Sarkanā sacelšanās

29.VIENOTĪBA

Tits ir tas, par ko Dejotājs negribēja, lai es kļūstu. Viņš ir kā Harmonija. Viņš ir atriebes gars. Sacelšanās Tita vadībā izgāztos pāris nedēļu laikā. Jo ļaunāk—ja Tits turpinās tikpat nelīdzsvaroti, viņš mani apdraudēs. Vai nu Dejotājs meloja, vai arī nezināja, ka izgrebti arī citi sarkanie, citi sarkanie, kas uzlikuši Zelta maskas. Cik vēl tādu ir? Cik tādu Arējs iefiltrējis Sabiedrībā? Institūtā? Nav svarīgi, vai tas ir tūkstotis vai tikai viens. Tita nelīdzsvarotība apdraud ikvienu sarkano, kas izgrebts par zeltu. Viņš apdraud Eo sapni. Un to es nedrīkstu pieļaut. Ēo negāja bojā, lai Tits varētu nogalināt pāris bērnus.

Paslēpies ieroču noliktavā, es raudu, kad esmu pieņēmis lēmumu.

Šīs rokas atkal tiks mērktas asinīs, jo Tits ir traks suns, kurš jāiznīcina.

No rīta izvelku viņu laukumā nama priekšā. Audzēkņi aizvāc nakts dzīru pārpalikumus. Pat vergi ir atvesti skatīties. Augstu virs mūsu gal­vām mirdz dažu proktoru zābaki. Viņiem līdzās negaida neviens medBots, un tas droši vien nozīmē proktoru kluso piekrišanu.

Nogrūžu Titu zemē pie viņa bijušās cilts kājām. Viņi noskatās klusēdami, virs viņu galvām nolaidusies migla, nervozas pēdas šļūkā pa pagalma auksto bruģi. No mana sirpjAsmens roktura plaukstā plūst rūdītā tērauda aukstums.

„Par izvarošanu, sakropļošanu un sava nama audzēkņu slepkavības mēģinājumu piespriežu Titam au Ladram nāvessodu.” Uzskaitu iemes­lus. „Vai kāds apšauba manas tiesības to darīt?” Vispirms palūkojos uz proktoriem mums virs galvas. Neviens nebilst ne vārda.

Skatos uz nežēlīgo Viksu. Viņa zilums joprojām nav nogājis. Tālāk manas acis pievēršas Kasandrai. Palūkojos pat uz skarbo Polluku, puisi, kurš izglāba Kasiju un atvēra mums vārtus. Viņš stāv līdzās Rokam. Cik ātri šeit mainās lojalitāte!

Cik ātri mainās manējā. Es likšu sarkanajam mirt par to, ka tas nogalinājis zeltus. Viņš raka zemi tāpat kā es. Viņam ir tāda pati dvēsele kā man. Nāvē tā dosies uz ieleju, bet dzīvē viņš savās bēdās bija savtīgs un dumjš. Viņam būtu vajadzējis būt labākam. Mēs, sarkanie, taču esam labāki nekā viņš, vai tad ne?

Tita cilts klusē. Vinu vaina ir saistīta ar vinu vadoni. Kad viņš mirs, > > > 7 tā pazudīs. Tā es sev stāstu. Viss būs labi.

„Es apšaubu šo spriedumu,” paziņo Tits. „Un metu tev, sūdabrāli, izaicinājumu!”

„Es to pieņemu, labo cilvēkīsi paklanos.

„Tad Zobena ordeņa tradīcijā noritēs divkauja,” paziņo Roks.

„Tādā gadījumā es izvēlos,” Tits iesāk, lūkodamies uz manu sirpjAsmeni. Taisnus asmeņus. Neko izliektu.

„Kā vēlies,” es saku, bet, kad pakāpjos malā, jūtu kādu roku, kas satvērusi manu elkoni, un draugu, kurš pienācis klāt.

„Derov, viņš ir mans,” Kasijs salti čukst. „Atceries?” Neļauju manīt, ka esmu to dzirdējis. „Lūdzu, Derov! Ļauj man godināt Bellonas namu!”

Pametu acis uz Roku; viņš noraidoši šūpo galvu. Tāpat arī Kvinna, kas stāv Kasijam aiz muguras. Tomēr vadonis šeit esmu es. Un es apso­līju savam draugam, kurš šobrīd ir atzinis manu vadību. Viņš neko nepie­prasa, bet gan lūdz, tāpēc izliekos, ka apdomāju, un piekrītu. Nostājos malā, kamēr Kasijs iziet laukumā ar taisnu asmeni savā paukotāja tvē­rienā. Tas ir neglīts ierocis, bet viņš to asinājis pret akmeņiem.

„Mazais princis,” Tits vīpsnā. „Brīnišķīgi. Ar prieku vēlreiz izmēr­cēšu tavu līķi čurās, kad būsim galā.”

Tits ir radīts kautiņiem. Radīts dubļainiem kaujas laukiem un pil­soņu kariem. Prātoju, vai viņš apjauš, cik ātri šodien mirs.

Roks pelnos apvelk apli ap abiem cīnītājiem. Klauns un Drātģīmis iznāk no cietokšņa, nesdami pilnus klēpjus ieročiem. Tits izvēlas garu zobenu, ko pirms piecām dienām atņēmis kādam Cereras karavīram. Smailais metāla gals skrāpē bruģakmeni. Atbalsojas pagalma sienās. Viņš vienreiz, tad divreiz to pavēzē, lai iemēģinātu metālu. Kasijs nekustas.

„Jau čurā biksēs?” Tits noprasa. „Neuztraucies, es tevi ātri piežmiegšu.”

Roks veic formalitātes un dod zīmi sākt cīņu.

Kasijs nesteidzas.

Raupji švirkstēdami, neglītie asmeņi triecas viens pret otru. Metāls skan skarbi. Asmeņos paliek robi. Tie beržas viens gar otru. Tomēr cik tie ir klusi, kad atduras miesā.

Tits noelšas un pārrauj klusumu.

„Tu nogalināji Džulianu,” Kasijs klusi saka. „Džulianu au Bellonu no Bellonas nama.”

Viņš izvelk asmeni no Tita kājas un ieslidina to citur. Tad izrauj ārā.

Tits smejas un vāri grīļojas. Šobrīd tas jau ir nožēlojami.

„Tu nogalināji Džulianu.” Vārdiem seko dūriens pēc dūriena, vār­diem, ko viņš atkārto, līdz es vairs neskatos. „Tu nogalināji Džulianu.” Bet Tits jau sen ir miris. Pār Kvinnas vaigiem rit asaras. Roks aizved viņu un Leu prom. Mana armija klusē. Dadzis nospļaujas uz bruģa un apliek roku Olim ap pleciem. Klauns izskatās vēl nomāktāks nekā parasti. Pat proktoriem nav, ko piebilst. Pils pagalmu pilda Kasija dusmas, sirdi ploso­šas vaimanas par labestīgu brāli. Viņš teica, ka darīs to taisnības vārdā, lai godātu savu ģimeni un namu. Tomēr šī ir atriebība, un tā šķiet tik tukša.

Man kļūst auksti.

Tas bija domāts man. Ne jau manam nabaga brālim Titam —ja tas maz bija viņa īstais vārds. Viņš bija pelnījis labāku dzīvi.

Grasos raudāt. Izspiežoties cauri savas armijas rindām, rīklē kāpj dusmas un skumjas. Kad eju garām, uz mani palūkojas Roks. Viņa seja ir bāla kā līķim.

„Tā nebija taisna tiesa,” viņš nomurmina, neieskatījies man acīs.

Es neizturēju pārbaudījumu. Viņam taisnība. Tā nebija taisna tiesa. Tā ir bezkaislīga, tā ir cildena. Es esmu vadonis. Es piespriedu sodu. To būtu vajadzējis darīt man. Tā vietā es ļāvu vaļu atriebei un asinskārei. Audzējs nav izgriezts; esmu padarījis to spēcīgāku.

„Vismaz no Kasija atkal baidās,” Roks murmina. „Bet tas ir vienī­gais, ko tev izdevies panākt.”

Nabaga Tits. Aproku viņu birzī pie upes. Es ceru, ka tas atvieglos viņa ceļu uz ieleju.

Tonakt neguļu.

Es nezinu, vai tie darījuši pāri viņa sievai, māsai vai mātei. Nezinu, no kurām raktuvēm viņš nācis. Viņa sāpes ir manas sāpes. Tās viņu salauza tāpat kā manējās toreiz uz ešafota. Tomēr man tika dota otra iespēja. Kur ir viņa iespēja?

Es ceru, ka nāvē viņa sāpes izzudīs. Es viņu nemīlēju, līdz viņš bija miris; un viņam vajadzētu būt mirušam, bet viņš tik un tā bija mans brā­lis. Tādēļ lūdzu, kaut viņš rastu mieru ielejā, lai tad, kad atkal viņu kādu­dien satikšu, mēs varētu apskauties kā brāļi un viņš piedotu man pāridarījumu, jo es to darīju mūsu sapņa, mūsu tautas dēļ.

Tagad pie mana vārda ir trīs stabiņi, un tas pacēlies vistuvāk pie Pirmā rokas.

Arī Kasijs ir pakāpies.

Tomēr Pirmais var būt tikai viens.

Tā kā nespēju aizmigt, nomainu Kasandru naktssardzes postenī. Ap robotajiem cietokšņa mūriem vijas miglas vāli, tāpēc aiz tiem piesie­nam aitas. Ja tuvosies ienaidnieks, tās blēs. Saožu savādu, bagātīgu un kūpinātu aromātu.

„Pīles cepeti?” Pagriezies ieraugu blakus stāvam Fičneru. Pār šauro pieri krīt nekārtīgas matu šķipsnas, bet mugurā šodien ir nevis zeltainas bruņas, bet gan zeltaini svītrota melna tunika. Viņš sniedz man gabalu cepeša. Smarža liek ierūkties vēderam.

„Mums visiem vajadzētu uz tevi dusmoties,” es saku.

Viņa sejā vīd pārsteigums. „Ļautiņi, kas tā saka, parasti grasās paskaidrot, kāpēc viņi nedusmojas.”

„Tu un proktori redzat visu, ja?”

„Pat to, kā tu noslauki pakaļu.”

„Un jūs neapturējāt Titu, jo tas viss ir daļa no mācību vielas.” „īstais jautājums ir — kāpēc mēs neapturējām tevi?”

„Ļāvāt man viņu nogalināt.”

„Jā, mazais. Bruņotajos spēkos viņš būtu bijis noderīgs — vai tev tā nešķiet? Varbūt ne gluži prētors ar kuģiem izplatījumā. Bet kas par legātu būtu no viņa sanācis! Kā viņš vestu vīrus zvaigžņCaulās caur ienaidnieka vārtiem, kamēr tā uguns kapātu viņu pulsLaukus. Vai esi kādreiz redzējis Dzelzs lietu? Kad vīri tiek izmesti no orbītas, lai iekarotu pilsētas? Viņš bija kā dzimis tam.”

Es neatbildu.

Fičners noslauka taukaino muti tunikas melnajā piedurknē.

„Dzīve ir visefektīvākā skola, kāda jebkad radīta. Reiz, senos laikos, viņi lika bērniem liekt galvas un lasīt grāmatas. Lai tādā veidā kaut ko saprastu, vajadzīga vesela mūžība.” Viņš piesit pie galvas. „Mums tagad ir logrīki un viedpulkstcņi, mums, zeltiem, ir zemākās krāsas, kas mūsu vietā veic pētījumus. Mums nav jāstudē ķīmija vai fizika. Tam mums ir datori un citas krāsas. Mums ir jāstudē cilvēce. Lai valdītu, mums jāpār­valda politikas, psiholoģijas un uzvedības zinātnes — tas, kā izmisušas cilvēciskas būtnes reaģē viena uz otru, kā veidojas gfupas, kā funkcionē armijas, kā un kāpēc tas viss sagrūst. To tu nevari iemācīties nekur citur kā tikai šeit.”

„Nē, nolūku es saprotu,” murminu. „Kamēr kļūdas mani nenoga­lina, es vairāk iemācos, tās pieļaudams.” Cik labu mācību esmu guvis, mēģinot kļūt par mocekli!

„Labi! Tās tu pieļauj aumaļām. Tu esi mazs, impulsīvs sūdbambulis. Bet šī ir īstā vieta, kur pieņemties prātā. Mācīties. Sī ir dzīve… bet ar medBotiem, atkārtotām iespējām un mākslīgi radītiem scenāri­jiem. Varbūt būsi uzminējis, ka pirmais pārbaudījums — Pāreja — bija iespēja izvērtēt nepieciešamības nozīmi pār emocijām. Otrais bija cilšu

nesaskaņas. Tad nedaudz taisnīguma. Tālāk sekos vēl vairāk pārbaudī­jumu. Vēl vairāk atkārtotu iespēju, vēl vairāk apgūtu mācību.”

„Cik daudzi no mums var mirt?” pēkšņi vaicāju.

„Par to neuztraucies.”

„Cik daudzi?”

„Kvalitātes kontroles padome katru gadu nosaka skaita ierobe­žojumu, bet, par spīti tam, kas notika ar Šakāli, mēs joprojām lieliski iekļaujamies robežās.” Fičners pasmaida.

„Šakāli…” es atkārtoju. „Vai tā bija nakts, kad medBoti traucās dienvidu virzienā?”

„Man paspruka viņa vārds? Ak vai!” Viņš smīn. „Gribēju teikt, ka medBoti ir ārkārtīgi efektīvi. Tie sadziedē gandrīz jebkuru ievainojumu. Tomēr, vai tie būs tikpat iedarbīgi, kad Kasijs atklās, kurš patiesībā noga­lināja viņa brāli?”

Mans vēders savelkas mezglā.

„Viņš Džuliana slepkavu jau nogalināja. Acīmredzot tu neskatījies.” „Protams. Protams. Merkurs domā, ka tu esi brīnumbērns. Apo­lons uzskata tevi par iedomīgu. Zini, tu viņam patiešām nepatīc.”

„It kā mani tas uztrauktu.”

„O, tev par to vajadzētu vairāk uztraukties. Apolons ir īsts jaukumiņš.”

„Kā tad. Un ko tu domā? Mans proktors esi tu.”

„Es domāju, ka tev ir sena dvēsele.” Viņš uzlūko mani un atbalstās pret valni. Aiz pils robežām nakts slīgst miglā. Kaut kur tās dziļumos iegaudo­jas vilks. „Es domāju, ka tu esi kā tas zvērs tur ārā. Daļa bara, tomēr dziļu skumju, dziļas vienatnes pilns. Un es nespēju atšifrēt, kāpēc tā ir, manu dārgo zēn. Cik tas viss ir jautri! Izbaudi to! Dzīve nemēdz būt labāka!” „Tu esi tāds pats,” es saku. „Vientuļš. Tu triec un sprēgā gluži kā Sevro, bet tā ir tikai maska. Vai tas ir tāpēc, ka neizskaties kā pārējie? Vai varbūt esi nabadzīgs? Kaut kādā veidā tu esi atkritējs.”

„Mans izskats?” viņš rejoši iesmejas. „Kāda tam nozīme? Domā, ka esmu bronziņš, jo neizskatos kā Adonīds?” Viņš paliecas tuvāk, jo tiešām grib dzirdēt, kas man sakāms.

„Tu esi neglīts un ēd kā cūka, Fičner, bet košļā vielmaiņas uzlabotājus, kad varētu vienkārši aiziet pie kāda tēlnieka un salāpīt sevi, lai izska­ties tāpat kā pārējie. Viņi par tavu vēderu parūpētos vienā acumirklī.” Mirkli saspringst Fičnera žokļa muskuļi. Vai tās būtu dusmas? „Kāpēc man vājadzētu gribēt apmeklēt tēlnieku?” viņš pēkšņi šņāc. „Es varu ar kailām rokām nožmiegt obsidiānu. Obsidiānu. Diskusijā un pārrunās varu aptīt ap pirkstu jebkuru sudrabu. Spēju risināt matemātiku, par kādu zaļie tikai sapņo. Kāpēc man vajadzētu gribēt izskatīties citādi?” „Jo tas tevi bremzē.”

„Esmu cienījams, par spīti savai zemajai izcelsmei. Es esmu svarīgs.” Viņa cirvim līdzīgais ģīmis izaicina mani, lai uzdrīkstos iebilst. „Es esmu zelts. Es esmu cilvēku karalis. Es nemainos, lai piemērotos citu vēlmēm.” „Ja tas ir tiesa, kādēļ košļāt vielmaiņas līdzekļus?” Fičners neatbild. „Un kāpēc tu esi tikai proktors?”

„Proktors ir prestižs amats, zēn,” Fičners aizsvilstas. „Atlasītāji ievēlēja mani par nama pārstāvi.”

„Tomēr tu neesi imperators. Tu nekomandē flotes. Tu neesi pat prētors, kas komandē eskadronu. Tu neesi arī gubernators. Cik daudzi spēj visas tās lietas, ko pieproti tu?”

„Daži,” viņš saka ļoti klusi, sejā nav nekā, izņemot dusmas. „Nedau­dzi.” Fičners paceļ galvu. „Kādu atalgojumu tu vēlies par Minervas stan­darta sagrābšanu?”

„Vai tas nebūtu jājautā Sevro?” vaicāju, sapratis', ka šī saruna tuvo­jas noslēgumam.

„Viņš ir atvēlējis to tev.”

Prasu zirgus, ieročus un sērkociņus. Viņš strupi piekrīt tos piešķirt un pagriežas, lai ietu, pirms pagūstu uzdot vēl pēdējo jautājumu. Kad Fičners sāk celties gaisā, satveru viņa roku. Notiek kaut kas negaidīts. Mani nervi cepas. Gluži kā skābes adatas manā rokā. Noelšos. Mirkli nestrādā plaušas.

„Nolādētā elle,” izdvešu un nokrītu zemē. Viņam mugurā ir pulsBruņas. Pat neredzu, kur paslēpts ģenerators. Tas ir kā pulsLauks, bet iebūvēts bruņu virsmā.

Viņš nesmaida un gaida, kad atgūšos.

„Šakālis,” es saku. „Tu viņu pieminēji. Par viņu runāja minerviešu meitene. Kas viņš ir?”

„Viņš ir arhiGubernatora dēls, Derov. Un Tits salīdzinājumā ar viņu ir šļupstošs mazulis.”

Nākamajā rītā laukos ganās lieli zirgi. Vilki mēģina ielenkt kādu mazāku ķēvi. Pieskrien palss ērzelis un nospārda vienu no vilkiem līdz nāvei. Saku, ka viņš būs mans. Pārējie nosauc viņu par Klusumu.

Viņš man atgādina Pegazu, kas izglāba Andromedu. Dziesmās, ko dziedājām Likosā, bija minēti arī zirgi. Es zinu, ka Ēo būtu patikusi iespēja izjāt ar vienu no tiem.

Tikai pēc vairākām dienām aptveru, ka, nosaukdami manu zirgu par Klusumu, viņi izsmējuši manu lomu Tita nāvē.