Sarkanā sacelšanās

32 .ANTONIJA

Šo pārbaudījumu esmu izturējis. Nerimstošais karš ar Minervas namu ir galā. Turklāt esmu iedzinis slazdā Diānas namu.

Pirms kaujas Diānas namam bija trīs izvēles iespējas. Viņi būtu varējuši nodot mani Minervai un saņemt manu namu verdzībā, bet es biju licis Kasijam izsūtīt patruļas, kas pārtvertu jebkuru jātnieku. Viņi būtu varējuši rīkoties tā, kā mēs vienojāmies. Vai arī būtu varējuši doties uz mūsu pili un mēģināt to ieņemt. Ja viņi būtu izvēlējušies šo iespēju, tas mani nepavisam neuztrauktu; tās bija lamatas. Mēs aiz mūriem neatstā­jām ne pilītes ūdens, un viņi nebūtu izturējuši aplenkumu.

Tagad viņiem ir Minervas cietoksnis, bet mēs esam izvietojušies līdzenumos ap to. Viņi varētu ievērot vienošanos. Mēs iegūtu standartu; viņi iegūtu pilsētu un visus tās iemītniekus. Tomēr es zinu, ka viņi kļūs alkatīgi. Un tā patiešām notiek. Vārti aizveras, un Diānas nams domā, ka ir ieņēmis stratēģisku bastionu. Labi. Tieši tāpēc kopā ar viņiem iekšā esmu iesūtījis Sevro.

Drīz ceļas dūmu stabi. Kamēr Diānas kareivji paverdzina minerviešus un sargā mūrus no manas armijas, Sevro iznīcina pārtikas nolikta­vas. Tad viņš saindē akas ar izkārnījumiem un kopā ar saviem gaudoņiem noslēpjas pagrabos.

Diānas nams nav radis pie šāda kara. Viņi nekad tā pa īstam nav bijuši ārpus sava meža. Sagaidīt, līdz viņi neizturēs, nepavisam nav grūti.

Pēc trim dienām viņi ir acīmredzami pārsteigti, ka nedodamies prom. Tā vietā izveidojam nometnes dienvidos un ziemeļos no pilsētas, kur ļaujam zirgiem ganīties un kuram ugunskurus, lai Diāna naktī neaizlavās prom. Viņi cieš slāpes. Viņu vadone Tamāra atsakās ar mani tikties. Viņa ir pārāk nokaunējusies‘par to, ka pieķerta nodevībā.

Ceturtajā dienā Tamāra galu galā man piedāvā desmit Minervas vergus un visus mūsu paverdzinātos kareivjus, ja ļaušu viņai doties mājās. Aizsūtu Leu pateikt, lai viņa izjāj sevi. Atgriezusies Lea ķiķina kā bērns. Viņa atmet matus uz muguras, sagrābj manu roku un pieliecas tuvāk, izsmiedama Tamāras izmisumu.

„Kur tavs gods?" viņa iesaucas. „Vai tu esi virs, kas netur doto vārdu?"

Kad piektajā naktī viņi mēģina izlauzties ārā, sagūstām visus līdz pēdējam. Izņemot Tamāru. Viņa nokrita no zirga un dubļos tika sabra­dāta līdz nāvei.

„Viņas seglu siksna apakšā pārgriezta.” Sevro rāda man precīzi sagriezto ādas loksni. „Takts?”

„Droši vien.”

„Viņa māte ir senatore, bet tēvs prētors.” Sevro nospļaujas. „Satiku viņu, kad bijām bērni. Sadauzīja kādu meiteni pusdzīvu, jo tā atteicās skūpstīt šo uz vaiga. Jukušais suņabērns.”

„Lai paliek,” es saku. „Mēs neko nevaram pierādīt.” Takts ir mūsu vergs, tāpat kā visi pārējie Diānas un Minervas nama audzēkņi. Pat Pakss. Kopā ar Kasiju un Roku sēžam savu rikšotāju mugurās un vērojam, kā jaunie vergi strādā, sakraudami malku un sienu Minervas cietokšņa ēkās. Tad viņi iekur milzīgu sārtu un mēs apsveicam viens otru ar uzvaru.

„Šis būs tavs pēdējais nopelnu stabiņš,” Kasijs man saka. „Tas nozīmē, ka būsi Pirmais, brāl’.” Viņš uzsit man pa plecu, un es redzu Kasija acis tikai sīku greizsirdības dzirksteli. „Labāku vadoni mēs nevarētu vēlēties.”

„Augstais kungs, nekad nebiju iedomājies, ka redzēšu mūsu izska­tīgo draugu šādā gaismā,” Roks brīnās. „Pieticība! Kasij, vai tas patiesi esi tu?”

Kasijs parausta plecus. „Sī spēle ir tikai viens gads mūsu dzīvēs, var­būt pat mazāk. Pēc tam mūs gaida mācekļa gadi vai akadēmijas. Pēc tam

sāksies mūsu dzīve. Man tikai prieks, ka mēs trīs bijām vienā namā — ar laiku par saviem nopelniem katrs saņemsim taisnīgas algas.”

Paspiežu viņa plecu. „Piekritu.”

Kasijs joprojām ir nodūris acis, nespēdams uz mums paskatīties, līdz atkal atgūst balsi.

„Es… pazaudēju šeit brāli. Tās sāpes neizgaisīs. Tomēr man ir sajūta, ka esmu ieguvis divus citus.” Viņš strauji palūkojas uz mums. „Un es runāju nopietni, draugi. Nolādēti nopietni. Mums šeit jāpie­rāda sevi. Jāsakauj vēl daži nami, jāuzvar visā sasodītajā pasākumā, bet manam tēvam būs vajadzīgi virsnieki viņa armādas kuģiem… tas ir, ja jūs tas interesē. Bellonas namam vienmēr vajadzīgi prētori, kas padarīs mūs spēcīgākus.”

Pēdējos vārdus viņš saka tik bikli, it kā mums būtu kas labāks, ko darīt.

Satveru viņa plecu vēlreiz un pamāju, lai gan Roks izmet kaut ko asprātīgu par to, ka grib būt politiķis, lai var sūtīt nāvē citus, nevis doties tajā pats. Ja es kļūtu par Bellonas nama prētoru, Arēja dēli kāri siekalotos.

„Neuztraucies, Rok, es pastāstīšu tēvam par tavu dzeju,” Kasijs smejas. „Viņš allaž ir gribējis savos pulkos bardu karotāju.”

„Protams,” Roks ākstās. „Lūdzu, liec dārgajam imperatoram Bellonam manīt, ka esmu metaforu meistars un nāvējošs ar asonansi.”

„Nāvējošs Roks… ak Dievs!” smejos, bet pie mums piejāj Sevro un Kvinna kopā ar kādu meiteni agrāk neredzēta zirga mugurā. Meitenei pār galvu pārvilkts maiss. Kvinna paziņo, ka tā esot Plutona nama sūtne.

Viņas vārds esot Lailata, un viņi to sastapuši stāvam un gaidām mežmalā. Viņa vēloties runāt ar Kasiju.

Reiz Lailata bijusi meitene ar apaļu sejiņu un smaidošiem vaigiem, bet nu tā vairs nav. Tie ir iekrituši, apsviluši saulē, plankumaini un pie­dod viņas vaibstiem nežēlību. Šī meitene ir cietusi badu, un viņā ir agrāk neredzēts saltums. Man bail. Jūtos kā Mikijs, kad viņš skatījās uz mani. Es biju salta, klusa būtne, ko viņš neizprata. Tāda ir arī viņa. Jūtos tā, it kā skatītos uz savādu zivi no pazemes upes.

Lailatas vārdi plūst lēni un paliek karājamies gaisā.

„Mani sūta Šakālis.”

„Lūdzu, sauc viņu īstajā vārdā,” es ieminos.

„Es nenācu runāt ar tevi,” viņa pilnīgi bezkaislīgi saka. „Es atnācu pie Kasija.”

Viņas zirgs ir neliels un kalsns. Tā nagi šķelti. Segli tukli no piestip­rinātā liekā apģērba. Citus ieročus, izņemot arbaletu, neredzu. Viņu nams atrodas kalnos — vairāk apģērba aukstākam klimatam, mazāki zirgi klin­šainākām takām. Ja vien tas nav apmāns. Lieku meitenei parādīt viņas gre­dzenu. Tas ir sēru koks — Plutona ciprese. Tās saknes ietiecas zemē. Viņai trūkst divu pirkstu. Stumbeņu gali piededzināti — tas nozīmē, ka viņiem ir jonu ieroči. Kad meitene kustas, viņas mati grab. Es nezinu, kāpēc.

Viņa klusi mani nopēta, it kā salīdzinātu ar savu saimnieku.

Acīmredzot man ir trūkumi.

„Kasij au Bellona, mans saimnieks vēlas Pļāvēju.” Viņa turpina, pirms kāds no mums pagūst bilst kaut vārdu. Esam pārāk pārsteigti. „Dzīvu. Mirušu. Mums vienalga. Apmaiņā pret viņu tu saņemsi piec­desmit šādus savai… armijai.”

Viņa pamet Kasijam divus jonAsmeņus.

„Vari pateikt savam saimniekam, lai nāk un pats stājas man pretī,” es noskaldu.

„Es ar mirušiem zēniem nerunāju,” Lailata saka tukšam gaisam. „Mans saimnieks ir Pļāvēju iezīmējis. Pirms iestāsies ziema, viņš būs kri­tis. No vienas rokas vai citas.”

„Vari iet un izjāt sevi,” Kasijs atbild.

Viņa pamet Kasijam nelielu ādas maisiņu. „Tas palīdzēs tev pie­ņemt lēmumu.”

Pēc tam viņa nesaka ne vārda. Kvinna izbrīnā paceļ uzacis un, paraustījusi plecus, aizved Lailatu prom.

Palūkojos uz mazo maisiņu, ko Kasijs tur rokās. Mani pārņem paranoja. Kas tajā iekšā?

„Atver to!” es saku.

,,Nē-e. Tā tur ir traka kā violetā,” Kasijs smejas. „Nevajag, lai viņa ar to aplaiž arī mūs.” Tomēr viņš iebāž maisiņu zābakā. Gribu kliegt, lai Kasijs to atver, bet tā vietā smaidu, it kā nebūtu, par ko raizēties.

„Ar viņu kaut kas nebija kārtībā. Nelikās pēc cilvēka,” es it kā starp citu saku.

„Izskatījās pēc viena no mūsu vilkiem badā.” Kasijs pavēzē jonAsmeni. Gaiss kliedz. „Vismaz mums palika šie divi. Tagad varēšu tev iemācīt, kā pienācīgi duelēties. Šie ies taisni cauri rūdītajām bruņām. Patiešām bīstami ieroči.”

Šakālis zina par mani. ŠI doma liek nodrebēt. Roka vārdi noskaņu neuzlabo.

„Vai ievērojāt, kā grabēja viņas mati?” viņš vaicā. Seja gluži balta. „Viņas bizēs bija iepīti zobi.”

Mums jāgatavojas tikties ar Šakāļa armiju. Tas nozīmē, ka jānostip­rina mani spēki un jāneitralizē palikušie draudi. Jāiznlcina atlikušais Diānas nams Dižmežā. Un man vajadzīgs Cereras nams. Sūtu Kasiju kopā ar gaudoņiem un duci jātnieku iznīcināt Diānas nama pārpalikumus. Pārējo armiju un vergus vedu atpakaļ uz mūsu pili, kur varam gatavoties Šakāļa uzbru­kumam. Plāna man vēl nav, bet būšu gatavs, ja viņš pabāzīs savu galvu.

„Pēc tam, kad mūsu gaudoņi ir gulējuši beigtos zirgos, viņi tos izsvēpēs no Dižmeža ar savu smaku vien!” Kasijs smej un zirga mugurā atdalās no lielās jātnieku kolonnas. „Es uzrīdīšu viņiem Goblinu un būšu atpakaļ, pirms jūs būsiet aizgājuši gulēt!”

Sevro negrib doties bez manis. Viņš nesaprot, kāpēc Kasijam būtu vajadzīga viņa palīdzība, iztīrot mežu no Diānas nama pārpalikumiem. Es izstāstu viņam taisnību.

„Kasijs ielicis zābakā maisiņu, to, ko viņam iedeva Lailata. Man vajag, lai tu to nozodz.”

Viņa skatiens netiesā. Pat ne tagad. Reizēm brīnos, ar ko esmu izpelnījies šādu uzticību, bet citkārt cenšos neizaicināt veiksmi, skatoties dāvinātam zirgam zobos.

Tonakt, kamēr Kasijs Dižmežā uzbrūk Diānas namam, mana atli­kusī armija ēd uzvaras mielastu aiz mūsu augstajiem mūriem Marsa pilī. Cietoksnis ir tīrs, un pils pagalmā valda līksmība. Džūnas gatavotais cepetis ar timiānu un ar olīveļļu apslacītā brieža gaļa tiek pasniegta pat

vergiem. Vēroju to visu. Kad eju garām, vergi nokaunējušies nolaiž gal­vas — pat Fakss. Gaudojošā vilka zīmogs uz pieres ir sašķaidījis viņa lep­numu druskās. Man pretī skatās vienīgi Takts. Viņam ir tumša, medaina āda kā Kvinnai, toties acis atsauc prātā zemesčūskas.

Viņš man piemiedz.

Šķiet, ka pēc manas uzvaras pār Pakšu pirmAtlases kareivji bei­dzot pilnībā pieņēmuši manu vadību — pat Antonija. Tas atgādina to, kā apkārtējo izturēšanās ielās izmainījās, kad Mikijs bija mani izgrebis. Šeit es esmu zelts. Es esmu vara. Šādi jūtos pirmo reizi, kopš piespriedu nāvessodu Titam. Drīz nolaidīsies Fičners un piešķirs man Pirmā roku, kas glabājas uz akmens, un viss būs kārtībā.

Ar mani kopā ēd Roks, Kvinna, Lea un nu ari Polluks. Lai apsveiktu ar uzvaru, pie manis pienāk pat Vikss un Kasandra, kas parasti sēž kopā ar Antoniju. Viņi smejas un uzsit man pa plecu. Antonijas rotaļlieta Slpio skaita daudzos vergus. Pati Antonija pie manis nepienāk, tomēr atzinīgi pieliec savu zeltaino galvu. Brīnumi tiešām notiek.

Es esmu Pirmais. Man ir pieci zeltīti stabiņi. Drīz Fičners ieradīsies parādīt man godu. Rīt no rīta kritīs Cereras nams. Viņu ir par divām trešdaļām mazāk nekā mūsu. Kad būšu ieguvis viņu labību, ar ko pabarot savu armiju, un viņu cietoksni, ko izmantot par operāciju bāzi, manās rokās būt četru namu spēks. Mēs aizslaucīsim nebūtībā visu, kas palicis ziemeļos, un dosi­mies uz dienvidiem vēl pirms pirmā sniega. Tad es stāšos aci pret aci ar Šakāli.

Kamēr vēroju dzīres, man blakus nostājas Roks.

„Es domāju, ka varētu noskūpstīt Leu,” viņš man pēkšņi saka. Redzu, kā viņa pie viena no ugunskuriem smejas kopā ar vairākiem vidAtlases audzēkņiem. Lea nogriezusi savus matus īsus un uzmet mums skatu, koķeti pieliekdama galvu, kad sastopas ar Roka skatienu. Viņš arī nosarkst un novēršas.

„Man likās, ka viņa tev nepatīk. Viņa tev visur seko kā kucēns.” Iesmejos.

„Nu, jā. Sākumā viņa mani neintriģēja, jo es domāju, ka viņa pie­ķērusies man kā slīcējs pieķertos… glābšanas laivai, lai nenogrimtu. Bet… viņa ir izaugusi…”

Skatos uz Roku un smejos. Nevaru vien beigt smieties.

Mēs izskatāmies pēc blondiem vilkiem. Esam kalsnāki nekā tad, kad Institūts sākās. Netīrāki. Mūsu mati ir gari. Mums ir rētas. Man to ir vairāk nekā citiem. Droši vien esmu pārāk atkarīgs no sarkanās gaļas. Sašķēlies viens no maniem dzerokļiem. Tomēr es smejos. Smejos, līdz dzeroklis to vairs nespēj izturēt. Es biju aizmirsis, ka esam cilvēki, jau­nieši, kuriem patīk meitenes.

„Nu, neiznieko pirmo skūpstu,” es saku. „Tas ir vienīgais padoms, ko varu tev dot.”

Pasaku Rokam, lai aizved viņu uz kādu īpašu vietu. Kādu stūrīti šeit, kas viņam vai tiem abiem kaut ko nozīmē. Es aizvedu Ēo pie sava urbja — Lorens un Bārlovs pēc tam plēsa jokus par to. Agregāts bija izslēgts un novietots ventilētā tunelī, tāpēc mums nevajadzēja vilkt sutastērpu ķiveres un atlika vienīgi uzmanīties no zemesčūskām. Tik un tā viņa bija uztraukumā nosvīdusi. Pie viņas sejas un skausta lipa mati. Ēo tik cieši satvēra manu plaukstu un palaida vaļā tikai tad, kad zināja, ka būšu viņas. Tad, kad es viņu noskūpstīju.

Es smīnu un, vēlēdams veiksmi, uzsitu Rokam pa pēcpusi. Tēvocis Nerols teica, ka tā ir tradīcija. Man viņš uzsita ar sirpjAsmens kātu. Es domāju, ka viņš meloja.

Naktī sapņoju par Ēo. Tikai retu reizi viņu neredzu sapņos. Pils augstā torņa divstāvu gultas ir tukšas. Prom ir gan Roks, gan Lea, Kasijs, Sevro un gaudoņi. Izņemot Kvinnu, pilī nav neviena no maniem drau­giem. Es esmu Pirmais, tomēr jūtos tik vientuļš. Sprakšķ uguns. Pa logu ieplūst vēss rudens vējš. Tas gaudo kā caurvējš pamestajos raktuvju tune­ļos un atgādina man par manu sievu.

Ēo. Man pietrūkst viņas siltuma līdzās gultā. Man pietrūkst viņas kakla. Man pietrūkst skūpstu, kuriem nosēju viņas maigo ādu, pietrūkst viņas matu smaržas, viņas lūpu garšas, kad viņa čukstēja, kā mani mīl.

Tad izdzirdu soļus un viņa pagaist.

Pa guļamtelpas durvīm klupdama ieskrien Lea. Viņa drudžaini kaut ko stāsta. Tik tikko spēju saprast, ko viņa saka. Stāvu, noliecies pār viņu, un uzlieku uz pleca roku, lai nomierinātu. Tas nav iespējams. Caur īsi apgriezto matu šķipsnām mani veras pārbiedētas acis.

„Roks!” viņa vaimanā. „Roks iekritis plaisā. Viņš salauzis kājas. Es nespēju viņu aizsniegt!”

Sekoju viņai tik ātri, ka pat nepaņemu ne apmetni, ne sirpjAsmeni. Pilī guļ visi, izņemot sargus. Traucamies cauri vārtiem, aizmirsuši par zirgiem. Saucu, lai viena no sardzēm nāk man palīgā. Pat nepametu skatu pār plecu, lai redzētu, vai viņa nāk. Lea skrien pa priekšu, vezdama mani lejā gravā un pēc tam atkal augšup ziemeļu pakalnos uz augstienes aizu, kurā pirmoreiz kūrām ugunskurus kā vienota cilts. Migla ir bieza. Nakts tumša. Un es aptveru, cik esmu dumjš.

Tās ir lamatas.

Pārtraucu sekot Leai. Viņai to nesaku. Nezinu, vai tie man seko no aizmugures, tāpēc nokrītu uz vēdera un ieraušos grāvī takas malā, lai miglā mani nevarētu redzēt. Apsedzos ar paparžu lapām. Tagad izdzirdu viņus. Zobenu skaņas. Soļus un strāvas šķēpus. Kāds lādē­jas. Cik viņu ir? Lea izmisīgi sauc manu vārdu. Tagad viņa vairs nav viena. Viņa ir atvedusi mani pie tiem. Dzirdu nekrietno Viksu. Saožu Kasandras ziedus. Viņa allaž smērē tos uz ādas, lai nomāktu ķermeņa aromātu.

Tumsā sasaucas viņu balsis. Viņi zina, ka esmu atklājis viņu slazdu. Kā lai tieku atpakaļ pie savas armijas? Es neuzdrīkstos pakustēties. Cik viņu ir? Viņi mani meklē. Vai izdotos aizbēgt, ja es mestos skriet? Vai varbūt es ņemtu galu uz zobena asmens? Man zābakos ir divi naži. Tas ari viss. Izvelku tos ārā.

„O, Pļāvēj!” miglā sauc Antonija. Viņa ir kaut kur virs manis. „Bezbailīgais vadoni? Ak, Pļāvēj. Nav nekādas vajadzības slēpties, dār­gais. Mēs nedusmojamies par to, ka dīdīji mūs riņķi kā tāds karalis. Mēs neesam tik nikni, lai iegrūstu tev acīs savus nažus. Nepavisam nē. Dārgumiņ?”

Viņi mani skaļi izsmej, spēlēdami uz manu iedomību. Man gan tās nekad nav bijis sevišķi daudz, taču viņiem to nesaprast. Netālu no manas galvas apstājas zābaks. Tumsā spīd zaļas acis. Man šķiet, ka tās mani

redz. Tomēr tā nav. Kāds iedevis viņiem naktsOptiku. Dzirdu Viksu un Kasandru. Antonija sāk nervozēt.

„Pļāvēj, ja tu nenāksi ārā spēlēties, būs sekas.” Viņa nopūšas. „Tu vaicā — kādas sekas? Nu, es pārgriezīšu mazās Leas rīkli līdz kaulam.” Izdzirdu kliedzienu, kad tiek sagrābti Leas mati. „Roka mīļotā meitene…”

Es nepametu slēptuvi. Sasodīts. Es nepametu slēptuvi. Mana dzīve nepieder man. Tā pieder Eo un manai ģimenei. Es nedrīkstu to izniekot ne sava lepnuma dēļ, ne Leas dēļ, ne tādēļ, lai izvairītos no sāpēm, kad pazaudēšu vēl vienu draugu. Vai pie viņiem ir arī Roks?

Man sāp žoklis. Sakožu zobus. Smeldz mans dzeroklis. Antonija to nedarīs.

Viņa nedrīkst.

„Pēdējā iespēja, manu dārgumiņ. Nē?” Dzirdu gaļīgu skaņu, kurai seko gārdziens un būkšķis, ķermenim sabrūkot zemē. „Cik žēl.”

Mēmi kliedzu, redzēdams, kā caur nakts miglu dūcot nolaižas medBots. Ar visu spēku manās rokās, manā ķermenī nepietiek, esmu bezspēcīgs un nespēju to visu — viņus — apturēt.

Nepakustos līdz pat rīta agrumam, līdz esmu pārliecināts, ka viņi ir prom. MedBoti neaiznesa Leas līķi. Proktori to atstāja šeit, lai es zinātu, ka viņa ir mirusi, lai es nevarētu turēties pie cerības, ka viņa kaut kādā veidā izdzīvojusi. Nelieši. Viņas augums nāvē ir tik trausls. Kā mazs put­niņš, kas izkritis no ligzdas. Sakrauju ap viņu akmeņus. Tie ir augsti, bet vilkus neaizkavēs.

Roka līķi neatrodu, tāpēc nezinu, kas ar viņu noticis. Vai mans draugs ir miris?

Jūtos kā rēgs, kamēr lavos pa augstieni, riņķodams ap pili, lai izvai­rītos no Antonijas rokaspuišiem. Dodos uz ceļu, pa kuru, atgriezdamies no Dižmeža, jās Kasijs, un noslēpjos krūmos, lai nerādītos nevienam acīs. Kad viņš atgriežas nelielas jātnieku un vergu kolonnas pavadībā, ir jau pusdienlaiks. Kad iznāku no krūmāja, Kasijs iecērt papēžus zirgam sānos un jāj sasveicināties.

„Brāli!” viņš sauc. „Es atvedu tev dāvanu!” Kasijs nolec no zirga un apskauj mani, tad izvelk vienu no Diānas nama gobelēniem un apliek to

man ap pleciem. Tad viņš atkāpjas. „Tu esi bāls kā spoks. Kas noticis?” Viņš izņem manos matos ieķērušos lapu. Varbūt tieši tobrīd viņš ierauga skumjas manās acīs.

Sevro piejāj, kamēr stāstu viņiem kas noticis.

„Kuce,” Kasijs murmina. Sevro klusē. „Nabaga Lea. Nabaga Lea. Viņa bija tik jauka meitene. Vai tev šķiet, ka Roks ir miris?”

„Es nezinu,” atbildu. „Es vienkārši nezinu.”

„Nolādēts.” Kasijs šūpo galvu.

„NaktsOptiku Antonijai būs iedevis kāds no proktoriem,” spriež Sevro. „Vai arī viņu piekukuļojis Šakālis. Nebūtu nekāds brīnums.”

„Kāda starpība?” novēcinādams roku, iesaucas Kasijs. „Roks var būt kaut kur ievainots vai miris, cilvēk. Vai tu nesaproti?” Viņš sagrābj mani aiz skausta un piespiež manu pieri pie savējās. „Mēs viņu atradīsim, Derov. Mēs atradīsim savu brāli.”

Pamāju, juzdams tukšumu plešamies krūtīs.

Antonija mūsu pilī neatgriezās. Tāpat ari viņas rokaspuiši un Vikss ar Kasandru. Viņiem neizdevās mani nogalināt, tādēļ tie droši vien aizbēguši.

Kad nākam caur vārtiem, Kvinna mūs sagaida, klaigādama un vēcinādama rokas.

„Es nezināju, kur, nolādēts, visi pazuduši! Pirms atgriezāties jūs, vergu šeit bija četras reizes vairāk nekā mūs. Bet ir jau labi. Ir labi.” Kad pastāstām, kas noticis, viņa pieķeras pie Kasija rokas. Meitenes acīs saskrien asaras par Leu, bet Kvinna atsakās ticēt, ka Roks ir miris. Viņa nebeidz kratīt galvu. „Mēs varam likt vergiem meklēt Roku. Viņš droši vien ir ievainots un slēpjas kaut kur ārā. Tā ir. Tā jābūt.”

Mēs viņu neatrodam. Meklē visa mana armija. Ne miņas. Sapulcē­jamies ap garo galdu kara apspriežu zālē.

„Viņš droši vien ir miris un iegrūsts kādā grāvī,” Sevro tovakar saka. Gandrīz iesitu viņam. Tomēr viņam ir taisnība.

„To izdarīja Šakālis,” es nomurminu.

„Nevar būt!” viņš sarkastiski nosaka.

„Kā lūdzu?”

„Sevro grib teikt, ka nav nozīmes, ja to izdarīja viņš. Šobrīd pret Šakāli nevaram neko iesākt. Pat tad, ja viņš mēģināja atņemt tev dzīvību, mēs šobrīd neesam tādā stāvoklī, lai varētu viņam ko nodarīt,” paziņo Kvinna. „Vispirms tiksim galā ar mūsu kaimiņiem.”

„Stulbums” noburkšķ Sevro.

„Kāds pārsteigums! Izskatās, ka Goblins ir citās domās,” Kasijs aizsvilstas. „Runā skaļi, ja tev ir kaut kas sakāms, pigmej.”

„Nerunā ar mani kā ar zemāku,” Sevro nicīgi iebilst.

Kasijs iesmejas. „Nečurā man uz zābaka, jo sniedzies man tikai līdz ceļiem.”

„Esmu tev vienlīdzīgs visos veidos.” Sevro sejas izteiksme pārvēršas tā, ka pēkšņi paliecos uz priekšu izbailēs, ka Kasija aci tūlīt tiks ietriekts nazis.

„Man vienlīdzīgs? Kurā vietā? Piedzimstot?” Kasijs smīkņā. „Ak, pagaidi, es gribēju teikt— augumā, izskatā, inteliģencē, naudas ziņā? Vai man pārtraukt?”

Kvinna pamatīgi iesper pa viņa krēsla kāju.

„Kas tev, ellēj kaiš?” viņa uzbrūk Kasijam. „Lai paliek. Pie velna, vienkārši aizveries!”

Sevro lūkojas zemē. Mani pārņem pēkšņa vēlme uzlikt viņam uz pleca roku.

„Ko tu teici, Sevro?” Kvinna jautā.

„Neko.”

„Nu?”

„Viņš teica, ka neko.” Kasijs smej.

„Kasij!” Mana balss liek viņam aizvērties. „Sevro, lūdzu!”

Sevro nopūšas un palūkojas uz mani dusmās piesarkušiem vaigiem. „Es vienkārši domāju, ka mums nevajadzētu kasīt pakaļas šeit, kamēr Šakālis dara visu, kas šim ienāk prātā.” Viņš parausta plecus. „Sūti mani uz dienvidiem! Un ļauj sacelt tur traci.”

„Traci?” Kasijs pārjautā. „Ko tu grasies darīt? Nogalināt Šakāli?” „Jā.” Sevro mierīgi palūkojas uz Kasiju. „Es iegrūdīšu viņam rīklē dunci un urbšu caurumu, līdz redzēšu viņa mugurkaulu.”

Jau šī spriedze vien liek man justies neomulīgi.

„Nevar būt, ka tu runā nopietni,” Kvinna klusi saka.

„Viņš runā nopietni.” Kasijs sarauc pieri. „Un viņš runā nepareizi. Mēs neesam briesmoņi. Vismaz ne tu un es, Derov. Bellonas prētori nav dunči nakti. Mums jāsargā piecsimt gadu gods.”

„Mīzali un meli.” Sevro atmet ar roku.

„Tāda ir mūsu audzināšana.” Kasijs tikko manāmi paceļ degunu augstāk.

Sevro ļauni savelk muti. „Ja tu uz to visu uzķeries, tad esi elfs. Domā, ka tavs papucis izcīnīja ceļu līdz imperatora vārdam, būdams godājams?” „Sauc to par bruņnieciskumu, Goblin" Kasijs smīkņā. „Mēģināt kādu aukstasinīgi nogalināt nebūtu pareizi, it sevišķi jau skolā."

„Es piekritu Kasijam,” saku, pārtraukdams klusēt.

„Nav nekāds brīnums.” Pēkšņi Sevro pieceļas, lai ietu prom. Es prasu, kurp viņš dodas.

„Es tev acīmredzami neesmu vajadzīgs. Visus nepieciešamos pado­mus jau esi saņēmis!”

„Sevro.”

„Es iešu pārmeklēt grāvjus. Vēlreiz. Varu saderēt, ka Bellona to nedarītu. Negribētu sasmērēt savus godājamos ceļus.” Viņš izsmejoši paklanās Kasijam un aiziet.

Kara apspriežu zālē paliek Kvinna, Kasijs un es, līdz Kasijs nožā­vājas un nosaka kaut ko par ātru snaudu, ko vajadzētu noķert pirms saul­lēkta, kas būs pēc sešām stundām. Paliekam abi ar Kvinnu. Viņas mati nogriezti īsi un robaini, tie sedz pieri tieši virs viņas šaurajām acīm. Kvinna knibina nagus, zēniski izgāzusies krēslā.

„Par ko tu domā?” viņa man vaicā.

„Roku… un I ,cu.” Prātā dzirdu gārdzienu. Līdz ar to atbalsojas visas nāves skaņas. Ēo krak. Džuliana klusums, kamēr viņš raustījās pats savās asinīs. Es esmu Pļāvējs, un nāve man seko kā ēna.

„Vai tas ir viss?” viņa vaicā.

„Es domāju, ka mums vajadzētu iet gulēt,” atbildu.

Meitene klusēdama noskatās, kā es aizeju.