Sarkanā sacelšanās

42.KARš pret debesim

Nav laika, ko tērēt, dodoties atpakaļ uz cietoksni. Manā rīcībā ir tie zēni un meitenes, kas man vajadzīgi. Man ir visizturīgākā armija. Mazie, negantie, uzticamie un veiklie. Nozogu Apolona atPlāksnes bru­ņas. Zelta plāksne apvijas ap maniem locekļiem kā šķidrums. Viņa gravZābakus dodu Sevro, bet draugam tie ir stipri par lielu. Novelku pats savus zābakus — viņa tēva — un dodu tos Sevro; manus kāju pirkstus tie spieda vienkārši briesmīgi. To vietā uzvelku Apolona zābakus.

„Kam tie pieder?” Sevro man jautā.

„Tētiņam,” es atbildu.

„Tātad uzminēji gan,” draugs smejas.

„Viņš ir ieslēgts Apolona pagrabos.”

„Stulbais elfs!” Sevro smej skaļāk. Viņu attiecības nudien ir dīvainas.

Tāpat kā atPlāksnes bruņas, paturu arī Apolona slāti, ķiveri, pulsDūri un pulsLauku. Sevro tiek rēgSegs. Saku, lai viņš ir mana ēna. Tad lieku saviem gaudoņiem sasiet kopā jostas.

GravZābaki var pacelt zvaigžņCaulā tērptu vīru, kurš katrā rokā nes pa zilonim. Pacelt mani un gaudoņus, kas iekārušies man rokās un kājās ar jostu siksnām, tiem ir tīrais nieks, un caur virpuļojošo sniega vētru es uznesu mūs augšā uz Olimpu. Sevro nes pārējos.

Proktori ir izspēlējuši savas spēles. Viņi ir tik ilgi izaicinājuši lik­teni. Viņi zināja, ka esmu kaut kas bīstams, kaut kas citāds. Agrāk vai

vēlāk viņiem bija jāaptver, ka mans vadzis lūzīs un es ieradīšos viņus gāzt. Vai varbūt viņi domā, ka joprojām esmu bērns? Muļķi. Aleksandrs bija bērns, kad sakāva savu pirmo valsti.

Mēs paceļamies vētrā un lidojam pāri Olimpa stāvajām kraujām. Tas peld gaisā gandrīz jūdzi virs Argosas. Tajā nav durvju. Nav piestāt­nes. Nogāzes klāj sniegs. Mirdzošo virsotni slēpj mākoņi. Vedu gaudoņus uz kaula bālo citadeli stāvās klints virsotnē. Tā slejas no kalna kā marmora zobens. Gaudoņi pa pāriem atāķē savas jostas un nolec uz vis­augstākā balkona.

Pietupušies izvietojamies uz akmens terases. No tās redzam mig­lainās Marsa zemes, Minervas akmeņainos pakalnus un laukus, Diānas Dižmežu un kalnus, kur mana armija izvietota Jupitera pilī. Man būtu jābūt tur lejā. Tiem muļķiem vajadzēja likt man mieru.

Viņiem nevajadzēja aizvest Mustangu.

Nēsāju zelta atPlāksnes bruņas. Tās kalpo kā otra āda. Vienīgi mana seja nav pasargāta. Paņemu no kāda gaudoņa pelnus un pārvelku ar tiem sasmērētos pirkstus pār vaigiem un muti. Manās acīs kvēlo nik­nums. Blondie mati mežonīgi izlaisti līdz pleciem. Izvelku no maksts savu sirpjAsmeni un'satveru kreisajā rokā īsviļņu pulsDūri. Pie jos­tas karājas slāte; es neprotu to izmantot. Zem nagiem melnē netīrumi. Kreisās plaukstas mazo un vidējo pirkstu sakodis sals. Es smirdu. Mans apmetnis ož pēc līķa, no kura tas nodīrāts. Tas karājas man uz muguras. Balto kažokādu nosmērējušas proktora asinis. Uzmetu galvā kapuci. To darām mēs visi. Izskatāmies pēc vilkiem. Un saožam asinis.

Cerams, ka atlasītājiem izrāde patiks, citādi man būs beigas.

„Mums vajag Jupiteru,” saku saviem gaudoņiem. „Atrodiet man viņu! Ja sastopat kādu no pārējiem, neitralizējiet to! Dadzi, ņem manus gravZābakus un atved papildspēkus! Aiziet!”

Skriedams basām kājām, ar pulsDūri atsitu vaļā durvis. Ieraugām gultā guļam Venēru zīda naktskreklā; no viņas bruņām pie kamīna pil kūstošais sniegs. Proktore tikko atgriezusies, jo bijusi palīgā Šakālim. Uz naktsgaldiņa stāv vīnogas, siera kūka un vīns. Gaudoņi piespiež proktori pie grīdas. Četri gabali — tāpat vien, lai izskatās iespaidīgāk. Piesienam

Venēru pie gultas stabiem. Viņas zeltainās acis ieplestas šokā. Sieviete tik tikko spēj parunāt.

„Jūs nedrīkstat! Es esmu iezīmētā! Iezīmētā!” Tas ir viss, ko viņa spēj dabūt pār lūpām. Viņa saka, ka tas ir pretlikumīgi, saka, ka ir proktore, saka, ka mums nav atļauts viņiem uzbrukt. Kā mēs šeit nokļuvām? Kā? Kurš mums palīdzēja? Kam pieder manas bruņas? Ak, tās ir Apo­lona. Apolona. Kur ir Apolons? Stūrī nolikti vīrieša rītasvārki. Viņi ir mīļākie. „Kurš tev palīdzēja?”

„Es pats sev palīdzēju,” saku viņai un papliķēju pa viņas mirdzošo roku ar dunci. „Cik proktoru ir palicis?” Viņai trūkst vārdu. Tā nedrīkst notikt. Tā nekad nav bijis. Bērni neieņem Olimpu! Visu planētu vēstures laikā par to neviens nav pat iedomājies! Tik un tā aizbāžam viņai muti, piesienam viņu un atstājam puskailu pie atvērtā loga, lai jūt salu.

Kopā ar gaudoņiem lavāmies pa augsto torni. Dzirdu, kā Dadzis atved papildspēkus. Takts šeit ienesīs pats savu niknuma garu. Atnāks arī Mīlija. Drīz arī Naila. Mana armija saceļas Mustangas dēļ. Manis dēļ. Pret proktoriem, kas mūs piekrāpa, saindēja mūsu ēdienu un atsēja mūsu zirgus. Ejam no telpas uz telpu. Pārmeklējam frigidārijus, kaldārijus, tvaika telpas, ledus telpas, pirtis, sārtajiem pilnus baudas kambarus, hololmersijas kameras — un tas viss paredzēts proktoriem. Pirtīs sagūstām Junonu. Gaudoņi metas ūdenī, lai izvilktu viņu ārā. Viņa ir neapbruņota, bet Sevro nākas apdullināt Junonu ar nozagtu svilinātāju pēc tam, kad proktore salauzusi Klauna roku un sākusi viņu slīcināt, satverot nāvīgā tvērienā ar kājām. Acīmredzot arī viņa nav devusies prom, kā būtu pieklājies. Visi šie krāpnieki!

Vulkānu mēs atrodam hololmersijas telpā, kuras stūrī sprakšķ kamīna uguns. Viņš pat neievēro, ka esam ienākuši, kamēr neizslē­dzam aparatūru. Vulkāns vēroja Kasiju, kurš stāvēja uz cietokšņa mūra malas, kamēr dūmakainas debesis sašvīkāja liesmojošas lodes. Tic iede­vuši viņiem sasodītas katapultas. Izslēdzam vēl vienu ekrānu, kurā bija redzams, kā Šakālis pa sniegu iebrien kalnu alas mutē. Tur ar termoapmetni un medBotu viņu sagaidīja Lailata.

Prasu proktoriem, kurp aizvesta Mustanga. Viņi atbild, lai vaicāju Apolonam vai Jupiteram. Tā neesot viņu darīšana. Un tai nevajadzētu būt ari manai darīšanai. Acīmredzot mana galva ripos. Es viņiem vaicāju, ar ko viņi grasās man to nocirst. „Visi cirvji ir pie manis.”

Mana armija savažo proktorus, un mēs vedam viņus līdzi, kāpdami arvien zemāk, gāzdamies pār nākamo un aiznākamo līmeni kā jukušu vilkaču gūzma. Ceļā sastopam virsSarkanos, brūnos kalpotājus un mājSārtos. Nepievēršu tiem uzmanību, bet mana armija trakā aizrautībā metas virsū ikvienam, kas kust. Viņi sit gar zemi sarkanos un pilnībā iznīcina jebkuru pelēko, kurš pieļauj kļūdu un mēģina stāties mums pretī. Sevro nākas grābt aiz rīkles kādu Cereras zēnu, kurš uzsēžas sarkanajam uz krūtīm un dauza viņa seju ar savām nobrāztajām dūrēm. Takts noga­lina divus pelēkos, kas mēģina uz viņu šaut. Viņš izvairās no svilinātajiem un pārlauž abu sargu kaklus. Mani mēģina nogāzt septiņu pelēko vie­nība. Tomēr pulsLauks pasargā mani no to svilinātajiem. Es cietīšu tikai tad, ja tie koncentrēs uguni un vairogs pārkarsīs. Izvairos no to šāvieniem un nogāžu viņus ar savu sirpjAsmeni.

Mums piebiedrojas mana armija, sākumā lēni. Bet ik pēc četrām minūtēm viņu kļūst arvien vairāk. Es uztraucos. Tas nav pietiekami ātri. Jupiters var mūs iznīcināt tāpat kā Plutons vai jebkurš cits pilī palikušais proktors. Mana armija gavilē, jo viņiem esmu es, viņi mani uzskata par nemirstīgu, neapturamu. Viņi jau ir dzirdējuši, ka nogalināju Apolonu. Kamēr pārņemam greznās, plašās zāles, dzirdu, ka caur manu armiju plūst iesaukas kā paisuma viļņi. Dievkāvis. Saulesbende — es viņiem patīku. Tomēr šīs lietas dzird arī proktori. Tie, kurus esam sagūstījuši, pat tie, kurus nedaudz uzjautrināja doma, ka audzēkņi iebrukuši Olimpā, nu lūkojas manī ar bālām sejām. Viņi aptver, ka nu piedalās spēlē, no kuras bija izbēguši pirms daudziem gadiem, un ka medBoti nav ieprog­rammēti lidot uz Olimpu. Smieklīgi noskatīties, kā dievi aptver, ka visu šo laiku bijuši mirstīgi.

Izsūtu pilī dučiem izlūku un pastāstu viņiem, kas man vajadzīgs. Jau dzirdu, kā mans plāns īstenojas zālēs zem manis. Palikuši Jupiters, Plutons, Merkurs un Minerva. Viņi mani meklēs. Vai varbūt es atradīšu viņus? Es nezinu. Mēģinu justies kā plēsoņa, bet vairs nespēju. Manas dusmas noplok. Jo garāki stiepjas šie gaiteņi, jo lēnākas tās kļūst, dodot

ceļu bailēm. Pie viņiem ir Mustanga; atgādinu sev viņas matu smaržu. Tie ir iezīmētie, kas ņem kukuļus no vira, kurš nogalināja manu sievu. Asinis riņķo straujāk. Mans niknums atgriežas.

Kādā gaitenī uzskrienu virsū Merkuram. Nostājies aci pret aci ar «

pusduci manu kareivju, viņš histēriski smejas un izkliedz piedauzīgas krogus dziesmas no HK. Viņam mugurā ir peldmētelis, tomēr proktors dejo kā tāds maniaks un izvairās no triju beigto bēru zobenu dūrieniem. Ārpus raktuvēm šādu grāciju neesmu redzējis. Viņš kustas tā, kā es raku. Niknums, ko līdzsvaro fizika. Spēriens, trieciens ar elkoni, spēks, kas pielikts, lai izsistu no vietas ceļa kaulus.

Viņš ar plaukstu iesit vienam no maniem kareivjiem pa seju. Citam iesper pa cirkšņiem. Pārlec pāri kādai meitenei, lidojumā ar kājām gaisā sagrābj viņu aiz matiem un triec pret grīdu kā lupatu lelli. Tad triec celi kāda zēna sejā, nocērt meitenes īkšķi, lai viņa nespētu noturēt savu zobenu, un mēģina trāpīt man ar delnas virspusi, pirms aizvirpuļo tālāk. Esmu ātrāks par viņu, turklāt, par spīti viņa neiedomājamam slātes cīņas talantam, arī spēcīgāks; tāpēc, kad viņa plauksta tuvojas manai sejai, es no visa spēka situ pa viņa delnu, iedragādams kaulu. Proktors iekliedzas un mēģina veikli atkāpties, bet es neatlaižu viņa roku un situ pa to ar dūri, līdz tā salūst.

Tad ļauju viņam savainotam virpuļot prom.

Stāvam gaitenī, mani kareivji viņu ielenkuši. Lieku pārējiem atkāp­ties un izvelku savu sirpjAsmeni. Merkurs ir ķerubs, nevis vīrietis. īsa auguma, drukns un ar maza bērna ģīmīti. Viņa vaigi ir sārti. Proktors ir dzēris. Cirtainie zelta mati krīt acīs. Viņš atmet šķipsnu atpakaļ. Atce­ros, kā viņš gribēja izvēlēties mani savam namam, bet atlasītāji iebilda. Nu viņš vēzē savu slāti kā meistarīgs dzejnieks spalvu, bet otra roka pēc maniem sitieniem ir bezpalīdzīga.

„Tu esi mežonīgs!” viņš caur sāpēm saka.

„Tev vajadzēja izvēlēties mani savam namam.”

„Es jau viņiem teicu, lai neizaicina tevi. Vai manī kāds klausījās? Nē, nē, nē, nē, nē. Muļķa Apolons. Lepnums var padarīt aklu. ”

„Tāpat kā zobeni.”

„Aci?” Merkurs paskatās uz manām bruņām. „Tātad miris?” Kāds sauc, lai viņu nogalēju. „Ak vai. Viņi ir izsalkuši. Sī divkauja var izrādī­ties visai izklaidējoša.”

Paklanos.

Merkurs palokās reveransā.

Man patīk šis proktors. Taču man negribas, lai viņš mani nogalina ar to slāti.

Tāpēc iebāžu zobenu makstī un iešauju viņam krūtīs ar savu pulsDūri, lai apdullinātu. Tad mēs Merkuru sasienam. Viņš joprojām sme­jas. Tomēr tālāk gaitenī aiz viņa redzu Jupiteru — dievu cilvēka veidolā, turklāt pilnā apbruņojumā. Viņš skrien šurp, bruņots ar izliektu pulsPīķi un slāti. Kopā ar viņu ir bruņota proktore, šķiet, Minerva. Mēs atkāpjamies. Tik un tā viņi nesaudzē manu armiju. Abi nāk mums virsū pa taisno gaiteni, gāzdami zēnus un meitenes savā ceļā kā laukakmeņi, kas ripo pa labības lauku. Mēs nespējam tiem neko padarīt. Mani kara­vīri klupdami krizdami metas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnā­cām, atpakaļ augšā pa kāpnēm, atpakaļ augstākajos pils līmeņos, kur saskrienamies ar jaunām papildspēku grupiņām. Gāžamies viens otram pāri, krizdami uz marmora grīdas, skriedami caur zeltītiem apartamen­tiem, lai izbēgtu no Jupitera un Minervas, kas tuvojas pa kāpnēm. Jupi­ters traki smejas, kamēr mūsu vienkāršie zobeni un šķēpi bezpalīdzīgi atsitas pret viņa bruņām.

Viņu var ievainot tikai mani ieroči. Ar tiem nepietiek. Jupitera slāte caursit manu pulsLauku un caur atPlāksnes bruņām iecērtas manā augš­stilbā. Iešņācos sāpēs un šauju viņam ar pulsDūri. Viņa vairogs pārtver pulsu un notur to, lai gan daudz netrūkst, līdz tas tiktu cauri. Viņš sit man ar slāti kā ar pātagu. Tā skar plakstiņu, gandrīz atņemdama man aci. No sīkās brūces sūcas asinis, un es niknumā rēcu. Garām Minervai metos viņam virsū un salaužu savu pulsDūri pret Jupitera žokli. Tas sagrauj manu ieroci un dūri, tomēr proktora ķivere ieplaisā, un viņš sag­rīļojas. Nedodu viņam laiku atgūties. Kliedzu un virpuļojošos lokos situ ar sirpjAsmeni, vienlaicīgi neveikli durdams slāti. Tā ir vājprātīga deja. Izduru svešādo slāti caur viņa ceļgalu. Proktors ar savējo sagriež manu

augšstilbu. Bruņas sakļaujas ap brūci, aizspiezdamas to ciet un ievadīda­mas tajā pretsāpju līdzekļus.

Esam vltņveida kāpņu galā, bet es neapstājos. Proktora garais asmens kļūst mīksts, tad aptver manu kāju kā laso, draudēdams nosprie­goties un pie gurna nogriezt man kāju. Cik ātri vien spēju, grūžos Jupite­ram virsū. Mēs nogāžamies pa kāpnēm. Proktors paveļas nost un piece­ļas. Apķeru viņu un gāžu atmuguriski. Bruņas pret bruņām.

Iegāžamies hololmersijas telpā. Lido dzirksteles. Turpinu kliegt un grūst, lai viņš nevarētu noraut man kāju ar slāti, kas joprojām apmetusi vaļīgu cilpu ap manu miesu un kauliem. Viņš slīd, zaudējis līdzsvaru, kad izgrūžu viņu pa logu, mēs abi izkrītam pa to aukstajā gaisā. Nevienam no mums nav gravZābaku, tādēļ krītam simt metrus līdz piesnigušai zemei kalna pakājē. Pa stāvo nogāzi veļamies pretī jūdzi augstajam kritienam, pretī lejā plūstošajai Argosai.

Aizķeros sniegā. Pamanos piecelties. Es viņu neredzu. Šķiet, ka dzirdu viņu tālumā novaidamies. Šādā augstumā mūs abus slēpj mākoņi. Pieliecos un ieklausos, bet pēc Apolona mana dzirde joprojām nav atguvusies.

„Par to tu mirsi, mazo zēn,” saka Jupiters. Skan kā zem ūdens. Kur viņš ir? „Tev vajadzēja zināt savu vietu. Visam ir sava kārtība. Tu esi tuvu virsotnei. Tomēr tu neesi virsotne, mazo zēn.”

Kaut ko noskaldu par to, cik šeit maza loma nopelniem.

„Nopelnus nevar iztērēt.”

„Tātad gubernators tev par šo maksā?”

Dzirdu tālumā gaudas. Mana ēna.

„Kā tev šķiet, ko tu darīsi, mazo zēn? Nogalināsi visus mūs, proktorus? Piespiedīsi mūs ļaut tev uzvarēt? Tā tās lietas nenotiek, mazo zēn.” Jupiters mani meklē. „Drīz ar saviem zobeniem un šaujamajiem kuģos ieradīsies gubernatora vārnas. īsti karavīri, mazo zēn. Tādi, kuriem ir rētas, par kādām tu varētu tikai sapņot. Zelta legātu un bruņinieku komandēti obsidiāni. Tu tikai spēlējies. Bet viņi nodomās, ka esi sajucis prātā. Viņi tevi aizvedīs, spīdzinās un nogalinās.”

„Ne tad, ja uzvarēšu, pirms viņi ieradīsies.” Tā ir atslēga uz visu. „Pirms atlasītāji redz ierakstus, tie var kavēties. Bet cik ilgi? Kurš rediģē

nolādētās hologrammas, kamēr tu cīnies? Mēs parūpēsimies, lai ārā nonāk pareizās ziņas.”

Noņemu no rokas sarkano pieres apsēju un nosusinu no sejas svied­rus, tad apsienu to ap galvu.

Jupiters klusē.

„Tāpēc atlasītāji redzēs šo sarunu. Viņi redzēs, ka gubernators maksājums par krāpšanos. Viņi redzēs, ka esmu vēsturē pirmais audzēk­nis, kas iebrucis Olimpā. Un viņi redzēs, kā sakauju tevi un paņemu tavas bruņas, lai tu skraidītu pa sniegu pliks, ja padosies. Ja nē, es nometīšu tavu līķi no Olimpa un čurāšu zelta lietu tev nopakaļ.”

Mākoņi izklīst, un tur jau Jupiters stāv baltajā sniegā manā priekšā. No viņa zeltītajām bruņām pil sarkans. Viņš ir garš, slaids un nežēlīgs. Šīs ir viņa mājas. Viņa spēļlaukums. Līdz bērni iegūst savas rētas, tie ir viņa spēļmantiņas. Jupiters ir tāds pats kā visi nožēlojamie vēstures tirāni. Savu iegribu vergs. Viņš ir izkopis vienīgi savu egoismu. Viņš ir Sabiedrība — briesmonis, no kura kā sīrups tek uzdzīve, bet kurš neredz paša liekulību. Visu šo pārticību, šo varu viņš uzskata par savām tiesī­bām. Viņš maldās. Viņi visi maldās. Tomēr es nespēju viņu sakaut tiešā cīņā. Tas nav iespējams, lai cik labi es cīnītos. Viņš ir pārāk spēcīgs.

No viņa rokas kā čūska karājas slāte. Piespiežot vienu pogu, tā nospriegosies metru gara. Viņa bruņas mirdz. Lūkojamies viens otrā pir­majos saules staros. Viņa lūpās pavīd smaids.

„Manā namā tu būtu kļuvis par kaut ko. Bet tu esi mazs, stulbs zēns, dusmīgs un no Marsa nama. Tu vēl neproti nogalināt, kā to varu es, tomēr izaicini mani. Tīrs niknums. Tīrs stulbums.”

„Nē. Es nevaru stāties tev pretī.” Nometu savu sirpjAsmeni viņam pie kājām, un tam blakus nokrīt arī mana slāte. Es tik un tā neprotu ar to rīkoties tā, kā pienākas. „Tāpēc es krāpšos.” Pamāju ar galvu. „Aiziet, Sevro!”

Kad viņš pagriežas, slāte paceļas gaisā, nospriegojas un sagriež Jupi­tera paceles cīpslu. Viņa cirtiens nošvīkst divas pēdas par augstu. Proktors pieradis cīnīties ar vīriem. Sevro neredzams sasien Jupitera rokas un atņem viņam ieročus. AtPlāksnes bruņas saplūst brūcēs, lai apturētu asi­ņošanu, bet, lai salabotu cīpslas, būs jāpieliek vairāk darba.

Kad Jupiters klusē, Sevro novelk Apolona rēgSegu. Paņemam proktora ieročus. Viņa bruņas nederētu nevienam, izņemot Pakšu. Nabaga Pakss! Viņš šajās greznumlietās būtu izskatījies satriecoši. Uzvelkam Jupiteru augšup pa nogāzi.

Iekšā kaujas veiksme ir mainījusi puses. Šķiet, mani izlūki atraduši to, ko liku sameklēt. Ar apmierinātu smīnu garenajā sejā pie manis pie­skrien Milija. Pastāstot labos jaunumus, viņas balss ir zema un stiepta kā vienmēr.

„Atradām viņu ieroču noliktavu.”

Smagiem soļiem garām aizrībina tik tikko no verdzības atbrīvotu Venēras nama audzēkņu pulks. Mirdz viņu pulsDūres un atPlākšņu bru­ņas. Olimps ir mūsu, un Mustanga ir atrasta.

Tagad visi cirvji tiešām ir pie mums.