Sarkanā sacelšanās

28.MANS BRĀLIS

Kad iededzu mūsu pirmo ugunskuru Marsa pils sienās, izliekos, ka sērkociņi dabūti no kāda minervieša. No pagaidu cietuma tiek atvesta Džūna, un drīz vien viņa mums ir sagatavojusi īstu dzīru mielastu no kazas un aitas gaļas un manas cilts salasītajiem garšaugiem. Mana cilts izliekas, ka šī ir pirmā maltīte, ko viņi ēduši vairāku nedēļu laikā. Pārējie nama audzēkņi ir pietiekami izsalkuši, lai šiem meliem noticētu. Minerva un tās kareivji jau sen aizlavījušies mājās.

„Ko tālāk?” vaicāju Rokam, kamēr pārējie pils laukumā ēd. Cie­toksnis joprojām atgādina izgāztuvi, un uguns mestā gaisma tikai vēl vai­rāk izgaismo netīrumus. Kasijs ir devies apraudzīt Kvinnu, tāpēc šobrīd esmu palicis divatā ar Roku.

Tita cilts sēž klusos pulciņos. Meitenes nerunā ar zēniem, jo ir redzējušas, uz ko daži no tiem ir spējīgi. Visi ēd ar nolaistām gal­vām. No viņiem garo kauns. Antonijas ļaudis sēž kopā ar manējiem un nikni glūn uz Tita sekotājiem. Viņu acīs ir riebums. Un arī nodevība pat šobrīd, kad viņi pilda savus vēderus. Vairākas saķeršanās no vārdu apmaiņas jau novedušas līdz dūru vicināšanai. Es domāju, ka uzvara savedīs viņus kopā. Tomēr tā nenotika. Plaisa ir dziļāka nekā jebkad agrāk, tikai tagad es nespēju rast tās cēloni, man šķiet, ka ir tikai viens veids, kā to izlabot.

Rokam nav atbildes, ko vēlos dzirdēt.

„Dcrov, proktori neiejaucas, jo vēlas redzēt, kā un vai mēs sprie­dīsim taisnu tiesu. Tā ir šīs situācijas dziļākā jēga. Kā mēs spriedīsim tiesu?”

„Lieliski,” es saku. „Tad ko? Mums Tits būtu jānoper? Jānogalina? Tā būtu tiesa.”

„Vai tiešām? Vai varbūt tikai atriebība?”

„Tu taču esi dzejnieks. Izdomā!” Aizsperu akmentiņu pār vaļņa

malu.

„Viņš nevar palikt sasiets pagrabā. Tu to zini. Ja tā notiks, mēs nekad neizkustēsimies no šī sastinguma, un tam, kurš izlemj, ko ar viņu darīt, jābūt tev.”

„Ne Kasijam?” vaicāju. „Es domāju, ka viņš ir pelnījis teikšanu. Galu galā viņš pieteicās uz Titu.” Es negribu, lai Kasijs kļūst par vadoni, tomēr nevēlos, lai viņš no Institūta iznāk bez jebkādiem nopelniem. Es esmu viņam parādā.

„Pieteicās?” Roks ieklepojas. „Un cik barbariski tas skan?”

„Tātad Kasijs nespēlēs nekādu lomu?”

„Es mīlu viņu kā brāli, bet man jāsaka nē.” Roka šaurā seja saspringst, un viņš uzliek roku man uz pleca. „Kasijs nevar vadīt šo namu. Ne pēc visa, kas ir noticis. Varbūt Tita zēni un meitenes viņam paklau­sītu, tomēr tie viņu nekad necienīs. Viņi neuzskatīs, ka viņš ir spēcīgāks nekā viņi paši pat tad, ja tā būs. Derov, tie viņu apčurāja. Mēs esam Zelts. Mēs neaizmirstam.”

Viņam taisnība.

Dusmīgi plēšu matus un glūnu uz Roku, it kā viņš būtu vainīgs pie

visa.

„Tu nesaproti, cik Kasijam tas ir svarīgi. Pēc Džuliana nāves… Viņam jāgūst panākumi. Nedrīkst būt tā, ka viņu atceras tikai notikušā dēļ. Tā nedrīkst.”

Kāpēc man tas tik ļoti rūp?

„Nospļauties, ko tas viņam nozīmē,” Roks smaidīdams atkārto manus vārdus. Viņa pirksti uz mana bicepsa izskatās pēc salmu stiebriem. „Tie no viņa nekad nebaidīsies.”

Bailes šeit ir nepieciešamība. Un Kasijs to zina. Kādēļ gan lai viņš būtu prom uzvaras mirklī? Antonija nav atkāpusies no manis. Tāpat kā vārtu vērējs Polluks. Viņi turas dažu metru rādiusā, lai tiktu saistīti ar manu varu. Sevro un Dadzis tos vēro un viltīgi smīn.

„Vai tāpēc šeit esi arī tu, viltīgā zebiekste?” prasu Rokam. „Lai padalītos triumfā?”

Viņš parausta plecus un iekožas jēra ciskā, ko viņam atnesusi Lca.

„Pajāt. Es te esmu ēdiena dēļ.”

Tits ir pagrabā. Pēc tam, kad minervieši ieraudzīja, kas noticis ar meitenēm tornī, tie viņu sasēja un sasita zili melnu. Tāda ir viņu taisnā tiesa. Tits smaida, kad nostājos viņam pretī.

„Cik Cereras nama audzēkņu tu nogalināji savos sirojumos?” es noprasu.

„Atsūkā man!” Viņš spļauj asiņainas gļotas. Es izvairos.

Tik tikko saņemos, lai viņam neiespertu. Šodien jau pietiek ar Pakšu. Titam pietiek iekšu pajautāt, kas noticis tālāk.

„Tagad Marsa namā valdu es.”

„Piespēlēji savu netīro darbu minerviešiem, ja? Negribēji stāties man pretī? Tipisks Zelta gļēvulis.”

Man no viņa bail. Es nezinu, kādēļ. Tomēr nometos uz ceļa un ielūkojos viņam acīs.

„Tu esi galīgs muļķis, Tit. Tu neaugi. Netiki tālāk par pirmo pār­baudījumu. Tu domāji, ka visa jēga ir vardarbībā un slepkavošanā. Idi­ots. Šī ir civilizācijas, nevis kara spēle. Lai tev piederētu armija, vispirms jāizveido civilizācija — tu meties taisnā ceļā pie vardarbības, gluži kā tie gribēja, lai darām. Kā tev šķiet, kāpēc viņi mums, Marsam, neiedeva neko, bet citiem namiem ir tik daudz resursu? Mums jācīnās kā trakiem, bet mums ari jāizdeg tā, kā tas noticis ar tevi. Bet es šo pārbaudījumu izturēju. Tagad es esmu varonis. Nevis uzurpators. Un tu esi tikai ķēdēs iekalts cilvēkēdājs.”

„O, urrā! Urrā!” Viņš mēģina aplaudēt ar savažotajām rokām. „Man par to nospļauties.”

„Cik daudzus tu nogalināji?”

„Ne pietiekami.” Viņš pieliec savu lielo galvu. Tita mati ir taukaini un tumši no netīrumiem, šķiet, it kā viņš būtu gribējis zeltīto pārkrāsot melnu. Izskatās, ka viņam patīk netīrumi. Tie ir zem viņa nagiem un klāj spodro ādu. „Mēģināju sašķaidīt viņu galvas. Nokaut šos, pirms ierodas mcdBoti. Tomēr tie vienmēr bija tik ātri.”

„Kāpēc tu gribēji viņus nogalināt? Es nesaprotu, kāda tam ir jēga. Tie ir tavi paša ļaudis.”

To izdzirdējis, viņš smīkņā. „Tu būtu varējis nest pārmaiņas, tu suņabērns.” Viņa lielās acis ir mierīgākas, skumjākas, nekā es atceros. Aptveru, ka Tits vairs neizskatās pēc sevis. Viņā ir pārāk daudz sēru. Lepnums, ko viņam piedēvēju, nemaz nav lepnums — tikai nicinājums. „Tu saki, ka es biju nežēlīgs, bet tev pašam bija sērkociņi un jods. Nedomā, ka es to nezināju, pirms vēl biju saodis. Mēs cietām badu, bet tu izmantoji savu atradumu, lai kļūtu par vadoni. Tāpēc nelasi man te morāli, tu nodevīgais izdzimteni.” „Kāpēc tu neko neiesāki?”

„Polluks un Vikss no tevis baidījās. Tāpat kā pārējie. Un viņi domāja, ka Goblins tos nožmiegs miegā. Ko es varēju iesākt, ja biju vie­nīgais, kurš nebaidās?”

„Kāpēc tu nebaidies?”

Viņš skaļi iesmejas. „Tu esi tikai puika ar sirpjAsmeni. Sākumā domāju, ka būsi ciets rieksts. Domāju, ka mēs skatāmies uz lietām līdzīgi.” Viņš aplaiza asiņainās lūpas. „Tā saltuma dēļ', kas ir tavās acīs, es domāju, ka tu esi tāds pats kā es, tikai ļaunāks. Bet tu neesi salts. Tev šie mīzalastes ir dārgi.”

Saraucu uzacis. „Kāpēc tu tā domā?”

„Vienkārši. Tu iedraudzējies. Ar Roku. Kasiju. Leu. Kvinnu.” „Tāpat kā tu. Ar Polluku. Kasandru. Viksu.”

Tits šausmīgi saviebj seju. „Draugi?" viņš nospļaujas. „Draugos ar tiem? Tiem zeltvaidžiem? Viņi ir briesmoņi, izdzimteņi bez dvēseles. Viņi visi ir tikai kanibālu bars. Viņi darīja to pašu ko es, bet — pfffi

„Joprojām nesaprotu, kāpēc tu tā izrīkojies ar vergiem,” es saku. „Izvarošana, Tit. Izvarošana.”

Viņa seja ir nocietināta un nežēlīga. „Viņi to izdarīja pirmie.”

„Kas?”

Tomēr viņš vairs neklausās. Pēkšņi viņš stāsta, kā tie paņēmuši „viņu” un izvarojuši „viņu” Tita acu priekšā. Tad sajātie nelieši pēc nedē­ļas atgriezušies, lai turpinātu. Tāpēc viņš tos nogalināja, sadragāja viņu galvas. „Es nogalināju tos nolāpītos briesmoņus. Tagad viņu meitas nolā­pīti dabū to pašu, kas tika viņai.”

Jūtos tā, it kā man būtu iesists pa seju.

O, ellē!

Pār muguru noskrien drebuļi.

Nolāpīts.

Pēkšņi klupdams atkāpjos.

„Pie velna, kas tev notika?” Tits noprasa. Ja es būtu zelts, nebūtu to ievērojis, varbūt tikai pabrīnījies par savādo vārdu. Es neesmu zelts. „Derov?”

Izeju gaitenī. Kustos kā noreibis. Tagad viss ir skaidrs. Naids. Rie­bums. Atriebība. Kanibāli ēd savējos. Viņš nosauca tos par kanibāliem. Polluks, Kasandra, Vikss — kas ir tie? Tie. Zelts. Nolāpīts. Ne nolādēts. Tits teica nolāpīts. Zelts tā nerunā. Nekad. Un viņš to nosauca par sirpjAsmeni, nevis pļāvēja izkapti.

Ak, ellē ratā!

Tits ir sarkanais.