Sarkanā sacelšanās

30.DIĀNAS NAMS

Paiet mēnesis. Pēc Tita nāves Marsa nams kļūst spēcīgāks. To stip­rina nevis pirmAtlases audzēkņi, bet gan atlases pārpalikumi, mana cilts un vidAtlase. Esmu aizliedzis darīt pāri vergiem. Lai gan vergi no Cereras nama joprojām ir tramīgi Viksa un dažu citu klātbūtnē, viņi mums nodrošina pārtiku un uztur pavardā uguni; kaut kam citam viņi nav īpaši noderīgi. Aplenkuma gadījumam pilī savestas piecdesmit kazas un aitas, tāpat sanesta arī malka. Tomēr mums nav ūdens. Pēc pirmās dienas pār­stāja darboties dušu sūkņi, un mums nav spaiņu, kuros glabāt ūdeni aplenkuma gadījumā. Šaubos, ka tā ir nejaušība.

Sitot ar āmuriem, vairogus izlokām par bļodām un ar ķiverēm sanesam ūdeni no upes, kas plūst gar augstajiem pils mūriem. Cērtam kokus un izgrebjam celmus, kuros glabāt ūdeni. Izceļam bruģakmeņus un rokam aku, tomēr tas ir veltīgi, jo bedres dibenā ūdens neparādās. Tad izklājam akas dibenu ar akmeni un koksni un mēģinām izmantot to par ūdens tvertni. Tas sasūcas augsnē. Tāpēc atmetam ar roku un samierinā­mies ar savām silēm. Nedrīkstam pieļaut, lai tiekam aplenkti.

Pils ir tīrāka.

Redzējis, kas notika ar Titu, lūdzu, lai Kasijs man iemāca cīnīties ar zobenu. Esmu neiedomājami apķērīgs skolnieks. Mācos ar taisnu asmeni. Savu sirpjAsmeni nekad neizmantoju; tas kļuvis gluži vai par mana ķer­meņa daļu. Šo mācību jēga nav iemācīties lietot taisno asmeni, bet gan

izzināt, kā tas tiks izmantots pret mani. Nevēlos, lai Kasijs apgūst ciņu ar izliekto asmeni. Sirpis ir mana vienīgā cerība, ja viņš kādreiz uzzinās patiesību par Džulianu.

Kravate man nepadodas tik meistarīgi. Es nepieprotu spērienus. Tomēr iemācos, kā sašķaidīt trahejas. Iemācos, kā pienācīgi izmantot rokas. Vairs nekādu vējdzirnavu sitienu. Vairs nekādas muļķīgas pašaiz­sardzības. Esmu nāvējošs un ātrs, bet man nepatīk disciplīna, ko prasa Kravate. Es vēlos būt efektīvs cīnītājs. Tas arī viss. Šķiet, ka Kravates nolūks ir iemācīt man iekšēju mieru. Tā spēle jau ir zaudēta.

Tomēr tagad turu rokas kā Kasijs, kā Džulians — augstu paceltas, elkoņi acu līmenī tā, ka vienmēr situ vai bloķēju triecienus virzienā no augšas uz leju. Dažkārt Kasijs piemin Džulianu un es jūtu, kā krūtīs aug tumsa. Domāju par proktoriem, kas to visu redz un smejas; es noteikti izskatos pēc ļauna, manipulatlva nelieša.

Aizmirstu, ka Kasijs, Roks un Scvro ir mani ienaidnieki. Sarkanais un Zelts. Aizmirstu, ka vienudien man var nākties viņus visus nogalināt. Šie zēni sauc mani par brāli, un es nespēju viņus neuztvert tāpat.

Karš ar Minervas namu sadalījies sīku kaujas vienību sadursmju virknē, kuras gaitā ne viena, ne otra puse neiegūst pietiekamu pārsvaru, lai varētu pasludināt sevi par uzvarētājiem. Mustanga neriskēs iesaistīties intensīvā kaujā, kādu vēlos es, un mums neizdodas viņus uz to izaicināt. Viņus uzvaras triumfs un vardarbība nevilina tik ļoti kā manus kareivjus.

Tik un tā minervieši izmisīgi vēlas mani notvert. Ieraugot mani, Pakss vai zaudē prātu. Antonija apgalvo, ka apmaiņā pret mani Mus­tanga pat mēģinājusi viņai piedāvāt savstarpējas aizsardzības vienoša­nos, duci zirgu, sešus strāvas šķēpus un septiņus vergus. Nezinu, vai viņa melo, man to stāstīdama.

„Ja tas ieceltu tevi Pirmā kārtā, tu mani nodotu, ne aci nepamirk­šķinājusi,” viņai saku.

„Jā,” Antonija aizkaitināta atbild, it kā es būtu iztraucējis viņas smalko nagu kopšanas procedūru. „Bet, tā kā tu to gaidi, tā nebūtu īsta nodevība, dārgumiņ.”

„Tad kādēļ nepiekriti piedāvājumam?”

„Ak, mūsu pārpalikumi tevi apbrīno. Šobrīd tā būtu īsta katastrofa. Varbūt vēlāk, kad būsi kaut kur izgāzies, varbūt brīdī, kad inerce darbo­sies tev par ļaunu.”

„Vai arī tu gaidi vērtīgāku piedāvājumu.”

„Tieši tā, dārgumiņ.”

Neviens no mums nepiemin Scvro. Es zinu — viņa joprojām baidās, ka Goblins pārgriezīs tai rīkli, ja viņa man pieskarsies. Tagad viņš man seko, valkādams savu vilka ādu. Dažkārt viņš iet kājām. Citreiz jāj uz mazas, mel­nas ķēves. Viņam nepatīk bruņas. Dažkārt it kā nejauši pie viņa pienāk pa vilkam tā, it kā viņš būtu viens no to bara. Tie nāk ēst Ševro nogalinātās stir­nas tāpēc, ka cieš izsalkumu, jo esam saveduši aiz savām sienām visas kazas un aitas. Kad kādu nokaujam, Olis allaž atstāj tiem pārtiku pie mūriem. Kad plēsoņas ierodas pa diviem vai pa trim, meitene tos vēro kā mazs bērns.

„Es nogalināju viņu barvedi,” saka Scvro, kad pajautāju, kāpēc vilki viņam seko. Viņš nomēra mani ar skatienu un no vilkādas kapuces apak­šas nozibina muļķīgu smaidu. „Neuztraucies, tavā ādā es neielīstu.”

Esmu piešķīris Sevro atlases pārpalikumus, kurus komandēt, jo zinu, ka tie ir vienīgie cilvēki, kas viņam jebkad varētu iepatikties. Sākumā viņš neliekas par tiem ne zinis. Tad pamazām sāku ievērot, ka nakts gaisu pilda arvien vairāk un vairāk bezdievīgu gaudu. Pārējie iesauc viņus par gaudoņiem, un pēc pāris naktīm Sevro virsvadībā viņi visi jau nēsā melnas vilku ādas. Viņi ir seši: Sevro, Dadzis, Drātģīmis, Klauns, Olis un Nezāle. Palū­kojoties uz viņiem, šķiet, šīs sejas bez izteiksmes veras pretī no atvērtas, zobotas vilka rīkles. Izmantoju viņus uzdevumiem, par kuriem skaļi neru­nāju. Neesmu drošs, vai joprojām būtu vadonis, ja nebūtu šo sešu. Kamēr eju garām, mani kareivji par mani sačukstas. Vecās brūces nav sadzijušas.

Man nepieciešama uzvara, bet Mustanga atsakās tikties atklātā kaujā, un ielauzties aiz trīsdesmit metrus augstajām Minervas nama sie­nām vairs nav tik vienkārši, kā bija agrāk. Sevro soļo šurpu turpu mūsu kara apspriežu zālē un saka, ka šī spēle ir stulbi izveidota.

„Viņiem taču bija jāzina, ka nespēsim nolādēti tikt garām viens otra sienām. Un neviens nav tik dumjš, lai sūtītu uzbrukumā spēkus, ko nedrīkst atļauties zaudēt. It sevišķi Mustanga. Varbūt Pakss to darītu.

Viņš ir idiots — miesas būve kā dievam, tomēr idiots, un viņš grib tavas olas. Es dzirdēju, ka tu viņam vienu sasiti.”

„Abas.”

„Vajadzētu vienkārši ielādēt Oli vai Goblinu katapultā un pārmest pāri viņu mūriem,” ieminas Kasijs. „Protams, vispirms mums vajadzētu atrast katapultu…”

Šis karš ar Mustangu ir mani nogurdinājis. Kaut kur dienvidos vai rietumos savus spēkus vairo Šakālis. Mans ienaidnieks, arhiGubernatora dēls, kaut kur gatavojas mani iznīcināt.

„Mēs uz to lūkojamies nepareizi,” saku Sevro, Kvinnai, Rokam un Kasijam. Mēs apspriežu zālē esam vieni. Rudens vējš pa logu ienes mir­stošu lapu smaržu.

„Ak, padalies ar mums, viedais prāts!” Kasijs smiedams saka. Viņš guļ uz vairākiem krēsliem, galvu ielicis Kvinnai klēpī. Meitene spēlējas ar viņa matiem. „Mēs vai mirstam nost no ziņkāres.”

„Šī skola ir pastāvējusi cik — vairāk nekā trīssimt gadus? Tāpēc katrs iespējamais pavērsiens jau ir pieredzēts. Katra problēma, ar ko saska­ramies, ir veidota tā, lai būtu pārvarama. Sevro, tu saki, ka cietokšņi nav ieņemami? Nu, proktori to noteikti zina. Tas nozīmē, ka mums jāmaina paradigma. Mums vajadzīgi sabiedrotie.”

„Pret ko?” Sevro vaicā. „Hipotētiski.”

„Pret Minervu,” atbild Roks.

„Stulba doma,” Sevro norūc, notīra nazi un ieslidina to savā mel­najā piedurknē. „Viņu pils ir taktiski nenozīmīgs punkts. Nekādas vērtī­bas. Nekādas. Mums vajadzīga zeme pie upes.”

„Domā, ka mums vajadzīgas Cereras krāsnis?” ieminas Kvinna. „Es šobrīd no maizes neatteiktos.”

Neatteiktos neviens no mums. Gaļas un ogu diēta pārvērtusi mūs muskuļotos kaulu kambaros.

„Jā, ja spēle ievelkas līdz ziemai.” Sevro krakšķina pirkstu kauliņus. „Bet šie cietokšņi nav salaužami. Stulba spēle. Tātad mums vajadzīga viņu maize un pieeja ūdenim.”

„Ūdens mums ir,” viņam atgādina Kasijs.

Sevro nepacietīgi nopūšas. „Lai to dabūtu, mums jāiziet no pils, scr Muļķpauri. īstā aplenkumā? Neatjaunojot ūdens krājumus, mēs izvilktu piecas dienas. Septiņas, ja dzertu dzīvnieku asinis kā Morgdijs. Mums vajadzīgs Ccrcras cietoksnis. Tie lauku pāķi nespēj kārtīgi cīnīties pat tad, ja no tā atkarīgas viņu dzīvības, tomēr viņiem tur kaut kas ir.”

„Lauku pāķi? Hahaha!” Kasijs bļaustās.

„Pārtrauciet visi runāt!” es saku. Viņi neklausās. Viņiem tas šķiet jautri. Tā ir spēle. Viņi nejūt steigu, izmisīgu vajadzību. Katru brīdi, ko izniekojam, Šakālis izmanto, lai kļūtu stiprāks. Mani biedē izteiksme, kādā Mustanga un Fičners par viņu runāja. Vai varbūt tas, ka viņš ir mana ienaidnieka dēls? Man vajadzētu gribēt viņu nogalināt; tā vietā, iedomājoties viņa vārdu, man gribas bēgt un slēpties.

Par zūdošo līdera pozīciju liecina fakts, ka man jāpieceļas.

„Klusumu!" iesaucos, un viņi beidzot apklust.

„Mēs esam redzējuši ugunsgrēkus pie apvāršņa. Dienvidus, kur klejo Šakālis, aprij karš.”

Padzirdējis par Šakāli, Kasijs iesmejas. Viņš domā, ka tas ir kāds manis izdomāts rēgs.

„Vai tu reiz beigsi par visu smieties?” es aizsvilstos. „Tas nav nekāds nolādēts joks, ja vien nedomā, ka tavs brālis mira, lai tu varētu uzjautrināties.”

Tas liek viņam aizvērties.

„Pirms darām jebko citu,” cs uzsveru, „mums vajag neitralizēt Minervas namu un Mustangu.”

„Mustanga. Mustanga. Mustanga. Es domāju, ka tu vienkārši gribi ielīst viņai biksēs,” Sevro vīpsnā. Kvinna protestējot iesaucas.

Sagrābju Sevro apkakli un ar vienu roku paceļu zēnu gaisā. Viņš mēģina izrauties, bet nav tik žigls kā es, tāpēc nu karājas divas pēdas virs zemes.

„Vairs ne reizi,” saku, pievilkdams viņu tuvāk pie sejas.

„Skaidrs, Pļāvēj.” Viņa sīkās ačteles mirdz pretī dažas collas no manas sejas. „Robežas.” Nolieku viņu zemē, un viņš sakārto apkakli. „Tātad dodamies uz Dižmežu slēgt to savienību, ja?”

Jā.”

„Tad aidā līksmā piedzīvojumā!” paziņo Kasijs, pieceldamies sēdus. „Būsim komanda!”

„Nē. Tikai es un Goblins. Tu nenāksi,” es nosaku.

„Man ir garlaicīgi, es domāju, ka iešu.”

„Tu paliec,” atkārtoju. „Tu man esi vajadzīgs šeit.”

„Vai tā ir pavēle?” viņš vaicā.

„Jā,” atbild Sevro.

Kasijs skatās uz mani. „Tu pavēlēsi man?’ viņš savādā balsī prasa. „Iespējams, esi aizmirsis, ka es eju tur, kur pašam tīk.”

„Tātad tu atstāsi vadību Antonijas rokās, kamēr abi iesim riskēt ar savām galvām?” jautāju.

Kvinna paspiež viņa apakšdelmu. Viņa domā, ka es to neievēroju. Kasijs palūkojas uz meiteni un pasmaida. „Protams, Pļāvēj. Protams, ka palikšu šeit. Gluži kā tu iesaki.”

Abi ar Sevro dienvidu augstienēs izveidojam nometni ar skatu uz Dižmežu. Uguni neiededzam. Šajos kalnos naktī klīst gan mūsu, gan citu namu izlūki. Attāla paugura virsotnē aiz kupoljumta rietošās sau­les fonā redzu divu jātnieku siluetus. Gaismai atstarojoties kupolā, saul­rietu caurvij violetas, sarkanas un sārtas strēles; tas man atgādina Jorktonas ielas skatā no putna lidojuma. Tad tas apdziest un abi ar Sevro sēžam tumsā.

Sevro domā, ka šī spēle ir stulba.

„Tad kādēļ tu to spēlē?” vaicāju.

„Kā es varēju zināt, kāda tā būs? Domā, ka saņēmu brošūru? Vai tu dabūji sajātu brošūru?” viņš aizkaitināts prasa. Sevro baksta zobus ar kaulu. „Stulbums.”

Tomēr kuģī uz šejieni šķita, ka viņš zina, kas ir Pāreja. Pasaku viņam to.

„Es nezināju.”

„Turklāt šķiet, ka tev piemīt ikviena no nolādētajām prasmēm, kas nepieciešamas šajā skolā.”

„Nu un? Ja tava māte būtu laba gultā, vai tu pieņemtu, ka viņa ir sārtā? Visi pielāgojas.”

„Piemīlīgi,” nomurminu.

Viņš saka, lai nerunāju aplinkus.

„Tu ielavījies cietoksnī, nozagi mūsu standartu un apraki to. Izglābi to. Un tad pamanījies nozagt Minervas standartu. Tomēr tu neiegūsti nevienu pašu stabiņu, lai kļūtu par Pirmo. Vai tev tas nešķiet savādi?” „Nē.”

„Runā nopietni!”

„Ko man vajadzētu teikt? Es nekur un nekad nevienam neesmu paticis.” Viņš parausta plecus. „Es nepiedzimu smukiņš un slaids kā tu un tavs pakaļbučotājs Kasijs. Man nācās cīnīties par to, ko gribu. Tas mani nepadara patīkamu. Tikai par nejauku, sīku Goblinu.”

Pastāstu Sevro, ko esmu dzirdējis. Viņu atlasē izvēlējās pēdējo. Fičners neesot viņu gribējis, bet atlasītāji esot uzstājuši. Sevro tumsā mani vēro. Viņš klusē.

„Tu tiki izvēlēts, jo biji vismazākais zēns. Izskatījies vājāks par pārējiem. Briesmīgi rezultāti un tik sīks. Viņi izvēlējās tevi tāpat kā visus pārējos zemAtlases audzēkņus — tāpēc, ka Pārejā tevi būtu viegli noga­lināt. Upurjērs kādam, kuram tie iecerējuši spožu, ļoti spožu nākotni. Tu nogalināji Priamu, Sevro. Tāpēc viņi neļauj tev kļūt par Pirmo. Vai es nemaldos?”

„Precīzi. Es nogalināju viņu, tāpat kā būtu apgriezis sprandu skais­tam sunim. Ātri. Viegli.” Viņš izspļauj kaulu. „Un tu nogalināji Džulianu. Vai es nemaldos?"

Par Pāreju nerunājam vairs nekad.

No rīta pametam augstieni un dodamies lejā ielejā. Zālē pare­tam saauguši koki. Laižam zirgus rikšos gadījumam, ja tuvumā patrulē Minervas vienības. Kad esam sasnieguši kokus, tālumā pamanu vienu no tām. Viņi mūs neredz. Tālu dienvidos debesīs ceļas dūmi. Virs Šakāļa valdījumiem riņķo vārnas.

Man gribētos pateikt Sevro ko vairāk, uzzināt vairāk par viņa dzīvi. Tomēr viņa skatiens ir pārāk caururbjošs. Negribu, lai viņš vaicā par

mani, lai redz man cauri tikpat viegli, kā es redzēju cauri Titam. Tas ir savādi. Es šim zēnam patīku. Viņš mani apvaino, tomēr es viņam patīku. Vēl dīvaināk ir tas, ka es izmisīgi vēlos patikt viņam. Kāpēc? Man šķiet, ka atšķirībā no Roka un Kasīja viņš ir vienīgais, kurš saprot dzīvi. Viņš ir neglīts pasaulē, kur viņam būtu jābūt skaistam, un savu trūkumu dēļ tika izvēlēts nāvei. Daudzējādā ziņā viņš ne ar ko nav labāks par sarkano.

Es gribu viņam pastāstīt, ka esmu sarkanais. Kāda daļa no manis pie­ņem iespēju, ka arī viņš tāds ir. Kāda cita daļa domā, ka viņš cienīs mani vairāk, ja zinās, ka esmu sarkanais. Es neesmu piedzimis priviliģēts. Esmu tāds pats kā viņš. Tomēr pievaldu mēli; bez šaubām, proktori mūs vēro.

Manam kumeļam Klusumam mežā nepatīk. Sākumā krūmāji ir tik biezi, ka mums jāizcērt sev ceļš ar zobeniem. Drīz pamežs izretojas un nonākam dievKoku valstībā. Nekas cits šeit nespēj augt. Milzīgie kolosi aizsedz saules gaismu, to saknes vijas kā taustekļi, kas no zemes uzsūc enerģiju, kamēr resnie stumbri izaug augsti kā debesskrāpji. Atkal esmu pilsētā — šeit rosās dzīvnieki, bet metāla un betona vietā skatu uz hori­zontu aizšķērso koku stumbri. Ieklīstot dziļāk mežā, tas man atgādina manas raktuves — zem zaru sijām ir tumšs un šaurs, it kā debesu vai sau­les nemaz nebūtu.

Zem kājām čaukst rudens lapas mana rumpja platumā. Es zinu, ka tiekam novēroti. Sevro tas nepatīk. Viņš grib aizlavīties, lai atrastu tos, kuru skatieni duras mums mugurās.

,,T^s nekalpos mūsu mērķim,” es saku.

„Tas nekalpos mūsu mērķim,” Sevro mēdās.

Piesēžam, lai paēstu salaupītas olīvas un kazas gaļu. Acis kokos domā, ka esmu par stulbu, lai mainītu paradigmu, it kā es nespētu pie­ņemt, ka viņi var slēpties virs manis, nevis uz zemes. Tomēr augšup nepalūkojos. Nav nekādas vajadzības tos idiotus izbiedēt vai likt manīt, ka man viņu spēlītes ir zināmas; drīz man viņi būs jāiekaro, ja vien joprojām būšu sava nama vadonis. Prātoju, vai no koka uz koku viņi pārlec ar vir­vju palīdzību. Varbūt zari ir pietiekami resni?

Sevro joprojām niez nagi izvilkt nažus un iemest tos kādā no lapot­nēm. Nevajadzēja ņemt viņu līdzi. Viņš nav radīts diplomātijai.

Beidzot kāds izvēlas mani uzrunāt.

„Sveicināts, Mars!” kāds saka. Pa labi atbalsojas citas balsis. Stul­bie bērni. Vajadzēja pataupīt savus trikus naktij. Tumsā šajā mežā, kad visapkārt skan balsis, es būtu juties nožēlojami. Kaut kas izbiedē zirgus. Dievietes Diānas dzīvnieki ir lācis, mežakuilis un briedis. Gadīju­mam, ja nāktos saķerties ar pirmajiem diviem, mums līdzi ir šķēpi. Šajos mežos vajadzētu būt lieliem asinskupriem — tēlnieku radītiem šauša­līgiem lāčiem, kas veidoti, visticamāk, tādēļ, ka tēlniekiem palika gar­laicīgi, taisot stirniņas vien. Dzirdam, kā asinskupri rēc meža biezoknī. Nomierinu Klusumu.

„Mans vārds ir Dcrovs, esmu Marsa nama vadonis. Esmu šeit, lai tiktos ar jūsu Pirmo, ja jums tāds ir. Ja nav, pietiks arī ar jūsu vadoni. Un, ja jums nav arī tāda, aizvediet mani pie tā, kuram ir vislielākās olas.”

Klusums.

„Paldies par palīdzību!” iesaucas Sevro.

Pacēlis uzaci, palūkojos viņā, bet šis tik parausta plecus. Šis klu­sums ir muļķīgs. Tam jāliek man manīt, ka viņi neklausa manām pavē­lēm. Dara visu pēc sava prāta. Kādi lieli zēni un meitenes viņi ir! Tad no kāda attālāka koka aizsega iznāk divas gara auguma meitenes. Tērpi viņām mugurā ir meža krāsās. Pie mugurām piestiprināti loki. Zābakos sabāzti naži. Man šķiet, ka viena noslēpusi nazi savos savītajos matos. Ar meža ogu sulu uz sejām uzkrāsots mednieku mēness. Pie jostām piekār­tas dzīvnieku ādas.

Es neizskatos pēc karavīra. Esmu izmazgājis matus tik tīrus, ka tie mirdz. Mana seja ir tīra, brūces apslēptas, saplēstais melnais audzēkņa tērps salāpīts. Ar smiltīm un dzīvnieku taukiem pat esmu izberzis no tā sviedru traipus. Kā apstiprināja gan Kvinna, gan Lea, izskatos bezdievīgi skaists. Es nevēlos Diānas namu iebiedēt. Tāpēc ļāvu nākt Sevro. Viņš izskatās smieklīgs un bērnišķīgs, kamēr neliek lietā savus nažus.

Abas meitenes pasmīn par Sevro, bet, ieraugot mani, nespēj sev neko padarīt, un viņu acis atmaigst. No kokiem nokāpj vēl citi. Viņi paņem lielāko daļu mūsu ieroču — tos, kurus spēj atrast. Tad pārmet mums pār galvām dzīvnieku ādas, lai neredzam ceļu uz viņu cietoksni.

Skaitu soļus. Skaita ari Sevro. Kažoks smird pēc puvuma. Dzirdu kaļam dzeņus un atceros joku, ko pret Diānu skolas pirmajā dienā izspēlēja Fičners. Droši vien esam tuvu, tāpēc paklupu un nokritu zemē. Krūmu šeit nav. Atkal tiekam griezti uz riņķi, lai zaudētu virziena izjūtu, un dzeņu radītais troksnis attālinās. Sākumā raizējos, ka šie mednieki ir gudrāki, nekā es būtu vēlējies. Tad saprotu, ka tā tomēr nav. Atkal dzirdu dzeņus.

„Hei, Tamāra! Viņi ir pie mums lejā!”

„Nevediet viņus augšā, jūs tukšpauri!” sauc meitenes balss. „Mēs neļausim viņiem te par brīvu izlūkot. Cik reizes man… Pagaidiet. Es nonākšu lejā.”

Viņi aizved mani kaut kur un pagrūž pret koku.

Man pār plecu ierunājas kāds zēns. Viņa balss ir lēna un garlai­kota kā pār miesu slidināts naža asmens. „Es saku — nogriežam viņiem pautus.”

„Apklusti, Takt! Vienkārši padari viņus par vergiem, Tamāra! Te nekāda diplomātija nav vajadzīga.”

„Paskaties uz viņa ieroci! Sasodīta pļāvēja izkapts!”

,,Ā, tad tas ir viņš,” kāds novelk.

„Kad sadalīsim guvumu, piesakos uz viņa asmeni. Es gribētu arī viņa skalpu, ja nevienam citam tas nav vajadzīgs.” Takts izklausās pēc ļoti nepatīkama zēna.

„Aizverieties! Visi!” aizsvilstas kāda meitene. „Aizvāc to nazi, Takt!”

Viņi norauj man no galvas kažokādu. Abi ar Sevro stāvam nelielā birztalā. Pili neredzu, toties dzirdu dzeņus. Palūkojos visapkārt un saņemu asu sitienu pa galvu no slaida, kalsna jaunieša ar garlaikotām acīm un bronzas krāsas matiem, kas slejas uz visām pusēm, sasmērēti ar augu un sarkanu ogu sulu. Viņa āda ir tumša kā ozolu medus, un augstie vaigu kauli un iegrimušās acis piešķir viņa sejai nepārejošu nicinājuma izteiksmi.

„Tātad tu esi tas, kuru dēvē par Pļāvēju,” Takts novelk. Viņš iemē­ģinot pašūpo manu asmeni. „Tu izskaties pārāk glīts, lai vispār spētu kādam ko nodarīt!”

„Vai viņš ar mani flirtē?” vaicāju meitenei vārdā Tamāra.

„Takt, ej prom! Paldies, bet tagad ej prom,” saka kalsnā meitene ar ērgļa degunu. Viņas mati ir īsāki nekā manējie. Viņu apsargā trīs plecīgi zēni. Tas, kā viņi glūn uz Taktu, apstiprina manu spriedumu par viņa raksturu.

„Pļāvēj, kāpēc tev līdzi ir pigmejs?” Takts vaicā, norādījis uz Sevro. „Vai viņš spodrina tavus zābakus? Lasa knišļus tev no matiem?” Viņš smiedams palūkojas uz pārējiem zēniem. „Varbūt sulainis?”

„Takt, ej prom!” ieņurdas Tamāra.

„Protams,” Takts palokās. „Došos spēlēties ar pārējiem bērniem, māt.” Viņš nomet manu ieroci zemē un piemiedz man ar aci, it kā mēs divi vien zinātu kādu joku, kas drīz sagaidāms.

„Atvainojiet,” Tamāra saka. „Viņš nav īsti pieklājīgs.”

„Tas nekas,” es saku.

„Es esmu Tamāra no… Gandrīz pateicu savas īstās ģimenes vārdu,” viņa iesmejas. „No Diānas nama.”

„Un viņi būtu?” vaicāju par zēniem.

„Mani miesassargi. Un tu esi…” Viņa paceļ pirkstu. „Ļauj minēt. Ļauj minēt. Pļāvējs. O, mēs par tevi esam dzirdējuši. Minervas namam tu it nemaz nepatīc.”

Sevro iespurdzas par manu slikto slavu.

„Un viņš būtu?” meitene vaicā, pacēlusi uzaci.

„Mans miesassargs.”

„Miesassargs? Bet viņš ir tik īss!”

„Bet tu izskaties pēc—” Sevro ierūcas.

„Arī vilki nav milži!” atbildu, pārtraukdams viņu pusvārdā.

„Mēs šeit vairāk baidāmies no šakāļiem, nevis vilkiem.”

Varbūt Kasijam būtu vajadzējis nākt līdzi tikai tāpēc, lai zinātu, ka pats neesmu izdomājis to suņabērnu. Vaicāju meitenei par Šakāli, bet viņa izliekas, ka nav dzirdējusi jautājumu.

„Izpalīdzi man,” Tamāra izjusti iesāk. „Ja kāds man teiktu, ka Pļā­vējs no Miesnieku nama nāks uz manu noru un lūgs diplomātiskas pārru­nas, es nospriestu, ka tas ir proktoru joks. Ko tu patiesībā vēlies?”

„Tikt vaļā no Minervas nama.”

„Lai tā vietā vari nākt un cīnīties ar mums?” ierūcas viens no viņas miesassargiem.

Pagriežos pret Tamāru ar samierinošu smaidu sejā un izstāstu viņai patiesību. „Protams, vēlos atkratīties no Minervas nama, lai varu nākt un uzveikt jūs.” Un tad uzvarēt šajā stulbajā spēlē un iznīcināt jūsu civilizāciju.

Viņi smejas.

„Katrā ziņā tu esi godīgs. Tomēr šķiet, ka ne ar pārāk gaišu galvu. Tavam namam atbilstoši. Ļauj tev ko teikt, Pļāvēj. Mūsu proktors saka, ka tavs nams nav uzvarējis gadiem ilgi. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs, mies­nieki, esat kā meža ugunsgrēks. Spēles sākotnējos posmos jūs nodedzi­nāt visu, kam pieskaraties. Jūs iznīcināt. Jūs aprijat. Jūs sagraujat namus, jo nespējat paši sevi uzturēt. Bet tad jūs sākat ciest badu, jo vairs nav nekā, ko varētu dedzināt. Aplenkumi. Ziema. Tehnoloģiskais pārspēks. Tas noslāpē jūsu asinskāri, jūsu izslavēto niknumu. Tāpēc pastāsti man, kādēļ lai es spiestu roku meža ugunsgrēkam, ja varu apsēsties un noska­tīties, kā tam izbeidzas lietas, ko aprīt?”

Es pamāju ar galvu un viņas priekšā pašūpoju ēsmu.

„Uguns var būt noderīga.”

„Paskaidro!”

„Varbūt mēs cietīsim badu, kamēr tu noskaties, bet vai tu gribi ska­tīties kā cita nama verdzene? Vai varbūt skatīsies no sava spēcīgā nama cietokšņa augstajiem mūriem, kamēr tava armija apjomā ir pieaugusi div­tik un ir gatava aizslaucīt pelnus?”

„Ar to nepietiek.”

„Es personīgi apsolu, ka Marsa nams nevērsīs agresiju pret Diānas namu, kamēr vien netiek pārkāpta mūsu vienošanās. Ja tu man palīdzēsi ieņemt Minervu, es tev palīdzēšu sagrābt Cereru.”

„Cereras nams…” viņa saka, palūkodamās uz saviem miesassargiem.

„Neesi tik alkatīga,” es saku. „Ja dosies pret Cereru vienatnē, pret tevi nostāsies gan Marss, gan Minerva.”

„Jā. Jā.” Viņa aizkaitināta atgaiņājas. „Cerera ir tuvu?”

„Ļoti tuvu. Un viņiem ir maize.” Palūkojos uz kažokādām, kurās ietērpti viņas vīri. „Iztēlojos, ka tā būtu jauka pārmaiņa pēc visas tās gaļas.”

Viņa pārnes svaru uz pirkstgaliem, un es zinu, ka Diāna ir man rokā. Allaž tirgojies ar pārtiku. Paturēšu to prātā.

Tamāra nokremšļojas. „Tātad tu saki, ka varu padarīt savu armiju divreiz lielāku?”