un bezvērtīga.”

„Bet ne mums.”

Viņš iesmejas. „Laikam jau nē. Ja vien tu nespēlē politikas spēli.”

„Man spēlēšanās nepatīk.” Ievēroju viņa reakciju, tāpēc piemiedzu ar aci un nopietno atbildi padaru par joku. „Ja nu vienīgi iesaistītas derī­bas, vecīt. Vai saproti?”

„Saprotu! Kura ir tava spēle? Asinsšahs? Gravkrusts?”

„O, asinsšaham nav ne vainas. Tomēr pirmā vieta tiek imitKaram,” es saku, pasmīnēdams kā zelts.

„It sevišķi, ja esi Nortaunas fans!” viņš piekrīt.

,,Ā… Nortauna. Es nezinu, vai mums būs pa ceļam,” saviebies saku. Iebakstu sev krūtīs ar īkšķi. „Jorktona.”

,Jorktona! Tiešām nezinu, vai mums jebkad būs pa ceļam!” viņš smejas.

Lai gan smaidu, viņš nenojauš, cik esmu auksts; šī saruna, smaidi, zobgalības — tās visas ir sabiedrībā pieņemtas normas. Mateo ir mani labi izskolojis, tomēr Džulianam par labu varu teikt, ka viņš nešķiet nekāds briesmonis.

Viņam vajadzētu tādam būt.

„Mans brālis droši vien jau ir ieradies Institūtā. Viņš jau bija mūsu ģimenes savrupnamā Agejā, kur, bez šaubām, iekūlās kādās nepatikšanās!” Džulians lepni nošūpo galvu. „Labākais cilvēks, ko pazīstu. Tu tikai skaties, viņš būs Pirmais. Mūsu tēva prieks un lep­nums, un tas ir kaut kas, ņemot vērā, cik daudz mums ir ģimenes locekļu!” Viņa balsī neatskan nekāda atblāzma no greizsirdības, tikai mīlestība.

„Pirmais?” es pārvaicāju.

,,Ā, Institūta valoda; tas nozīmē — sava nama vecākais.”

Nami. Par tiem es zinu. Ir divpadsmit nami, kas aptuveni bals­tīti uz personības pamatīpašībām. Katrs nosaukts kāda romiešu panteona dieva vārdā. Skolas nami ir sakaru veidošanas tīkla un pazīšanās klubi ārpus skolas. Ja darbosies labi, tie atradīs tev ietekmīgu ģimeni, kurā kalpot. Tieši ģimenēs slēpjas Sabiedrības patiesā vara. Tām pieder savas armijas un flotes, kas atbalsta Valdnieku bruņotos spēkus. Lojalitāte

sākas ģimenēs. Tās nemīl savu planētu pavalstniekus. Labākajā gadījumā tie tiek uzskatīti par sāncenšiem.

„Nu, jūs puņķutapas, vai vēl neesat beiguši sist viens otram dūrē?” no kuģa stūra ņirdzīgi novelk kāds sīks puišelis. Viņš izskatās tik nevī­žīgs, ka drīzāk ir haki, nevis zelts. Plānas lūpas, seja kā nežēlīgam vana­gam, kas izspiego peli. Bronziņš.

„Vai mēs tev traucējam?” Mans sarkasms ir pieklājīgi dzēlīgs.

„Vai man traucē divi suņi, kas grūžas? Visticamāk, ka jā. Ja tie ir trokšņaini.”

Džulians pieceļas. „Atvainojies, plukata.”

„Ej un izjāj sevi!” sīkais zeņķis atcērt. Pussekundes laikā Džuliana rokās ne no kurienes parādījies balts cimds. „Vai man ar to būtu jāno­slauka pakaļa, tu zelta daiktlaiža?”

„Ko? Tu mazais pagāns!” Džulians šokēts iesaucas. „Kurš tevi audzinājis?”

„Vilki pēc tam, kad izsprāgu no tavas mātes kājstarpes.”

„Tu nezvērs!”

Džulians met sīkajam ar cimdu. Es vēroju to visu, domādams, ka sen neesmu redzējis tik labus kumēdiņus. Sīkaļa šķiet izvilkts taisni no Likosas — varbūt Betas. Viņš ir kā neglīts, mazs, aizkaitināts Lorens. Džulians nezina, ko iesākt, tāpēc met izaicinājumu.

„Es tevi izaicinu, labo cilvēk.”

„Duelis? Tu esi tik ļoti aizvainots?” Neglītenis urlcšķēdams sme­jas par mazo princīti. „Nu labi. Pēc Pārejas salāpīšu tavas ģimenes godu, daiktlaiža.” Viņš cimdā izšņauc degunu.

„Kāpēc ne tagad, gļēvuli?” iesaucas Džulians. Viņa šaurās krūtis ir izrieztas tā, kā droši vien mācījis viņa tēvs. Neviens neapvainos viņa ģimeni.

„Tu stulbs esi? Vai kaut kur redzi slātes? Idiots. Ej prom. Duelēsi­mies pēc Pārejas.”

„Pārejas…?” Džulians beidzot pajautā to, par ko domāju.

Noplukušais puisis ļauni pasmīn. Pat viņa zobi ir haki krāsā.

„Tas ir pēdējais pārbaudījums, idiot. Un ciešāk glabātais noslēpums šaipus Oktāvijas au Lunas kājstarpes planētu gredzeniem.”

„Tad kā tu par to zini?” es vaicāju.

„Sakari iekšienē,” sīkais atbild. „Un es nezinu par to. Es zinu to, tu milzīgais čurugalva.”

Viņa vārds ir Sevro, un man patīk viņa pieeja.

Tomēr runas par Pāreju mani uztrauc. Saprotu, ka zinu tik maz, kamēr Džulians uzsāk sarunu ar pēdējo mūsu kuģa pasažieri. Viņi apspriež savus rezultātus. Atšķirība starp viņu zemo rezultātu un manējo ir ārkārtīgi liela. Ievēroju, ka Sevro nicīgi pavīpsnā, kad izdzird viņus sakām tos skaļi. Kā iekļuvuši dalībnieki ar tik zemiem rezultātiem? Man ir nelāga priekšnojauta. Un kāds bijis Sevro rezultāts?

Marinera ielejā ierodamies tumsā. Tā ir milzīga gaismas rēta pār Marsa melno virsmu un plešas, cik tālu vien acis rāda. Tās centrā kā dārgakmeņiem izrotātu zobenu dārzs naktī paceļas manas planētas gal­vaspilsēta. Uz jumtiem mirgo naktsklubi un no saspiesta gaisa veidotas deju grīdas. Gravjaucējiem spēlējoties ar fiziku, gaisā ceļas un krīt knapi apģērbtas meitenes un muļķīgi puiši. Pilsētas kvartālus atdala skaņKupoli. Traucamies tiem cauri un dzirdam dažādu trokšņu pasaules.

Institūts atrodas aiz Agejas nakts izpriecu rajoniem un ir izbūvēts pie vienas no astoņus kilometrus augstajām Marinera ielejas sienām. Sie­nas paceļas kā zaļa akmens paisuma viļņi, kas ieaijā civilizāciju floras bagātībā. Institūts ir būvēts no balta akmens — ēku izgrezno kolonnas un skulptūras, romiešu tradīcijas caurauž to līdz pat pamatiem.

Iepriekš šeit neesmu bijis. Tomēr šīs kolonnas esmu redzējis. Esmu redzējis mūsu ceļojuma galamērķi. Iedomājoties viņa seju, rūgtums manī ccļas kā žults no kuņģa līdz pat rīklei. Iedomājoties viņa vārdus. Viņa acis, kas nopētīja pūli. Esmu HK skatījies, kā arhiGubernators vēl un vēlreiz uzrunā citu gadu jaunuzņemtos pirms manis. Drīz es pats to visu dzirdēšu no viņa lūpām. Drīz mani sagrābs niknums. Kad atkal redzēšu viņu klātienē, jutīšu, kā uguns laiza manu sirdi.

Nolaižamies nosēšanās laukumā un tiekam pavadīti uz marmora klātu brīvdabas laukumu, no kura paveras skats uz plašo ieleju. Nakts gaiss dzirkstī. Aiz muguras plešas Ageja, bet mūsu priekšā slejas Insti­tūta vārti. Stāvu kopā ar vairāk nekā tūkstoti zeltvaidžu, kas visi bez

izņēmuma lūkojas apkārt ar savai rasei piedienošo augstprātību. Daudzi stāv bariņos — draugi ārpus skolas baltajām sienām. Nebiju iedomājies, ka viņu klases ir tik lielas.

Obsidiāna miesassargu un Zelta padomnieku pulciņa pavadīts, vārtu priekšā ar gravZābakiem nolaižas slaids Zelta vīrs. Atpazīstot viņa seju, izdzirdot balsi un ieraugot mirdzumu metāla acīs, mana sirds sastingst salā.

„Laipni lūgti, izcilo bērni,” arhiGubernators Nero au Augusts saka balsī, kas gluda kā Eo āda. Tā ir pārdabiski skaļa. „Es pieņemu, ka apzi­nāties savas klātbūtnes svaru. No tūkstoš Marsa pilsētām. No visām vare­najām dzimtām esat izvēlēti jūs daži. Jūs esat cilvēces piramīdas virsotne. Šodien jūs aizsāksiet savus centienus piebiedroties mūsu rases augstākajai kastai. Jūsu līdzgaitnieki tāpat kā jūs stāv institūtos uz Venēras, Zemes Austrumu un Rietumu puslodēs, uz Lunas, uz Gāzes gigantu pavado­ņiem, uz Eiropas, Astrodijas Grieķu kopā un Astrodijas Trojiešu kopā, uz Mcrkura, Kallisto, Encelādas un Cereras kopuzņēmumā un pie I Iildas tālatklājējiem.”

Šķiet, vēl tikai vakar es domāju, ka esmu pirmatklājējs uz Marsa. Tikai vakar cietu, lai cilvēcei, kura izmisusi bēg no mirstošās Zemes, būtu iespēja apmesties uz sarkanās planētas. Ak, cik ticami melojuši mani valdnieki!

Zvaigznēs aiz Augusta muguras manāma kustība, tomēr ne jau zvaig­znes tur slīd. Tās nav arī komētas vai asteroīdi. Tā ir Sestā\in Piektā flote. Marsa armāda. Krūtīs aizķeras elpa. Sesto floti komandē Kasija tēvs, bet mazākā Piektā flote atrodas tiešā arhiGubcrnatora pakļautībā. Vairums kuģu pieder dzimtām, kas zvērējušas uzticību vai nu Augustam, vai Bellonam.

Augusts rāda mums, kāpēc mēs — viņi — valda. Man pār ādu skrien skudriņas. Caur debesīm slīd miljoniem tonnu rūdītā tērauda un nanometāla, bet es nekad neesmu bijis ārpus Marsa atmosfēras. Kuģi ir kā sīki, sudraboti plankumi melnas tintes okeānā. Bet es esmu daudz niecīgāks. Šie plankumi varētu pārvērst Marsu postažā. Tie var iznīcināt pavadoni. Tie plankumi valda pār tinti. Katru floti komandē imperators; flotes eskadriļas komandē prētors. Ko es varētu paveikt ar tādu varu…

Augusts vīzdegunīgi turpina runu. Noriju rīklē sakāpušo žulti. Reiz neiespējamā attāluma dēļ manas dusmas bija aukstas un klusas. Tagad, kad viņi ir rokas stiepiena attālumā, tās deg manī kā uguns.

„Sabiedrībā pastāv trīs posmi — Mežonība, Pacēlums, Pagrimums. Varenie ceļas Mežonības dēļ. Viņi valda Pacēluma laikā. Un viņi krīt pašu Pagrimuma dēļ.”

Viņš'mums stāsta, kā tika gāzti persieši, kā sabruka Roma, jo tās valdnieki aizmirsa par to, kā viņu vecāki izcīnīja tiem impēriju. Viņš pļāpā par musulmaņu dinastijām un eiropiešu sievišķību, ķīniešu reģionālismu, amerikāņu pašiznīcību un dzimuma zudumu. Par visiem sena­jiem vārdiem.

Mūsu Mežonība sākās, kad mūsu galvaspilsēta Luna sadumpojās pret Zemes tirāniju un atbrīvojās no Demokrācijas važām, no Cildena­jiem meliem — idejas, ka cilvēki ir brāļi un radīti vienlīdzīgi.

Ar savu zelta mēli Augusts vij pats savus melus. Viņš stāsta par zeltu ciešanām. Par to, kā ļaužu masas sasēdās vezumā un gaidīja, ka varenie to vilks. Viņi sēdējuši un pātagojuši varenos, līdz tie vairs nav spējuši to izturēt.

Es gan atceros citu pātagošanu.

„Cilvēki nav radīti vienlīdzīgi, mēs visi to zinām. Ir viduvējības. Ir izcilnieki. Ir neglīteņi. Ir skaistuļi. Ja mēs visi būtu vienlīdzīgi, tā neno­tiktu. Sarkanais nevar komandēt zvaigžņu kuģi, tāpat kā zaļais nevar kalpot par ārstu!”

Pār laukumu atskan vēl vairāk smieklu, kad viņš aicina mūs palū­koties uz nožēlojamajām Atēnām, vietu, kur dzimis audzējs, kas tiek dēvēts par Dcmokrāciju. Paskat, kā tās krita cīņā ar Spartu! Cildenie meli Atēnas novājināja. Tie lika skaudības māktiem pilsoņiem vērsties pret viņu vislabāko ģenerāli — Alkibiādu.

„Pat Zemes nācijas sāka viena otru apskaust. Amerikas Savieno­tās Valstis nostiprināja vienlīdzības ideju ar spēku. Kad nācijas apvie­nojās, amerikāņi pārsteigti atklāja, ka nevienam nepatīk! Ļaužu masas viņus apskauda! Cilvēki, kas radīti vienlīdzīgi, būtu tik skaists sapnis! Tomēr mēs tādi neesam. Mēs cīnāmies pret Cildenajiem meliem. Tomēr,

kā teicu pirms tam un saku tagad, mēs ejam karā pret vēl vienu ļaunumu. Tas ir daudz postošāks ļaunums. Tas ir graujošs, lēns ļaunums. Tas nav mežonīgs ugunsgrēks. Tas ir vēzis. Un šo vēzi sauc Pagrimums. Mūsu Sabiedrība no Mežonības iegājusi Pacēluma laikmetā. Bet, tāpat kā mūsu garīgie senči romieši, arī mēs varam iekrist Pagrimuma lamatās.”

Viņš runā par clfiem.

„Jūs esat cilvēces labākā daļa. Tomēr jūs esat lutināti. Pret jums izturējās kā pret bērniem. Ja jūs būtu dzimuši citā krāsā, jums būtu tulz­nas. Jums būtu rētas. Jūs pazītu sāpes.”

Viņš pasmaida, it kā pazītu sāpes. Es ienīstu šo cilvēku.

„Jums liekas, ka pazīstat sāpes. Jūs domājat, ka Sabiedrība ir neno­vēršams vēstures spēks. Uzskatāt to par vēstures galu. Tomēr tā domā­juši daudzi pirms jums. Daudzas valdošas šķiras ticējušas, ka ir pēdējās, pati virsotne. Tās kļuva mīkstas. Resnas. Tās aizmirsa, ka tulznas, ievai­nojumi, rētas un grūtības uztur visus greznos baudu klubus, kuros patīk iegriezties jums, jaunie zēni, un visus smalkos zīdus, dimantus un vien­radžus, ko jūs, meitenes, lūdzat savās dzimšanas dienās.

Daudzi izcilie nav neko upurējuši. Tādēļ viņi nenēsā šo.” Viņš norāda uz garu rētu pār labo vaigu. Tāda pati ir Oktāvijai au Lunai. „Iezī­mētā rēta. Mēs neesam Saules sistēmas valdnieki tādēļ, ka piedzimām. Esam valdnieki tādēļ, ka mēs, iezīmētie, dzelzs Zelts, to panācām paši.” Viņš pieskaras rētai uz vaiga. Ja es būtu tuvāk, uztaisītu viņam vēl vienu. Ap mani stāvošie bērni uzsūc šī vīra pļāpas kā skābekli.

„Šobrīd krāsas, kas strādā šīs planētas raktuvēs, ir izturīgākas par jums. Viņi piedzimst ar tulznām. Piedzimst ar rētām un naidu. Viņi ir stipri kā nanotērauds. Par laimi, viņi ir arī ārkārtīgi stulbi. Piemēram, šī Persefone, par kuru noteikti esat dzirdējuši, nav nekas vairāk kā tum­soņu meitene, kas iedomājās, ka ir vērts tikt pakārtai nodziedātas dzies­mas dēļ.”

Izkožu vaigā asiņainu bedri. Izdzirdot, ka šis izdzimtenis runā pie­min manu sievu, niknumā trīcu.

„Meitene pat nezināja, ka video tiks nopludināts. Tomēr viņas vēlē­šanās ciest grūtības sniedza tai varu. Redziet, mocekļi ir kā bites. Viņu

vienīgā vara tiek izpausta nāvē. Cik daudzi nojums upurētos nevis tāpēc, lai savu ienaidnieku nogalinātu, bet tikai tāpēc, lai ievainotu? Pieņemu, ka neviens nojums.”

Jūtu mutē asins garšu. Man ir Dejotāja dotais gredzenNazis. Tomēr elpoju, līdz niknums noplok. Es neesmu moceklis. Es neesmu atriebe. Es esmu Ēo sapnis. Tomēr klausīties un neko nedarīt, kamēr viņas slepkava par sevi tīksminās, jau vien šķiet kā nodevība.

„Kad pienāks laiks, saņemsiet savas rētas no mana zobena,” Augusts noslēdz runu. „Tomēr vispirms jums tās jānopelna.”