Sarkanā sacelšanās

23.PLAISA

Lai gan visi joprojām guļam zem viena jumta, pietika vien ar čet­rām dienām, lai nams izšķīstu četrās atsevišķās ciltīs. Izrādās, ka iespai­dīga izmēra asteroīdu joslas īpašnieku ģimenes atvase Antonija savākusi vidAtlases audzēkņus — runātājus, čīkstētājus, smadzenes, atkarīgos, nedrošos, snobus un politiķus.

Tits ap sevi pulcē lielākoties pirmAtlases vai vidAtlases fiziski spē­cīgos eksemplārus — nežēlīgos, straujos, bezbailīgos, gudrības standar­tam atbilstošos, ambiciozos, oportūnistus — acīmredzamo Marsa nama izvēli. Pie viņa ir virtuozā pianiste Kasandra. Tāpat arī Polluks ar raupjo balsi un nelīdzsvarotais Vikss, kurš baudā trīc no domas vien, ka varētu iedurt asmeni miesā.

Ja mēs ar Kasiju būtu rīkojušies politiskāk, tad būtu pamanījušies aizvilt no Tita pirmAtlasi. Ellē, ja būtu vienkārši pateikuši, ka viņiem jāpakļaujas, mēs būtu varējuši par sekotājiem dabūt visus. Galu galā mēs ar Kasiju uz mirkli bijām visstiprākie, tomēr tad devām Titam laiku iebiedēt un Antonijai — manipulēt.

„Sasodītā Antonija!” es sodos.

Kasijs smej un krata savu zeltīto galvu, kamēr, meklēdami vēl kādu apslēptas mantas ķērienu, pa augstieni dodamies austrumu vir­zienā. Manas garās kājas spēj veikt kilometru nedaudz vairāk kā minū­tes laikā.

„Ak, ar laiku tu pierodi no viņas sagaidīt šādas lietas. Ja mūsu ģimenes nebūtu pavadījušas pusi savu brīvdienu kopā, kad bijām mazi, pirmajā dienā es būtu noturējis viņu par demokrāti. Lai gan no tā viņa ir tālu. Drīzāk gan Cēzars vai… kā tos sauca, prezidenti? Nepieciešamības aizsegā ietērpies tirāns.” „Viņa ir sūds dziras bļodā,” es nosaku.

„Ko, pie nolādēta velna, tas nozīmē?” Kasijs iesmejas.

Tēvocis Nerols būtu varējis viņam pastāstīt.

„Kā lūdzu? A. Reiz Jorktonā dzirdēju to no kāda virsSarkanā. Tas nozīmē, ka viņa ir muša vīnā.”

„VirsSarkanā?” Kasijs nošņaukājas. „Viena no manām auklēm bija virsSarkanā. Es zinu. Savādi. Viņai būtu vajadzējis būt brūnajai. Tomēr sievišķis stāstīja man stāstus, kad mēģināju iemigt.”

„Cik jauki,” es saku.

„Uzskatīju viņu par uzpūtīgu traucēkli. Mēģināju pateikt mātei, lai pavēl viņai aizvērties un likt mani mierā, jo viņa tikai gribēja runāt par ielejām un garlaicīgiem mīlas stāstiem, kas tā vai citādi allaž beidzās skumji. Nomācoša radība.”

„Ko tava māte darīja, kad pasūdzējies?”

„Māte? Ha! Viņa paplikšķināja man pa galvu un teica, ka mazu­miņu var iemācīties no ikviena. Pat no virsSarkanās. Abiem ar tēvu patīk izlikties, ka viņi ir progresīvi. Tas mani mulsina.” Viņš pakrata galvu. „Bet Jorktona. Džulians nespēja noticēt, ka tu esi no Jorktonas.”

Manī atgriežas tumsa. To nespēj izkliedēt pat domas par Ēo. Vainu nenomāc pat domas par manu cēlo misiju un tās piešķirto brīvību rīko­ties. Es esmu vienīgais, kuram nevajadzētu justies vainīgam par Pārejā notikušo, tomēr šķiet, izņemot Roku, esmu vienīgais, kurš tāds jūtas. Paskatos uz savām plaukstām un atceros Džuliana asinis.

Pēkšņi Kasijs norāda debesīs dienvidrietumu virzienā no mums. „Pie nolādētās elles, kas ir tas?”

No lidojošās Olimpa pils plūst dučiem mirgojošu mcdBotu. Dzir­dam, kā tie tālumā svilpj. Tiem pakaļ kā liesmojošas bultas uz tālajiem dienvidu kalniem aiztraucas proktori. Lai arī kas būtu noticis, viena lieta ir skaidra — dienvidos valda haoss.

Lai gan mana cilts joprojām guļ pili, no augstā torņa esam pārcē­lušies uz vārtu cietoksni, kur nav jābaksta ar elkoņiem Tita līdzskrējēju sānos. Drošības labad turam noslēpumā to, ka gatavojam ēst.

Lai paēstu vakariņas, mūsu cilts pulcējas pie kāda ezera ziemeļu augstienēs. Ne visi ir no pirmAtlases. Daži ir, piemēram, Kasijs un Roks. Tomēr, izņemot viņus, nav neviena audzēkņa, kas izvēlēts ātrāk par sep­tiņpadsmito kārtu. Mums ir daži no vidAtlases — Kvinna un Lea. Tomēr atlikušie ir pārpalikumi, zemAtlase — Klauns, Drātģīmis, Nezāle, Olis un Dadzis. Kasiju tas nomāc, par spīti tam, ka Institūta pārpalikumi tik un tā ir pārcilvēki, ja tos salīdzina ar pārējām krāsām. Viņi ir sportiski. Enerģiski. Ja vien tas nav domāts kā arguments, nekad neliek tev teikto atkārtot vēlreiz. Turklāt viņi pieņem pavēles, pat gaida nākamo rīko­jumu, ko lūgšu izpildīt. Par to varu pateikties viņu mazāk priviliģētajai audzināšanai.

Vairums no viņiem ir gudrāki par mani. Tomēr man piemīt tā uni­kālā lieta, ko viņi dēvē par slengGudrību, un to pierāda mans augstais rezultāts ekstrapolācijas testā. Tam gan nav nozīmes, jo man ir sērkociņi, kas padara mani par titānu Prometeju. Cik zinu, uguns nav ne Titam, ne Antonijai. Tā nu es esmu vienīgais, kurš spēj piepildīt vēderus. Lieku katram savas cilts loceklim nogalināt kādu aitu vai kazu. Nevienam nav ļauts dzīvot uz citu rēķina, lai gan Drātģīmis cenšas, cik spēj. Viņi neie­vēro, kā man trīc rokas, kad pirmoreiz mūžā pārgriežu kazai rīkli ar nazi. Zvēra acīs ir tik daudz uzticības, ko mirstot nomaina apjukums, jo tas joprojām uzskata mani par savu draugu. Asinis ir siltas tāpat kā Džulianam. Kakla muskulis ir stingrs. Nākas to zāģēt ar trulo nazi gluži kā Leai, kas spiegdama nogalē savu pirmo jēru. Ar Dadža palīdzību lieku viņai to arī nodīrāt. Kad viņa nespēj, saņemu meitenes rokas savējās un vadu viņu, piešķirdams savu spēku.

„Tētukam būs galiņa tev arī jāsagriež?” Dadzis ņirgājas.

„Apklusti!” Roks viņu apsauc.

„Rok, viņa pati var izcīnīt savas cīņas. Lea, Dadzis uzdeva tev jau­tājumu.” Lea mirkšķinādama lūkojas manī, platajās acīs vīd neizpratne. „Pajautā viņai vēl kaut ko, Dadzi.”

„Kas notiks, kad saķersimies arTitu? Vai arī tad tu spiegsi? Bērns!” Dadzis zina, ko es gribu, lai viņa izdara. Palūdzu viņai to pirms trīsdes­mit minūtēm, vēl pirms atvedu Leai kazu.

Pametu ar zodu, norādīdams Leai uz Dadzi.

„Sāksi raudāt?” Dadzis nerimstas. „Slaucīsi ačteles—”

Lea ierūcas un metas viņai virsū. Abas vārtās pa zemi, sizdamas viena otrai pa seju. Drīz vien Dadzis sagrābj Leu žņaudzošā tvērienā. Roks man līdzās nemierīgi mīņājas. Kvinna neļauj viņam iejaukties. Leas seja kļūst violeta. Viņa sit pa Dadža rokām. Tad meitene zaudē samaņu. Pateicībā pamāju ar galvu Dadzim. Viņa lēni paloka galvu.

Nākamajā rītā Leas pleci ir staltāki. Viņa pat sadūšojusies saņemt Roka roku savējā. Lea arī apgalvoja, ka ir zinošāka pavāre nekā mēs; tā nav. Prasmi ēst gatavošanā iemēģina arī Roks, bet viņš nav diez ko labāks. Ēst viņu virumu ir kā rīt stiegrainus, sausus sūkļus. Par spīti stāstnicces talantam, pat Kvinna nespēj izdomāt nevienu recepti.

Kazu un briežu gaļu gatavojam savā nometnē sešus kilometrus no pils, turklāt darām to naktī un aizās, lai neviens neredzētu dūmus un gaismu. Jērus nenogalinām; tā vietā savācam tos un iežogojam ziemeļu fortā vēlākam laikam. Ar ēdienu es varētu piesaistīt savai ciltij vairāk cilvēku, tomēr tas var sniegt gan priekšrocības, gan nest tikpat daudz briesmu. Ko gan Tits ar saviem slepkavām iesāktu, ja uzzinātu, ka mums ir uguns, pārtika un tīrs ūdens…

Kopā ar Roku atgriežos pilī no izlūkgājiena dienvidos, kad izdzir­dam no nelielas birztalas plūstam skaņas. Pielavījušies tuvāk, dzirdam ņurdēšanu un sitienus. Domādami, ka redzēsim, kā vilku bars plosa kādu aitu, paglūnam caur krūmiem un ieraugām četrus Tita karavīrus, kas satupuši ap brieža līķi. Asiņainām sejām un satumsušām acīm viņi ar nažiem plēš gaļas strēmeles no beigtā dzīvnieka. Piecas dienas bez uguns, piecas dienas ar nelāgām ogām, un viņi jau pārvērtušies mežoņos.

„Mums jāiedod viņiem sērkociņi,” pēc tam man saka Roks. „Šajos akmeņos nav krama.”

„Nē. Ja iedosim viņiem sērkociņus, Titam būs vēl vairāk varas.” „Vai tam šobrīd vēl ir nozīme? Viņi saslims, ja turpinās ēst jēlu gaļu. Viņi jau ir slimi!”

„Nu un, ka viņi pieliks bikses,” es noņurdu. „Dzīvē mēdz notikt ļaunākas lietas.”

„Pastāsti man, Derov. Vai ļaunāk būtu, ja pie varas būtu Tits un Marss būtu spēcīgs vai pie varas būtu Derovs, bet Marss — vājš?”

„Labāk kuram?” es īgni noprasu.

Viņš tikai šūpo galvu.

„Lai viņu nolādētie vēderi sapūst,” skan Kasija viedoklis. „Viņi ir izvēlējušies savas gultas. Lai paši tajās ari aptaisās.”

Mana armija piekrīt.

Esmu pieķēries savai armijai — pārpalikumiem, zemAtlases audzēkņiem. Viņu tiesības nav tik lielas, un viņi nav tik labi audzināti kā pirmAtlase. Kad dodu viņiem ēdienu, vairums atceras pateikties — sākumā viņi to nedarīja. Viņi nelēkšo pakaļ Titam pusnakts sirojumos, bruņojušies ar cirvjiem tikai tāpēc, ka tā ir jautrāk. Nē, viņi seko mums, jo Kasijs ir harismātisks kā saule un ēna, ko metu viņa gaismā, rada iespaidu, ka zinu, ko daru. Tā gan nav. Sl ēna, tāpat kā es, ir dzimusi raktuvēs.

Tomēr izskatās, it kā man būtu stratēģija. Lieku mums izzīmēt teri­torijas kartes digilapās, ko atradām kādā applūdušā pagrabā aizas dibenā, tomēr mums joprojām nav citu ieroču kā tikai mans sirpjAsmens, vairāki naži un noasinātas nūjas. Tādēļ, lai kāda būtu mūsu stratēģija, tā tiek balstīta uz informācijas ieguvi.

Smieklīgi ir tas, ka pastāv tikai viena cilts, kurai fr kaut sudrabsūda tiesas nojēga par to, kas notiek. Un tā nav mūsējā. Tā nav Antonijas cilts. Un ellīgi skaidrs, ka tas nav Tita bars. Tā ir Sevro cilts, un esmu gan­drīz pārliecināts, ka viņš ir tās cilts vienīgais loceklis, ja vien šobrīd jau nav pieņēmis audzināšanā vilkus. Grūti pateikt, vai tā varētu būt. Mūsu nams neietur kopīgas ģimenes vakariņas. Tiesa, dažkārt redzam, kā viņš, vilkādās tērpts, naktīs skrien pār pakalniem, izskatoties, kā visprecīzāk raksturoja Kasijs, „pēc spalvaina dēmonu bērna, kurš salietojies halucinogēnus”. Reiz Roks noslēpumainajās augstienēs dzirdēja kaucam kaut ko citu, kas nav vilks. Ir dienas, kad Sevro staigā apkārt it kā normāls — aizvainodams visu, kas kustas, izņemot Kvinnu. Viņas dēļ Sevro pieļauj

izņēmumu un apvainojumu vietā nes gaļu un ēdamas sēnes. Man liekas, ka viņam Kvinna simpatizē, lai gan meitenei patīk Kasijs.

Lūdzam, lai viņa pastāsta kādu stāstu par Sevro, bet viņa klusē. Kvinna ir uzticama, un varbūt tieši tādēļ viņa man atgādina mājas. Viņa allaž stāsta interesantus stāstus, no kuriem gandrīz viss noteikti ir apzel­tīti meli. Viņā dzirksteļo dzīvība, tāpat kā tā dzirksteļoja manā sievā. Viņa ir pēdējā no mums, kas Goblinu vēl sauc par Sevro. Viņa ir arī vie­nīgā, kas zina, kur viņš dzīvo. Viņa guļasvietas pēdas nespējam atrast pat ar visu izlūkošanu. Tikpat labi viņš varbūt ir prom aiz augstienes un otrā pusē vāc ienaidnieku skalpus. Zinu, ka Tits ir sūtījis savus izlūkus viņu izspiegot, tomēr nedomāju, ka viņiem smaidījusi veiksme. Sie nespēj izsekot pat mani. Zinu, ka Titu tas kaitina līdz baltkvēlei.

„Es domāju, ka viņš krūmos sit dūrē,” Kasijs ķiķina. „Vienkārši gaida, kad paši viens otru apkausim.”

Kad Lea no pils atgriežas klibodama, mūs ar Kasiju uzmeklē Roks. „Tie viņu ir situši!” viņš saka. „Ne stipri, bet tie iespēruši viņai pa vēderu un atņēmuši dienas vākumu!”

„Kurš?” Kasijam spalva gaisā. „Kurš ir tas jāklis?”

„Nav svarīgi. Nozīme ir tam, ka viņi ir izsalkuši. Tāpēc beidziet spē­lēt aci pret aci! Tas nedrīkst turpināties!” Roks saka. „Tita zēni ir badā. Ko tu gribi, lai viņi dara? Ellē, lielais muskuļu kalns medī Goblinu, jo viņam vajag uguni un ēdienu. Ja vienkārši viņiem to iedosim, varēsim atkal apvie­not namu, izturēties civilizēti. Varbūt pat Antonija vedis savu cilti pie prāta.” „Antonija? Prāts?” Kasijs pārjautā, skaļi smiedamies.

„Pat tad, ja tā notiks, Tits joprojām būs visspēcīgākais,” es saku. „Un tas nevienam nekādu labumu nenesīs.”

„Ak. Jā. Un kaut ko tādu tu nespēsi paciest — kādam citam būs vairāk varas nekā tev. Nu labi.” Roks rausta savas garās cirtas. „Parunā ar Viksu vai Polluku. Aizvil viņa kapteiņus, ja citādāk nevari. Bet izdziedē namu, Derov! Citādi zaudēsim, kad pie mūsu durvīm klauvēs citi.”

Sestajā dienā paklausu viņa padomam. Zinādams, ka l its ir prom sirojumā, uzņemos risku un eju cietoksnī meklēt Viksu. Diemžēl Tits atgriežas ātrāk, nekā bija cerēts.

„Tu gan izskaties dzivīgs un mundrs,” viņš mani uzrunā, pirms pagūstu uzmeklēt cietokšņa akmens gaiteņos Viksu. Tita iespaidīgais stāvs aizšķērso man ceļu — pleci plešas gandrīz gaiteņa platumā. Jūtu sev aiz muguras vēl kādu. Vikss un divi citi. Sirds nedaudz pamirst. Šis mēģinājums bija muļķība. „Kurp dodies, ja drīkst vaicāt?”

„Gribēju salīdzināt mūsu izlūku kartes ar galveno karti komandzālē,” es meloju, zinādams, ka man kabatā ir digilapa.

„A, tu gribēji salīdzināt izlūku kartes ar galveno karti… Marsa labā, ak, cildenais Dcrov?”

„Kāds gan vēl varētu būt labums?” es vaicāju. „Mēs visi esam vienā pusē, vai tad nē?”

„O, mēs esam vienā pusē,” viņš atbild. Tits nodārdina samākslotus smieklus. „Viks, ja reiz mēs esam vienā pusē, vai tev neliekas, ka mums vajadzētu savā starpā padalīties ar viņa mazajām kartītēm?”

„Tas būtu tikai uz labu,” Vikss piekrīt. „Sēnes. Kartes. Vienalga.” Tātad viņš uzbruka mazajai Leai. Šī puiša acis ir mirušas. Kā krauklim.

„Jā. Tāpēc es paskatīšos tavā vietā, Dcrov.” Tits izrauj man no rokām kartes. Nevaru viņu nekādi apturēt.

„Laipni lūgts tās izmantot,” es saku. „Zini, ka tālu austrumos redzamas ienaidnieka ugunis, visticamāk,' ienaidnieks slēpjas Dižmežā dienvidos. Siro, cik uziet. Tikai neļauj, lai tevi pieķer ar nolais­tām biksēm.”

Tits osta gaisu. Viņš manī pat neklausījās.

„Tā kā dalāmies, Derov.” Viņš paosta vēl, tagad jau tuvāk manam kaklam. „Varbūt padalīsies, kāpēc tu smaržo pēc dūmiem?”

Sastingstu, nezinādams, ko darīt.

„Paskat, kā viņš lokās. Paskat, kā pin melus!” Tita balsī ir tikai rie­bums. „Es saožu tavu nodevību. Saožu, kā meli pil no tevis kā sviedri.” „Kā iekarsis sievišķis,” sarkastiski piebilst Polluks. Tad parausta plecus, it kā man atvainotos.

„Riebjas,” Vikss smīkņā. „Viņš ir ļauns radījums. Samaitāts, sie­višķs radījums.” Nesaprotu, kāpēc biju iedomājies, ka spēšu pavērst šo puisi pret Titu.

„Tu esi mazs parazīts,” Tits turpina. „Knibinies ap morāli, jo pats atsakies pakļauties; gaidi, kad mani cildenie zēni un meitenes cietīs badu!” Viņi nāk arvien tuvāk no visām pusēm. Tits ir milzīgs. Polluks un Vikss ir nežēlīgi un gandrīz manā augumā.

„Tu esi samaitāts rāpulis. Tārps mūsu mugurkaulā.”

It kā starp citu paraustu plecus, likdams manīt, ka neuztraucos.

„Mēs varam visu labot,” es saku.

„Ak tā?” Tits brīnās.

„Risinājums ir vienkāršs, milzi,” es iesāku. „Ved savas meitenes un zēnus mājās. Pārstājiet katru dienu sirot uz Cereru, pirms kāds cits nams nav atnācis un jūs visus noslaktējis. Tad parunāsim par uguni. Par pārtiku.”

„Tu domā, ka vari teikt, kas mums jādara, Derov? Tas arī viss?” Vikss jautā. „Domā, ka esi labāks, jo dabūji augstāku rezultātu stulbā, sīkā testā? Tāpēc, ka proktori tevi izvēlējās pirmo?”

„Viņš tā domā,” Tits smej. „Viņš domā, ka ir pelnījis būt par Pirmo.”

Vikss pieliec savu vanaga seju tuvu manējai, izšņākdams katru vārdu. Mierā viņa seja ir izskatīga, bet nu lūpas savilktas kā plēsoņam, elpa smird, kamēr viņš nomēra mani ar skatienu un cenšas likt man manīt, ka neatstāju uz viņu iespaidu. Viņš nicinoši nosprauslājas. Redzu, kā Vikss atgāž galvu, lai iespļautu man sejā. Ļauju viņam to darīt. Gļotu pikucis trāpa man un lēni slīd pa vaigu uz lūpām.

Tits noskatās ar vilka smaidu. Viņa acis mirdz; Vikss palūkojas uz viņu, meklēdams iedrošinājumu. Polluks sper soli tuvāk.

„Tu es sīks, izlutināts pipuks,” Vikss turpina. Viņa deguns jau gan­drīz pieskaras manējam. „Tāpēc es to no tevis paņemšu — tavu sīko daiktu, labo cilvēk.”

„Vai arī tu varētu ļaut man doties prom,” es saku. „Šķiet, ka tu stāvi priekšā durvīm.”

„Oho!” viņš iesmejas, paskatīdamies uz savu saimnieku. „Tit, viņš mēģina izrādīt, ka nebaidās. Mēģina izvairīties no kautiņa!” Vikss paska­tās uz mani ar savu mirušo, zeltīto skatienu. „Tādus iedomīgus zēnus kā tu dueļu klubos esmu salauzis tūkstoš reižu.”

„Tiešām?” skeptiski pārvaicāju.

„Pārlauzu viņus kā zariņus. Un tad sporta pēc paņēmu viņu mei­tenes. Kā es viņus apkaunoju pašu tēvu priekšā. Par kādiem raudošiem graustiem es pārvēršu tādus zēnus kā tu!”

„Ak, Viks,” nopūzdamies saku, neļaudams dusmām un bailēm ietrīsēties balsī. „Viks, Viks, Viks. Nav tādu zēnu kā es.”

Palūkojos uz Titu, lai būtu drošs, ka mūsu skatieni ir satikušies, kad laiski, it kā dejodams, pametu savu ellesnirēja roku un ar vesera spēku ietriecu to Viksa kaklā piejūga vēnas. Viņš jau ļimst, tomēr situ arī ar elkoni, celi un otru roku, kamēr viņš krīt. Ja Vikss būtu nostājies sta­bilāk, pirmais trieciens būtu pārcirtis viņa kaklu uz pusēm. Tā vietā viņš zemajā gravitācijā gāžas sānis un, manu sitienu krusā drebēdams, nokrīt gar zemi. Viņa acis izdziest. Man pakrūtē aug bailes. Mans ķermenis ir tik spēcīgs.

Tits un pārējie ir pārāk iztrūkušies no pēkšņā uzbrukuma un neap­tur mani, kad izvairos no viņu izstieptajām rokām un nozūdu gaiteņos.

Es viņu nenogalināju.

Es viņu nenogalināju.