Sarkanā sacelšanās

31.MUSTANGAS SAKĀVE

Jāju tērpies kara drānās. Viss melnā. Mati mežonīgi un atsieti ar kazas zarnu. Apakšdelmus sedz rūdītā tērauda bruņu plāksnes, kas atņemtas kaujā sakautam ienaidniekam. Manas rūdītā tērauda muguras un krūšu bruņas ir melnas un vieglas; tās atvairīs jebkuru sitienu, kas rai­dīts ar ieroci, kas vājāks par jonAsmeni vai slāti. Mani zābaki ir dubļaini. Pār seju novilktas sarkanas un melnas svītras. Uz muguras — sirpjAsmens. Naži visur. Klusuma sānus rotā deviņi sarkanu, sakrustotu kaulu pāri un desmit vilki. Tos uzgleznoja Lea. Katrs krustoto kaulu pāris ir sakauts pretinieks, kas, medBotu izdziedēts, nereti atkal meties kaujā. Katrs vilks simbolizē sagūstītu vergu. Man līdzās jāj Kasijs. Viņš mirdz. Rūdītais tērauds, ko viņš saņēmis kā atalgojumu par nopelniem citās kau­jās, nospodrināts tikpat spīdīgs kā viņa zaigojošais zobens un mati, kas plīvo ap majestātisko galvu kā viļņota zelta stīgas. It kā ap viņu neviens nekad nebūtu stāvējis un čurājis virsū.

„Nu, es domāju, ka esmu zibens,” Kasijs paziņo. „Un tu, mans apdo­mīgais draugs, esi pērkons.”

„Kas tad esmu es?” piejājis mums līdzās, vaicā Roks. „Vējš?”

„Tā tavā galvā ir pietiekami,” es nošņaukājos. „Karstā vēja.”

Aiz mums jāj nams. Visi, izņemot Kvinnu un Džūnu, kas paliku­šas par garnizonu mūsu pilī. Tā ir laimes spēle, jājam lēni, lai Minerva zina, ka tuvojamies. To, ka pirms dažām stundām biju tur nakts aizsegā,

un to, ka Sevro tur ir joprojām, — to gan viņi nezina. Aiz nagiem man joprojām ir dubļi.

Pār viņu teritorijas klinšainajiem pauguriem aiztraucas Minervas izlūki. Viņi izliekas, ka ņirgājas par mums, bet patiesībā skaita, cik mūsu ir, lai labāk izprastu uzbrucēju stratēģiju. Tomēr viņi šķiet apmulsuši, kad vienkārši iejājam viņu garās zāles un olīvkoku valstībā. Tik apmul­suši, ka iesauc izlūkus aiz pils sienām. Nekad iepriekš neesam nākuši pilnā sastāvā. Mūsu izlūki gaudoņi atklāti jāj uz saviem melnajiem zir­giem, melnie apmetņi plīvo kā vārnu spārni. Mūsu pirmAtlases slepka­vas virzās kā galveno spēku priekšpulks — nežēlīgais Vikss, skarbais Polluks, spītīgā Kasandra un daudzi citi no Tita bandas. Vergi skriešus turas līdzās saviem saimniekiem — tiem, kas viņus sagūstījuši.

Jāju uz priekšu, man blakus ir Kasijs un Antonija. Šodien standartu nes viņa. Uz mūriem manāmi tikai daži strēlnieki, tāpēc pasaku Kasijam, lai pārliecinās, ka netiksim pārsteigti no sāniem gadījumā, ja kāds no Minervas nama novēro mūs ārpus tā sienām. Viņš aizauļo.

Simts metru rādiusā ap Minervas cietoksni plešas pagājušās nedē­ļas lietavās izskalots kailas zemes lauks. Tas ir nāves lauks. Ja iejāsi lokā, strēlnieki mēģinās nogalināt tavu zirgu. Ja uzreiz neatkāpsies, viņi centī­sies nogalināt tevi pašu. Pils priekšā izkaisīti gandrīz divdesmit abu namu zirgu līķi. Vēl tikai pirms divām dienām Kasijs vadīja asiņainu uzbru­kumu minerviešu vienībai līdz pat pašiem pils vārtiem.

Pirms nāves zonas aug zāle. Zāles okeāns, tik augsts, ka Sevro, tajā stāvot, varētu izslieties pilnā augumā un tik un tā palikt nepamanīts. Rudens pļavas puķu ielokā apstājamies pie dubļu loka robežas. Zeme zem kājām ir mīksta, un Klusums zem manis klusi iezviedzas.

„Paks!" es saucu. „Paks!"

Sviežu viņa vārdu pret mūriem, līdz lēni atveras galvenie pils vārti — tikpat lēni kā tonakt, kad ar Kasiju ielavījāmies iekšā. Izjāj Mus­tanga. Viņas zirgs lēni soļo pa dubļiem un apstājas netālu no mums. Mei­tenes skatiens uzsūc ainu, kas tai pavērusies.

„Vai tas būs duelis?” viņa smīnēdama noprasa. „Pakss no viedās un cildenās Minervas nama pret Pļāvēju no Asiņaino miesnieku nama?”

„Tu liec tam izklausīties tik aizraujoši,” nožāvājusies velk Antonija. Uz viņas apģērba nav manāms ne mazākais puteklītis.

Mustanga neliekas ne zinis.

„Un vai esi drošs, ka tajā zālē neviens negaida, lai mums uzbruktu, kad iznāksim atbalstīt savu čempionu?” Mustanga man vaicā. „Vai mums vajadzētu to nodedzināt un noskaidrot?”

„Mums visi ir līdzi,” Antonija saka. „Tu zini mūsu skaitu.”

„Jā. Es protu skaitīt. Paldies.” Mustanga neskatās uz viņu. Tikai uz mani. Viņa šķiet noraizējusies; balss pieklust. „Pakss nodarīs tev pāri.” „Paks, kā tavas olas?" saucu Mustangai pār galvu. Meitene saraujas, kad aiz pils sienām pēkšņi sāk dārdēt bungas. Tikai tās gluži nav bun­gas. Pa vārtiem iznāk Pakss. Viņš sit kara cirvi pret vairogu. Mustanga uzsauc, lai viņš iet atpakaļ, un milzīgais zēns paklausa kā rātns suns, tikai sitieni pret vairogu nerimstas. Mēs vienojamies, ka likme būs visi atliku­šie vergi. Pamatīgs guvums.

„Man likās, ka jūsu divkauju meistars ir Smukulltis.” Mustanga saka un parausta plecus. „Kur ir tas trakais dēlietis? Tava ēna — tas, kurš vada to vilku baru? Vai viņš slēpjas zālē? Es negribu, lai viņš atkal pēkšņi uzrodas man aiz muguras.”

Pasaucu Sevro. Gaudoņu pulkā tiek pacelta roka. No vilkādas kapuču apakšas glūn dubļiem notrieptas sejas. Mustanga skaita. Visi pieci gaudoņi saskaitīti. Patiesībā klāt ir visi mūsu spēki, izņemot vienu — Kvinnu. Mus­tanga joprojām nav apmierināta. Armija mums jāizvieto sešsimt metru attā­lumā no dubļu lauka malas. Viņa nodedzinās visu zāli simt metru rādiusā no vietas, kur stāvam. Kad zāle nodegs, izdegusī teritorija kļūs par divkau­jas laukumu. Desmit viņas izvēlēti vīri piebiedrosies desmit manis izvēlē­tiem kareivjiem, lai izveidotu apli, kura vidū noritēs divkauja. Viņas pārē­jie spēki paliks pilsētā, bet mani — sešsimt metrus no dueļa norises vietas. „Neuzticies man?” es vaicāju. Zālē manu vīru nav.

„Labi! Tad jau neviens nesadegs.”

Neviens nesadeg. Kad uguns apsīkst un no zemes ap pili palikuši vien pelni, dūmi un dubļi, es pametu savu armiju. Mani pavada mani desmit karavīri. Pakss sit kara cirvi pret vairogu, uz kura uzgleznota

sievietes galva, viņai matu vietā ir čūskas. Medūza. Nekad agrāk neesmu stājies pretī ar vairogu bruņotam vīram. Viņa bruņas cieši pieguļ ķer­menim, brīvas atstājot tikai locītavas. Turu strāvas šķēpu rokā, ko esmu nokrāsojis sarkanu, bet savu sirpjAsmeni — rokā, kas nokrāsota melna.

Ap mums veidojoties aplim, mana sirds satraukti sitās. Kasijs ar mājienu pieaicina mani pie sevis. Viņš spilgti mirdz pat krēslot sākušajā gaismā. Draugs ironiski pasmaida.

„Nepārtrauc kustēties. Tas ir kā Kravatē.” Viņš pamet skatu uz Pakšu. „Un tu esi ātrāks par šo nolādēto suņabērnu. Vai ne?” Viņš pie­miedz ar aci. Tad uzsit pa plecu. „Vai ne, brāl’?”

„Sasodīts, jā.” Piemiedzu viņam pretī.

„Pērkons un zibens, brāli. Pērkons un zibens!”

Paksam ir obsidiāna miesasbūve. Viņš ir vairāk nekā septiņas pēdas garš un veikls kā nolāpīta pantera. Šajā gravitācijā .37 viņš varētu mani aizmest kādus trīsdesmit metrus vai vēl tālāk. Prātoju, cik gan augstu viņš spēj uzlēkt. Palēkāju, lai izstaipītu kājas. Gandrīz trīs metri. Varu nepiepūloties uzlēkt augstāk par viņa galvu. Zeme joprojām kūp.

„Lēkā. Lēkā, mazais sienāzīt,” viņš ņurd. „Šī būs pēdējā reize, kad liksi lietā savas kājas.”

„Ko tu teici?” es vaicāju.

„Es teicu, ka šī būs pēdējā reize, kad liksi lietā kājas!”

„Savādi,” murminu.

Viņš samirkšķina acis un sarauc pieri. „Kas ir… savādi?”

„Tu izklausies pēc meitenes. Vai kaut kas noticis ar tavām olām?” „Tu mazais…”

Piejāj Mustanga ar savu standartu un saka kaut ko par to, ka mei­tenes nekad neizaicina viena otru uz muļķīgām divkaujām. „Duelis ilgst līdz—”

„Viens no mums padodas,” Pakss nepacietīgi bilst.

„Līdz nāvei,” palaboju. Patiesībā tam nav nozīmes. Šobrīd es jau vairs tikai ākstos. Man atlicis vien dot signālu.

„Līdz viens no jums padodas,” Mustanga apstiprina. Viņa pabeidz formalitātes, un divkauja sākas. Gandrīz. Debesīs atskan virkne paukšķu,

kas liecina par virsskaņas būkšķiem, ar kādiem mums no Olimpa pie­vienojas proktori. Viņi virpuļodami nolaižas no vairākiem sava debesu zilgmē peldošā kalna torņiem. Katrs šodien nēsā sava nama ģerboni, galvā mirdzošas zelta ķiveres. Viņu bruņas ir vērā ņemams skats. Viņiem tās nav vajadzīgas, tomēr dieviem patīk greznoties. Šodien viņi paņēmuši līdzi galdu. Tas lido gravLifta nests, un uz tā rindojas lielas vīna krūkas un ēdienu paplātes, tāpēc izskatās, ka viņi ieturēs svētku vakariņas.

„Es ceru, ka būsim pietiekami laba izklaide!” saucu augšup. „Vai nevēlaties nomest lejā nedaudz vīna? Pagājis krietns laiciņš!”

„Labu veiksmi cīņā pret titānu, mazais mirstīgais!” lejup sauc Mēr­ķu rs. Viņa bērnišķīgā seja dzīvespriecīgi smej, un viņš demonstratīvi ceļ pie lūpām kausu. Daļa vīna izlīst un krīt ceturtdaļjūdzi līdz zemei, kur šķīst pret manām bruņām. Dzēriens pil lejup kā asinis.

„Pieļauju, ka mums viņiem jāuzrīko laba izrāde,” dārdina Pakss.

Abi ar Pakšu sasmaidāmies pa īstam. Tas, ka viņi nolaidušies lejā, lai skatītos, savā ziņā ir kompliments. Tad, trejžubura galvasrotai sašūpo­joties, kamēr viņa iemet mutē paipalas olu, Neptūna iesaucas, lai nevel­kam garumā, un Pakša cirvis dūkdams tuvojas manām kājām kā ļauna slota. Zinu, ka viņš grib, lai lecu, jo grasās triekt pretī savu vairogu un aizsist mani pa gaisu kā tādu mušu. Tāpēc atkāpjos un metos uz priekšu, kad viņa roka vēl nav beigusi atvēzienu. Arī Pakss kustas, tomēr nepacie­tīgi sit augšup, ļaudams man pašauties garām viņa rokai un no visa spēka iegrūst strāvas šķēpu viņam padusē. Ierocis salūst uz pusēm. Tomēr Pakss nepakrīt pat tad, kamēr caur viņa nerviem strāvo elektrība. Tā vietā viņš tik spēcīgi sit atmuguriski, ka izlidoju no apļa un piezemējos dubļos. Salūst dzeroklis. Mute pilna ar zemi un asinīm. Atsitos pret zemi un veļos.

Atbalstījies pret sirpjAsmeni, piegrīļojos kājās. Mani klāj dubļi. Pametu skatu uz mūriem. Uz aizsargvaļņa sapulcējusies viņu armija — viņi nespēja noturēties, nepaskatījušies čempionu cīņu. Tāds bija mūsu mērķis. Es varētu dot signālu. Vārti ir vaļā gadījumam, ja nepieciešams sūtīt palīdzību. Mūsu tuvākais jātnieks stāv sešsimt metrus no tiem — daudz par tālu. Esmu ar to rēķinājies. Tomēr signālu nedodu. Šodien

gribu izcīnīt ari pats savu uzvaru pat tad, ja tā ir savtīga. Manai armijai jāzina, kāpēc es esmu vadonis.

Atgriežos aplī. Prātā nenāk nekas asprātīgs, ko varētu pateikt. Viņš ir spēcīgāks. Es esmu ātrāks. Tas ir viss, ko zinām viens par otru. Šī cīņa nav tāda, kā māca Kasijs. Šeit nav nekādu skaistu figūru. Tikai brutali­tāte. Viņš sit man ar savu vairogu. Turos tuvumā, lai viņš nevarētu atvē­zēt savu cirvi. Tas vairogs sadragās manu plecu. Katrs trieciens nosūta mokošu sāpju strāvu uz manu dzerokli. Pakss triec to atkal, bet es pale­cos, ar kreiso roku parauju vairogu un metos viņam pāri. No piedurknes pazib nazis, ko lidojumā duru viņam acis. Netrāpu un saskrāpēju viņa ķiveres sejsegu.

Ievērodams nelielu attālumu starp mums, sniedzos pēc naža un pamēģinu kādu pazīstamu triku. Viņš nicīgi atsit lidojošo asmeni ar savu vairogu. Bet, kad Pakss to nolaiž zemāk, lai uz mani palūkotos, jau esmu gaisā un ar visu svaru piezemējos uz viņa vairoga. Pēkšņā izbrīnā viņš ļauj tam noslīdēt tikai nedaudz zemāk. Ar brīvo roku iešķiežu viņam ķiverē dubļus.

Pakss ir akls. Vienā rokā āva. Otrā — vairogs. Sejsegu notīrīt nevar ne ar vienu, ne ar otru. Ja viņš spētu to izdarīt, tas būtu vienkārši. Tomēr viņš nespēj. Kādu duci reižu situ pa viņa plaukstas locītavu, līdz Pakss izmet cirvi no rokām. Tad paņemu milzīgo ieroci un situ ar to pa viņa ķiveri. Bruņas joprojām nelūst. Pakss triec vairogu pret mani tā, ka gandrīz zaudēju samaņu. Atvēzēju smago cirvi vēlreiz, un viņš beidzot sabrūk. Elsdams nokrītu uz ceļa.

Tad es iegaudojos.

Gaudo viņi visi.

Minervas zemes pieskandina gaudas. Gaudo mana tālumā izvie­totā armija. Gaudo mani pirmAtlases slepkavas, kas palīdzēja izveidot šo divkaujas apli. Gaudas atskan arī no nāves lauka. Pagriezusi zirgu, Mus­tanga dzird briesmīgās skaņas sev aiz muguras. Viņas seja šausmās pār­vērtusies. Gaudo smejošie proktori — visi, izņemot Minervu, Apolonu un Jupiteru. Gaudas atskan no nāves laukā izkaisīto beigto zirgu vēde­riem. Tiem, kas guļ netālu no Mustangas atvērtajiem vārtiem.

„Viņi ir dubļos!” meitene iesaucas.

Viņai ir gandrīz taisnība. Tomēr viņa domā kā zelts. Kāds ieklie­dzas, redzēdams Sevro un viņa gaudoņus izgriežam sev ceļu ārā no aiz­šūtajiem, uzpūstajiem beigto zirgu vēderiem, kas izkaisīti kaujas laukā pie vārtiem. Kā dzimstoši dēmoni viņi veļas un slīd pa piepūstām zar­nām un sadalītiem orgāniem. Līdz ar viņiem izlien arī desmit labākie Diānas nama karavīri. No bālas ķēves vēdera izsprāgst Takts ar saviem uzkasītajiem matiem. Viņš skrien plecu pie pleca ar Nezāli, Dadzi un Klaunu. Visi ir apmēram piecdesmit metru rādiusā no masīvajiem, lēna­jiem vārtiem.

Visi M inervas sargi stāv uz vaļņiem, kur bija vērojuši divkauju. Viņi nespēs atvairīt pēkšņo dēmonu kareivju zibenstriecienu, aizverot savus lēnos vārtus. Viņi tik tikko paspēj atvilkt loku stiegras, kad Sevro, gaudoņi un mūsu sabiedrotie jau ir iespraukušies pa ciet slīdošajiem vārtiem. Otrā pilsētas pusē Diānas nama kareivji lēni rāpsies pāri sienām pa vir­vēm, ko izmanto, lai kāptu savos muļķīgajos kokos. Jā. Tagad no otras puses atskan svilpe. Tos pamanījis kāds sargs. Neviens viņam nenāks palīgā. Tuvojas mana armija ar viltus gaudoņiem priekšgalā — tos mēs aizņēmāmies no Diānas un ietērpām tā, lai viņi izskatās pēc Sevro un viņa bandas.

Iznīcinām Minervas namu dažu minūšu laikā. Augstu virs mūsu galvām joprojām smejas un gaudo proktori. Man šķiet, ka viņi ir piedzē­rušies. Viss ir galā, pirms Mustanga pagūst ko pasākt, un viņai neatliek nekas cits, kā auļot prom pa dubļaino lauku. Pakaļ dzenas kāds ducis jāt­nieku, starp viņiem arī Vikss un Kasandra. Viņu noķers vēl pirms tum­sas, un, zinādams, ko Vikss nodara saviem gūstekņiem un viņu ausīm, lecu mugurā Klusumam un viņiem sekoju.

Mustanga pamet savu auļotāju pie maza mežiņa dienvidos. Lecam no zirgu mugurām un atstājam trīs vīrus tos sargāt gadījumam, ja viņa nodomājusi ievilināt mūs mežā un atgriezties. Kasandra nozūd biezoknī. Vikss seko man, ar nolūku mīdams uz papēžiem, it kā es varētu zināt, kur slēpjas Mustanga. Man tas nepatīk. Man nepatīk būt mežā kopā ar Viksu un Kasandru. Pietiktu ar dunci mugurā. Uz to būtu spējīgi viņi

abi. Atšķirībā no Polluka viņi abi mani joprojām ienīst, bet mani gaudoņi un Kasijs ir tālu prom. Tomēr dunci mugurā nesaņemu.

Mustangu atrodu netīšām. No dubļu bedres pretī lūkojas zeltainu acu pāris. Mūsu skatieni sastopas. Man blakus ir Vikss. Viņš lādējas par to, cik priecīgs esot, ka beidzot varēs iejāt to nolāpīto ķēvi, un nevarot sagaidīt, kad redzēs viņu iegrožotu. Tur stāvēdams un glūnēdams kādā krūmā, viņš izskatās sagriezies, izliecies un ļauns — kā pēc ugunsgrēka nokaltis koks. Viksam ir mazāk ķermeņa tauku nekā jebkuram, ko esmu redzējis, tāpēc zem nostieptās ādas izspiežas un virmo katrs asinsvads, katra cīpsla. Viņš pārlaiž mēli pār nevainojami līdzenajiem zobiem. Zinu, ka viņš mani provocē, tāpēc aizvilinu viņu prom no dubļu lāmas.

Ēo nebija pelnījusi mirt kā Sabiedrības verdzene. Un, par spīti viņas krāsai, Mustanga nav pelnījusi nekādus grožus.