Sarkanā sacelšanās

19. PĀREJA

Pamostoties vemju. Manā pilnajā vēderā ietriecas vēl viena dūre. Tad vēlreiz. Esmu tukšs un kampju pēc gaisa. Slīkstu savā nelabumā. Klepoju. Rīstos. Mēģinu aizrāpot prom. Vīrieša roka sagrābj mani aiz matiem un triec pret sienu. Ak kungs, viņš ir tik asiņaini stiprs. Un viņam ir lieki pirksti. Sniedzos pēc sava gredzenNaža, bet viņi jau ir izvilkuši mani gaitenī. Nekad dzīvē neviens nav tik raupji ar mani apgājies; pat mans jaunais ķermenis nepagūst attapties pēc viņu triecieniem. Man uzbrukuši četri vīri melnā — vārnas — slepkavas. Viņi ir mani atmaskojuši. Viņi zina, kas es esmu. Tas ir galā. Viss ir galā. Viņu sejas ir galvaskausi bez izteiksmes. Maskas. Izvelku no bikšu jostas nazi, ko paņēmu no vakariņu galda, un grasos iedurt vie­nam no viņiem cirksnī. Tad pamanu ap viņu delmiem nozibam zeltu, tie sit mani, līdz esmu izlaidis nazi no rokām. Tas ir pārbaudījums. Viņu uzbru­kumu augstākai krāsai atļāvis tas, kurš izsniedzis zelta aproces. Viņi nemaz nav mani atmaskojuši. Pārbaudījums. Lūk, kas tas ir. Tas ir pārbaudījums.

Viņi būtu varējuši izmantot apdullinātājus. Sišana tiek veikta ar nolūku. Tas ir kas tāds, ko vairums zeltu nekad dzīvē nav pieredzējuši. Tāpēc cs gaidu. Saraujos čokurā un ļauju viņiem mani sist. Kad vairs nepretojos, viņi nospriež, ka ir paveikuši savu darbiņu. Patiesībā tā arī ir; ap to laiku, kad viņi ir apmierināti, esmu sasists lupatās.

Gandrīz trīs metrus gari vīri velk mani pa gaiteni. Man pār galvu tiek pārvilkts maiss. Viņi neizmanto tehniku, lai mani nobiedētu. Prātoju, cik daudzi no šiem bērniem jutuši šādu fizisku spēku? Pret cik daudziem

kāds ir izturējies tik necilvēcīgi? Viņi velk mani tālāk; maisa iekšienē ož pēc nāves un urīna. Sāku smieties. Ož kā manā nolāpītajā sutastērpā! Tad man krūtīs tiek ietriekta dūre, es salīcis kampju pēc gaisa.

Maisā ir iebūvēta kāda skaņas ierīce. Es neelpoju smagi, tomēr mana elpa skan skaļāk, nekā vajadzētu. Ir vairāk nekā tūkstotis audzēkņu. Vienlaicīgi tādu pašu likteni noteikti cieš duči, tomēr es neko nedzirdu. Viņi negrib, lai dzirdu pārējos. Man būtu jādomā, ka esmu viens, ka mana krāsa neko nenozīmē. Pārsteidzošā kārtā jūtos apvainots, ka viņi man uzbrukuši. Vai viņi nezina, ka esmu nolāpīts zelts? Tad noriju smiekliņu. Iedarbīgi triki.

Tieku pacelts gaisā un smagi nomests uz grīdas. Jūtu vibrāciju, izplūdes gāzu smaku. Drīz mēs lidojam. Galvā uzmauktajā maisā kaut kas neļauj man noteikt virzienu, kādā dodamies. Nespēju pateikt, uz kuru pusi lidojam, cik augstu esam pacēlušies. Paša sēcošās elpas skaņa jau pārvēršas mokās. Es domāju, ka maiss izfiltrē skābekli, jo jūtu, ka trūkst elpas. Tik un tā nav ļaunāk kā sutastērpā.

Vēlāk. Pēc stundas? Divām? Mēs nosēžamies. Viņi aizvelk mani aiz papēžiem. Galva kaitinoši atsitas pret akmeni. Neilgi pēc tam viņi norauj man no galvas maisu kādā tukšā akmens telpā, ko izgaismo tikai viena spuldze. Tur pirms manis jau atvests vēl viens cilvēks. Vārnas novelk man drēbes, norauj dārgo Pegaza kulonu. Viņi aiziet.

„Auksti, Džulian?” es smeju, pieceldamies un atslābinādams kreiso dūri, kurā sažņaugts netīrais, sarkanais ellesnirēja pieres apsējs. Balss telpā atbalsojas. Abi esam kaili. Notēloju, ka nevaru nostāvēt uz labās kājas. Es zinu, ko tas viss nozīmē.

„Derov, tas esi tu?” vaicā Džulians. „Vai viss labi?”

„Esmu prīmā. Viņi gan samaitājuši manu labo kāju,” es meloju.

Viņš arī pieceļas, atgrūzdamies no grīdas ar kreiso roku. Džulians ir kreilis, tātad tā ir viņa spēcīgākā roka. Sajā gaismā viņš izskatās garš un trausls. Kā salauzīts salms. Tiesa, esmu saņēmis vairāk sitienu un spē­rienu nekā viņš, daudz vairāk. Man varētu būt ielauztas ribas.

„Kā tev šķiet, ko tas viss nozīmē?” viņš jautā.

„Droši vien Pāreju.”

„Bet viņi sameloja. Viņi teica, ka tā būs rit.”

Iečīkstas biezo koka durvju sarūsējušās eņģes. Uzpūzdams košļāja­mās gumijas burbuli, telpā ieslāj proktors Fičncrs.

„Proktor! Ser, jūs mums melojāt!” Džulians protestē. Viņš atglauž savus glītos matus, kas sakrituši acīs.

Fičnera kustības ir gausas, bet acis vērīgas kā kaķim. „Meli prasa pārāk lielu piepūli,” viņš vienaldzīgi norūc.

„Bet… kā jūs uzdrošināties pret mums tā izturēties!” Džulians aizsvilstas. „Jūs noteikti zināt, kas ir mans tēvs. Un mana māte ir legāte! Izvirzīt jums apsūdzību par uzbrukumu ir mirkļa jautājums. Un jūs esat savainojuši Derova kāju!”

„Ir viens naktī, pamuļķi. Jau ir rītdiena.” Fičners pārkož vēl vienu gumijas burbuli. „Esat arī jūs divi. Diemžēl jūsu klasē ir tikai viena brīva vieta.” Viņš uz netīrās akmens grīdas nomet zelta zīmoggredzenu ar Marsa vilku un Institūta zvaigžņoto vairogu. „Es te varētu izteikt mājie­nus, bet jūs izskatāties pēc cietpaurainiem puisiešiem. Dzīvs ārā iznāk tikai viens.”

Viņš aiziet, tāpat kā atnāca. Durvis nočīkst un aizcērtas ciet. Džu­lians saraujas no trokšņa. Es stāvu mierīgi. Abi blenžam uz gredzenu, un man ir nelāga sajūta, ka šajā istabā es esmu vienīgais, kurš saprot, kas tikko notika.

„Ko viņi iedomājas?” Džulians man prasa. „Vai viņi gaida, ka…” „Nogalināsim viens otru?” es pabeidzu. „Jā. Tieši to viņi gaida.” Par spīti kamolam kaklā. Es savelku rokas dūrēs, Ēo laulības saite cieši apkļaujas man ap pirkstu. „Esmu apņēmies nēsāt to gredzenu, Džulian. Vai tu ļausi man to paņemt?”

Esmu par viņu lielāks. Ne tik garš. Tomēr tam nav nozīmes. Viņam nav nekādu cerību.

„Man tas ir vajadzīgs, Derov,” viņš murmina. Džulians paceļ galvu. „Es esmu no Bcllonu dzimtas. Es nevaru doties mājās bez tā. Vai tu zini, kas mēs esam? Tu vari doties mājās bez kauna. Es to nevarēšu. Man tas vajadzīgs vairāk nekā tev!”

„Mēs nedosimies mājās, Džulian. Dzīvs ārā iziet viens cilvēks. Tu dzirdēji, ko viņš teica.”

„Viņi to nedarītu…” viņš mēģina.

„Nē?”

„Lūdzu! Lūdzu, Dērov! Vienkārši dodies mājās. Tev tas nav vaja­dzīgs tik ļoti kā man. Nav! Kasijs… viņam būtu tāds kauns, ja es neiztu­rētu. Es nespētu paskatīties viņam acīs. Katrs manas ģimenes loceklis ir iezīmētais. Mans tēvs ir imperators. Imperators! Ja viņa dēls neizturētu pat Pāreju… ko gan padomātu viņa karavīri?”

„Viņš tik un tā tevi mīlētu. Manējais mani mīlētu.”

Džulians pakrata galvu. Viņš ievelk elpu un izslējās.

„Es esmu Džulians au Bellona no Bellonu dzimtas, manu labo cilvēk.”

Es negribu to darīt. Pat nespēju paskaidrot, cik ļoti nevēlos darīt Džulianam pāri. Bet kad gan tam, ko es vēlos, ir bijusi nozīme? Manai tautai tas ir vajadzīgs. Ēo ziedoja laimi un savu dzīvību. Es varu zie­dot savas vēlmes. Es varu ziedot šo slaido princīti. Varu ziedot pat savu dvēseli.

Es pirmais speru soli viņa virzienā.

„Derov…” viņš nomurmina.

Likosā Derovs bija labestīgs.

Es tāds neesmu. Ienīstu sevi par to. Man liekas, ka es raudu, jo skats aizmiglojas.

Sabiedrības likumi, manieres un morāle tiek pastumta malā. Viss, kas vajadzīgs, ir akmens istaba un divi cilvēki, kuriem jāiegūst viena lieta. Tomēr pāreja nav acumirklīga. Pat tad, kad iesitu Džulianam un viņa asi­nis notraipa manas dūres, tā nešķiet kā cīņa. Telpā ir kluss. Jūtos neveikli. It kā būtu nepieklājīgi iesitis viņam. It kā es tēlotu. Akmens zem pēdām ir auksts. Man uzmetas zosāda. Elpa atbalsojas.

Viņi grib, lai nogalinu Džulianu, jo viņam neveicās to pārbau­dījumos. Sī ir nevienlīdzīga cīņa. Es esmu Darvina izkapts. Daba, kas atsijā pelavas. Es neprotu nogalināt. Nekad neesmu nogalinājis cilvēku. Man nav asmens, nav dullinātāja, nav svilinātāja. Šķiet neiespējami, ka

es varētu šim puisim no gaļas un muskuļiem likt noasiņot tikai ar savām kailajām rokām. Es gribu smieties, un arī Džulians tā dara. Es esmu kails bērns, kas aukstā istabā sit otru kailu bērnu. Viņa vilcināšanās ir acīm­redzama. Pēdas kustās tā, it kā viņš mēģinātu atcerēties deju. Tomēr, kad viņa elkoņi paceļas acu augstumā, krītu panikā. Es nezinu, kā viņš cīnās. Džulians minstinādamies metas man virsū ar svešādu, māksliniecisku paņēmienu. Viņš iemēģina kustības, ir lēns, tomēr negribīgā dūre trāpa man pa degunu.

Mani pārņem niknums.

Mana seja ir nejutīga. Sirds dun kā pērkons. Tā sakāpusi man rīklē. Asinsvadi piebriest.

Taisnā sitienā salaužu viņa degunu. Ak kungs, manas rokas nudien ir spēcīgas.

Viņš iegaudojas un saliecies triecas manī, savādā leņķī sagrābdams manu roku. Tā nokrakšķ. Es izmantoju savu pieri. Tā ietriecas viņa virs­degunē. Sagrābju viņu aiz skausta un vēlreiz triecu pieri viņa sejā. Viņš nespēj izrauties. Izdaru to vēlreiz. Kaut kas nokrakšķ. Mani mati ir pilni ar asinīm un siekalām. Viņa zobi sagriezuši manu ādu. Atraujos tā, it kā dejotu, speru soli ar kreiso kāju, liecos uz priekšu un, sakopojis savu svaru labajā dūrē, triecu to viņam krūtīs. Mana cllcsnirēja dūre sadragā viņa stiprināto krūškaulu.

Atskan skaļas, sēcošas elsas. Un krakšķis kā lūstoši zari.

Džulians atmuguriski nogāžas uz grīdas. No triecieniem pa pieri man reibst galva. Es redzu sarkanu. Viss dubultojas. Klupdams metos pie viņa. Pār vaigiem plūst asaru straumes. Viņš raustās. Kad satveru Džuliana zeltainos matus, viņa ķermenis jau ir ļengans. Kā izmirkusi zelta spalva. No viņa deguna pulsēdamas līst asinis. Džulians ir kluss. Viņš vairs nekustas. Vairs nesmaida.

Nokritis uz ceļiem, aijāju viņa galvu un dvešu savas sievas vārdu. Viņa seja ir pārvērtusies par asinspuķi.