Sarkanā sacelšanās

PATEICĪBA

Ja rakstniecība ir darbs sirdij un prātam, paldies Āronam Filipsam, Hannai Boumenai un Maikam Brafam, kuri ar savām zināšanām un padomu darīja manu galvu gaišāku.

Paldies maniem vecākiem, manai māsai, Filipsu klanam un drau­giem, kuri ar mīlestību un uzticību sargā manu sirdi.

Un paldies tev, lasītāj! Tev šīs grāmatas nolāpīti patiks.

Es būtu dzīvojis mierā. Tomēr mani ienaidnieki atveda man karu. Es noskatos divpadsmit simtos viņu stiprāko dēlu un meitu. Klausos nežēlīgā Zelta vīrā, kurš tos uzrunā, nostājies starp marmora pīlāriem. Klausos nezvērā, kurš iesvēla liesmu, kas plosa manu sirdi.

„Visi cilvēki netika radīti vienlīdzīgi,” viņš paziņo. Gara auguma, lepnu stāju, plēsīgs putns, nevis cilvēks. „Vājie ir jūs maldinājuši. Viņi teiks, ka Zemi jāmanto lēnprātīgajiem. Ka spēcīgajiem jāsaudzē vājākie. Tie ir Demokrācijas Cildenie meli. Vēzis, kas saindēja cilvēci.”

Viņa skatiens caururbj sapulcējušos audzēkņus. „Mēs ar jums esam no Zelta. Mēs atrodamies evolūcijas ķēdes galā. Mēs paceļamies pāri cil­vēku masām un esam zemāko krāsu gani. Tas ir jūsu mantojums,” viņš pieklust, pētīdams sejas savā priekšā. „Tomēr tas nenāk par velti. Vara ir jāizcīna. Pārticība jāiegūst. Valdīšana, stāvoklis, impērija jāpērk ar asi­nīm. Jūs, bērni bez rētām, neko neesat pelnījuši. Jūs nepazīstat sāpes. Jūs nezināt, ko jūsu tēvu tēvi ziedoja, lai paceltu jūs šajos augstumos. Tomēr drīz jūs zināsiet. Drīz mēs jums iemācīsim, kādēļ pār cilvēci valda Zelts. Un es apsolu, ka izdzīvos tikai tie nojums, kuri ir radīti varai.”

Tomēr es neesmu no Zelta. Es esmu no Sarkanās krāsas.

Viņš domā, ka man līdzīgie ir vāji. Viņš domā, ka esmu dumjš, vārgs zemcilvēks. Mani neizaudzināja pilīs. Es nejāju zirga mugurā pa pļavām un neēdu maltītes, kas gatavotas no kolibri mēlītēm. Esmu izkalts šīs skarbās pasaules iekšās. Noasināts ar naidu. Rūdīts ar mīlestību.

Šim vīram nav taisnība.

No viņiem neizdzīvos neviens.