Sarkanā sacelšanās

8.DEJOTĀJS

Dejotājs skatās man cauri. Viņš ir gandrīz tikpat garš kā es, tas ir retums. Tomēr viņš ir masīvs un šausmīgi vecs, varbūt jau pāri četrdes­mit. Pie deniņiem vijas sirmums. Uz kakla manāms ducis dubultu rētu. Tādas esmu redzējis jau agrāk. Zcmesčūsku kodieni. Kreisā roka ļen­gani nokarājas gar sānu. Bojāti nervi. Tomēr viņa acis mani sasaista; tās ir spilgtākas nekā vairumam, varavīksneni caurauž patiesi sarkani, nevis vienkārši rūsgani raksti. Viņam ir tēvišķs smaids.

„Tu droši vien brīnies, kas mēs tādi esam,” Dejotājs klusi saka. Viņš ir liela auguma, tomēr balss ir vienkārša. Kopā ar viņu ir astoņi sarkanie, visi ir vīrieši, izņemot Harmoniju, tie vēro Dejotāju apbrī­nas pilnām acīm. Domāju, ka visi ir raktuvju strādnieki, kuru spēcī­gās rokas izraibinājušas mums raksturīgās rētas. Viņu kustībās atklājas mūsu ļaužu grācija. Daži, bez šaubām, bijuši lielīgi lēkātāji, kā mēs sau­cam tos, kuri skrien pa sienām un dejojot izpilda pārgalvīgus salto. Vai ir kāds ellesnirējs?

„Viņš nebrīnās,” Harmonija nesteidzīgi apviļā vārdus ar mēli. Viņa paspiež Dejotāja roku, paiedama viņam garām, lai palūkotos uz mani. „Vēl pirms stundas nolāpītais sīcis karājās.”

„Ak tā.” Dejotājs maigi uzsmaida viņai. „Protams, kā gan citādi Arējs būtu varējis lūgt mūs riskēt un vest viņu šurp. Vai zini, kur ir „šurp”, Derov?”

„Tam nav nozīmes,” es nomurminu. Palūkojos visapkārt uz sienām, šiem vīriem, gaismām, kas viegli šūpojas caurvējā. Viss ir tik auksts, tik netīrs. „Nozīme ir tam, ka…” Nepabeidzu savu teikumu. Balsi aprauj doma par Eo. „Nozīme ir tam, ka jums no manis kaut ko vajag.”

«

„Jā, tam ir nozīme,” saka Dejotājs. Viņš uzliek plaukstu man uz pleca. „Tomēr tas var pagaidīt. Esmu pārsteigts, ka tu spēj nostāvēt. Tev uz muguras ir atvērušās brūces. Tev vajadzēs antibaku un ādas atjauno­tāju, lai neveidotos rētas.”

„Rētām nav nozīmes,” es saku. Noskatos divās asins lāsēs, kas no krekla malas nopil uz grīdas. Brūces atkal atvērušās, kamēr līdu ārā no kapa. ,,Ēo ir… mirusi, ja?”

„Jā. Ir. Mēs nevarējām viņu izglābt, Derov.”

„Kāpēc ne?” vaicāju.

„Vienkārši nevarējām.”

„Kāpēc?” es atkārtoju. Nikni lūkojos viņā, skatos uz viņa sekotā­jiem un šņācu vārdu pa vārdam. „Mani jūs izglābāt. Būtu varējuši glābt viņu. Jums būtu vajadzējis viņu. Nolāpīto mocekli. Viņai tas viss rūpēja. Vai varbūt Arējam vajadzīgi tikai dēli, nevis meitas?”

„Tādu mocekļu mums ir vairāk nekā sajēgas,” žāvādamās novelk Harmonija.

Raujos uz priekšu kā čūska un sagrābju viņu aiz rīkles; sejā pulsē dusmu viļņi, līdz vairs nejūtu neko, izņemot asaras, kas sariesušās acīs. Ap mani vaidēdami tiek iedegti svilinātāji. Viens tiek triekts man pa skaustu. Jūtu tā auksto uzgali.

„Laid viņu vaļā!” kāds kliedz. „Tūlīt pat, puis’!”

Uzspļauju viņiem, vienreiz sakratu Harmoniju un nogrūžu viņu malā. Kampdama pēc gaisa, viņa sakņūp uz grīdas, bet, pēc mirkļa pie­ceļoties, viņas rokā jau uzzibsnī nazis.

Starp mums metas Dejotājs. „Pārtrauciet! Abi! Derov, lūdzu!” „Tavs meitietis bija sapņotāja, puis’.” Harmonija nospļaujas manā virzienā. „Tikpat nevērtīga kā liesma virs ūdens…”

„Harmonij, piever savu nolāpīto muti!” uzkliedz Dejotājs. „Aizvā­ciet tos nolādētos ieročus!” Svilinātāji apklust. Saspringtajā klusumā viņš

pieliecas tuvāk, lai ar mani aprunātos. Viņš pieklusina balsi. Es strauji elpoju. „Dcrov, mēs esam draugi. Es nespēju Arēja vietā atbildēt, kāpēc viņš nepa­līdzēja mums izglābt tavu meiteni; es esmu tikai viena no viņa rokām. Es nespēju izdzēst sāpes. Nespēju atdot tev sievu. Bet, Derov, palūkojies uz mani! Paskaties uz mani, cllesnirēj!” Es paskatos. Tieši asinssarkanajās acīs. „Es daudz ko nevaru izdarīt. Tomēr varu sniegt tev taisnīgu atmaksu.”

Dejotājs pieiet pie Harmonijas un kaut ko čukst, droši vien saka, ka mums jābūt draugiem. Mēs tādi nebūsim. Tomēr es apsolu viņu nenožņaugt, bet viņa — mani nenodurt.

Viņa klusē, kamēr ved mani prom no pārējiem pa šauriem metāla gaiteņiem līdz nelielām durvīm, kas ir atveramas, pagriežot rokturi. Mūsu soļi atbalsojas uz aprūsējušām grīdām. Telpa ir maza un pārpil­dīta ar galdiem un medicīnas aprīkojumu. Viņa liek man izģērbties un apsēsties uz viena no aukstajiem galdiem, lai varētu iztīrīt manas brūces. Beržot smiltis no manas saplosītās muguras, viņas rokas nav saudzīgas. Mēģinu nekliegt.

„Tu esi muļķis,” Harmonija saka, skrāpēdama ārā akmeņus no kādas dziļas brūces. Sēcu no sāpēm un mēģinu ko bilst, bet viņa iebaksta pirkstu man mugurā, neļaujot pavērt muti.

„Tādiem sapņotājiem kā tava sieva iespējas ir ierobežotas, mazais cllesnirēj.” Viņa parūpējas par to, lai nevaru parunāt. „Saproti to! Viņu vienīgais spēks ir nāve. Jo briesmīgāk viņi mirst, jo skaļāka to balss un spēcīgākas atbalsis. Bet tava sieva labi kalpoja savam nolūkam.”

Viņas nolūkam. Tas izklausās tik auksti, tāli un skumji, it kā mana smaidu un smieklu meitene būtu dzīvojusi tikai nāvei. Harmonijas vārdi iegriežas manī, un es skatos metāla režģa grīdā, līdz pagriežos, lai ielū­kotos viņas dusmīgajās acīs.

„Tad kāds ir tavs nolūks?” es vaicāju.

Viņa paceļ savas rokas, kas notraipītās ar asinīm un zemi.

„Tāds pats kā tavējais, cllesnirēj. Pārvērst sapni īstenībā.”

Pēc tam, kad Harmonija iztīrījusi manas muguras smilšainās brūces un iedevusi antibaka devu, viņa aizved mani uz kādu telpu pie dūcošiem

ģeneratoriem. Nelikumīgi apdzīvotās telpas ir pilnas ar saliekamām gul­tām, un tur atrodas ūdens skalotava. Viņa atstāj to manā rīcībā. Duša ir biedējoša lieta. Lai gan tā ir maigāka nekā Skalotavas sausā gaisa plūsma, pusi laika jūtos tā, it kā slīktu, bet otru pusi atrodos pamīšus te ekstāzes, te agonijas stāvoklī. Pagriežu karstuma sprauslu, līdz gaisā ceļas biezi tvaiki un muguru dursta sāpes.

Kad esmu tīrs, ietērpjos savādajā apģērbā, ko viņi man atstājuši. Tas nav kombinezons vai mājās austs audums, kādu esmu pieradis val­kāt. Materiāls ir gluds, elegants, kaut kas tāds, ko varētu valkāt kāda cita krāsa.

Dejotājs ienāk telpā, kad esmu daļēji apģērbies. Viņa kreisā pēda, kas ietērpta zābakā, velkas nopakaļ pie katra soļa un ir gandrīz tikpat nederīga kā kreisā roka. Tik un tā viņš ir iespaidīgs vīrs — plecīgāks par Bārlovu, izskatīgāks par mani, pat par spīti vecumam un kodienu pēdām uz kakla. Viņš nes skārda bļodiņu un apsēžas uz vienas no saliekamajām gultām, kas iečīkstas zem viņa svara.

„Mēs izglābām tavu dzīvību, Derov. Tāpēc tava dzīve pieder mums, vai piekritīsi?”

„Manu dzīvību izglāba mans tēvocis,” es saku.

„Tas žūpa?” Dejotājs nosprauslājas. „Labākais, ko viņš jebkad izda­rījis, ir tas, ka pastāstījis mums par tevi. Un to viņam būtu vajadzējis izdarīt jau tad, kad biji mazs puika, tomēr viņš paturēja tevi noslēpumā. Zini, viņš kā informators pie mums ir strādājis vēl pirms tava tēva nāves.” „Vai viņš ir pakārts?”

„Tagad, kad ir nocēlis tevi no karātavām? Ceru, ka nē. Mēs iede­vām viņam slāpētāju, ar ko sabojāt viņu aizvēsturiskās kameras. Viņš izdarīja rēga darbu.”

Tēvocis Nerols. VirsBrigadieris, bet dzer kā tāds muļķis. Vien­mēr uzskatīju, ka viņš ir vājš. Viņš joprojām tāds ir. Neviens spēcīgs vīrs nedzertu kā viņš un nejustu pret dzīvi tādu rūgtumu. Bet tēvocis nebija pel­nījis nicinājumu, ko allaž viņam izrādīju. Tomēr kāpēc viņš neizglāba Ēo? „Tu izturies tā, it kā mans tēvocis būtu tev nolāpīti parādā.”

„Viņš ir parādā savai tautai.”

„Tautai!' Smejos par šo terminu. „Ir ģimene. Ir klans. Varbūt pat ciems un raktuves, bet tauta? Tauta. Un tu uzvedies tā, it kā būtu mans pārstāvis, it kā tev būtu tiesības uz manu dzīvi. Bet tu esi parasts muļķis, tāpat kā jūs visi, Arēja dēli.” Mana balss aizcērtas apzinātā pārākumā. „Muļķi, kas neprot neko citu, kā tikai uzlaist kaut ko gaisā. Kā bērni, kas dusmās spārda zemesčūsku midzeņus.”

Lūk, ko es gribu darīt. Gribu spert, gribu uzbrukt. Tāpēc apvainoju šo viru un uzspļauju dēliem, lai gan man nav īsta iemesla viņus ienīst.

Dejotāja glītajā sejā parādās noguris smaids, un tikai tad ievēroju, cik vārga ir viņa mirusī roka — tievāka nekā muskuļotā labā roka, salie­kusies kā puķes sakne. Par spīti vārgajam loceklim, Dejotājs šķiet savādi draudīgs, tomēr ne tik acīmredzami kā Harmonija. Tas redzams, kad smejos par viņu, kad vīpsnāju par viņu un viņa sapņiem.

„Mūsu informatori strādā, lai nodotu mums ziņas un palīdzētu atrast īpašos, lai varam no raktuvēm iegūt labākos Sarkanās krāsas pārstāvjus.”

„Lai varat mūs izmantot.”

Dejotājs saspringti pasmaida un paņem uz gultas nolikto bļodu. „Mēs uzspēlēsim spēli, lai redzētu, vai tu, Derov, esi viens no šiem īpa­šajiem. Ja uzvarēsi, es aizvedīšu tevi paskatīties uz ko tādu, ko redzējuši ļoti maz zemSarkano.”

ZcmSarkanie. Tādu terminu dzirdu pirmo reizi.

„Un ja nu es zaudēju?”

„Tad tu neesi īpašs un Zelts kārtējo reizi uzvar.”

To izdzirdot, saraujos.

Viņš pastiepj bļodiņu uz manu pusi un paskaidro noteikumus. „Bļodā ir divas kārtis. Uz vienas ir pļāvēja izkapts. Uz otras — jērs. Ja izvilksi izkapti, tad zaudēsi. Ja izvilksi jēru, tad uzvarēsi.”

Vienīgi ievēroju, ka, pasakot pēdējo daļu, viņa balss svārstās. Tas ir pārbaudījums. Tas savukārt nozīmē, ka tajā nav nekāda veiksmes ele­menta. Tas noteikti izvērtēs manas prāta spējas, tāpēc jābūt kādam āķim. Vienīgais veids, kā šī spēle varētu pārbaudīt manu atjautību, būtu iedodot man abas kārtis ar izkapti; tas ir vienīgais lielums, ko es varētu mainīt.

Vienkārši. Skatos Dejotāja glītajās acīs. Sī ir Medīšanās spēle; pie tādām esmu pieradis un parasti ievēroju noteikumus. Šoreiz gan nē.

„Labi, es spēlēšu.”

Iebāžu roku bļodā un izvelku kārti tā, lai tikai pats redzētu, kas uz tās attēlots. Tā ir izkapts. Dejotājs nenovērš skatienu no manām acīm.

„Es uzvarēju!” paziņoju.

Viņš sniedzas pēc kārts, lai redzētu, kas uz tās uzzīmēts, bet es iestumju to mutē, pirms viņš to satvēris. Dejotājs nekad neredzēs, ko es izvilku. Viņš noskatās, kā košļāju papīru. Noriju, izvelku no bļodas atli­kušo kārti un pametu to viņam. Tā ir izkapts.

„Jēra kārts vienkārši izskatījās pārāk garda. Es nespēju atturēties,”

saku.

„Saprotams.”

Dejotāja acīs vizuļo sarkanais, un viņš noliek bļodiņu malā. Viņā atgriežas siltums, it kā draudu nekad nebūtu bijis. „Vai zini, kādēļ sau­cam sevi par Arēja dēliem, Derov? Romiešiem Marss bija kara dievs — karaspēka diženuma, pavarda un māju aizsardzības dievs. Godājams un tā tālāk. Tomēr Marss ir viltvārdis. Viņš ir grieķu dieva Arēja romantizēta versija.”

Dejotājs aizkūpina smēķi un sniedz vienu arī man. Svaigi dūc ģeneratori, dūmiem vijoties plaušās, smēķis piepilda mani ar pazīstamu dūmaku.

„Arējs bija bastards, ļauns niknuma, vardarbības, asinskāres un slepkavošanas aizbildnis,” viņš stāsta.

„Un, nosaucot sevi viņa vārdā, jūs norādāt uz Sabiedrības patieso seju. Piemīlīgi.”

„Uz to pusi ir. Zelts gribētu, lai aizmirstam vēsturi. Un lielākā daļa no mums tā arī ir izdarījusi, vai arī tai vēsture nekad nav mācīta. Bet es zinu, kā pirms simtiem gadu Zelts nāca pie varas. Viņi sauc to par Ieka­rošanu. Zelts noslaktēja ikvienu, kurš tiem iebilda. Izkāva pilsētas, kon­tinentus. Nemaz ne tik sen viņi pārvērta pelnos veselu pasauli — Reju. Pelnu valdnieka atomkarš aiztrieca to aizmirstībā. Viņi rīkojās Arēja nežēlības vadīti. Un tagad mēs esam šīs nežēlības dēli.”

„Vai tu esi Arējs?” jautāju pieklusinātā balsī. Pasaules. Viņi ir iznī­cinājuši pasaules. Bet Reja ir daudz tālāk no Zemes nekā Marss. Man šķiet, ka tā ir viena no Saturna pavadoņiem. Kāpēc gan lai viņi iznīcinātu pasauli tik tālu no šejienes?

„Nē, es neesmu Arējs,” viņš atbild.

„Bet tu viņam piederi.”

„Es nepiederu nevienam, izņemot Harmoniju un manu tautu. Es esmu tāds pats kā tu, Derov. Esmu dzimis zemes racēju, Tirosas koloni­jas raktuvju strādnieku klanā. Vienīgi par pasauli es zinu vairāk nekā tu.” Redzot manu nepacietīgo sejas izteiksmi, viņš sarauc pieri. „Tu domā, ka es esmu terorists. Tā nav.”

„Nē?” vaicāju.

Viņš atgāžas gultā un ievelk dūmu no smēķa.

„Iztēlojies galdu, kas no vienas vietas nosēsts ar blusām,” viņš skaidro. „Blusas lēktu un lēktu nezināmos augstumos. Tad atnāktu vīrs un noliktu pār blusām otrādi apgāztu stikla trauku. Lecot blusas sasniegtu stikla jumtu un netiktu tālāk. Tad vīrs trauku noceltu, bet blu­sas tik un tā vairs nelēktu augstāk, kā būtu pieradušas, jo domātu, ka virs viņām joprojām ir stikla griesti.” Viņš izpūš dūmus. Redzu, ka viņa acis mirdz kā smēķa kvēlojošais gals. „Mēs esam blusas, kas lec augstu. Ļauj man tev parādīt, cik augstu.”

Pa aplupušu gaitenīti Dejotājs aizved mani līdz metāliskam cilindrveida liftam. Tā ir smaga, sarūsējusi ierīce, kas iečīkstas, kad līdzenā gaitā sākam celties augšup.

„Tev jāzina, ka tava sieva nenomira veltīgi, Derov. Zaļie, kas mums palīdz, pārveidoja tiešraidi. Mēs tajā ielauzāmies un pārraidījām patieso versiju katrā mūsu planētas HK. Tavas sievas dziesmu ir dzirdējusi visa planēta un klani gan pilsētās, gan visos simt tūkstošos raktuvju koloniju.”

„Tu stāsti pasakas,” es ņurdu. „Nav ne uz pusi tik daudz koloniju.”

Viņš neņem mani vērā. „Tie dzirdēja viņas dziesmu un jau sauc viņu par Persefoni.”

Es notrīsu un palūkojos viņā. Nē. Tas nav viņas vārds. Viņa nav to simbols. Viņa nepieder šiem bandītiem ar izskaistinātiem vārdiem.

„Viņas vārds ir Ēo,” nicīgi attraucu. „Un viņa pieder Likosai.” „Tagad viņa pieder savai tautai, Derov. Un viņas tauta atceras senos stāstus par dievieti, ko nāves dievs nolaupīja viņas ģimenei. Tomēr nāve nespēja viņu paturēt pie sevis mūžam pat tad, kad bija viņu nozagusi. Viņa bija Jaunava, pavasara dieve, kurai lemts atgriezties pēc katras ziemas. Iemie­sota daile skar dzīvi pat no sava kapa; lūk, kā viņi domā par tavu sievu.” „Viņa neatgriezīsies,” noskaldu, lai izbeigtu šo sarunu. Strīdēties ar šo vīru ir veltīgi. Viņš tikai maļ savu tālāk.

Mūsu lifts apstājas, un mēs izkāpjam nelielā tunelī. Pa to iedami, nonākam vēl vienā labāk koptā liftā no spodrāka metāla. To apsargā divi dēli ar svilinātajiem. Drīz vien dodamies tālāk augšup.

„Viņa neatgriezīsies, tomēr viņas skaistums, viņas balss atbalsosies līdz pat laika galam. Viņa ticēja kam augstākam par sevi, un viņas nāve sniedza balsij spēku, kāda tai trūka dzīvē. Viņa bija šķīsta tāpat kā tavs tēvs. Mēs, tu un es.” Viņš iespiež man krūtīs sava rādītājpirksta virspusi. „Mēs esam netīri. Radīti asinīm. Raupjas rokas. Aptraipītas sirdis. Mēs lielajā lietu kārtībā esam sīkas vienības, bet bez mums, karavīriem, Ēo dziesmu būtu dzirdējuši tikai Likosas ļaudis. Skaidro siržu sapņus nav iespējams uzcelt bez mūsu raupjajām rokām.”

„Ķeries pie lietas,” es pārtraucu. „Es tev esmu kaut kam vajadzīgs.” „Tu mēģināji mirt jau iepriekš,” Dejotājs iesāk. „Vai gribi mēģināt vēlreiz?”

„Es gribu…” Ko es gribu? „Gribu nogalināt Augustu,” saku, atce­rēdamies salto izteiksmi zeltītajā sejā, kad viņš pavēlēja nogalēt manu sievu. Tā bija tik atsvešināta, tik vienaldzīga. „Viņš nedzīvos, ja Ēo guļ mirusi.” Domāju par maģistru Podžinu un neglīto Denu. Es nogalināšu arī viņus.

„Tātad atriebību,” Dejotājs nopūšas.

„Tu teici, ka vari man to sniegt.”

„Es teicu, ka došu tev taisnīgu atmaksu. Atriebība ir tukša, Derov.” „Mani tā piepildīs. Palīdzi man nogalināt arhiGubernatoru!” „Derov, tu mērķē pārāk zemu.” Lifts uzņem ātrumu. Man aiz­krīt ausis. Uz augšu, uz augšu, uz augšu. Cik augstu šis lifts celsies?

„ArhiGubernators ir tikai viens no ietekmīgākajiem zeltiem uz Marsa.” Dejotājs sniedz man tonētas brilles. Izmēģinot uzlieku tās uz acīm, bet krūtīs dauzās sirds. Mēs dodamies uz virszemi. „Tev jāpaplašina redzesloks.”

Lifts apstājas. Durvis atveras. Un es esmu akls.

Manas acu zīlītes aiz brillēm saraujas, lai piemērotos gaismai. Kad beidzot esmu spējīgs atvērt acis, domāju, ka ieraudzīšu milzīgu, kvēlo­jošu spuldzi vai signāluguni — kaut kādu gaismas avotu. Tomēr nere­dzu neko. Gaisma ir visapkārt, tā staro no kāda tāla, neiespējama avota. Kaut kāds cilvēcisks instinkts manī zina tās spēku, pazīst šo pirmatnējo dzīvības avotu. Saule. Dienasgaisma. Kopā ar Dejotāju izkāpjot no lifta, man trīc rokas. Viņš klusē. Šaubos, ka dzirdētu to, ko viņš saka, pat tad, ja viņš pavērtu muti.

Stāvam savādā istabā, kādu es nespētu iztēloties pat pārdrošākajos sapņos. Zem kājām ir kāda viela — cieta, bet ne metāls vai klints. Koks. Pazīstu to no HK filmām par Zemi. Pēdas iegrimst pār to izklātā tūkstoš toņu paklājā. Sienas visapkārt izgatavotas no sarkanas koksnes, no kuras izgrebti koki un brieži. Tālumā spēlē klusa mūzika. Sekoju melodijai dzi­ļāk istabā, pretī gaismai.

Tur skatam paveras stikla mala, liela siena, kas ļauj saules gaismai apmirdzēt lielu, melnu instrumentu ar baltiem taustiņiem, kas pats no sevis spēlē plašā telpā ar trim sienām un augstu stikla logu rindu. Viss ir tik gluds. Aiz instrumenta, aiz stikla paveras kaut kas nesaprotams. Kā nemaņā aizklumburoju līdz logam, līdz gaismai un krītu ceļos, piespiedis plaukstas pie caurspīdīgās barjeras. Stiepti novaidos.

„Tagad tu saproti,” saka Dejotājs. „Mēs tiekam maldināti.”

Aiz stikla plešas pilsēta.