Sarkanā sacelšanās

10 . TĒLNIEKS

Es uzaugu kopā ar piecpadsmitgadīgu smaidīgu meiteni, kura tik ļoti mīlēja savu jauno vīru, ka reiz, kad viņš apdega raktuvēs un viņa brūce iekaisa, viņa apmaiņā pret antibiotikām pārdeva savu ķermeni kādam gam­mām. Viņa bija garā stiprāka par savu vīru. Kad vīrs atveseļojās un atklāja, kas tā labā izdarīts, viņš nogalināja gammu ar sirpjAsmeni, ko bija slepus iznesis no raktuvēm. Nav grūti uzminēt, kā notikumi risinājās tālāk. Meitenes vārds bija Lana, un viņa bija tēvoča Nerola meita. Viņa vairs nav starp dzīvajiem.

Domāju par viņu, kamēr Dejotājs gatavojas ceļam, bet es skatos HK telpās, ko Harmonija sauc par jumta dzīvokli. Paraustot pirkstu, pārslēdzos starp daudzajiem kanāliem. Pat tam gammam bija ģimene. Viņš raka tāpat kā es. Viņš piedzima tāpat kā es, gāja Skalotavā tāpat kā es un arī nekad nebija redzējis sauli. Sabiedrība iedeva viņam tikai nelielu medikamentu paciņu, un paskat, kādas bija sekas. Cik viņi viltīgi! Cik daudz naida viņi rada cilvēkos, kuriem vajadzētu būt rada! Tomēr, ja klani zinātu, kāda greznība pastāv virszemē, ja viņi zinātu, cik daudz tiem nozagts, viņi justu naidu, ko jūtu es, un apvienotos. Manu klanu veido karstasinīgas dzimtas. Kāds izskatītos viņu dumpis? Droši vien kā Dago smēķis — degtu spilgti, bet ātri, līdz paliktu tikai pelni.

Vaicāju Dejotājam, kādēļ dēli pārraidīja manas sievas nāvi raktu­vēs. Kādēļ tā vietā neparādīt zemSarkanajiem virszemes pārticību? Tas sētu viņos dusmas.

„Tāpēc, ka šobrīd dumpis tiktu apspiests pāris dienu laikā,” paskaidro Dejotājs. „Mums jāiet cits ceļš. Impēriju nav iespējams sagraut no ārpuses, līdz tā nav sagrauta no iekšpuses. Atceries to! Mēs esam impērijas grāvēji, nevis teroristi.”

Kad Dejotājs pastāstīja, kāds ir mans uzdevums, es smējos. Es nezinu, vai to spēšu. Es esmu smilšu grauds. Uz Marsa virsmas plešas tūkstoš pilsētu. Starp planētām kuģo metāla nezvēru flotes, un uz to klājiem ir ieroči, kas spēj satriekt drumslās pavadoņu garozas. Uz tālās Lunas ēkas paceļas septiņu jūdžu augstumā; tur kopā ar saviem impera­toriem un prētoriem valda valdnieku konsule Oktāvija au Luna. Pelnu valdnieks, kurš pārvērta izdedžos Reju, ir viņas padotais. Viņa pārvalda divpadsmit Olimpiskos bruņiniekus, Iezīmēto leģionus un Obsidiāna pulkus, kas ir neskaitāmi kā zvaigznes. Turklāt tie obsidiāni ir tikai elite. Pelēko kareivji ložņā pilsētās, nodrošinādami kārtību un pakļaušanos hierarhijai. Baltie spriež viņu tiesu un virza viņu filozofiju. Sārtie sniedz baudu un kalpo virsKrāsu mājās. Sudrabs skaita un prasmīgi darbojas ar viņu valūtu un loģistiku. Dzeltenie studē medicīnu un zinātni. Zaļie izstrādā tehnikas brīnumus. Zilie prot atrast ceļu zvaigznēs. Varš darbina birokrātijas mašīnu. Katrai krāsai ir nolūks. Katra no tām balsta Zeltu.

HK parāda man krāsas, par kādu pastāvēšanu pat nezināju. Tas rāda man modi. Savādu un pavedinošu. Pastāv biomodifikācijas un mie­sas implanti — sievietes ar tik gludu un nopulētu ādu, tik apaļām krūtīm un tik mirdzošiem matiem, ka izskatās, it kā viņas būtu cēlušās no kādas citas sugas, kas viņas atšķir no Ēo un pārējām sievietēm, ko jebkad esmu pazinis. Vīrieši ir pārmērīgi muskuļoti un gari. Viņu rokas un krūtis vai plīst no mākslīga spēka, un tie plātās ar saviem muskuļiem kā mazas mei­tenes, kas izrāda jauniegūtas lelles.

Es esmu Lambdas ellesnirējs no Likosas, bet kas gan tas ir salīdzi­nājumā ar visu šo?

„Harmonija ir klāt. Laiks doties,” pie durvīm saka Dejotājs.

„Es gribu cīnīties,” saku viņam, kad kopā ar Harmoniju gravLiftā braucam lejup. Viņi ir apstrādājuši manas zīmes, lai tās būtu spilgtākas un atbilstu virsSarkano krāsai. Man mugurā ir virsSarkanā vaļīgais ģērbs,

rokās — ielu tīrišanas aprīkojums. Manos matos ir krāsa, bet acis — kon­taktlēcas, lai izskatos pēc spilgtākas Sarkanā nokrāsas. Ne tik netīras. „Es negribu šo uzdevumu. Vēl ļaunāk—es to nevaru izdarīt. Kurš gan to spētu?” „Tu teici, ka darīsi visu, kas nepieciešams,” atgādina Dejotājs.

„Bet šis…” Uzdevums, kas man jāpaveic, ir vājprātīgs, bet ne jau tādēļ esmu nobijies. Es baidos, ka varētu kļūt par kaut ko tādu, ko Ēo neatpazītu. Es pārvērstos dēmonā no mūsu Oktobra nakts stāstiem. „Dod man svilinātāju vai bumbu. Ļauj šo darīt kādam citam!” „Mēs izvedām tevi dienasgaismā tikai šim uzdevumam,” nopūšas Harmonija. „Un tikai šim. Tas ir bijis Arēja lielākais mērķis, kopš dzi­muši dēli.”

„Un cik vēl tādu kā es esat pieņēmuši? Cik daudzi ir mēģinājuši to, ko liekat mēģināt man?”

Harmonija palūkojas uz Dejotāju. Viņš klusē, tāpēc viņa nepa­cietīgi atbild viņa vietā. „Grebšanu neizturēja deviņdesmit septiņi… par kuriem zinām.”

„Nolāpīts!” es lādējos. „Un kas ar viņiem notika?”

„Viņi nomira,” Harmonija sausi atbild. „Vai lūdza nāvi.”

„Varbūt Nerolam vajadzēja ļaut man karāties.” Mēģinu jokot. „Derov. Nāc šurp. Nāc.” Dejotājs satver manu plecu un pievelk mani tuvāk. „Pārējie varēja neizturēt. Tomēr tu būsi citādāks, Derov. Es to jūtu ar kaulu smadzenēm.”

Kad pirmoreiz ielūkojos naksnīgajās debesīs un paveros uz ēkām, kas tajās iestiepjas man visapkārt, saļogās ceļi. Ieslīdu kā atvarā. Jūtos tā, it kā kristu, it kā pasaule būtu zaudējusi asi. Viss ir pārāk atklāts, tik ļoti, ka šķiet — pilsēta teju ievelsies debesīs. Paskatos uz savām pēdām, uz ielu un cenšos iztēloties, ka esmu tuneļceļos, kas no ciemata ved uz Kopzemi.

Naktī Jorktonas pilsētas ielas ir savāda vieta. Gar ietvēm un ielām rindojas starojošas gaismas lodes. Šajā tehnikas sasniegumiem pārpilnajā pilsētas sektorā HK videoieraksti slīd pa avēnijas joslām kā šķidras strau­mes, tāpēc vairums iedzīvotāju soļo pa slīdošajiem gājēju celiņiem vai brauc sabiedriskajā transportā, noliekuši galvas un būdami līki kā spieķu

rokturi. Spilgto lampu dēļ nakts ir gandrīz tikpat gaiša kā diena. Redzu vēl vairāk krāsu. Šis pilsētas sektors ir tīrs. Ielas berž sarkano sanitāru komandas. Ceļi un gājēju ietves stiepjas tālumā perfekti un kārtīgi.

Mums iešanai paredzēta niecīga sarkana josla, šaura lente platā ielā. Mūsu celiņš neslīd uz priekšu kā pārējie. Garām uz savas platākās iet­ves paiet Vara sieviete; lai kur viņa ietu, tiek atskaņotas viņas iemīļotākās programmas, izņemot reizes, kad sanāk iet līdzās Zeltam, tādā gadījumā visi HK apklust. Tomēr vairums zeltīto neiet kājām; viņiem ir piekļuve gravZābakiem un dīvāniem tāpat kā ikvienam varam, obsidiānam, pelē­kajam vai sudrabam, kurš ieguvis atbilstošu atļauju, lai gan licencētie gravZābaki ir šausmīgi nekvalitatīvi.

Uz zemes manā priekšā parādās tulznu krēma reklāma. Savādi slaidu apveidu sieviete ļauj no pleciem noslīdēt sarkanam mežģīņu rītatērpam. Pietiekami atkailinājusies, viņa uzklāj krēmu uz tādas ķermeņa vietas, kur nevienai sievietei pasaulē nevarētu būt tulzna. Nosarkstu un riebumā novēršos, jo savā mūžā esmu redzējis tikai vienu kailu sievieti.

„Tev nāksies aizmirst savu atturību,” Harmonija dod man padomu. „Tā tevi izcels vēl spilgtāk par tavu krāsu.”

„Bet tas ir pretīgi,” saku.

„Tā ir reklāma, dārgumiņ,” Harmonija vīzdegunīgi murrā. Abi ar Dejotāju iesmejas.

Virs mums aiztraucas vecs zeltītais, vecāks par jebkuru cilvēku, ko esmu redzējis. Viņam slīdot garām, noliecam galvas.

„Sarkanajiem šeit augšā jāsaņem alga,” Dejotājs paskaidro, kad esam vieni. „Neliela. Tomēr viņiem tiek dota nauda un pietiekami daudz ērtību, lai padarītu tos atkarīgus. Nauda, ko viņi saņem, tiek iztērēta, kā tiem iegalvots, „nepieciešamām” precēm.”

„Tāpat kā visa šī reklāmu vāvuļošana,” Harmonija nošņāc.

„Tātad viņi nav vergi,” saku.

„O, viņi ir vergi,” Harmonija iebilst. „Paverdzināti, lai sūktu no to kucesdēlu tesmeņiem.”

Dejotājs ar pūlēm tiek mums līdzi, tādēļ, viņam runājot, palēninu soli. Harmonija aizkaitināta nošņācās.

„Zelts veido visu tā, lai viņu pašu dzīves būtu vienkāršākas. Viņi ražo šovus, kas izklaidē un iemidzina ļaužu masas. Katra jauna Zemes mēneša septītajā dienā viņi izsniedz iztikas līdzekļus un veltes, kas padara atkarīgas paaudžu paaudzes. Viņi rada preces, kas nodrošina mums kaut ko līdzīgu brīvībai. Ja Zelta krāsas sports ir vardarbība, manipulācija ir viņu mākslas paveids.”

Ieejam zemKrāsu rajonā, kur gājēju celiņi nav nošķirti. Veikalu izkārtnes izgaismotas ar elektroniskām zaļo joslām. Daži veikali pārdod mēnesi citā realitātē, kas prasītu stundu laika un nedēļas algu. Divi sīki vīreļi ar zaļām, šaudīgām acīm un kailām galvām, kas izrotātas metāla dzelkšņiem un notetovētas kustīgiem, digitāliem kodiem, iesaka man doties ceļojumā uz kādu vietu, ko sauc par Osgiliatu. Citi veikali piedāvā banku pakalpojumus, biomodifikācijas vai vienkāršus personīgās higi­ēnas produktus. Tie izkliedz man nesaprotamas lietas, runā skaitļos un akronīmos. Nekad dzīvē neesmu redzējis tādu kņadu.

Ar sārto joslu iezīmētie bordeļi liek man sarkt tāpat kā sievietes un vīrieši to logos. Pie katra ir piekārta cenu zīme, kas rotaļīgi šūpojas auklā; tas ir mainīgs skaitlis, kas atbilst pieprasījumam. Kamēr Dejotājs skaidro naudas nozīmi, man uzsauc kāda kaismīga meitene. Likosā mēs tirgojā­mies tikai ar precēm, dziru, smēķiem un pakalpojumiem.

Daži pilsētas kvartāli rezervēti virsKrāsām. Pieeja šiem rajoniem atkarīga no tā, vai tev ir pilnvaras žetons. Es nevaru vienkārši ieiet vai iebraukt Zelta vai Vara rajonā. Bet Varš vienmēr drīkstēs apmeklēt Sar­kano rajonu, kur dosies uz bāru vai bordeli. Otrādi tas nedarbojas nekur, pat ne mežonīgajā, visiem pieejamajā teritorijā, kas veido Bazāru — ļaužu un trokšņu pilno tirgošanās kvartālu, kur gaisā biezē ķermeņu, pārtikas un automobiļu izplūdes gāzu smārdi.

Ieejam dziļāk Bazārā. Šejienes sānieliņās jūtos drošāk nekā plašajos augsto tehnikas sasniegumu sektoru bulvāros. Man joprojām nepatīk pla­šas telpas, redzot virs galvas zvaigznes, mani pārņem bailes. Lai gan gais­mas joprojām deg un cilvēki rosās, Bazārā ir tumšāks. Ēkas šķiet saspie­dušās cieši kopā. Augstu virs sānielas simtiem balkonu veido ribu jumtu. Virs mūsu galvām un visapkārt krustu šķērsu pārklājas gājēju celiņi un

mirgo dažādu ierīču gaismiņas. Šeit ir mitrāks un netīrāks. Un ievēroju, ka patrulē mazāk skārdagalvu. Dejotājs pastāsta, ka Bazārā ir vietas, kur nevajadzētu iemaldīties pat kādam obsidiānam. „Vietās, kur cilvēku ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk,” viņš saka.

Ir savādi būt pūlī, kur neviens nepazīst tavu seju un visiem vienalga, kurp dodies. Likosā es būtu grūstījies ar vīriem, ar kuriem kopā esmu uzaudzis, saskrējies ar meitenēm, ar kurām es bērnībā esmu spēlējis ķcrenes un lauzies. Šeit citas krāsas uzskrien man virsū un pat neatvainojas. Šeit ir pilsēta, un man te nepatīk. Es jūtos viens.

„Esam klāt,” saka Dejotājs, ievezdams mani tumsā pa kādām dur­vīm, virs kurām uz akmens virsmas mirgo elektronisks lidojošais pūķis. Mums priekšā aizstājas plecīgs Brūnās krāsas pārstāvis ar modificētu degunu. Mēs pagaidām, kamēr metāla deguns nourkšķēsies un nošņaukāsies. Viņš ir lielāks par Dejotāju.

„Šim matos ir krāsa,” viņš norūc uz mani, paošņājis manus matus. „Šamais būt rūsganais.”

Aiz viņa jostas vīd aizbāzts svilinātājs. Zem piedurknes pie plaukstas locītavas noslēpts nazis — varu to pateikt pēc tā, kā kustas milzeņa roka. Uz pakāpiena viņam piebiedrojas vēl viens rīkļurāvējs. Viņa acābolos ieau­dzēti dārgakmeņu procesori, mazi sarkani rubīni, kas iemirdzas, kad tajos pareizā leņķī iespīd gaisma. Skatos uz dārgakmeņiem un brūnajām acīm.

„Kas ir ar šito te? Viņš grib norauties?” Rīkļurāvējs nospļaujas. „Turpini uz mani bolīties, un es aiznesīšu tavas aknas pārdot tirgū.”

Domā, ka es šo izaicinu. Patiesībā mani vienkārši pārņēmusi ziņ­kāre par rubīniem, bet, kad viņš man piedraud, uzsmaidu un drusku pie­miedzu ar aci tā, kā būtu darījis raktuvēs. Viņa plaukstā atvāžas nazis. Šeit noteikumi ir citādi.

„Turpini spēlēt, puis’. Es tev’ izaicinu. Turpini spēlēt!”

„Mūs gaida Mikijs,” Dejotājs viņam saka.

Vēroju Bleķdcguna drauģeli, kurš mēģina iebiedēt mani ar ska­tienu, it kā es būtu kāds bērns. Bleķdeguns pavīpsnā un glūn uz Dejotāja roku un kāju. „Nepazīstu nekādu Mikiju, kropli.” Viņš pār plecu pamet skatu uz savu draugu. „Tu zini tādu Mikiju?”

„Nea. Te neviena Mikija nav.”

„Kāds atvieglojums.” Dejotājs uzliek roku uz svilinātāja, kas paslēpts zem jakas. „Tā kā Mikiju nepazīstat, jums nenāksies viņam paskaidrot, kāpēc mans… dāsnais draugs nespēja ar viņu sazināties.” Viņš paceļ jakas malu tā, lai tie varētu Paskatīt ieroča rokturi iegravēto glifu. Arēja ķiveri.

To ieraudzījis, Bleķdeguns norij siekalas un izdveš: „Cakars.” Tad šie, viens pār otru klupdami, steidz atvērt durvis. „M-m-mums jāpaņem jūsu šaujamie.” Uz mūsu pusi nāk trīs citi ar daļēji paceltiem svilināta­jiem. Harmonija atver savu vesti un parāda tiem pie vēdera piestiprināto spridzekli. Viņa, būdama sarkanā, virpina mirgojošu detonatoru savos veiklajos pirkstos.

„Ai nē. Mums tāpat ir labi.”

Bleķdeguns norij siekalas un pamāj. „Jums tāpat ir labi.”

Ēkas iekštelpās ir tumšs. Tā ir dūmos sabiezējusi un gaismās saraustīta tumsa, gluži kā manās raktuvēs. Pulsē mūzika. Starp krēsliem un galdiem, pie kuriem dzer un smēķē vīrieši, izvietoti stikla cilindri. Tajos dejo sievietes. Dažas grozās ūdeni, to savādie, plēvainie kāju pirksti un slaidie gurni šūpojas mūzikas ritmā. Citas griežas dunošās melodijas pavadījumā, zelta dūmu vai sudrabotas krāsas apņemtas.

Citi rīkļurāvēji pavada mūs līdz kādam galdiņam aizkulisēs, kurš šķiet izgatavots no zaigojoša ūdens. Pie tā atgāzies sēž slaids vīrietis kopā ar visdīvainākajiem radījumiem, kādus esmu redzējis. Sākumā domāju, ka tie ir kādi briesmoņi, bet jo ciešāk ielūkojos, jo vaifāk apjūku. Tās ir cilvēciskas būtnes. Tomēr radītas citādi. Izgrebtas citādi. Skaista, jauna meitene — ne vecāka par Ēo — sēž un lūkojas manī ar smaragdzaļām acīm. No miesas uz muguras spraucas ārā balti ērgļa spārni. Viņa izskatās kā izrauta no drudzī redzēta sapņa, vienīgi viņai tur būtu vajadzējis arī palikt. Citi līdzīgi stāvi klīst dūmos un savādajās gaismās.

Tēlnieks Mikijs ir tievs kā skalpelis, ar šķību smaidiņu un mel­niem matiem, kas kā eļļas traips nokarājas gar vienu galvas sānu. Ap viņa kreiso roku vijas dūmu ieskautas ametista maskas tetovējums. Tā ir Vio­letās krāsas — radošo — zīme, tāpēc vienmēr mainās. Viņa delmus rotā vēl citi violeti simboli. Mikijs spēlējas ar mazu, elektronisku kuba miklu,

kurai mainās skaldnes. Viņa pirksti ir ātri, tievāki un garāki, nekā tiem būtu jābūt, turklāt tie ir divpadsmit. Apbrīnojami. Nekad agrāk neesmu redzējis mākslinieku, pat ne HK. Viņi ir tikpat reti satopami kā Baltā krāsa.

,,Ā, Dejotāj,” viņš nopūšas, nepacēlis acis no sava kuba. „Dzir­dēju pēc šļūcošā soļa, ka tas esi tu.” Viņš, samiedzis acis, pēta kubu savās rokās. „Un Harmonija. Tevi es saodu jau no durvīm, mana dārgā. Bries­mīga bumba, starp citu. Nākamreiz, kad tev vajadzēs patiešām zaglīgu meistara darbu, uzmeklē Mikiju, ja?”

„Mik,” Dejotājs sveicina un apsēžas pie sapņu radījumu galda. Var redzēt, ka Harmonijai no šiem dūmiem sāk nedaudz reibt galva. Es esmu pieradis ostīt kaut ko daudz ļaunāku.

„Nu, Harmonij, mana mīļā,” Mikijs murrā. „Vai jau esi atmetusi šim kroplim ar roku? Varbūt atnāci pievienoties manai ģimenei? Jā? Pēc pārīša spārnu? Nagus tavām rociņām? Asti? Ragus — ar ragiem tu izska­tītos nežēlīgi. It sevišķi manā gultā, zīda palagu ieskauta.”

„Izgreb sev dvēseli, un tev var būt kāda cerība,” Harmonija nicīgi novelk.

*

„Ak, ja jākļūst par sarkano, lai man būtu dvēsele, es laipni atteikšos.”

„Tad ķeramies pie lietas.”

„Cik strupi, mana dārgā. Sarunu vajadzētu uzskatīt par māks­las paveidu vai grandiozām vakariņām. Katrs ēdiens savā laikā.” Mikija pirksti lidot lido pār kubu. Viņš savieno laukumus, balstoties uz to elek­troniskās frekvences atšķirībām, tomēr ir nedaudz par lēnu, lai savienotu tos, pirms tie mainās. Viņš joprojām nav pacēlis acis.

„Mums tev ir piedāvājums, Mikij,” Dejotājs nepacietīgi saka. Viņš palūkojas uz kubu.

Mikija smaids ir plats un šķībs. Viņš nepaceļ acis. Dejotājs atkārto teikto.

„Tad tomēr pa taisno pie galvenā ēdiena, ja, kropli? Nu tad piedāvā."

Dejotājs izrauj kubu Mikijam no rokām. Ap galdiņu iestājas klu­sums. Mums aiz muguras mīņājas rīkļurāvēji, un mūzika turpina dunēt. Mana sirds ir pilnīgi mierīga; palūkojos uz svilinātāju, kas piesprādzēts

pie tuvākā apsarga augšstilba. Mikijs lēni paceļ galvu un mazina spriedzi ar savu greizo smaidu. „Kas ir kas, mans draugs?”

Dejotājs dod zīmi Harmonijai, kas uz Mikija pusi pastumj nelielu kastīti.

„Dāvana? Nevajadzēja tā nopūlēties!” Mikijs pēta kasti. „Lēti. Cik bezgaumīga krāsa, sarkanais.” Tad viņš atslidina kastītes vāku un šaus­mās noelšas. Mikijs atraujas no galda un aizcērt kasti. „Jūs stulbie sūda bastardi! Kas tas ir?”

„Tu zini, kas tās ir.”

Mikijs paliecas uz priekšu, un viņa balss pārvēršas vienā vienīgā šņācienā. „Tu tās atnesi šurp? Kur tu tās dabūji? Vai tu esi traks?” Māks­linieks pamet skatu uz saviem sekotājiem, kas pēta kastīti, prātodami, kas tā satricinājis viņu saimnieku.

„Traks? Mēs esam nolāpīti maniakāli.” Dejotājs pasmaida. „Un mums vajag, lai tās ir piestiprinātas. Un drīz.”

„Piestiprinātas?” Mikijs sāk smieties.

„Pie viņa.” Dejotājs norāda uz mani.

Prrrom!” Mikijs uzkliedz savai svītai. „Ārā, jūs aptaurētie, pielie­nošie, morālie kropļi! Es runāju ar jums… jūs izdzimteņi! Laukā!” Kad viņa svīta aizsteigusies prom, tēlnieks atver kastīti un izber tās saturu uz galda. Uz gludās virsmas grabēdami izkrīt divi zelta spārni, Zelta krāsas pārstāvja zīmes.

Dejotājs apsēžas. „Mēs gribam, lai tu, lūk, šo musu zēnu pārvērstu par zeltu.”