Sarkanā sacelšanās

14 . ANDROMEDS

Mateo nevar iemācīt man dejot. Viņš demonstrē man katru no pie­ciem deju veidiem, ko dejo i7xilie, un mēs jau esam galā. Atšķirībā no dejām, ko man mācīja tēvocis, Zelta dejās lielāks uzsvars tiek likts uz partneri, tomēr kustības ir līdzīgas. Nodejoju visas piecas prasmīgāk, nekā to spēj mans skolotājs. Lai izrādītos, aizsienu sev acis un no galvas nodejoju visas pēc kārtas bez mūzikas. Dejot man iemācīja tēvocis Nerols, un pēc tūkstoš naktīm Likosā, ko piepildījušas vien dejas un dziesmas, prasmīgi ierak­stu prātā pat jaunā ķermeņa kustības. Tas spēj lietas, ko vecais ķermenis neprata. Muskuļu šķiedras saraujas citādi, cīpslas stiepjas tālāk, nervi reaģē ātrāk. Plūstoši pārejot no vienas kustības otrā, jūtu, kā muskuļi saldi svilst.

Viena no dejām, Polimeda, raisa manī nostalģiju. Slīdot pa telpu virpuļojošiem soļiem, Mateo liek man nest zizli, kas izstieptā rokā jātur tā, it kā cīnītos ar slāti. Pat kustībā dzirdu pagātnes atbalsis. Jūtu raktuvju vibrāciju, sava klana smaržu. Esmu šo deju redzējis jau agrāk un spēju to nodejot labāk par pārējām. Tā ir deja, kurai radīts mans ķermenis, un tā ir ārkārtīgi līdzīga nelikumīgajai Pļaujas dejai.

Kad beidzu, Mateo ir dusmīgs.

„Vai tā ir kaut kāda spēle?” viņš ņurd.

„Kā tu to domā?”

Viņš nikni lūkojas manī un sit ar pēdu pret grīdu. „Tu nekad neesi bijis ārpus raktuvēm?”

„Tu zini atbildi,” es saku.

„Nekad neesi cīnījies ar zobenu vai vairogu?”

„Esmu gan. Vēl es esmu komandējis zvaigžņu kuģus un ēdis vaka­riņas kopā ar prētoriem.” Smejos un vaicāju, kas viņam lēcies.

„Šī nav spēle, Derov.”

„Vai es teicu, ka ir?” Esmu apjucis. Kas manā rīcībā izsaucis viņa dusmas? Pieļauju kļūdu un smejos, lai mazinātu spriedzi.

„Tu smejies? Puis’, tu šeit pinies ar Sabiedrību. Un tu smejies? Viņi nav kāda tāla ideja. Viņi ir auksta un nežēlīga realitāte. Ja viņi uzzinās, kas tu esi, tevi nepakārs.” To sakot, viņa seja ir pārvērtusies. It kā viņš to zinātu no pieredzes.

„Es to zinu!”

Mateo neklausās. „Obsidiāni tevi noķers un atdos baltajiem, kas aizvedīs tevi uz savām kamerām, kur spīdzinās. Viņi izraus tev acis un nogriezīs visu, kas padara tevi par cilvēku. Viņu metodes ir izsmalcinā­tas, bet es pieņemu, ka viņu vienīgais mērķis nebūs informācija vien; ja viņi grib, to var iegūt ar preparātu palīdzību. Drīz pēc tam, kad būsi visu izstāstījis, viņi nogalinās mani, Harmoniju un Dejotāju. Un viņi noga­linās tavu ģimeni ar miesĢēriem un ar zābakiem sašķaidīs tavu brāļa bērnu un māsas bērnu galvas. To viņi I IK nerāda. Kad tavi ienaidnieki ir planētu valdnieki, rēķinies ar sekām, puis’. Planētu valdnieki, zēn.”

Jūtu, kā miesu pārņem drebuļi. Es to visu zinu. Kāpēc viņš nebeidz man to bāzt sejā? Jau tāpat esmu nobijies. Negribu tāds būt, tomēr esmu. Mans uzdevums aprīs mani dzīvu.

„Tāpēc es prasu vēlreiz, vai tu esi tas, par ko Dejotājs tevi uzdod?”

Mirkli klusēju. Ak tā. Biju pieņēmis, ka starp Arēja dēliem pastāv dziļa uzticība, ka viņiem visiem prātā viens mērķis. Lūk, kur plaisa, viens ir atšķēlies. Mateo ir Dejotāja sabiedrotais, tomēr ne draugs. Kaut kas manā dejā licis viņam aizdomāties. Tad es saprotu. Viņš nav redzējis, kā Mikijs mani izgrebj. Viņam neatliek nekas cits, kā vien uz vārda ticēt, ka reiz biju sarkanais, un tas noteikti ir ārkārtīgi grūti. Kaut kas manā dejā licis viņam nodomāt, ka esmu dzimis, lai to darītu. Pēdējā dejā, kas tiek dēvēta par Polimedu.

„Es esmu Derovs, Deila dēls, Lambdas ellesnirējs no Likosas. Nekad neesmu bijis neviens cits, Mateo.”

Viņš sakrusto rokas uz krūtīm. „Ja tu man melo…”

„Es zemKrāsām nemeloju'.'

Tovakar pētu izpildītās dejas. Polimeda grieķu valodā nozīmē „kara bērns”. Šī deja man ļoti atgādināja tēvoča Nerola dejas. Tā ir zeltu kara deja, un tā viņiem tiek mācīta no bērna kājas, lai sagatavotu kaujas kus­tībām un cīņai ar slāti. Noskatos hologrammu ar zeltiem kaujā, un sirds pamirst. Viņi cīnās kā vasaras dziesma. Ne kā smagnējie monstri obsidiāni. Drīzāk kā svaigā vējā planējoši putni. Viņi cīnās pāros virpuļodami, dejodami, nogalēdami, triekdamies cauri obsidiānu un pelēko laukam, kā ar izkaptīm pļaudami nevis ķermeņus, bet labības stiebrus, no kuriem nevis birst zeltaini graudi, bet šķīst asins. Viņu zeltainās bruņas mirdz. Zibsnī slātes. Viņi ir dievi, nevis cilvēki.

Un es grasos viņus iznīcināt?

Tonakt savā zīda gultā slikti guļu. Aizmiegu ilgi pēc tam, kad esmu noskūpstījis Ēo hemantes ziedu, un sapņoju par tēvu un to, kā būtu bijis pazīt viņu pieaugot, kā būtu iemācīties dejot no tēva, nevis viņa brāļa dzērāja. Pamostoties esmu sažņaudzis rokā savu sarkano pieres apsēju. Glabāju to tikpat rūpīgi kā savu laulības saiti. Visas šīs lietas man atgā­dina mājas.

Tomēr ar tām nepietiek.

Es baidos.

Dejotājs atnāk, kamēr brokastoju.

„Priecāsies dzirdēt, ka mūsu hakcri pavadījuši divas nedēļas, lai ielauztos Kvalitātes kontroles padomes mākonī un nomainītu Kaja au Andromeda vārdu uz Derovs au Andromeds.”

„Labi.”

„Tas ir viss, kas tev sakāms? Vai maz aptver, cik daudz— Lai nu paliek.” Dejotājs pakrata galvu un iesmejas. „Derovs. Tas ir tik bezKrāsaini. Cilvēki brīnīsies.”

Paraustu plecus, lai apslēptu bailes. „Tad es sakaušu viņu nolādēti sasodīto pārbaudījumu, un viņiem tas rūpēs mazāk nekā melns aiz naga.”

„Zelta vārdi.”

Nākamajā dienā Mateo ar kuģi aizved mani uz Ištaras staļļiem pie Jorktonas robežas. Tā ir vieta pie jūras, kur pār uzkalniem plešas zaļi lauki. Nekad neesmu pieredzējis tādu plašumu. Nekad neesmu redzē­jis, kā manā priekšā izliecas zeme. Nekad neesmu skatījis īstu horizontu vai tik šausminošus dzīvniekus kā zvērus, ko Mateo sarunājis mūsu mācībstundai. Tie stampā, mīņājas un sprauslā, mētādami astes un rādī­dami savus milzīgos, dzeltenos zobus. Zirgi. Par spīti Eo stāstam par Andromedu, esmu baidījies no zirgiem, kopš vien sevi atceros.

„Tie ir briesmoņi,” čukstu Mateo.

„Tik un tā,” viņš čukst pretī. „Tā džentlmeņiem pieņemts. Tev jāprot labi jāt, citādi attapsies apkaunots kādā formālā situācijā.”

Nolūkojos uz citiem garām jājošiem zeltiem. Šodien staļļos ir tikai vēl trīs cilvēki, katru pavada tāds kalpotājs kā Mateo — sārtie un brūnie.

„Vai šādā situācijā?” nošņācu viņam. „Labi, labi.” Norādu uz mil­zīgu melnu ērzeli, kas ar apkaltajiem nagiem spārda zemi. „Ņemšu to zvēru.”

Mateo pasmaida. „Tavam ātrumam atbilstošāks būs šis.”

Mateo piešķir man poniju. Lielu, tomēr poniju. Šeit neviens neap­mainās ar pieklājības frāzēm; traucoties garām, pārējie jātnieki pieliec galvas un novēl labdienu, bet tas arī viss. Tāpēc, lai uzzinātu, cik smiek­līgs izskatos, man pietiek tikai ar viņu smaidiem. Un kļūst vēl sliktāk, kad mans ponijs ieskrien pamežā, lai gan abi ar Mateo rāmi jājām pa ceļu. Otrā krūmu audzes pusē nolecu no zirga un veikli piezemējos zālē. Tālumā kāds smejas — meitene ar gariem matiem. Viņa sēž tā ērzeļa mugurā, kuru iepriekš rādiju Mateo.

„Varbūt tev pieklātos palikt pilsētā, elfiņ,” viņa man uzsauc, tad iecērt papēžus zirgam sānos. Pieceļoties iztaisnoju celi un noskatos, kā viņa aizjāj tālumā. Mati meitenei aiz muguras plīvo vēl zeltaināki par rietošo sauli.