Sarkanā sacelšanās

13.ĻAUNI DARBI

Mateo ir gara auguma sārtais ar slaidiem locekļiem un gludu, skaistu seju. Viņš ir vergs. Pareizāk sakot, bija vergs, kura pienākums bija sniegt miesisku baudu. Tomēr viņš iet kā ūdens pavēlnieks. Daile katrā solī. Manieres un grācija katrā žestā. Viņam ir tieksme nēsāt cim­dus un saraukt degunu par katru mazāko puteklīti. Ķermeņa kopšana bijusi Mateo dzīves jēga. Tāpēc viņam nepavisam nešķiet savādi palī­dzēt man uzklāt matu folikulus iznīcinošu krēmu uz manām rokām, kājām, torsa un dzimumorgāniem. Tomēr man tas šķiet savādi. Kad esam pabeiguši, abi lādējamies — es no dedzinošās sajūtas, viņš no sitiena, ko saņēma pa plecu. Nejauši izmežģīju to, vienkārši uzsitot. Joprojām neapzinos savu spēku. Un šos sārtos rada trauslus. Ja viņš ir rozes zieds, es esmu ērkšķi.

„Gluds kā jaundzimušais, tu drudžainais mazuli,” Mateo nopūšas tik pieklājīgi, cik nu tas ir iespējams, sakot kaut ko tādu. „Gluži kā prasa jaunākās Lunas modes tendences. Tagad ar nelielas uzacu korekcijas palī­dzību — vai, kā tavas uzacis atgādina sēņu kāpurus — un pēc deguna matiņu epilācijas, kutikulu atbīdīšanas, jauno, līdzeno zobu balinā­šanas — kas, ja drīkstu izteikties, izskatās dzelteni kā ar sinepēm nozies­tas pienenes… saki, vai esi kaut reizi tīrījis savus jaunos zobus? — un melno punktiņu likvidēšanas (kas būs kā zondēt raktuvēs hēliju-3), toņa izlabo­šanas un melatonīna injekcijām tu izskatīsies prīmā un kārtīgs kā roze.”

Es nošņaukājies iesmejos par visām šim muļķībām. „Es jau izska­tos pēc zelta.”

„Tu izskaties pēc bronzas! Pēc muļķu zelta! Viena no zemdzimušajiem iznireļiem, kuri vairāk izskatās pēc haki, nevis zelta. Tev jābūt nevainojamam.”

„Tu esi nolāpīti jokains dēlietis, Mateo.”

Viņš uzšauj man pa pakausi. „Domā, ko runā! Zelts drīzāk mirtu, nekā runātu tādā glumā raktuvju žargonā. „Nolādēts”, nevis „nolāpīts”. „Sajāt”, nevis „sačakarēt”. Katrreiz, kad pateiksi „nolāpīts” vai „nolā­pītais”, šaušu tev nevis pa pauri, bet pa muti. Un, kad teiksi „čakarēt” vai „pauris”, speršu tev pa kājstarpi — to es pieprotu, tici man. Tāpat es darīšu, ja netiksi vaļā no tā drausmīgā akcenta. Izklausies tā, it kā būtu dzimis nolādētā izgāztuvē.”

Viņš sarauc pieri un uzliek rokas uz šaurajiem gurniem.

„Un tad mums būs jāicmāca tev manieres. Un kultūra, kultūra, labo cilvēki"

„Man ir manieres.”

„Radītāja vārdā, mēs tev liksim pavisam, pavisam atmest to padi­beņu akcentu un lamāšanos.”

Viņš baksta man krūtīs, kamēr uzskaita manus trūkumus.

„Tu pats arī varētu ievērot kādus labas uzvedības likumus, dupšpuisīt,” es norūcu.

Viņš novelk vienu no maniem cimdiem, iepļaukā mani ar to, paņem rokās pudeli un pieliek to man pie rīkles. Es smejos.

„Tev vajadzēs atgūt savus ellesnirēja refleksus, lai rīkotos ar šo lem­pīgo, jauno ķermeni.”

Bolos uz pudeli.

„Nobakstlsi mani līdz nāvei?”

„Tas ir poliēna zobens, labo cilvēk. Citiem vārdiem sakot, slāte. Vienā brīdī tas ir mīksts kā mati, bet, saņēmis organisku impulsu, kļūst cietāks par dimantu. Tas ir vienīgais ierocis, ar kuru var caurdurt pulsLauku. Vienā mirklī pātaga, citā — nevainojams zobens. Tas ir džentl­meņa ierocis. Zelta ierocis. Citai krāsai to nēsāt nozīmē mirt.”

„Tā ir pudele, tu, jok—”

Viņš iegrūž to man kaklā tā, ka sāku rīstīties.

„Un tieši tava uzvedība spieda mani izvilkt slāti un izaicināt tevi, tādējādi priekšlaicīgi apraujot tavu nožēlojamo dzīvi. Varbūt ūķī, ko sauci par savām mājām, par godu cīnījies ar dūrēm. Toreiz tu biji kukainis. Skudra. Izcilais mazākās provokācijas dēļ cīnās ar asmeni. Par viņu godu tev nav ne mazākās nojausmas. Tavs gods bija perso­nisks; viņu gods attiecas uz viņu personu, ģimeni un planētu. Tas arī viss. Viņi cīnās par augstākām likmēm un nepiedod, kad ir izlie­tas asinis. Vismazāk jau nu iezīmētie. Manieres, labo cilvēk. Manieres tevi pasargās, līdz būsi iemācījies pats sevi aizsargāt no manas šam­pūna pudeles.”

„Matco…” iesāku, berzēdams kaklu.

„Jā?” viņš nopūšas.

„Kas ir šampūns?”

Es dotu priekšroku vēl vienam termiņam Mikija tēlnieka palātā, nevis mācībām pie Mateo. Mikijs vismaz no manis baidījās.

Nākamajā rītā Dejotājs mēģina piešķirt man citu vārdu.

„Tu būsi salīdzinoši nezināmas ģimenes dēls no tālajām asteroīdu grupām. Drīz šī ģimene ies bojā kuģa nelaimes gadījumā. Tu vienīgais izdzīvosi un mantosi viņu parādus un necilo stāvokli sabiedrībā. Viņa vārds, tavs vārds, būs Kajs au Andromeds.”

„Pajāt,” atbildu. „Es būšu Derovs vai nebūšu nekas.”

Viņš kasa galvu. „Derovs ir… savāds vārds.”

„Tu esi licis man atteikties no matiem, ko man deva tēvs, acīm, ko man atstāja māte, krāsas, kādā piedzimu, tāpēc es paturēšu vārdu, kādā viņi mani nosauca, un tu izdarīsi tā, lai tas nostrādā.”

„Man labāk patika, kad neizturējies kā zelts,” Dejotājs purpina.

„Tātad, ieturoties kā izcilajam, galvenais ir ēst lēni,” Mateo stāsta, kamēr sēžam kopā pie galda jumta stāva dzīvoklī, kurā Dejotājs man pirmoreiz parādīja pasauli. „Tu pieredzēsi daudzus Trimalhiona cienīgus

cienastus. Šādos gadījumos tiks pasniegti septiņi ēdieni — uzkožamie, zupa, zivs, gaļa, salāti, deserts un dzērieni.”

Viņš norāda uz nelielu paplāti, uz kuras sarindoti galda piederumi, un paskaidro dažādās metodes, ar kādām tas katrs ēdot ir pielietojams.

Tad viņš man stāsta: „Ja maltītes laikā tev rodas vajadzība urinēt vai izkārnīties, tā jāatliek līdz maltītes beigām. No izcilā tiek gaidīta spēja kontrolēt sava ķermeņa funkcijas.”

„Tātad memmcsdēliņiem zeltvaidžiem nav ļauts padirst? Nez, kad viņi to dara, vai laukā nāk zelts?”

Mateo iepļaukā mani ar savu cimdu. „Ja tik ļoti alksti atkal redzēt sarkanu, ļauj savai mēlei vaļu viņu klātbūtnē, labo cilvēk, un viņi ar prieku atgādinās tev, kādā krāsā asiņo visi cilvēki. Manieres un paškontrole! Tev nav ne viena, ne otra.” Viņš nošūpo galvu. „Tagad pastāsti man, kam paredzēta šī dakšiņa!”

Gribu pastāstīt viņam, ka tā domāta, lai paurbinātu viņa pakaļu, tomēr nopūšos un atbildu pareizi. „Zivīm, bet tikai tad, ja ēdienā ir asakas.”

„Un cik daudz zivs tev jāēd?”

„Tā visa,” es minu.

„Nē!” Mateo izsaucas. „Vai tu vispār klausījies?” Mateo smalkie pirksti iegrābjas matos, un viņš dziļi ieelpo. „Vai man tev jāatgādina? Ir bronziņi. Ir zelti. Un ir elfi.”

Pārējo viņš ļauj pabeigt man.

„Elfiem trūkst paškontroles,” skaļi atkārtoju iegaumēto. „Viņi patērē visas varas sniegtās ērtības, bet pat nenospļaujas, lai tās nopelnītu. Viņi piedzimst un dzenas pakaļ baudām. Stimmē?”

„Pareizi, nevis 'stimmē. Kas tiek gaidīts no zeltītā? No iezīmētā?” „Nevainojama uzvedība.”

„Un tas nozīmē?”

Mana balss ir salta, atdarinot zelta akcentu. „Tas nozīmē kon­troli, labo cilvēk. Paškontroli. Man ir ļauts nodoties dzīves ērtībām, kamēr neļauju tām pārņemt kontroli pār mani. Ja pastāv atslēga tam, kā izprast izcilos, tā meklējama kontroles izpratnē visās tās formās. Ēst zivi,

bet atstāt divdesmit procentus uz šķīvja, lai norādītu, ka tās labā garša neņēma virsroku pār mana rakstura spēku vai nepaverdzināja manas gar­šas kārpiņas.”

,,Tātad tu tomēr klausījies.”

Nākamajā dienā Dejotājs mani uzmeklē, kamēr jumta stāva dzī­vokļa holospogulī vingrinos runāt izcilo akcentā. Manā priekšā ir manas galvas attēls trīs dimensijās. Zobi šķiet tik savādi, un mēle ķeras aiz tiem, kad mēģinu izrunāt vārdus. Pat tagad, kad no pēdējās operācijas die­nas pagājuši vairāki mēneši, joprojām mēģinu pierast pie sava ķermeņa. Mani zobi ir lielāki, nekā sākumā šķita. Nepalīdz arī tas, ka zeltvaidži runā tā, it kā viņu nolāpītajos smirdamcaurumos būtu iegrūstas zelta lāpstas. Tāpēc runāt kā vienam no viņiem man ir vieglāk tad, kad redzu, ka izskatos kā viens no viņiem. Tad augstprātība nāk dabiskāk.

„Mīkstini savus r” pamāca Dejotājs. Uzmanīgi klausīdamies, viņš apsēžas, kamēr lasu no viedpulksteņa. „Izliecies, ka katram no tiem priekšā ir h.” Viņa smēķis atgādina man par mājām, un atminos, kāds Likosā šķita arhiGubernators Augusts. Atceros šī vīra mieru. Viņa pacie­tīgo, augstprātīgo labvēlību. Viņa smīniņu. „Stiep garākus /.”

„Vai tas ir viss, ko tu vari?' saku spogulim.

„Nevainojami!” Dejotājs jokodams noskurinās un uzslavē mani. Viņš uzsit ar veselo roku pa celi.

„Drīz arī sapņošu kā nolāpīts zeltvaidzis,” riebumā nosaku.

„Tev nevajadzētu teikt „nolāpīts”. Tā vietā saki „nolādēts” vai „nolā­dēti sasodīts”.”

Pametu uz viņu dusmīgu skatu. „Ja es sevi redzētu uz ielas, tad ienīstu. Es gribētu paķert sirpjAsmeni, uzšķērst sevi no rīkles līdz staklei un pārpalikumus sadedzināt. Ēo apvemtos, kad mani ieraudzītu.”

„Tu vēl esi jauns,” Dejotājs smej. „Ak kungs, dažreiz aizmirstu to, cik jauns.” Viņš izvelk no zābaka blašķi un drusku iemalko, tad pamet to man.

Smejos. „Kad pēdējoreiz dzēru, tēvocis Nerols mani sazāļoja.” Iedzeru. „Varbūt tu esi aizmirsis, kāda ir dzīve raktuvēs. Es neesmu jauns.”

Dejotājs sarauc pieri. „Tas nebija domāts kā apvainojums, Derov. Vienkārši tu saproti, kas tev būs jādara. Tu saproti, kāpēc tev tas būs

jādara. Tomēr tu joprojām nomaldies no mērķa un tiesā sevi. Droši vien šobrīd, skatoties uz savu zelta seju, tev metas nelabi. Stimmē?”

„Stimmē gan.” Pamatīgi iemetu no blašķes.

„Bet, Derov, tu tikai spēlēsi lomu.” Viņš strauji saliec pirkstu, un no gredzena uz tā izlec asmens. Mani refleksi ir atgriezušies, un tie ir pie­tiekami ātri, lai es iegrūstu to viņam rīklē, ja domātu, ka viņš vēl man ļaunu, tomēr ļauju Dejotājam pārskriet ar to pār manu rādītājpirkstu. Izspiežas asinis. Sarkanas asinis. „Gadījumam, ja tev vajag atgādinājumu par to, kas patiesībā esi.”

„Ož pēc mājām,” saku, sūkādams pirkstu. „Mamma mēdza vārīt zemesčūsku asinszupu. Uz pusi garšīgāk, nekā izklausās.”

„Mērcāt tajā linsēklu maizi un pārkaisījāt ar bāmijas pumpuriem?” „Kā tu zini?” es vaicāju.

„Mana mamma darīja tāpat,” Dejotājs smiedamies atzīst. „Ēdām to Dejusvētkos vai pirms Laureātu sumināšanas, kad tika paziņoti uzvarē­tāji. Allaž tā sačakarētā Gamma.”

„Uz gammu veselību!” Iesmejos un iemetu vēl vienu malku. Dejotājs mani vēro. Smaids pamazām pagaist, un viņa skatiens kļūst salts. „Rīt Mateo mācīs tev dejot.”

„Domāju, ka to darīsi tu,” es saku.

Viņš uzsit pa kroplo kāju. „Pagājis krietns laiciņš, kopš es to darīju pēdējoreiz. Labākais dejotājs Oikosā. Es kustējos kā dziļo tuneļu caur­vējš. Visi mūsu labākie dejotāji bija ellesnirēji. Zini, vairākus gadus biju viens no viņiem.”

„Tā jau man likās.”

„Ak tad tā?”

Norādu uz viņa rētām. „Tikai ellesnirējs var būt sakosts tik daudz reižu, kad tuvumā nav urbjZeļļu, kas palīdzētu čūskas noraut. Es arī esmu sakosts. Par to vismaz dabūju lielāku sirdi.”

Dejotājs pamāj, un skatiens aizklīst tālē. „Iekritu midzenī, kamēr laidos salabot nagUrbja buksi. Čūskas bija salīdušas vienā no caurulēm, un es nepamanīju. Izrādījās visnegantākās.”

Man ir skaidrs, kas notika tālāk. „Tie bija mazuļi,” es saku.

Dejotājs pamāj.

„Tiem ir mazāk indes. Daudz mazāk nekā to vecākiem, tāpēc tie vismaz neizrādījās kodēji, kas gribētu sadēt manī olas. Tomēr, kad tie koda, tad no visa spēka. Par laimi, mums līdzi bija pretinde. Bijām ietir­gojuši to no gammām.” Mums Likosā pretindes nav bijis.

Dejotājs pieliecas tuvāk.

„Mēs metīsim tevi zemesčūsku mazuļu midzenī, Derov. Iegaumē to. Iestājpārbaudījumi ir pēc trim mēnešiem. Līdz ar stundām pie Mateo tevi mācīšu arī es. Tomēr, ja nebeigsi sevi tiesāt, ja turpināsi ienīst savu aizsegu, tu pārbaudījumu neizturēsi vai — vēl ļaunāk — izturēsi un paslīdēsi, nododams sevi Institūtā. Un tad viss būs sačakarēts.”

Grozos krēslā. Nu mani sagrābj vēl vienas bailes — ne tikai bailes kļūt par cilvēku, ko Ēo nepazītu, bet daudz pirmatnējāka izjūta, nāvīgas bailes no maniem ienaidniekiem. Kādi viņi būs? Jau tagad dzirdu viņu ņirgas, jūtu viņu nicinājumu.

„Nav svarīgi, ja viņi mani atmaskos.” Uzsitu pa Dejotāja celi. „Viņi jau ir atņēmuši man visu, ko varēja. Tieši tāpēc esmu ierocis, ko varēsiet izmantot.”

„Nepareizi,” Dejotājs aizsvilstas. „Tu mums esi noderīgs tāpēc, ka esi kas vairāk par ieroci. Kad tava sieva gāja bojā, viņa neatstāja tev vie­nīgi asinsatriebību. Viņa atstāja mantojumā savu sapni. Tu esi tā glabā­tājs. Tā radītājs. Tāpēc nespļauj zili melnu. Lai ko teiktu Harmonija, tu necīnies pret viņiem. Tu cīnies par Ēo sapni, par savu ģimeni, kas jopro­jām dzīvo, par savu tautu.”

„Vai tas ir Arēja viedoklis? Pareizāk sakot, vai tavējais?”

„Es neesmu Arējs,” Dejotājs atkārto. Es viņam neticu. Esmu redzē­jis, kā Dejotāja vīri viņu uzlūko, kā viņam piekāpjas pat Harmonija.

„Ielūkojies sevī, Derov, un tu redzēsi, ka esi labs cilvēks, kurš būs spiests darīt ļaunus darbus.”

Manas rokas neizraibina rētas, tās šķiet savādas, kad savelku plaukstas dūrēs, līdz kauliņi atkal izbalē pazīstamā nokrāsā.

„Redzi? Tieši to es nesaprotu. Ja esmu labs cilvēks, kāpēc es gribu darīt ļaunu?”