Sarkanā sacelšanās

26 . mustanga

Kaut kas Kasijā ir pagalam. Tas neievainojamais zēns, ko satiku pirmajā reizē, ir mainījies. Viņu izmainīja pazemojums. Nevaru gan saprast kā tieši, kamēr iztaisnoju viņa pirkstus un palīdzu ievilkt vietā plecu. Viņš aiz sāpēm nokrīt zemē.

„Paldies, brāli,” viņš man saka un atbalstās pret manu plecu, lai pie­celtos. To viņš saka pirmo reizi. „Es neizturēju pārbaudījumu.” Nerunāju pretī. „Iegāju tur kā apaļš muļķis. Ja tas būtu noticis citur, viņi būtu mani nogalinājuši.”

„Vismaz tas nemaksāja tavu dzīvību,” es saku.

Kasijs iesmejas. „Tikai manu lepnumu.”

„Labi. Tā tev ir vairāk nekā pietiekami,” Roks smaidīdams piebilst.

„Mums viņa jāatgūst.” Kasija smaids pagaist, un viņš uzlūko Roku, tad mani. „Kvinna. Mums viņa jādabū atpakaļ, pirms tas aizvelk viņu uz savu torni.”

„Mēs viņu atgūsim.” Nolāpīti atgūsim.

Saskaņā ar manu plānu abi ar Kasijū dodamies tālāk uz austrumiem, nekā jebkad esam gājuši. Paliekam ziemeļu augstienē, tomēr ejam pa augstajām korēm tā, lai būtu redzami no plašajiem līdzenumiem lejā. Uz austrumiem, uz austrumiem — mūsu garās kājas nes mūs ātri un tālu.

„Dienvidaustrumos ir jātnieks,” es saku. Kasijs neskatās.

Šķērsojam mitru gravu, kuras ielejā tumšs ezers sniedz iespēju padzerties, lūkojoties uz pretējā krastā stāvošu briežu ģimeni. Kājas ir dubļainas. Virs aukstā ūdens virsmas lidinās kukaiņi. Pieliecoties, lai padzertos, ir labi starp pirkstiem sajust zemi. Pieliecu galvu un piebied­rojos Kasijam, kurš mielojas ar nostāvējušos jēra gaļu. Tai trūkst sāls. No olbaltuma pārpilnības vēders raujas čokurā.

„Kā tev šķiet, cik tālu mēs esam no pils?” vaicāju Kasijam, norādī­dams viņam aiz muguras.

„Varbūt divdesmit klikšķus. Grūti pateikt. Liekas, ka tālāk, bet man vienkārši ir nogurušas kājas.” Viņš izslējās un palūkojas virzienā, ko es rādu. ,,Ā. Skaidrs.”

Gravas malā mūs vēro uz raiba mustanga sēdoša meitene. Pie seg­liem piesiets garš, notīts stienis. Nevaru saskatīt, no kāda nama viņa ir, tomēr esmu viņu redzējis jau iepriekš. Atceros kā vakar. Tā ir meitene, kas nosauca mani par clfu, kad nokritu no ponija, kurā mani bija uzsē­dinājis Matco.

„Atpakaļ es gribu jāt ar viņas zirgu,” Kasijs man saka. Ar kreiso aci viņš neredz, tomēr bravūrība ir atgriezusies — varbūt nedaudz uzspēlēta. „Hei, dārgumiņ!” viņš sauc. „Sūdu būšana, ribas sāp! Prīmā jājamzirgs! No kāda nama tu esi?”

Kļūstu nemierīgs.

Meitene apstājas desmit metrus no mums, bet nama emblēmas uz kakla un piedurknēm slēpj divas sašūta auduma joslas." Pār seju uzkrā­sotas trīs diagonālas zilas ogu sulas un dzīvnieku tauku sajaukuma līni­jas. Mēs nezinām, vai viņa ir no Cercras nama. Es ceru, ka nē. Meitene varētu būt atjājusi no dienvidu meža, austrumiem vai pat tālās ziemeļaus­trumu augstienes.

„Sveicināts, Mars!” viņa manierīgi saka, palūkojusies uz mūsu jaku emblēmām.

Kasijs nožēlojami paklanās. Es pat nepūlos.

„Tas gan ir lieliski.” Ar zābaku pasperu akmeni. „Sveicināta… Mus­tanga. Lieliska emblēma. Un zirgs.” Lieku viņai manīt, ka zirgs ir kas reti sastopams.

Meitene ir maza un smalka. Viņas smaids gan tāds nav. Viņa mūs izsmej. „Ko tad jūs, zēni, darāt šeit, aizmugurē? Pļaujat labību?”

Uzsitu pa savu sirpjAsmeni. „Tās mums mājās ir gana.” Norādu uz dienvidiem no mūsu pils.

Izdzirdējusi manus muļķīgos melus, meitene apspiež smieklus.

„Protams.”

„Būšu pret tevi godīgs.” Kasijs piespiež savu sadauzīto seju pasmai­dīt. „Tu esi satriecoši skaista. Noteikti nāc no Venēras. Sit man ar to, kas tev noslēpts zem audekla pie segliem, un ved mani uz savu cietoksni. Es būšu tavs sārtais, ja apsolies ar mani nedalīties un sasildīt katru nakti.” Viņš sper nedrošu soli uz priekšu. „Un katru rītu.” Meitenes mustangs atkāpjas četrus soļus, līdz Kasijs beidzot atmet ar roku mēģinājumiem nozagt viņas zirgu.

„Cik tu apburošs, smukulīt! Un, spriežot pēc tām siena dakšām tev rokās, noteikti esi arī prīmā karotājs!”

Kasijs piekrizdams izriež krūtis.

Meitene pagaida, līdz viņš sapratīs.

Tad viņš sarauc pieri.

„Jā-a. Mhm. Redziet, mūsu cietoksnī nebija citu darbarīku, izņe­mot tos, kas attiecas uz mūsu dievību, tāāāāpēc jūs noteikti jau esat sasta­puši kādu no Cereras nama.” Viņa izsmējīgi pieliecas seglos. „Jums nav labības. Jūs tikai cīnījāties ar tiem, kuriem tā ir, un skaidrs, ka jums nav labāku ieroču, citādi būtu ņēmuši tos līdzi. Tātad šai pusē mitinās arī Cerera. Droši vien zemienēs pie meža, lai varētu audzēt labību. Vai pie tās lielās upes, par kuru visi runā.”

Viņas acīs dzirkst smiekli, sirdsveida lūpās rotājas smaids. Mati tik zeltaini mirdz saulē un, sapīti bizēs, vijas lejup gar muguru.

„Tātad jūs esat mežā?” viņa vaicā. „Visticamāk, ziemeļu augstienē. Ak, tas gan ir jautri! Cik slikti ir jūsu ieroči? Skaidrs, ka zirgu jums nav. Cik nabadzīgs nams!”

„Pajāt,” Kasijam pasprūk, tādējādi apstiprinot viņas vārdus.

„Šķiet, ka tu gan ar sevi ļoti lepojies.” Uzlieku savu sirpjAsmeni

Viņa paceļ roku un pavēcina to šurpu turpu. „Diezgan. Diezgan. Lepnāka, nekā šim smukulītim vajadzētu būt. Viņš ir pilns pasaku.”

Pārnesu svaru uz pirkstgaliem un skatos, vai viņa ievēros. Meitene liek zirgam vēl nedaudz atkāpties. „Pļāvēj, vai ari tu gribi tikt manos seglos?” •

„Gribu tikai izsist tevi no tiem, Mustanga.”

„Patīk vārtīties dubļos, vai tā? Nu, kā būtu, ja es apsolītu ļaut tev sēsties man te blakus, ja tu sniegtu man vēl kādu norādi par to, kur sēž jūsu nams? Kur tas slejas? Kur plešas? Es spēju būt laipna saimniece.” Viņa rotaļīgi nomēra mani ar skatienu. Acis mirdz kā lapsai. Viņai šis viss joprojām ir spēle, un tas nozīmē, ka viņas nams ir civilizēta vieta. Uzlūkodams viņu, jūtu skaudību. Kasijs neglaimoja tukši; viņa ir acīm tīkams skats. Tomēr es labprātāk nogrūstu viņu no tā mustanga. Manas pēdas ir nogurušas, un mēs spēlējam bīstamu spēli.

„Kurš atlases numurs tu esi?” vaicāju, vēlēdamies, kaut todien visam būtu pievērsis vairāk uzmanības.

„Augstāks nekā tu, Pļāvēj. Atceros, cik Merkurs tevi šausmīgi gri­bēja, bet pirmajā kārtā viņa atlasītāji neļāva tevi izvēlēties. Kaut kas tava niknuma rādītāja dēļ.”

„Tu biji augstāk par mani? Tad jau no Merkura tu neesi, jo manā vietā viņi izvēlējās kādu zēnu; tu neesi arī no Jupitera, jo viņi izvēlējās nolādētu briesmoni, nevis puiku.” Mēģinu atcerēties, kurš vēl tika izvē­lēts pirms manis, bet nekas nenāk prātā, tāpēc pasrrfaidu. „Varbūt tev nevajadzētu būt tik augstprātīgai. Tad es nezinātu, kurā atlases kārtā tevi izvēlējās.”

Ievēroju nazi, kas paslēpts zem viņas melnās tunikas, tomēr jopro­jām neatceros, ka atlasē būtu šo meiteni redzējis. Nepievērsu uzmanību. Spriežot pēc tā, kā Kasijs skatās uz meitenēm, to vajadzētu atcerēties viņam, bet varbūt viņš spēj domāt tikai par Kvinnu un viņas nogriezto ausi.

Mūsu darbiņš ir padarīts. Varam Mustangu pamest. Viņa ir pie­tiekami gudra, lai izdomātu pārējo. Tomēr doties prom bez zirga varētu izrādīties sarežģīti, un es nedomāju, ka Mustangai tā īsti ir vajadzīgs viņējais.

Tēloju, ka man ir garlaicīgi. Kasijs patur acīs, kas notiek uz pakal­niem ap mums. Tad pēkšņi salecos, it kā zālē būtu kaut ko ieraudzījis. Ska­tīdamies uz zirga priekškāju nagiem, iečukstu Kasijam ausī: „Čūska!” Viņš arī paskatās, un šajā mirklī meitene veic neapzinātu kustību. Pat sapraz­dama, ka tiek piemuļķota, viņa paliecas uz priekšu, lai uzmestu aci zirga kājām. Metos lēcienā, lai pārvarētu desmit metrus, kas mūs šķir. Esmu ātrs. Tāpat kā meitene, tomēr viņa ir par mata tiesu zaudējusi līdzsvaru, un viņai nākas atgāzties, lai parautu grožus un liktu zirgam atkāpties. Tas atmuguriski mīņājas pa mīksto zemi. Lēcienā tveru pēc meitenes, un, zir­gam jau traucoties prom, mana spēcīgā labā roka sagrābj viņas zeltainās bizes. Mēģinu izraut viņu no segliem, bet viņa izlokās strauji kā liesma.

Man rokā paliek vien sauja cirtaina zelta. Mustangs jau ir gabalā, un meitene smej un lādas par saviem matiem. Tad gaisā nodžinkst Kasija dakšas un liek zirgam paklupt. Meitene līdz ar lopiņu iekrīt mīkstajā zālē.

„Sasodīts, Kasij!” es iekliedzos.

„Piedod!”

„Tu varēji viņu nogalināt!”

„Es zinu! Es zinu! Piedod!”

Pieskrienu, lai palūkotos, vai viņa lauzusi kaklu. Tas visu sabo­jātu. Meitene nekustas. Pieliecos, lai pataustītu viņas pulsu, un jūtu, kā cirksnī iegriežas asmens. Mana roka žigli satver viņas plaukstas locītavu. Atņemu nazi un piespiežu viņu pie zemes.

„Es zināju, ka gribi kopā pavārtīties zālē.” Viņas lūpas smīn. Tad tās savelkas, it kā prasītu skūpstu. Es atraujos. Skūpsta vietā viņa iesvilp­jas, un plāns kļūst nedaudz sarežģītāks.

Dzirdu pakavu dunu.

Nolāpītie zirgi ir visiem, izņemot mūs!

Meitene piemiedz ar aci, un es norauju audumu, kas slēpj viņas nama zīmotni. Minervas nams. Grieķi to sauca par Atēnu. Protams! No pakalna kores pār nogāzi gāžas septiņpadsmit zirgu. Jātnieku rokās ir strāvas šķēpi. Kur, ellē, viņi tos dabūjuši?

„Laiks mukt, Pļāvēj,” Mustanga mani ķircina. „Tuvojas mana armija.”

Bēgt nav jēgas. Kasijs ienirst ezerā. Nolecu no Mustangas, pa mīk­sto zemi skrienu viņam pakaļ un metos ezerā no krasta, lai piebiedrotos viņam ūdeni. Neprotu peldēt, bet es ātri mācos.

Minervas nama jātnieki izsmej mūs ar Kasiju, kamēr abi ūdenī mērojam ceļu līdz nelielā ezera vidum. Ir vasara, bet ūdens ir auksts un dziļš. Pār pakalniem lēni laižas krēsla. Mani locekļi ir nejutīgi. Minervieši joprojām riņķo ap ezeru, gaidīdami, kad nogursim. Mēs nenogur­sim. Man kabatās ir trīs rūdītā audekla somas. Piepūšu tās pilnas ar gaisu un iedodu divas Kasijam, sev atstādams vienu. Tās palīdz mums turēties virs ūdens. Tā kā neviens no minerviešiem neizskatās pārāk nasks uz pel­dēšanu, lai mūs sagrābtu, šobrīd esam drošībā.

„Nu jau Rokam būtu vajadzējis to iededzināt,” saku Kasijam, kad esmu jau pāris stundas peldējis. Viņš ir savārdzis no ievainojumiem un aukstuma.

„Roks to iedegs. Ticību… labo cilvēk… ticību.”

„Tāpat mums jau bija jābūt gandrīz mājās"

„Nu, mums tik un tā veicas labāk, nekā būtu gājis pēc mana plāna?

„Izskatās, ka tev ir garlaicīgi, Mustanga!” saucu caur klabošiem zobiem. „Ienāc nopeldēties!”

„Un dabūt hipotermiju? Es neesmu stulba! Esmu no Minervas, nevis no Marsa, vai atceries?” Viņa smej no krasta. „Labāk sasildīšos pie jūsu pils pavarda. Vai redzi?” Viņa ātri norāda un runā ar trim gara auguma zēniem, no kuriem viens ir tik liels kā obsidiāns — plati pleci kā vētras mākoņu vāli. *

Tālumā debesīs ceļas biezs dūmu stabs.

Beidzot.

„Kā tie sajātie dulburi pamanījušies nokārtot pārbaudījumus?” skaļi noprasu.

„Viņi ir nodevuši mūsu pili!”

„Ja tiksim atpakaļ, es noslīcināšu šos pašu čurās,” Kasijs atbild vēl skaļāk. „Izņemot Antoniju. Viņa ir pārāk smukiņa.”

Mums klab zobi.

Astoņpadsmit jātnieki domā, ka Marsa nams ir stulbs, nesagatavo­jies un tam nav zirgu.

„Pļāvēj, Smukullt, nu man jūs jāpamet!” Mustanga mums uzsauc. „Mēģiniet nenoslīkt, līdz ieradīšos ar jūsu standartu. Varēsiet būt mani glītie miesassargi. Varēsiet valkāt vienādas cepures! Tomēr mums būs jāiemāca jums domāt ar galvu!”

Viņa aizauļo kopā ar piecpadsmit jātniekiem, un milzīgais zelts vada savu zirgu līdzās viņējam kā tāda kolosāla ēna. Viņas sekotāji aizjā­jot uzgavilē. Mums tiek atstāta arī sabiedrība. Divi jātnieki ar strāvas šķē­piem. Mūsu zemnieku darbarīki mētājas krasta dubļos.

„M-mustanga ir s-seksb-b-bumba,” Kasijs pamanās izdrebināt. „Viņa ir b-b-baisa.”

„A-a-atgādina m-m-man manu m-māti.”

„T-t-tev kaut kas nav k-kārtībā ar g-galvu.”

Viņš piekrītoši pamāj. „Tad… p-plāns tomēr kaut kā st-st-strādā.” Ja nenotverti tiksim laukā no ezera.

Pār ieleju nolaižas nakts, un līdz ar tumsu miglainajās augstienēs atskan vilku gaudas. Sākam grimt, jo no somām pa sīkajiem šuvju cauru­miņiem izplūst gaiss. Mums būtu iespēja aizlavīties prom naktī, bet atli­kušie minervieši nesēž slinki pie ugunskura. Viņi ložņā tumsā, tāpēc ne mirkli nezinām, kur viņi ir. Kāpēc viņi nevar muļķīgi sēdēt savā pilī un ķīvēties savā starpā, kā to darām mēs?

Atkal būšu vergs. Varbūt ne īsts vergs, tomēr tam nav nozīmes. Es nezaudēšu. Es nedrīkstu zaudēt. Ēo būs mirusi velti, ja ļaušu sev šeit nogrimt, ja ļaušu savam plānam izgāzties. Tomēr nezinu, kā savus ienaid­niekus sakaut. Viņi ir viltīgi, un apstākļi vērsti viņiem par labu. Ēo sap­nis līdz ar mani grimst ezera tumšajā dzelmē, un es jau grasos peldēt uz krastu neatkarīgi no iznākuma, kad kaut kas izbiedē zirgus.

Tad pār kluso ūdens virsmu asi pārskrien kliedziens.

Dzirdot gaudas, pār muguru pārskrien baiļu trīsas. Tur negaudo vilks. Tas taču nevar būt tas, ko es domāju. Strāvas šķēpam nokrītot zemē, uzplaiksni zila gaisma. Zēns nokliedz vēl vienu lāstu. Viņam esot trāpīts ar nazi. Kāds skrien viņam palīgā, un atkal redzam zilu zibsni. Vienam krī­tot, pār otra saļimušo stāvu redzu slejamies melnu vilku. Tad atkal tumsa. Klusums, ko pārtrauc sērīgā medBotu sīkoņa, tiem nolaižoties no Olimpa.

Izdzirdu pazīstamu balsi.

„Gaiss tīrs. Nāciet nu ārā no ūdens, zivteles!”

Iramies krastā un elsojam slapjajās smiltīs. Iestājusies viegla hipotermija. Tā mūs nenogalēs, tomēr mani pirksti joprojām ir lēni, kad, ceļo­ties kājās, starp tiem spiežas krasta dūņas. Ķermenis dreb kā urbjuZellis darbā.

„Goblin, tu psihopāt, vai tas esi tu?” es saucu.

No tumsas aizsega izslīd ceturtā cilts. Viņš valkā nogalināto vilku ādas. Tās sedz zēna augumu no galvas līdz pat lieliem. Sasodīti sīks puika. Melnā nama apģērba zelts aizsmērēts ar dubļiem. Tāpat arī viņa seja.

Kasijs rāpo uz ceļiem, lai satvertu Sevro apskāvienā. „Ak, t-tu esi s-skaists, Goblin! S-skaists, skaists ze-ze-zēns! Un nelabi od!”

„Vai šis uzkodis kādas sēnes?” Gobilns vaicā pār Kasija pleciem. „Beidz gar mani grābstīties, tu elf!” Viņš atgrūž Kasiju un izskatās samulsis.

„Vai t-tu t-tos abus no-nogalēji?” drebinādamies vaicāju. Noliecos pār abiem zēniem un novelku to drēbes, lai apmainītu ar savējām. Jūtu pulsus.

„Nē,” Sevro atbild, pieliecis galvu. „Vai būtu vajadzējis?”

„K-k-kāpēc tu prasi m-man, it kā es būtu tavs p-prētors?” es smejos. „Tu taču zini, kas ir kas.”

Sevro parausta plecus. „Tu esi tāds pats kā es.” Viņš nicīgi uzlūko Kasiju. „Tomēr nez kādēļ tev patīk viņš. Tāpēc, vai rVian vajadzētu šos nogalēt?” viņš ikdienišķi pajautā.

Abi ar Kasiju izbijušies saskatāmies.

„N-n-nē,” mēs vienojamies mirklī, kad ieradušies medBoti, lai aiz­vestu minerviešus. Viņš tos ievainojis tik nopietni, ka šiem zēniem laiks spēlē ir beidzies.

„Saki, 1-1-lūdzu, ko tu dari, satinies vilkā-d-dās un k-k-klaiņodams tik tālu šai pusē?” Kasijs vaicā.

„Roks teica, ka jūs, ļautiņi, būsiet šeit austrumos,” aprauti atbild Sevro. „Viņš teica, ka plāns joprojām darbojas.”

„Vai m-m-minervieši jau ir pie pils?” es prasu.

Sevro nospļaujas zālē. Viņa abu Marsa mēnešu gaismas apspīdē­tajā sejā vīd rēgainas ēnas. „Pie mīzaliem, kā lai es to zinu? Viņi pa ceļam paskrēja man garām. Tomēr, vai zināt, jums nav nekādu priekšrocību. Tas plāns novedīs strupceļā.” Vai Sevro mums patiešām palīdz? Protams, viņa palīdzība sākas ar visu mūsu trūkumu uzskaiti. „Ja minervieši tiks līdz cietoksnim, viņi iznīcinās Titu un paņems mūsu teritoriju.”

„Jā. Tāda jau ir plāna jēga,” es saku.

„Viņi paņems arī mūsu standartu—”

„Tas ir risks, kas mums jāuzņemas.”

„—tāpēc es izzagu standartu no cietokšņa un apraku to mežā.” Man būtu vajadzējies par to iedomāties.

„Tu to vienkārši nozagi. Tā vienkārši.” Kasijs sāk smieties. „Mazais, trakais dēlieti! Tu esi prīmā dulls! Simtā vieta atlasē. Prīmā dulls!”

Sevro izskatās aizkaitināts. Apmierināts. Bet aizkaitināts. „Tik un tā nevaram garantēt, ka viņi pametīs mūsu teritoriju.”

„Tavi iet-t-t-teikumi?” mudinu, joprojām drebēdams, bet esmu nepacietīgs. Viņš būtu varējis mums palīdzēt arī iepriekš.

„Skaidrs, ka iegūt kādu priekšrocību, lai dabūtu viņus ārā pēc tam, kad tie pieveikuši Titu.”

„Jā. J-jā. Skaidrs.” Nokratu pēdējos drebuļus. „Bet kā?”

Sevro parausta plecus. „Paņemsim Minervas standartu.” ,,P-pagaidi,” Kasijs saka. „Vai tu zini, kā to izdarīt?”

Sevro nošņaukājas. „Kā tev šķiet, ko es visu šo laiku darīju, tu zīdai­nais sūdbambuli? Krūmos situ dūrē?”

Abi ar Kasiju saskatāmies.

„It kā,” es saku.

„Vispār jau jā,” piekrīt Kasijs.

Jājam ar minerviešu zirgiem uz austrumiem no augstienēm. Neesmu diez ko slavējams jātnieks. Protams, Kasijs tāds ir, tāpēc ļoti labi iemācos turēties pie viņa apdauzītajām ribām. Mūsu sejas ir nosmērētas ar dub­ļiem. Izskatīsimies pēc nakts ēnām, tāpēc tie redzēs mūsu zirgus, šķēpus, zīmotnes un domās, ka esam savējie.

Minervas pils iekļaujas paugurainā lauku ainavā, kuru kā krāsaini ielāpi rotā pļavas puķēm un olīvkokiem apauguši lauki. Pār ielejām un pauguriem spilgti mirdz abi mēneši. Mezglainajos zaros mums virs gal­vas ūjina pūces. Sasnieguši viņu plašo smilšakmens cietoksni, izdzirdam balsi, kas izaicina mūs no vaļņa virs vārtiem. Sevro ar savām vilkādām neizskatās pārāk cienīgs, tāpēc sargā bēgšanas ceļu.

„Atradām Marsu!” saucu augšup. „Ei! Atver sasodītos vārtus!”

„Paroli!” sēdēdams uz nocietinājumiem, slinki noprasa sargkareivis.

„Slepenpakaļgalva!” saucu. Sevro to noklausījies pēdējoreiz, kad šeit bijis.

„Prīmā. Kur Virdžīnija un jātnieki?” sargkareivis grib zināt.

Mustanga?

„Sagrāba viņu standartu, cilvēk! Tiem mīzalniekiem nebija pat zirgu. Varēsim sagrābt arī pili!”

Sargkareivis uzķeras.

„Prīmā ziņas! Virdžīnija ir pats nelabais. Džūna ir pagatavojusi vakariņas. Paņemiet virtuvē un nāciet man piebiedroties, ja gribat. Man ir garlaicīgi, gribu, lai mani kāds izklaidē.”

Vārti čīkst un atveras ļoti, ļoti lēni. Smejos, kad tie beidzot pavērušies pietiekami, lai varam iejāt plecu pie pleca. Mūs ar Kasiju pat nesa­gaida sargi. Viņu pils ir citādāka — sausāka, tīrāka un ne tik nomācoša. Viņiem šeit ir dārzs un olīvkoki, kas pleš zarus starp pirmā stāva smilš­akmens kolonnām.

Noslēpjamies ēnās, kad garām iet divas meitenes ar piena glāzēm. Viņas nenes lāpas vai uguni, ko ienaidnieks spētu pamanīt no attāluma, tās ir tikai mazas svecītes. Tas atvieglo mūsu lavīšanos. Acīmredzot mei­tenes ir glītas, jo Kasijs komiski savelk seju un izliekas, ka sekos viņām augšup pa kāpnēm.

Nozibinājis smaidu manā virzienā, viņš aizlavās uz virtuves trokšņu pusi, bet es dodos meklēt viņu kara apspriežu zāli. Atrodu to trešajā stāvā. Skats pa logiem paveras uz tumšā līdzenuma pusi. To priekšā guļ Minervas atlass. Virs mana nama pils plīvo degošs karogs. Es nezinu, ko tas nozīmē, bet nekas labs tas nevar būt. Dižmežā uz dienvidiem no

Minervas pils atrodas vēl viena nams — Diānas cietoksnis. Tie ir vienī­gie, kas ir atklāti.

Viņiem ir pašiem savas rangu tabulas, kurās uzskaitīti visi sasnie­gumi. Kāds, vārdā Pakss, izskatās pēc nolāpīta murga. Viņš personīgi sagrā­bis astoņus vergus un licis medBotiem laisties lejā pēc deviņiem audzēk­ņiem, tāpēc pieņemu, ka tas būs puisis, kurš izskatījās milzīgs kā obsidiāns.

Komandtelpā neatrodu viņu standartu. Viņi nav bijuši tik dumji, lai atstātu to tā vienkārši mētājamies apkārt, tāpat kā mēs. Tas nekas, atra­dīsim to pa savam. Tieši tobrīd kā zīmi sajūtu Kasija izraisītā ugunsgrēka dūmus plūstam pa logiem. Cik skaista viņu istaba! Daudz skaistāka nekā Marsa cietoksnī.

Salaužu tur visu.

Kad esmu sabojājis viņu karti un pabeidzis dauzīt Minervas skulp­tūras seju, izmantoju atrastu cirvi, lai iecirstu viņu garajā, skaistajā kara padomes galdā Marsa vārdu. Lai sajauktu viņiem galvu, jūtu kārdinā­jumu iegravēt pārpalikumos vēl viena nama vārdu, tomēr gribu, lai tie zina, kurš šo visu izdarījis. Šis nams ir pārāk sakārtots, pārāk rāms un nosvērts. Viņiem ir vadone, jātnieki, sargkareivji (naivi), pavāri, olīvkoki, silts piens, strāvas šķēpi, zirgi, medus un stratēģija. Minervieši. Lepnie cūkkopji. Lai viņi jūtas līdzīgi Marsa namam! Lai jūt niknumu. Haosu.

Atskan kliedzieni. Izplatās Kasija uguns. Komandzālē ieskrien meitene. Ieraudzījusi mani ar paceltu cirvi rokā, viņa teju vai paģībst. Nebūtu jēgas darīt viņai pāri. Mēs nevaram sagrābt gūstekņus, ne jau bez grūtībām. Tāpēc izvelku gan strāvas šķēpu, gan sirpjAsmeni. Man uz sejas ir dubļi. Mani zeltītie mati ir izspūruši. Izskatos pēc briesmekļa.

„Vai tu esi Džūna?” es ierūcos.

,,N-nē… kāpēc jautā?”

„Vai tu proti gatavot?”

Par spīti bailēm, viņa iesmejas. Ap stūri skrien trīs zēni. Divi ir plecīgāki, bet īsāki par mani. Ieaurojos kā dusmu dievs. Ai, kā viņi mūk!

„Ienaidnieki!” viņi kliedz. „Ienaidnieki!”

„Viņi ir torņos!” skriedams lejup pa kāpnēm, rēcu, lai maldinātu viņus vēl un vēl. „Augšējos stāvos! Visur! Pārāk daudz! Dučiem! Dučiem!

Marss ir klāt! Atnācis Marssl” Pilī izplatās dūmi. Tāpat arī viņu izmi­suma saucieni.

„Marss!” viņi kliedz. „Marss atnācis!”

Man garām skrien kāds jaunietis. Paķeru viņu aiz apkakles un izmetu pa logu pagalmā, iztrūcinādams tur sapulcējušos minerviešus. Skrienu uz virtuvi. Kasija ugunsgrēkam nav ne vainas. Lielākoties eļļa un pakaiši. Uguni ar kādu lupatu klapē kliedzoša meitene.

„Džūna!” es iesaucos. Viņa pagriezusies uzskrien virsū manam strāvas šķēpam un nodreb, kad elektrība apdullina viņas muskuļus. Tā es nozogu Minervas pavāri.

Kasijs atrod mani, kad, pārmetis Džūnu pār plecu, skrienu caur viņu dārzu.

„Kas tas?”

„Viņa māk taisīt ēst!” es paskaidroju.

Viņš izplūst tādos smieklos, ka gandrīz nespēj paelpot.

Minervieši, padevušies haosam, izskrien no savām barakām. Viņi domā, ka ienaidnieks ir torņos. Viņi domā, ka to citadele tūlīt nodegs. Minervieši domā, ka ieradušies visi Marsa spēki. Kasijs ievelk mani viņu staļļos. Tur atstāti septiņi zirgi. Pēc tam, kad esam iemetuši sveci viņu siena krājumos, nozogam sešus no tiem ūn izjājam pa galvenajiem vārtiem, kamēr cietoksni pārņem panika un dūmi. Standarta man nav. Gluži kā bijām plānojuši. Sevro stāstīja, ka cietoksnim ir apslēpti sētas puses vārti. Spriedām, ka kāds, kurš būs ļoti izmisis un vēlēsies bēgt no zaudēta cietokšņa, izmantos tos, lai tiktu prom. Tas būs kāds, kurš mēģi­nās pasargāt standartu. Un mums bija taisnība.

Pēc divām minūtēm mums piebiedrojas Sevro. Viņš tuvodamies gaudo, paslēpis seju savā vilkādas kapucē. Tālu aiz muguras viņam skrie­šus pakaļ dzenas ar strāvas šķēpiem bruņotu ienaidnieku pulciņš. Tagad viņi ir muļķi bez zirgiem. Un tiem nav ne mazāko izredžu atgūt pūces standartu, kas mirgo Sevro netīrajās rokās. Pārmetuši samaņu zaudējušo pavāri pār maniem segliem, zem zvaigžņotās nakts debess jājam atpakaļ uz savām kara šaustītajām augstienēm, un visi trīs smejamies, gavilējam un gaudojam kā vilki.