Sarkanā sacelšanās

20 . marsa nams

Uzlūkojot salauzto zēnu, mana dvēsele ir pamirusi. Tagad Džulianu neatpazītu pat Kasijs. Manā sirdī ir izgrebts caurums. No trīcošajām rokām uz akmens grīdas pil asinis. Tās straumītēs tek pār zeltainajām zīmēm delmos. Es esmu ellesnirējs, bet šņuksti laužas no manis vēl ilgi pēc tam, kad asaras ir izsīkušas. Viņa asinis no mana ccļa tek gar gludo lielu. Tās ir sarkanas. Nevis zeltītas. Mani ceļi jūt akmeni, un piere tam pieglaužas, kamēr raudu līdz spēku izsīkumam.

Kad paceļu galvu, viņš joprojām ir miris.

Tas nebija pareizi.

Es domāju, ka Sabiedrība spēlē spēles tikai ar saviem vergiem. Nekā. Džuliana rezultāts testā nebija tik augsts kā manējais. Viņš nebija tik fiziski spējīgs kā es. Tādēļ kļuva par upurjēru. Namā ir simt audzēkņu, un apakšējos piecdesmit nogalina augšējie piecdesmit. Tas bija tikai nolā­pīts pārbaudījums… man. Pat Bellonu ģimene, lai cik ietekmīga būtu, nespēja pasargāt savu mazāk spējīgo dēlu. Un tāda ir šī pasākuma jēga.

Es ienīstu sevi.

Zinu, ka viņi piespieda mani to darīt, tomēr tik un tā šķiet, ka esmu izdarījis apzinātu izvēli. Kā toreiz, kad parāvu Ēo kājas un jutu, kā pār­lūst viņas mazais mugurkauls. Mana izvēle. Tomēr kāda gan cita izvēle man tur tika dota? Un šeit ar Džulianu? Viņi liek mums to darīt un nēsāt sevī vainas apziņu.

Man nav, kur noslaucīt asinis; visapkārt tikai akmens un divi kaili ķermeņi. Es tas neesmu, es negribu tas būt. Es gribu būt tēvs, vīrs, dejo­tājs. Ļaujiet man rakt! Ļaujiet dziedāt manas tautas dziesmas un lēkt, vir­puļot un skriet pa sienām! Es nekad nedziedāšu aizliegto dziesmu. Es strādāšu. Es klanīšos. Ļaujiet man asins vietā no rokām mazgāt zemi! Es tikai gribu dzīvot ar savu ģimeni. Mēs bijām pietiekami laimīgi.

Brīvības cena ir pārāk augsta.

Tomēr Ēo tam nepiekrita.

Lai viņa nolādēta.

Gaidu, tomēr neviens neierodas palūkoties uz asinspirti, ko esmu sarīkojis. Durvis tiek atslēgtas. Aizvēris Džuliana acis, uzlieku pirkstā zelta gredzenu un kails izeju aukstajā gaitenī. No pazemes ejas griestiem pil ūdens. Mēģinu ar to notīrīties, bet man izdodas tikai izsmērēt asinis pa ādu un atšķaidīt tās. Nespēju no tā izbēgt, mans nodarījums man seko, lai cik garš būtu tunelis. Esmu viens ar savu grēku. Tāpēc viņi valda. Iezīmētie zina, ka dzīvē tev jāvcic ļauni darbi. No tiem nevar izbēgt. Ja gribi valdīt, tie jānes sevī. Tāda ir viņu pirmā mācība. Vai varbūt tā ir tāda, ka vājie nav pelnījuši dzīvot?

Es viņus ienīstu, tomēr saprotu.

Uzvari. Paciet vainas apziņu. Valdi.

Viņi grib, lai kļūstu nežēlīgs. Grib, lai mana atmiņa ir īsa.

Tomēr es esmu audzināts citādi.

Viss, par ko mana tauta dzied, ir atmiņas. Un tāpēc es šo nāvi atcerēšos. Man tā būs nasta, kāda neapgrūtinās pārējos audzēkņus. Es nedrīkstu ļaut tam mainīties. Es nedrīkstu kļūt tāds kā viņi. Atcerēšos, ka katrs grēks, katra nāve, katrs upuris ir veikts brīvības vārdā.

Tomēr tagad es baidos.

Vai spēšu izturēt nākamo mācību?

Vai spēšu izlikties tikpat auksts kā Augusts? Tagad es zinu, kādēļ viņš pakāra manu sievu, pat nepamirkšķinājis acis. Un es sāku saprast, kādēļ Zelts valda. Viņi spēj to, ko es nespēju.

Lai gan esmu viens, zinu, ka drīz atradīšu citus. Pagaidām viņi vēlas, lai gremdējos vainas apziņā. Viņi grib, lai jūtos vientuļš un sēroju, lai, atradis citus uzvarētājus, jūtu atvieglojumu. Slepkavības mūs vienos, un uzvarētāju sabiedrība būs balzams, kas remdēs vainu. Es nemīlu savus studiju biedrus, tomēr man šķitīs, ka mīlu. Gribēšu, lai viņi sniedz mieri­nājumu un apstiprina, ka neesmu ļauns. Un viņi gribēs to pašu. Tā pare­dzēts padarīt mūs par ģimeni — tādu, kas glabā nežēlīgus noslēpumus.

Man ir taisnība.

Tunelis aizved mani līdz pārējiem. Pirmo ieraugu dzejnieku Roku. Viņam asiņo pakausis. Uz labā elkoņa spīd glumas asinis. Nebiju domājis, ka viņš ir spējīgs nogalināt. Kam pieder šīs asinis? Viņa acis ir sarkanas no raudāšanas. Nākamo atrodam Antoniju. Viņa ir kaila tāpat kā mēs; meitene slīd kā zelta kuģis, viņa ir atturīga un klusēdama seko mums. Viņas pēdas uz akmens atstāj asiņainus nospiedumus.

Negribu atrast Kasiju. Es ceru, ka viņš ir miris, jo baidos no viņa. Viņš man atgādina Dejotāju — izskatīgs un smejošs, bet dziļumā slēpjas pūķis. Tomēr ne jau tāpēc es baidos. Baidos tādēļ, ka viņam ir iemesls, lai mani ienīstu un gribētu mani nogalināt. Pirms tam nevienam cilvēkam manā dzīvē nav bijis attaisnota iemesla. Neviens nekad nav mani ienī­dis. Viņš ienīdīs, ja uzzinās. Tad kaut ko aptveru. Kā gan nams var turē­ties cieši kopā, ja tā locekļi glabā šādus noslēpumus? Tas nevarēs. Kasijs zinās, ka kāds no biedriem nogalinājis viņa brāli. Citi būs zaudējuši drau­gus, tādēļ nams pats sevi aprīs. Sabiedrība izdarīja to ar nolūku; viņi vēlas haosu. Tas būs mūsu otrais pārbaudījums. Nesaskaņas pašu ciltī.

Trijatā atrodam pārējos izdzīvotājus alai līdzīgā akmens ēdamzālē, kuras centrā novietots garš koka galds. Telpu izgaismo lāpas. Pa atvēr­tajiem logiem ieplūst nakts migla. Kā aina no seniem stāstiem. Ēras, ko dēvē par viduslaikiem. Garās telpas tālākajā galā atrodas cokols. No tā paceļas milzīgs akmens, kura vidū iegulst no zelta darināta Pirmā roka. Akmeni rotā zeltīti un melni gobelēni. Tajos ir attēlots vilks, kas kauc pret debesīm, it kā brīdinātu. Šo namu saraus gabalos tā pati Pirmā roka. Katrs no šiem mazajiem prinčiem un princesēm domās, ka ir pelnījis nama vadoņa godu. Tomēr iegūt to varēs tikai viens.

Kopā ar pārējiem audzēkņiem es kā rēgs klīstu pa akmens zālēm ēkā, kas, šķiet, ir milzu pils. Atrodam telpu, kurā varam nomazgāties.

Pie vienas no sienām un pa auksto grīdu tek ledains ūdens. Tagad asinis sajaucas ar ūdeni un pazūd pa labi kaut kur akmens grīdā. Jūtos kā spoks miglas un akmens Valstībā.

Salīdzinoši trūcīgi aprīkotā ieroču noliktavā atrodam mums sagata­votus melna un zelta auduma kostīmus. Katram apģērba sainim piestipri­nāta zīmīte ar kāda audzēkņa vārdu. Mūsu apģērba augstās apkaklītes un piedurknes rotā zeltains kaucoša vilka simbols. Paņemu savas drēbes un viens apģērbjos kādā saimniecības telpā. Tur nokrītu stūrī un sēžu klusē­dams. Sī vieta ir tik auksta un klusa. Tik tālu no mājām.

Mani atrod Roks. Viņš savā uniformā izskatās satriecošs — slaids kā zeltains vasaras kviešu stiebrs, augsti vaigu kauli, siltas acis. Tomēr viņa seja ir bāla. Viņš vairākas minūtes tup uz papēžiem man pretī un tad pasniedzas, lai saņemtu manas plaukstas. Es pavelku tās atpakaļ, bet viņš nelaiž vaļā, līdz palūkojos uz viņu.

„Ja tiec iemests dzelmē un nepeldi, tad noslīksi,” viņš saka un paceļ uzacis. „Tāpēc turpini peldēt, vai ne?”

Piespiežu sevi pasmieties.

„Dzejnieka loģika.”

Viņš parausta plecus. „Tā neko augstu netiek vērtēta. Tāpēc pastās­tīšu tev faktus, brāli. Sāda ir sistēma. Zemākās krāsas laiž pasaulē bēr­nus, lietojot katalizatorus. Ātras dzemdības, dažkārt bērns tiek iznēsāts tikai piecus mēnešus, līdz dzemdības tiek izraisītas mākslīgi. Ja neskaita obsidiānus, tikai mēs gaidām deviņus mēnešus, lai piedzimtu. Mūsu mātes nesaņem katalizatorus, nomierinošus līdzekļus vai nukleīnu. Vai esi pavaicājis sev, kāpēc?”

„Lai produkts būtu tīrs.”

„Un lai dotu dabai iespēju mūs nogalināt. Kvalitātes kontroles padome ir cieši pārliecināta, ka 13,6213 procentiem visu Zelta bērnu jāmirst, pirms tie sasnieguši viena gada vecumu. Dažkārt viņi piespiež realitāti piemēroties šim skaitlim.” Viņš izpleš rokas. „Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir pārliecināti, ka civilizācija vājina dabisko atlasi. Viņi paveic dabas

darbu, lai mēs nekļūtu par mīkstmiešu rasi. Šķiet, ka Pāreja ir tikai un vienīgi šīs politikas turpinājums. Vienīgi šoreiz viņu darbarīki bijām mēs. Mans… upuris… bija muļķis, lai svētīta viņa dvēsele. Viņš bija cēlies no nevērtīgas ģimenes, un viņam nepiemita apķērība, saprāts vai ambīcijas,” viņš saviebies izšķoba šos vārdus un nopūšas. „Viņā nebija nekā tāda, ko padome tur vērtē. Viņa nāvei bija pamatots iemesls.”

Vai arī Džuliana nāvei bija iemesls?

Roks zina, ko dara, jo padomē ir viņa māte. Viņš neieredz savu māti, un tikai tad es saprotu, ka viņam vajadzētu man patikt. Vēl vai­rāk — es viņa vārdos rodu mierinājumu. Viņš nepiekrīt noteikumiem, tomēr tos ievēro. Tas ir iespējams. Varu darīt to pašu, līdz būšu ieguvis pietiekami daudz varas, lai tos mainītu.

„Mums vajadzētu piebiedroties pārējiem,” pieceldamies saku.

Rakstīti ar zeltītiem burtiem, ēdamzālē mūsu vārdi lidinās virs krēslu atzveltnēm. Iestājpārbaudījumu rezultāti vairs nav redzami. Mūsu vārdi ir parādījušies arī melnajā akmenī zem Pirmā rokas. Tie zeltīti karājas gaisā, veidodami rindu, kas tiecas pretī rokai. Esmu tai vistuvāk, lai gan līdz galam vēl ejams tāls ceļš.

Daži audzēkņi raud kopā nelielās grupiņās ap garo koka galdu. Citi sēž, atspiedušies pret sienu un saķēruši rokās galvu. Kāda klibo­joša meitene meklē savu draugu. Antonija nikni glūn uz galda otru galu, kur sēž un ēd mazais Sevro. Protams, viņam vienīgajam ir ēst­griba. Godīgi sakot, esmu pārsteigts, ka viņš izdzīvojis. Viņš ir sīka auguma, turklāt bija mūsu deviņdesmit devītais un tika izvēlēts pēdējā atlases kārtā. Pēc Roka izvirzītajiem noteikumiem, viņam vajadzētu būt mirušam.

Milzis Tits ir dzīvs un apbružāts. Viņa dūru kauliņi izskatās pēc netīra miesnieka bluķa. Viņš augstprātīgi nostājies malā no pārējiem un smīn, it kā tas viss būtu burvīgi jautra izklaide. Roks klusi runā ar klibo­jošo meiteni vārdā Lea. Viņa nokrīt zemē un raudādama met savu gre­dzenu pret grīdu. Meitene izskatās pēc stirnas; viņas acis ir platas un mirdzošas. Roks apsēžas viņai blakus un saņem viņas roku. Viņam pie­mīt šajā telpā esošajiem neraksturīgs miers. Prātoju, cik mierīgs viņš bija,

kamēr žņaudza kādu citu bērnu līdz nāvei. Virpinu savu gredzenu, te novelku, te atkal uzvelku to pirkstā.

No mugurpuses kāds viegli uzsit man pa pakausi.

„Hei, brāl’!”

„Kasij.” Sveicienā paloku galvu.

„Apsveicu ar uzvaru. Jau baidījos, ka prāts ir viss, kas tev ir,” Kasijs smej. Viņa zeltītās lokas pat neizskatās saņurcītas. Viņš apmet man ap plecu roku un, saraucis degunu, nopēta telpu. Šo nevērību viņš tēlo; es redzu, ka puisis ir noraizējies.

„Ak. Vai ir kas vēl neglītāks par sevis žēlošanu? Visas šīs raudas!” Viņš pasmaida un norāda uz meiteni ar salauztu degunu. „Un viņa tikko kļuva agresīvi nepatīkama. Nevarētu gan teikt, ka ari pirms tam būtu bijis vērts ap viņu ostīties. M? M?”

Aizmirstu, kā jārunā.

„Kontūzija, cilvēk? Šie trāpījuši pa tavu balseni?”

„Vienkārši šobrīd nav diez kāda noskaņojuma jokoties,” es atbildu. „Dabūju nedaudz pa galvu. Arī plecs nedaudz sajāts. Šī nav mana ierastā aina.”

„Plecu varam salabot tūlīt pat. Dabūsim to atpakaļ locītavā.” Viņš nevērīgi satver manu izmežģīto plecu un, pirms pagūstu protestēt, iegrūž to atpakaļ vietā. Sāpēs noelšos. Viņš ķiķina. „Prīmā. Prīmā.” Kasijs uzsit pa to pašu plecu. „Palīdzēsi arī man?”

Viņš izstiepj savu kreiso roku. Izmežģītie pirksti izskatās pēc zibens šautrām. Iztaisnoju tos. Viņš sāpēs smejas, nezinādams, ka man zem nagiem ir viņa brāļa asinis. Cenšos neelpot pārāk strauji.

„Vai jau esi redzējis Džulianu, vecīt?” Kasijs beidzot pajautā. Tagad, kad Priamu nekur nemana, viņš runā mērenMēlē.

„Ne miņas.”

„Eh, sīkais droši vien cenšas savā cīņā būt saudzīgs. Tēvs iemācīja mums Kluso mākslu, Kravati. Džulians tajā ir īsts brīnumbērns. Viņš domā, ka es esmu labāks.” Kasijs sarauc pieri. „Viņš domā, ka esmu labāks visā, un tas ir saprotami. Vienkārši jāļauj viņam pašam ieskrieties. Runā­jot par to — kuru nožmiedzi tu?”

Manas iekšas savelkas mezglā.

Izgudroju melus, un tie ir labi meli. Aptuveni un garlaicīgi. Šobrīd Kasijs tik un tā grib runāt tikai par sevi. Galu galā, tam viņš audzināts. Telpā ir apmēram piecpadsmit jaunieši, kuru acīs redzams tas pats klusais mirdzums. Ne jau jauns. Vienkārši sajūsmināts. Un šie jaunieši būs jāpa­tur acīs, jo ir dzimuši slepkavas.

Palūkojoties apkārt, viegli redzēt, ka Rokam ir taisnība. Daudz smagu cīņu nav bijis. Tā bijusi uzspiesta dabiskā atlase. Klases augš­gals apslaktēja apakšgalu. Reti kurš ir smagi ievainots, ja neskaita pāris mazu zemAtlases izņēmumu. Dažkārt dabiskā atlase sarūpē pārsteigumus.

Kasijs stāsta, ka viņa cīņa bijusi viegla. Viņš esot to izdarījis tieši, godīgi un ātri. Ar plaukstas sitienu satriecis pretinieka balseni desmit sekundes pēc cīņas sākuma. Tiesa, esot savādi sagriezis pirkstus. Prīmā. Esmu pataisījis par līķi vislabākā slepkavas brāli. Manī ielavās bailes un iekārtojas tur uz palikšanu.

Kad telpā pastaigas solī ienāk Fičners un pavēl mums apsēsties, Kasijs pieklust. Viens pēc otra tiek aizpildīti piecdesmit krēsli. Un mazpamazām Kasija seja satumst līdz ar katru zudušo iespēju, ka viņa brā­lis pievienosies pie galda sēdošajiem. Kad tiek aizņemts pēdējais krēsls, viņš nekustas. No viņa staro auksts niknums. Ne karsts, kā biju gaidījis. Antonija sēž mums pretī, pretī man, un vēro viņu. Meitenes mute pave­ras, bet neko nesaka. Tādus kā Kasijs nemierina. Nebiju domājis, ka tāda kā viņa to mēģinās.

Džulians nav vienīgais, kura trūkst. Kaut kur nekustīgi guļ sprogu un vaigu bedrīšu meitene Ārija. Un pazudis Priams. Perfektais pirmtiesīgais Priams, Marsa pavadoņu mantinieks. Dzirdēju, ka viņš bijis sava dzimšanas gada Pirmais zobens Saules sistēmā. Duelētājs, kuram līdzīgu neatrast. Laikam ar dūrēm viņš nebija tik letāls. Noskatu nogurušās sejas visapkārt. Kurš, pie velna, viņu nogalinājis? Šo padome būs salaidusi grīstē, un pieņemu, ka viņa māte sakurinās elli, jo noteikti nebija domāts, ka Priamam jāmirst.

„Savus labākos aiztriecam nebūtībā,” vērtējoši nomurmina Kasijs.

„Sveiki, jūs mazie sūdbambuļi!” Fičners nožāvādamies saka un saceļ kājas uz galda. „Tagad jums varētu būt pielēcis, ka Pāreju tikpat labi varētu saukt arī par Izbrāķēšanu.” Fičners pakasa cirksni ar slātes spalu. Viņa manieres ir daudz sliktākas par manām.

„Un varbūt jūs domājat, ka tā aizlaižam postā labus zeltus, tomēr esat idioti, ja iedomājaties, ka piecdesmit bērni izsit robu mūsu ciparos. Uz Marsa ir vairāk nekā miljons zeltu. Saules sistēmā — vairāk nekā simt miljonu. Ne jau visi var kļūt par iezīmētajiem, vai ne?”

„Tātad, ja joprojām domājat, ka tā ir zvērība, ņemiet vērā, ka spartieši nogalināja vairāk nekā desmit procentus savu jaundzimušo; vēl trīsdesmit nogalināja daba. Salīdzinot ar viņiem, mēs esam nolādēti humānisti. Vairums no sešiem simtiem mirušo audzēkņu veidoja vienu procentu zemāko iestājpārbaudījumu rezultātu. Nekas te netika izšķēr­dēts.” Viņš pasmejas un uzlūko ap galdu sēdošos ar pārsteidzošu lep­numu acīs. „Izņemot to idiotu Priamu. Njā. Lūk, jūsu baram mācība. Viņš bija izcils zēns — skaists, spēcīgs, ātrs. Ģēnijs, kurš dučiem skolo­tāju pavadībā mācījās dienu un nakti. Tomēr viņš bija izlutināts. Un kāds, viņa vārdu es neteikšu, lai nesabojātu visas šīs mācībstundas prieku, bet kāds nogāza viņu gar zemi uz akmens un mīdīja viņa traheju, līdz viņš nomira.”

Fičners aizliek rokas aiz galvas.

„Bet tagad! Sī ir jūsu jaunā ģimene. Viens no divpadsmit namiem — Marsa nams. Nē, jūs neesat īpaši tāpēc, ka dzīvojat uz Marsa un esat tikuši Marsa namā. Tie, kas uz Venēras tikuši Venēras namā, nav īpaši. Viņi vienkārši ir piemēroti šim namam. Jūs jau saprotat. Pēc Institūta jūs meklēsiet iespēju kļūt par mācekļiem —ja gribat, lai ar jums lepojos, cerams, ka pie Bcllonas, Augusta vai Arka ģimenes. Iepriekšējie Marsa nama absolventi var palīdzēt jums iegūt šīs mācekļa vietas, var piedāvāt paši savu patronāžu, bet varbūt jūs būsiet tik veiksmīgi, ka jums nebūs vajadzīga palīdzība.

Tomēr, lai jums būtu kristālskaidrs. Šobrīd jūs esat mazi bērni. Stulbi, mazi zīdaiņi. Jūsu vecāki ir iedevuši jums visu. Citi ir slaucījuši jūsu mazās pakaļas. Gatavojuši jums ēst. Karojuši karus jūsu vietā. Naktī

saseguši jūsu mazos, spīdīgos snīpīšus. Rūsganie rok raktuvēs, vēl pirms viņiem tiek dota iespēja kniebties; viņi būvē jūsu pilsētas, atrod jums degvielu un savāc sūdus pēc jums. Sārtie apgūst apmierināšanas mākslu, vēl pirms viņiem jāsāk skūties. Obsidiāniem ir visdrausmīgākā nolādētā dzīve, kādu varat iedomāties — nekā, izņemot salu, asmeni un sāpes. Viņi tiek audzēti savam darbam, trenēti to darīt jau no bērna kājas. Viss, kas bijis jādara jums, mazie princīši un princesītes, ir jāizskatās kā māmiņas un papiņa mazākām kopijām un jāiemācās uzvesties un plinkšķināt kla­vieres, jāt un sportot. Bet tagad jūs piederat Institūtam, Marsa namam, Marsa prefektūrai, savai krāsai, Sabiedrībai un tā tālāk. Blā, blā.”

Fičners slinki pasmīn. Vēnām klātā roka guļ uz vēdera.

„Šonakt jūs beidzot kaut ko izdarījāt paši. Uzveicāt tādu pašu mazuli kā jūs. Tomēr tas ir tikpat vērts kā sārtas palaistuves pirdiens. Mūsu mazā Sabiedrība tur līdzsvaru adatas galā. Citas krāsas izrautu jūsu nolādētās sirdis pie pirmās izdevības. Un vēl jau ir Sudrabs. Varš. Zilais. Vai domājat, ka viņi būs uzticami bēbju baram? Vai domājat, ka obsidiāni sekos kaut kādiem maziem mēsliem kā jūs? Ja redzēs kaut mazāko vājuma pazīmi, tic bērnu žņaudzēji padarīs jūs par saviem mazajiem mīļverdziņiem. Tāpēc jūs nedrīkstat to izrādīt.”

„Tad Institūtam būtu jāpadara mūs skarbus?” norūc milzīgais Tits. „Nē, tu kolosālais lempi. Tam jāpadara jūs gudrus, nežēlīgus, viedus un cietus. Tam desmit mēnešu laikā jāliek jums novecot par piecdes­mit gadiem un jāparāda, ko jūsu senči izdarīja, lai sniegtu jums šo impē­riju. Vai drīkstu turpināt?”

Viņš uzpūš košļājamās gumijas burbuli.

„Un tagad Marsa nams.” Tievā roka pakasa vēderu. „Njā. Mums ir lepns nams, kas varbūt varētu pat sacensties varenībā ar dažām no Vecajo dzimtām. Mums ir politiķi, prētori un justiciārs. Pašreizējie Mcrkura un Eiropas arhiGubcrnatori, tribūns, dučiem prētoru, divi tiesneši un flotes imperators. Savas saites ar mums uztur pat Lornsau Arks, kurš cēlies no Arku dzimtas — tiem, kuri neseko līdzi, — trešās ietekmīgākās Marsa ģimenes.

Visi šie vadoņi meklē jaunus talantus. Lai aizpildītu sarakstu, viņi starp citiem kandidātiem izvēlējās jūs. Atstājiet iespaidu uz šiem

svarīgajiem cilvēkiem, un pēc šī mācekļa vieta jums būs rokā. Uzvariet, tad varēsiet izvēlēties, kur kalpot mācekļa gadus — namā vai kādā Vecajo ģimenē; varbūt jūs gribēs pats Arks. Ja tā notiks, būsiet nonākuši uz vis­taisnākā ceļa, kas ved uz augstu stāvokli, slavu un varu.”

Es paliecos uz priekšu.

„Bet uzvarēt?” es vaicāju. „Kas te jāuzvar?”

Viņš pasmaida.

„Šobrīd jūs atrodaties izolētā teraformētā ielejā Marinera iele­jas tālākajā dienvidu daļā. Šajā ielejā atrodas divpadsmit nami un div­padsmit pilis. Pēc rītdienas iepazīšanās ar apkārtni jūs dosieties karā ar pārējiem audzēkņiem, lai, liekot lietā savā rīcībā esošos līdzekļus, valdītu pār šo ieleju. Uzskatiet to par praktisku pētījumu, kā iegūt un pārvaldīt impēriju.”

Ap galdu atskan aizrautīga murdoņa. Tā ir spēle. Un es biju domā­jis, ka man būs jāmācās kaut kas, sēžot klasē.

„Un kas notiek, ja esi uzvarošā nama Pirmais?” pavaicā Antonija. Viņa izlaiž pirkstu caur zeltainajām cirtām.

„Tādā gadījumā laipni lūdzu triumfa svētkos, manu dārgumiņ! Slava un vara būs tava.”

Tas nozīmē, ka man jākļūst par Pirmo.

Paēdam necilas vakariņas. Kad Fičners aiziet, Kasijs vārās dusmās; viņa balss skan auksti un ir pilna ar melnu humoru.

„Mani draugi, uzspēlēsim visi kopā spēli. Katrs pateiksim, ko nogalinājām. Es sākšu. Nekss au Selints. Tāpat kā pazīstu dažus nojums, pazinu viņu kopš bērnības. Ar pirkstiem sašķaidīju viņa traheju.” Neviens nerunā. „Nu taču! Ģimenē nevajadzētu būt noslēpumiem!”

Tik un tā neviens neatbild.

Pirmais aiziet Sevro, likdams visiem skaidri manīt, ko domā par Kasija spēli. Pirmais paēst. Pirmais gulēt. Es gribu viņam sekot. Tā vietā, kad Kasijs atmet ar roku savai spēlei un aiziet pats, saviesīgi papļāpāju ar mierīgo Roku un masīvo Titu. Lai kā es censtos, Tits man neiepatī­kas. Viņš nav jautrs, bet viņam viss ir joks. It kā viņš ņirgtu par mani un visiem pārējiem pat tad, kad smaida. Gribu viņam iesist, bet viņš nedod

iemeslu. Nekas, ko viņš saka, pilnīgi nevienam nekaitē. Tik un tā man viņš nepatīk. Sajūta ir tāda, it kā viņš neuzskatītu mani par cilvēku; tā vietā es esmu tikai šaha kauliņš, un viņš gaida izdevību mani pavirzīt. Nē. Pagrūst. Viņš kaut kādā veidā ir aizmirsis, kā būt septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecam. Viņš ir vīrietis. Krietni garāks par diviem metriem. Varbūt tuvojas divu ar pusi metru atzīmei. Savukārt mazais Roks ārkārtīgi atgādina manu brāli Kīrcnu, ja viņš prastu nogalināt. Viņa smaidi ir laipni. Vārdi pacietīgi, domīgi un viedi, gluži kā pirms brīža. Viņam ik uz soļa seko Lea — meitene, kas izskatās pēc klibojoša stirnu mazuļa. Viņš pret meiteni izturas tik pacietīgi, kā es nekad nespētu.

Vēlu naktī meklēju kambarus, kuros mira audzēkņi. Nespēju tos atrast. Kāpņu vairs nav. Pils ir aprijusi tās. Atrodu garu kopmītņu zāli, kas pilna ar plāniem matračiem. Miglas vālos, kas veļas pār pakalniem aiz mūsu pils, gaudo vilki. Aizmiegu ātri.