Sarkanā sacelšanās

34.ZIEMELMEŽI

Agonija.

Un klaustrofobija.

Esmu slims un ievainots.

Sāpes mani vajā sapņos.

Tās ņudz tumsā. Tās urda manu vēderu.

Es pamostos un kliedzu, maigu roku turēts.

Redzu kādu.

Ēo? Es čukstu viņas vārdu un pastiepju rokas. Mana dubļainā plauksta nosmērē viņas seju. Viņas eņģeļa seju. Viņa ir atnākusi, lai aiz­vestu mani uz ieleju. Viņas mati ir kļuvuši zeltaini. Vienmēr biju domājis, ka viņa varētu būt zelts. Viņas krāsas ir zelta spārni. Uz rokām nav sar­kanas zīmes. To paņēmusi nāve.

Es svīstu, par spīti lietavām un sniegputeņiem, kas seko. Kaut kas mani paslēpj no tiem. Es drebu. Žņaudzu rokās savu sarkano pieres apsēju. Hemanti esmu pazaudējis. Kad tas bija? Man matos ir dubļi. Ēo tos izmazgā. Maigi noglāsta manu pieri. Es viņu mīlu. Kaut kas manī asiņo. Dzirdu, kā Ēo runā ar sevi, ar vēl kādu. Man vairs nav daudz atli­cis. Vai man vispār vēl ir laiks? Vai esmu ielejā? Te ir migla. Te ir debesis un milzīgs koks. Uguns. Dūmi.

Es kratos drudzī un svīstu. Sadedz ellē, Kasij! Es biju tavs draugs. Es nogalināju tavu brāli, bet man nebija izvēles. Toties tev bija. Tu augstprātīgais jākli. Es viņu ienīstu. Es ienīstu Augustu. Redzu, kā tie kopā pakar Ēo. Viņi par mani ņirgājas. Viņi smejas. Es ienīstu Antoniju. Ienīstu Fičneru. Ienīstu Titu. Es ienīstu. Ienīstu. Ienīstu sevi par visu, ko esmu izdarījis. Visu, ko esmu izdarījis. Un kālab? Lai uzvarētu spēlē. Lai uzvarētu spēlē Ēo dēļ, lai gan viņa nekad vairs par mani neko neuzzinās. Viņa ir mirusi. Nav tā, ka viņa kādreiz atgriezīsies, lai redzētu visu, ko viņas dēļ esmu paveicis.

Mirusi.

Tad es pamostos. Sāpes joprojām ir tur, manā vēderā. Tās strāvo man cauri. Tomēr es vairs nesvīstu. Drudzis ir mitējies, un niknās, sarka­nās infekcijas pazīmes ir pazudušas. Es esmu alā. Dažas collas no manis kuras ugunskurs un guļ kāda meitene. Viņu sedz kažokādas. Viņa klusi ieelpo pēc dūmiem smaržojošo gaisu. No zvērādām vīd izspūruši, zel­taini mati. Tā nav Ēo. Mustanga.

Klusi raudu. Es gribu Ēo! Kāpēc es nevaru dabūt viņu? Kāpēc nevaru viņu atdzīvināt? Es gribu Ēo. Negribu sev blakus šo meiteni. Tas sāp vēl ļaunāk nekā ievainojums. To, kas notika ar Ēo, es nespēšu vērst par labu nekad. Es pat nespēju vadīt savu armiju. Nespēju uzva­rēt. Nespēju sakaut Kasiju, par Šakāli nemaz nerunājot. Es biju vislabā­kais ellesnirējs, bet šeit neesmu nekas. Pasaule ir pārāk liela un auksta. Es esmu pārāk mazs. Pasaule ir aizmirsusi Ēo. Tā jau ir aizmirsusi viņas upuri. Vairs nekas nav palicis pāri.

Atkal iemiegu.

Kad pamostos, Mustanga sēž pie ugunskura. Viņa zina, ka esmu pamodies, bet ļauj man izlikties, ka tā nav. Guļu ar aizvērtām acīm un klausos, kā viņa dungo. Tā ir pazīstama dziesma. Dziesma, ko dzirdu sapņos. Manas mīlas nāves atbalss. Dziesma, ko dziedāja meitene, ko tie dēvē par Persefoni. Kā Ēo sapņa atbalsi to dungo viena no izcilajiem.

Raudu. Ja man kādreiz ir liecies, ka Dievs pastāv, tas noteikti ir tagad, kad klausos sērīgajā melodijā. Mana sieva ir mirusi, bet kaut kas no viņas joprojām ir palicis.

Nākamajā rītā uzrunāju Mustangu.

„Kur tu dzirdēji to dziesmu?” vaicāju, palikdams guļus.

„Holokanālā,” viņa piesarkdama atzīst. „To dziedāja kāda maza meitene. Tā ir nomierinoša.”

„Tā ir skumja.”

„Vairums lietu ir skumjas.”

Mustanga pastāsta man, ka pagājušas četras nedēļas. Kasijs ir Pir­mais. Iestājusies ziema. Cereras aplenkums ir beidzies. Mežā dažkārt ieklīst Jupitera kareivji. Tālumā dzirdamas ziemeļu lielvaru — Marsa un Jupitera — kaujas. Jupiters rietumos, Marss austrumos. Pēc tam, kad upe aizsalusi, viņi sākuši to šķērsot, lai sirotu viens otra teritorijās. Mūsu kli­jāni pacēlušies spārnos un pametuši aizas, kurās mājoja. Naktis gaudo vilki. No dienvidiem šurp lido vārnu bari. Tomēr patiesībā Mustanga zina ļoti maz, tas dara mani nepacietīgu.

„Manu uzmanību nedaudz novērsa mēģinājumi uzturēt tevi pie dzīvības,” viņa man atgādina. Mustangas nama standarts paslēpts zem segas pie manām kājām. Viņa ir pēdējā Minervas nama audzēkne. Tomēr neiegrožota. Turklāt viņa nav paverdzinājusi mani.

„Vergi ir stulbi,” viņa saka. „Un tu jau tāpat esi kroplis. Kādēļ gan padarīt tevi ari dumju?”

Paiet vairākas dienas, līdz spēju noturēties uz kājām. Prātoju, kur gan nevainojami precīzie medBoti ir tagad. Noteikti rūpējas par kādu, kas proktoriem iepaticies labāk. Es izcīnīju Pirmā godu, bet viņi to man tā arī nepiešķīra. Tagad es zinu, kāpēc Šakālis uzvarēs. Tie atbrīvojas no viņa sāncenšiem.

Turpmāko nedēļu laikā Mustanga kopā ar mani klejo pa mežu. Biezajā sniegā manas kustības ir stīvas, tomēr spēki atgriežas. Mustanga saka, ka tas ir medikamentu dēļ, ko viņa atrada zem kāda krūma, kur tie bija uzkrītoši atstāti. Tos tur nolicis draudzīgs proktors. Ieraudzījuši briedi, apstājamies. Izvelku savu loku, bet nespēju atvilkt stiegru līdz ausij. Sāp mans ievainojums. Mustanga mani vēro. Mēģinu vēlreiz. Dziļi iekšās ieduras sāpes. Ļauju bultai lidot. Netrāpu. Tovakar ēdam pāri pali­kušo truša cepeti. Tas garšo savādi, un pēc tam man sāp vēders. Tagad vēders sāp visu laiku. Tas ir arī ūdens dēļ. Mums nav neviena trauka,

kurā to uzvārīt. Nav joda. Tikai sniegs un sīka upīte, no kuras padzerties. Dažkārt nedrīkstam kurt uguni.

„Tev būtu vajadzējis nogalināt Kasīju vai aizsūtīt viņu prom,” Mus­tanga man saka.

„Man likās, ka tu esi cildenāka,” es atbildu.

„Man patīk uzvarēt. Tas iedzimts manā ģimenē. Un dažkārt krāp­šanās ir atļauta noteikumos.” Viņa pasmaida. „Par katru reizi, kad atgūsti savu standartu, tev tiek piešķirts nopelnu stabiņš. Tā nu es vairākas reizes noorganizēju, lai kāds no manējiem standartu pazaudē un tas nokļūst pie Diānas nama. Tad jāju to atgūt. Kļuvu par Pirmo nedēļas laikā.”

„Cik viltīgi. Tomēr tavai armijai tu patiki,” es saku.

„Es patīku visiem. Tagad ēd savu sasodīto trusi. Tu esi tievs kā

slāte.”

Ziemas sals pieņemas spēkā. Dzīvojam dziļi ziemeļu mežos, tālu uz ziemeļiem no Cereras, ziemeļrietumos no augstienes, kur atrodas manas bijušās mājas. Joprojām neesmu redzējis nevienu Marsa kareivi. Es nezinu, ko iesāktu, ja kādu ieraudzītu.

„Esmu noslēpusies no visiem, izņemot tevi,” Mustanga saka. „Tā es palieku dzīva un vesela.”

„Un kāds ir tavs plāns?” vaicāju.

Viņa pasmejas par sevi. „Palikt dzīvai un veselai.”

„Tev tas padodas labāk nekā man.”

„Kā tu to domā?”

„Neviens no tava nama nebūtu tevi nodevis.”

„Tas tāpēc, ka es nevaldīju kā tu,” viņa saka. „Tev jāatceras, ka cil­vēkiem nepatīk, ja kāds viņiem saka, kas ir jādara. Tu vari izturēties pret saviem draugiem kā pret kalpotājiem, un viņi tevi mīlēs, bet, ja nosauksi tos par kalpotājiem, tie tevi nogalinās. Katrā ziņā tu pārāk paļāvies uz hierarhiju un bailēm.”

„Es?”

„Kurš gan vēl? Es to varēju pateikt jau pa gabalu. Viss, kas tev rūpēja, bija tava misija, lai kas tā arī būtu. Tu biji kā izšauta bulta ar ļoti nomācošu ēnu. Pirmoreiz, kad tevi satiku, jutu, ka tu pārgrieztu man

rīkli, ja tas palīdzētu tev iegūt to, ko tu gribi." Viņa mirkli klusē. „Starp citu, ko tu īsti gribi?”

„Uzvarēt,” es saku.

„Ak, lūdzu. Tu neesi tik vienkāršs.”

„Tu domā, ka pazīsti mani?” Mūsu mazajā ugunskurā sprakšķ

ogles.

„Es zinu, ka miegā tu sauc pēc meitenes vārdā Ēo. Māsa? Vai mei­tene, ko mīlēji? Tas ir izteikts bezKrāsas vārds. Tāpat kā tavējais.”

„Es esmu tālplanētu lauķis. Vai viņi tev to nestāstīja?”

„Man neko nestāstīja. Es daudz negrozos cilvēkos. Stingrs tēvs.” Viņa atmet ar roku. „Katrā ziņā tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka neviens tev neuzticas, jo ir acīmredzams, ka tavs mērķis tev rūp vairāk nekā līdzcilvēki.”

„Un tu esi citāda?”

„O, un kā vēl, Pļāvēja kungs. Man cilvēki patīk vairāk nekā tev. Tu esi vilks, kas gaudo un kož. Es esmu mustangs, kas ar mīkstu purnu pabiksta roku. Cilvēki zina, ka ar mani var sadarboties. Ar tevi? Ellē — nogalini vai tiec nogalināts.”

Viņai taisnība.

Kad man bija cilts, viss izdevās pareizi. Es ļāvu katrai meitenei un katram zēnam sevi iemīļot. Ļāvu, lai viņi atpelna atpakaļ savu cietoksni. Es mācīju viņiem, kā kaut kazas, it kā pats to zinātu. Es devu viņiem uguni, it kā pats būtu radījis sērkociņus. Es dalījos ar viņiem noslē­pumā — ka mums ir pārtika, bet Titam tās nav. Viņi saskatīja mani cilts tēvu. Atceros viņu skatienus. Kad Tits bija dzīvs, es biju cerības un visa labā simbols. Kad Tits nomira… es kļuvu tāds kā viņš.

„Dažkārt aizmirstu, ka Institūts ir paredzēts, lai man kaut ko iemā­cītu,” saku Mustangai.

Zeltmatainā meitene pieliec galvu un palūkojas manī. „Piemēram, to, ka mums jādzīvo kaut kā vairāk dēļ?”

Viņas vārdi caururbj manu sirdi. Tie atbalsojas cauri laikam, citu lūpu izrunāti. Dzīvot kam vairāk. Vairāk nekā varas dēļ. Vairāk nekā atriebes dēļ. Vairāk nekā tā dēļ, kas mums piešķirts.

Man viņi nevis vienkārši jāsakauj, bet gan jāmācās labāk nekā viņiem. Tā es palīdzēšu sarkanajiem. Es esmu puika. Es esmu muļķis. Tomēr, ja iemācīšos kļūt par vadoni, es varu kļūt par kaut ko vairāk nekā Arēja dēlu aģentu. Es varu sniegt savai tautai nākotni. Lūk, ko būtu gri­bējusi Ēo.

Dziļa ziema. Vilki tagad ir izsalkuši. Tie naktīs gaudo. Kad mums ar Mustangu izdodas kaut ko nomedīt, bieži vien nākas tos dzīt prom no mūsu guvuma. Kad krēslā nogalinām ziemeļbriedi, no ziemeļzemju puses atskrien vesels bars. Tie iznāk no koku aizsega kā tumši rēgi. Ēnas. Lielākais no tiem mērojas svarā ar mani. Tā kažoks ir balts. Pārējo spalva vairs nav melna, bet gan pelēka. Mijoties gadalaikiem, šie vilki maina kažoku. Noskatos, kā tie mūs ielenc. Katrs kustas ar sev vien raksturīgu viltību. Tomēr katrs nāk kā daļa bara.

„Lūk, kā mums vajadzētu cīnīties,” pačukstu Mustangai, kamēr skatāmies, kā plēsoņas tuvojas.

„Vai mēs varētu par to parunāt vēlāk?”

Ar trim bultām nogāžam bara vadoni. Pārējie aizbēg. Abi ar Mus­tangu ņemamies dīrāt lielo, balto nezvēru. Iedūrusi nazi zem vilka kažoka, Mustanga palūkojas uz mani, viņas deguns ir sarkans un nosalis.

„Mēs nevaram cīnīties kā viņi, jo vergi nav bara sastāvdaļa. Tam gan nav nozīmes. Arī vilku stratēģija ir nepareiza. Viņi pārāk paļaujas uz bara vadoni. Nogriez galvu, un ķermenis atkāpjas.” '

„Tātad atbilde ir autonomija,” es saku.

„Varbūt.” Viņa iekož lūpā.

Vēlāk tovakar viņa paskaidro sīkāk. „Tā ir kā roka.” Ērti iekārto­jusies, Mustanga sēž līdzās, viņas kāja skar manējo. Meitene sēž pietie­kami tuvu, lai es justu, kā pa muguru lodā vainas sajūta. Ziemeļbrieža gaļa cepas uz uguns, izplatīdama alā mājīgu, piesātinātu aromātu. Laukā ārdās sniega vētra, un, piekārta uguns tuvumā, žūst vilka āda.

„Iedod man savu roku,” viņa saka. „Kurš ir tavs labākais pirksts?”

„Tie visi ir labākie dažādās jomās.”

„Neesi tik stūrgalvīgs!”

Pasaku viņai, ka īkšķis. Mustanga liek man noturēt nūju, izman­tojot tikai īkšķi. Viņa viegli izrauj to no mana tvēriena. Tad viņa liek to noturēt ar pārējiem pirkstiem, īkšķi neizmantojot. Aši pagriežot, nūja tiek atņemta vienā rāvienā.

„Iztēlojies, ka īkšķis ir tavi nama biedri. Pirksti ir visi pakļautie vergi. Smadzenes ir Pirmais vai kurš nu tur. Tas viss kopā strādā diezgan nolādēti nevainojami. Vai ne?”

Viņa nespēj izraut kātu no mana tvēriena. Nolieku to malā un vai­cāju, ko Mustanga grib ar to teikt.

„Tagad pamēģini izdarīt ko vairāk, nevis tikai satvert standartu. Vienkārši kustini īkšķi pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, bet pirkstus, izņemot vidējo, — pulksteņa rādītāja virzienā.”

Es tā izdaru. Viņa izbrīnīta vēro manas rokas un neticīgi iesme­jas. „Plātībnieks.” Es sabojāju viņas piemēru. Ellesnirēju rokas ir veiklas. Skatos, kā viņa mēģina to izdarīt. Skaidrs, ka Mustangai nekas nesanāk. Saprotams.

„Roka ir kā Sabiedrība,” es saku.

Vaina ir Institūta armiju struktūrā. Hierarhija labi veicina vienkāršu uzdevumu izpildi. Daži pirksti ir svarīgāki nekā citi. Citiem noteikti uzdevumi padodas labāk. Tos visus kontrolē augstākā kārtība — smadze­nes. Smadzeņu kontrole ir efektīva. Tā liek īkšķim un pārējiem pirkstiem darboties saskaņoti. Tomēr vienu smadzeņu kontroles iespējas ir ierobe­žotas. Es iztēlojos, kas notiktu, ja katram no pirkstiem būtu pašam savas smadzenes, kas sadarbotos ar galvenajām smadzenēm. Pirksti paklausītu, tomēr funkcionētu patstāvīgi. Ko roka iespētu tad? Ko spētu armija? Vir­pinu kātu pirkstos, veidodams sarežģītus rakstus. Tieši tā.

Mustangas skatiens kavējas pie manām acīm, un paskaidrojot viņas pirksti glāsta manu plaukstu. Es zinu, ka viņa grib, lai reaģēju uz pieskā­rienu, tomēr piespiežu savu prātu aizmaldīties domās par ko citu.

Šī viņas ideja nav daļa no proktoru mācībām.

Viņu mācības skaidro evolūciju no anarhijas uz kārtību. Tās māca kontroli. Sistemātisku varas sagrābšanu, šīs varas struktūru un struktūras saglabāšanu. Šis modelis ir veidots, lai parādītu, ka hierarhijas valdīšana ir

labākā metode. Sabiedrība ir galīgā evolūcija, vienīgā atbilde. Mustanga šos nosacījumus tikko sajāja vai vismaz norādīja, cik tie ir ierobežoti.

Ja es spētu izpelnīties brīvprātīgu vergu uzticību, manis radītā armija nepavisam nelīdzinātos Sabiedrībai. Tā būtu labāka. Gluži tāpat būtu, ja Likosas sarkanie domātu, ka patiešām var nopelnīt Laurus — viņi būtu daudz produktīvāki. Vai arī tad, ja prētors uz zvaigžņu kuģa klāja spētu izmantot ne tikai savu, bet arī savas zilo komandas ģeniālos prātus.

Mustangas stratēģija ir Eo sapnis.

Apjausma mani caurskrien kā elektriskā šoka lādiņš.

„Kāpēc tu to nemēģināji ar vergiem, kurus pati sagūstīji?”

Kad neatbildu uz viņas pieskārienu, Mustanga atvelk roku no manējās.

„Es mēģināju.”

Atlikušo vakaru Mustanga ir klusa. Rīta pusē viņa sāk klepot.

Turpmākajās dienās viņa saslimst. Dzirdu meitenes plaušās šķid­rumu un dodu viņai virumu, kas gatavots no kaulu smadzenēm, vilka gaļas un lapām, kas savārītas ķiverē, ko atradu mežā. Izskatās, ka Mus­tanga nomirs. Es nezinu, ko iesākt. Mums ir maz pārtikas, tādēļ dodos medībās. Tomēr dzīvnieku skaits spēlē ir ierobežots, un vilki ir izsalkuši. Medījums šos mežus ir pametis, tādēļ iztiekam ar sīkiem trusīšiem. Viss, ko varu iesākt, ir sasegt viņu ciešāk un lūgties, kaut no debesīm nolaistos medBots. Proktori zina, kur esam. Viņi vienmēr zina", kur esam.

Pēc nedēļas atrodu mežā cilvēku pēdas. Divu cilvēku. Sekoju nospiedumiem līdz pamestai nometnei, cerēdams, ka tur atradīsies pār­tika, ko nozagt. Tur mētājas dzīvnieku kauli un pelni joprojām ir karsti. Zirgu gan nav. Tātad, visticamāk, tie nav izlūki. Zvēresta lauzēji, apkau­notie, kuri lauzuši zvērestu pēc paverdzināšanas. Tādu tagad ir daudz.

Kādu stundu sekoju viņu pēdām mežā, līdz sāku uztraukties. Tās apmet loku, ieiedamas pazīstamā apkaimē — tās ved uz mūsu alu. Kad atgriežos, jau iestājusies nakts. No patvēruma, kurā dalos ar Mus­tangu, skan smiekli. Bulta, ko atvelku līdz ar loka stiegru, pirkstos šķiet tik tieva. Vajadzētu nomesties ceļos un atgūt elpu. Sāp ievainojums. Es

smagi elsoju. Tomēr nedrīkstu dot viņiem vēl vairāk laika. Ne jau tad, ja pie viņiem ir Mustanga.

Viņi mani neredz, jo stāvu aiz sasalušās ziemeļbrieža ādas un blīvi sakrautā sniega, kas slēpj mūsu alu no svešiem skatieniem un dabas stihi­jām. Iekšā sprakšķ uguns. Caur atverēm, kuru veidošana mums abiem ar Mustangu prasīja veselu dienu, plūst dūmi. Divi zēni sēž kopā un apēd visu, kas palicis pāri no mūsu gaļas krājumiem, un izdzer mūsu ūdeni.

Viņi ir netīri un noskranduši. Mati kā taukainas nezāles. Nosmērē­tas sejas. Melnas galvas. Esmu drošs, ka reiz viņi bijuši skaisti. Viens no zēniem sēž Mustangai uz krūtīm. Meitenei, kura izglāba manu dzīvību, ir aizbāzta mute, un viņa izģērbta līdz apakšveļai. Viņa aukstumā dreb. Vienam no zēniem asiņo kaklā kosta brūce. Viņi iecerējuši likt Mustan­gai samaksāt par šo ievainojumu. Ugunī karst naži, līdz kļūs sarkani. Vienam no zēniem acīmredzot patīk lūkoties uz viņas kailumu. Viņš pasniedzas, lai pieskartos viņas ādai, it kā meitene būtu vien rotaļlieta, kas domāta viņa izpriecām.

Manas domas ir pirmatnējas kā vilkam. Mani pārņem šausmino­šas emocijas, nezināju, ka šī meitene var likt man tā justies. Ne līdz šim. Paiet mirklis, līdz spēju nomierināties un savaldīt trīcošās rokas. Viņa roka ieslīd starp Mustangas augšstilbiem.

Iešauju pirmajam zēnam ceļgalā. Otru sašauju, kad tas sniedzas pēc naža. Es tēmēju neprecīzi. Acs vietā trāpu plecā. Ieslīdu alā ar dīrājamo dunci rokā un esmu gatavs piebeigt šos zēnus, kas tagad gaudo sāpēs. Mana cilvēcība ir atkāpusies, un es apstājos tikai tad, kad ieraugu Mustangas acis.

„Derov,” viņa klusi saka.

Pat drebēdama un nosalusi viņa ir skaista, smalkā, smaidīgā mei­tene, kas atgrieza mani dzīvē. Dvēsele ar gaišo skatienu, kas uztur dzīvu Ēo dziesmu. Drebu niknumā. Ja es būtu atgriezies desmit minūtes vēlāk, šī nakts būtu salauzusi mani uz mūžu. Vēl vienu nāvi es neizturētu. It sevišķi Mustangas.

„Derov, ļauj viņiem dzīvot,” viņa saka vēlreiz, čukstēdama man tā, kā Ēo būtu čukstējusi, ka mani mīl. Tas iegriežas līdz pat serdei. Es nespēju izturēt viņas balsi, šo niknumu manī.

Mana mute nestrādā. Seja gluži nejutīga. Es nespēju atslābināt niknumā savilktos vaibstus, tas joprojām kontrolē mani. Izvelku abus zēnus no alas aiz matiem un spārdu tos, līdz atnāk Mustanga. Pametu tos vaidošus sniegā un atgriežos alā, lai palīdzētu viņai apģērbties. Kad savelku dzīvnieku ādas ap viņas kaulainajiem pleciem, Mustanga šķiet tik trausla.

„Nazis vai sniegs,” viņa noprasa zēniem, kad ir apģērbusies. Viņas drebošajās rokās mirdz ugunī uzkarsētie asmeņi. Viņa klepo. Es zinu, ko Mustanga domā. Ja ļausim tiem iet, viņi nogalinās mūs, kamēr guļam. Viņu ievainojumi nav nāvējoši. Tādos gadījumos ierodas mcdBoti. Vai varbūt zvēresta lauzējus tie neglābj?

Zēni izvēlas sniegu.

Man prieks. Mustanga negribēja likt lietā nazi.

Izvedam tos mežmalā, piesienam pie kāda koka un par signālu iededzam ugunskuru, lai tos ieraudzītu kāds nams. Lai gan Mustanga visu ceļu klepoja, viņa uzstāja, ka dosies līdzi, it kā raizētos, ka nedarīšu tā, kā viņa lūgusi. Viņas bažas bija pamatotas.

Naktī, kad Mustanga iemigusi, pieceļos, lai dotos uz mežmalu un nogalinātu zvēresta lauzējus. Ja tos atradīs Jupiters vai Marss, tie izstāstīs par mūsu apmetni, un gūstā tiksim saņemti ārī mēs.

„Nevajag, Derov,” viņa saka, kad atsedzu ziemeļbrieža ādu. Pagrie­žos. No segu apakšas manī lūkojas viņas seja.

„Ja viņi paliks dzīvi, mums būs jāpārceļas,” es‘saku. „Un tu jau tā esi slima. Tu nomirsi.”

Šeit mums ir siltums. Patvērums.

„Tad no rīta atradīsim citu vietu,” viņa atbild. „Es esmu izturīgāka, nekā izskatās.”

Dažkārt tā ir taisnība. Tikai ne šoreiz.

No rīta pamodies atklāju, ka Mustanga naktī man pieglaudušies, lai būtu siltāk. Viņas augums ir tik trausls. Tas dreb kā lapa vējā. Jūtu viņas matu smaržu. Viņa klusi elpo. Sejā vīd nožuvušu asaru pēdas. Es gribu Ēo. Kaut tie būtu Ēo mati, viņas siltums. Tomēr es Mustangu neat­grūžu. Turot viņu savās rokās, jūtu sāpes, tomēr tās nāk no pagātnes,

ne no Mustangas. Viņa ir kas jauns, kas cerību pilns. Kā pavasaris, kas izbeigs manu bargo ziemu.

Kad pienāk rīts, pārceļamies dziļāk mežā un pie klints sienas sasle­jam būdiņu no kritušiem kokiem un sablietēta sniega. Tā arī nekad neuz­zinām, kas notika ar zvēresta lauzējiem vai mūsu alu.

Mustanga klepo tik spēcīgi, ka gandrīz nevar pagulēt. Kad viņa ir man pieglaudušies un guļ, maigi noskūpstu viņas pakausi — maigi, lai nepamodinātu, lai gan klusībā ceru, ka viņa pamodīsies un jutīs, ka esmu šeit, lai viņu pasargātu. Viņas āda ir karsta. Dungoju Persefones dziesmu.

„Nekad nespēju atcerēties vārdus,” viņa man čukst. Šovakar viņa ielikusi galvu man klēpī. „Kaut es varētu!”

Neesmu dziedājis kopš Likosas laikiem. Mana balss ir iesērējusi un raupja. Dziesma nāk lēni.

Klau, Klau,

Atceries dienas,

Kad saule dzisa un vārpas liecās,

Mēs kritām un kritām,

Un griezāmies dejā Pie kapzvanu dziesmas,

Kas šķir labu no ļauna.

Un,

Mans dēls, mans dēls,

Atceries rūsu,

Kad lapkritis greznoja ieleju mūsu,

Mēs kritām un kritām,

Un dziedājām dziesmu,

Mūrējot celles Rudens liesmās.

Un

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē, izkapti vēzē.

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs dzied Stāstu par ziemu garu.

Manu meitiņ, manu meitiņ,

Atceries salu,

Kurā ledus važas un sniegs nesa galu,

Mēs kritām un kritām,

Un griezāmies dejā Caur spelgoņa elli Viņu ziemas dzejās.

Mana miļā, mana mīļā,

Atceries raudas,

Kad pret ziedoņa debesi mira ziemas gaudas. Tās dunēt dunēja,

Bet mēs grābām sēklu Un sējām dziesmu Viņu alkatības rāvā.

Mans dēls, mans dēls.

Atceries par važām,

Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām, Mēs dunēt dunējām,

Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu, kurp sapņi tiecās.

Un

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs izkapti vēzē, izkapti vēzē,

izkapti vēzē.

Lejā, ielejā,

Klau, pļāvējs dzied

Stāstu par ziemas galu.

„Savādi,” viņa saka.

„Kas?”

„Tēvs man stāstīja, ka šis dziesmas dēļ sāksies nemieri. Ka mir­šot cilvēki. Bet tai ir tik maiga melodija.” Viņa izklepo uz kažokādas asi­nis. „Mēs mēdzām dziedāt dziesmas pie ugunskura laukos, kur viņš mūs turēja prom no…” Viņa atkal klepo. „… prom no cilvēku skatieniem. Pēc tam, kad… nomira man brālis… tēvs ar mani kopā vairs nekad nedziedāja.”

Viņa drīz mirs. Tas ir tikai laika jautājums. Viņas seja ir bāla, smaidi — vāri. Tā kā medBoti nav ieradušies, man atliek tikai viens risi­nājums. Man būs viņa jāpamet un jāatrod medikamenti. Varbūt kāds no namiem ir atradis injicējamos līdzekļus vai saņēmis tos kā laupījumu siroju­mos. Drīz vajadzēs doties ceļā, tomēr vispirms man jāsagādā viņai pārtika.

Todien, vienatnē medījot piesnigušajā sniegā, jūtu, ka man kāds seko. Man mugurā ir jaunais, baltais vilkādas apmetnis. Arī sekotājs ir saplūdis ar apkārtni. Es neredzu, kas viņš ir, tomēr jūtu klātbūtni. Izlie­kos, ka jānospriego loka stiegra, un zagšus palūkojos pār plecu. Nekā. Klusums. Sniegs. Vējš grabina kailos zarus. Kad dodos tālāk, sekotājs neatpaliek.

Es jūtu viņu sev aiz muguras. Sajūta nepamet mani kā ievainojuma sāpes vēderā. Izliekos, ka esmu ieraudzījis briedi, un strauji izlienu caur biežņu tikai tāpēc, lai veikli uzrāptos kādā augstā priedē aiz tās.

Izdzirdu paukšķi.

Sekotājs slīd garām zem manis. Jūtu to uz ādas, kaulos. Tāpēc sakratu zarus sev zem kājām. No tiem zemē birst sniegs. Sniega segā pie koka atklājas nevienmērīgas cilvēka stāva aprises. Viņš lūkojas uz mani.

„Fičner?” saucu lejup.

Atkal nopaukšķ viņa košļājamā gumija.

„Tagad vari nākt lejā, puis’!” Fičners sauc uz augšu. Viņš deaktivizē savu rēgSegu un gravZābakus un nolaižas sniegā. Proktoram mugurā ir plāns, melns termotērps. Manas kārtām savilktās audzēkņu uniformas un smirdīgie dzīvnieku kažoki nesilda mani ne uz pusi tik labi.

Pagājušas vairākas nedēļas, kopš viņu pēdējoreiz redzēju. Fičners izskatās noguris.

„Atnāci pabeigt Kasija iesākto?” noprasu, kad esmu nolēcis no

koka.

Viņš noskata mani un smīnēdams paziņo: „Tu izskaties briesmīgi.”

„Tu ari. Mīkstā gulta, siltais ēdiens un vīns neiet labumā?” Norādu uz debesīm. Caur kailo koku skeletveidīgajiem zariem tik tikko saska­tāms Olimps.

Fičners pasmaida. „Rādītājos teikts, ka tu esi pazaudējis divdesmit mārciņas.”

„Bērna tauriņi,” es attraucu. „Tos nokasīja Kasija jonZobens.” Paceļu loku un notēmēju uz viņu. Prātoju, vai viņa pulsLauks ir ieslēgts. Tas apturēs jebko, izņemot pulsRīkus un slātes. Šos ieročus spēj atvairīt tikai atPlāksnes bruņas, un pat tās nav pilnīgi drošas. „Man vajadzētu tevi nošaut.”

„Tu neuzdrīkstēsies. Es esmu proktors, puis’.”

Izšauju, notēmējis uz viņa augšstilbu. Bulta zaudē ātrumu, pirms tā atsitas pret neredzamo pulsLauku, kas zaigodams novirmo, un tad tā nokrīt zemē. Tātad to viņi nēsā visu laiku pat tad, ja nav uzvilkuši atPlāksnes bruņas.

„Nu, tas gan bija nepieklājīgi.” Viņš nožāvājas.

PulsLauks, gravZābaki, rēgšegs — izskatās, ka viņam ir arī pulsDūre un slavenās slātes. Nosēžoties uz viņa ādas izkūst sniegs. Viņš redzēja mani, kad biju noslēpies kokā, tāpēc pieņemu, ka Fičnera acis injicēti optiski uzlabotāji. Katrā ziņā termoredze un nakts redze. Viņam ir arī logrīks un analīzesMods. Viņš zināja, cik sveru. Droši vien zina ari balto asinsķermenīšu skaitu manās asinīs. Un kā ar spektra analīzi?

Fičners nožāvājas vēlreiz. „Šajās dienās Olimpā maz guļam. Rosī­gas dienas.”

„Kurš iedeva Šakālim hologrammu, kurā es nogalinu Džulianu?” es noprasu.

„Tu nudien netērē laiku laipnībām.”

Kolīdz ierunājos, viņš kaut ko izdarīja, un skaņa ap mums tika lokalizēta. Nedzirdu nekādas skaņas aiz neredzama piecus metrus plata burbuļa, kas mūs ieskauj. Nezināju, ka viņiem ir arī šādas rotaļlietas.

„Šakālim to iedeva proktori,” viņš man saka.

„Kuri?”

„Apolons. Mēs visi. Nav svarīgi.”

Es nesaprotu. „Droši vien tāpēc, ka viņiem labāk patīk Šakālis. Vai man taisnība?”

„Kā parasti.” Pārsprāgst košļājamās gumijas burbulis. „Diemžēl tev vienkārši nav ļauts uzvarēt, un tu jau biji ceļā uz to. Tāāāpēc…”

Es prasu, lai viņš paskaidro. Fičners atbild, ka tikko esot to izdarī­jis. Viņa skatiens ir noguris, un zem acīm gulst melni loki, par spīti kolagēnam un kosmētikai, ko viņš tagad izmanto, lai slēptu savu nogurumu. Arī vēders kļuvis lielāks. Rokas joprojām kaulainas. Fičneru kaut kas uztrauc, un pie vainas nav tikai viņa izskats.

„Ļauts?” pārvaicāju. „Ļauts. Nevienam nevar būt ļauts uzvarēt. Es domāju, ka spēles nolādētā jēga bija pašiem izveidot kāpnes, kas ved uz virsotni. Tātad, ja man nav ļauts uzvarēt, tas nozīmē, ka Šakālim tas ir ļauts.”

„Kā naglai uz galvas.” Viņš neizklausās pārāk laimīgs.

„Tad tam nav ne mazākās jēgas. Tas samaitā visu pasākumu,” es dedzīgi turpinu. „Tu pārkāpi noteikumus!”

Virsotnē jānonāk labākajam no Zelta, bet viņi jau ir izvēlējušies uzvarētāju. Tas ne tikai samaitā Institūtu, tas grauj visu Sabiedrību. Tagad, iesaistoties šajā kautiņā skolas pagalmā, viņi ir pārkāpuši paši savus principus. Atkal notiek tas pats, kas notika ar Lauriem. Liekuļi.

„Kas ir tas zeņķis? Dzimis Aleksandrs? Cēzars? Cingishans? Viginss?” es prasu. „Tās ir kaut kādas sajātas muļķības!”

„Adrijs ir mūsu mīļotā arhiGubcrnatora Augusta dēls. Nozīme ir vienīgi tam.”

„Jā, to tu man jau teici, bet kādēļ viņam jāuzvar? Vienkārši tāpēc, ka viņa tēvs ir svarīgs?”

„Diemžēl jā.”

„Paskaidro sīkāk.”

Fičners nopūšas. „ArhiGubernators ir slepeni piedraudējis, pie­kukuļojis un pierunājis mūs visus divpadsmit, lai mēs piekristu, ka viņa dēlam vajadzētu uzvarēt. Tomēr, šādi krāpjoties, mums jābūt ļoti uzma­nīgiem. Mani īstie priekšnieki atlasītāji no savām pilīm, kuģiem un tā tālāk vēro katru mūsu kustību. Ari viņi ir ļoti svarīgi cilvēki. Turklāt jāuztraucas arī par Kvalitātes kontroles padomi un valdniekiem, senato­riem un visiem pārējiem gubernatoriem. Jo, lai gan skolu ir daudz, katrs no viņiem var vērot tevi, kad vien labpatikas.”

„Ko? Kā?”

Viņš ar pirkstu uzsit pa manu vilka gredzenu.

„Biometriska nanoKamera. Neuztraucies, šobrīd tā viņiem rāda ko citu. Es ieslēdzu slāpLauku, turklāt rediģēšanas nolūkos pārraide ir novēlota par pusi dienas. Pārējā laikā katrs atlasītājs, katrs iezīmētais var tevi vērot, lai noskaidrotu, vai vēlēsies piedāvāt tev savu aizbildniecību, kad Institūts būs galā. O, kā tu viņiem patīc!”

Mani ir vērojuši tūkstošiem izcilo.

Manas jau tāpat nosalušās iekšas savelkas akmenī.

Sestās flotes imperators un Marsa nama atlasītājs Dēmetrs au Bellona, Kasija un Džuliana tēvs, ir redzējis, kā nogalinu vienu no viņa dēliem un nododu otru. Tas izsit man elpu no pakrūtes. Un ja nu es būtu pateicis Titam, ka esmu sarkanais, jo zināju, ka viņš ir sarkanais? Vai viņi ievēroja, kā Tits teica „nolāpīts”? Vai to, ka viņš ir sarkanais, es pateicu skaļi vai tikai savā galvā?

„Kas notiek, ja es noņemu gredzenu?”

„Tad tu pazūdi un tevi redz vienīgi kameras, ko esam noslēpuši kaujas laukā.” Viņš piemiedz aci. „Nevienam nesaki. Ja atlasītāji atklās arhiGubernatora plānu… mums par to būs ellīgi jāsamaksā. Katrā ziņā

pieaugs spriedze starp skolas namiem. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka izceltos asinskarš starp Augusta un Bellonas dzimtām.”

„Un, ja viņi uzzinās par korupciju, tev būs nepatikšanas?”

„Es būšu beigts.” Viņš neveiksmīgi mēģina pasmaidīt.

„Tad tāpēc tu izskaties kā no elles iznācis. Tu stāvi vētras viducī. Un kāda ir mana loma tajā visā?”

Viņš sausi iesmejas.

„Tu patīc daudziem atlasītājiem. Marsa nama locekļi savu aizbild­niecību varēs tev piedāvāt pirmie, tomēr tu vari piekrist arī piedāvāju­miem, kas nāks ārpus nama. Ja tu nomirsi, viņi būs ļoti neapmierināti. It sevišķi Marsa nama Zobens. Viņa vārds ir Lorns au Arks; nešaubos, ka esi par viņu dzirdējis. Viņš ir prīmā slātes meistars.”

„Kāda. Ir. Mana. Loma?” es atkārtoju.

„Nekāda. Paliec dzīvs. Nemaisies pa kājām Šakālim. Citādi Jupi­ters vai Apolons tevi nogalinās un es nespēšu tev palīdzēt.”

„Tātad tie ir viņa sargsuņi, ja?”

„Jā, līdz ar daudziem citiem.”

„Ja viņi mani nogalinās, atlasītāji zinās, ka kaut kas nav kārtībā.” „Viņi to neuzzinās. Apolons savam mērķim izmantos citus namus, vai arī mēs to izdarīsim paši un izgriezīsim ierakstu no nanoKameru arhīva. Apolons un Jupiters nav muļķi. Tāpēc ar viņiem nepinies. Ļauj Šakālim spēlēt, tad tevi gaida gaiša nākotne.”

„Tāpat kā tevi.”

„Tāpat kā mani.”

„Es saprotu.”

„Labi. Labi! Es zināju, ka tu būsi prātīgs. Vai zini, daudziem proktoriem tu patīc. Pat Minervai. Sākumā viņa tevi ienīda, bet, tā kā palaidi vaļā Mustangu, viņai bija iespēja palikt Olimpā. Tu viņai aiztaupīji daudz kauna.” „Viņai ir atļauts palikt Olimpā?” nevainīgi pārvaicāju.

„Dabīgi. Tādi ir Institūta noteikumi. Kad tavs nams ir sakauts, proktors dodas mājās noklausīties pārmetumus un paskaidrot atlasītā­jiem, kas nogāja greizi.” Kad Fičners ierauga pēkšņo mirdzumu manās acīs, viņa smaids saviebjas.

„Tātad, ja viņu nams tiek iznīcināts, viņiem jādodas prom? Un tu teici, ka manu nāvi vēlas Apolons un Jupiters?”

„Nē…” Fičners lūdzas, pēkšņi izdzirdējis manā balsī draudus.

Es pieliecu galvu. „Nē?”

„Tu… nedrīksti!’1 viņš apjucis buldurē. „Es tev tikko teicu, ka saso­dītā Marsa nama Zobens grib tevi par savu protežē. Un ir vēl citi — sena­tori, politiķi, prētori. Vai tu gribi, lai tev ir nākotne?”

„Es gribu noraut Šakālim olas. Tas arī viss. Tad es atradīšu, pie kā iet par mācekli. Iztēlojos, ka mans aizbildnis būs patiešām iespaidīgs, ja man tas izdosies.”

„Derov! Esi saprātīgs, cilvēk!”

„Fičner, arhiGubernatora spēlīšu dēļ mira mani draugi Roks un Lea. Paskatīsimies, kā viņam patiks, kad padarīšu viņa dēlu Šakāli par savu vergu.”

„Tu esi traks kā sarkanais!” viņš kratīdams galvu saka. „Tu rotaļājies ar proktoru labklājību. Pašreizējais amats nepatīk nevienam no viņiem. Viņi visi meklē veidus, kā kāpt augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Ja tu apdraudēsi viņu nākotni, Apolons un Jupiters nolaidīsies lejā un nogrie­zīs tev galvu!”

„Tikai ne tad, ja vispirms iznīcināšu viņu namus.” Saraucu pieri. „Vai tad viņiem nebūs jādodas prom, ja to izdarīšu? Kāds uzticams cil­vēks man teica, ka tādi ir noteikumi.” Sasitu plaukstas. „Bet tagad man ir vēl viens draugs, kurš mirst, un man noderētu nedaudz antibiotiku. Būtu prīmā, ja tu man šo to iedotu.”

Viņš apstulbis skatās uz mani. „Kāpēc lai es to darītu pēc tā, ko dzirdēju?”

„Tāpēc, ka līdz šim tu esi bijis gaužām draņķīgs proktors. Tu man esi parādā par uzvarām kaujās. Turklāt tev jādomā par savu nākotni.”

Viņš sakauts iesmejas. „Lai nu tā būtu.”

Fičners izņem šļirci no mazas aptieciņas, kas piestiprināta pie kājas, un sniedz to man. Ievēroju, ka pulsLauks man neko nenodara, kad mūsu rokas saskaras. Tātad viņi var to izslēgt. Pateicos viņam, brālīgi uzsi­tot pa plecu. Fičners nobola acis. Bruņas ir izslēgtas uz visa ķermeņa.

Tad tās atgriežas. Dzirdu, kā klusi dūc pie jostas piestiprinātā sīkā ierīce. Tagad, kad par maniem ienaidniekiem kļuvuši proktori, zināt šādas lie­tas ir noderīgi.

„Ko tu iesāksi?” Fičners jautā.

„Kurš ir bīstamāks? Apolons vai Jupiters? Atbildi godīgi, Fičner!” „Abi ir briesmoņi, nevis cilvēki. Apolons ir ambiciozāks. Jupiters ir vienkāršs, viņam vienkārši patīk šeit spēlēt dievu.”

„Tātad vispirms Apolona nams. Pēc tam satriekšu Jupiteru. Un kurš pasargās Šakāli, kad viņi būs prom?”

„Šakālis,” Fičners sausi nosaka.

„Tad mēs redzēsim, vai viņš patiešām ir pelnījis uzvarēt.”

Pirms dodos prom, Fičners nomet zemē mazu paciņu.

„Tagad gan tam vairs nav nozīmes, tomēr man tika iedots šis. Man lika pateikt, ka tavi draugi nav tevi pametuši.”

„Kurš?”

„Nedrīkstu teikt.”

Cilvēks, kurš viņam to iedevis, ir draugs, jo kastītē ir mans Pegazs un tajā apslēptais Eo hemantes zieds. Aplieku Pegaza kaklarotu ap kaklu.