Sarkanā sacelšanās

35.ZVĒRESTA LAUZĒJI

Mani draugi nav mani pametuši. Kas ar to būtu domāts? Kuri draugi? Vai Arēja dēli? Vai varbūt noslēpumainie draugi apzīmē ko vispā­rīgu, norādot uz tiem, kas atbalsta manas izredzes Institūtā? Vai viņi zina Pegaza kulona nozīmi? Vai varbūt vienkārši atdeva man, jo nosprieda, ka man tā pietrūkst?

Tik daudz jautājumu, bet tie visi ir nenozīmīgi. Tie nav sais­tīti ar spēli. Šī spēle. Kas vēl pastāv, izņemot šo spēli? Visas patiesās lie­tas pasaulē, visas manas saites ar citiem cilvēkiem, visi mani centieni un vajadzības saistītas ar šo spēli, saistītas ar uzvaru tajā. Lai uzvarētu, man būs vajadzīga armija, bet es nedrīkstu to veidot no vergiem. Ne jau atkal. Tagad, tāpat kā tas būs sacelšanās laikā, man vajadzīgi sekotāji, nevis vergi.

Cilvēku nevar atbrīvot tā pati netaisnība, kas viņu paverdzinājusi.

Nedēļu pēc tam, kad injicēju Mustangai medikamentus un viņas drudzis atkāpjas, dodamies uz ziemeļiem. Jo ilgāk esam kustībā, jo vai­rāk pieaug viņas spēki. Klepus ir pārgājis, un viņas ašie smaidi atgriezu­šies. Dažkārt viņai jāatpūšas, tomēr drīz vien Mustanga teju vai apsteidz mani. Turklāt viņa liek man to manīt. Pārceļojot saceļam pēc iespējas lielāku troksni, lai pievilinātu savu medījumu. Kurinām smieklīgi lielus ugunskurus, un sestajā naktī uzķeras mūsu pirmais kumoss.

Zvēresta lauzēji nāk gar upi, izmantodami tās skaņas, lai mas­kētu savu tuvošanos. Man viņi iepatīkas uzreiz. Ja mūsu ugunskurs

nebūtu lamatas, tie būtu pārsteiguši mūs nesagatavotus. Tomēr tās ir lamatas, un, kad divi no viņiem ienāk ugunskura mestās gaismas lokā, mēs tās gandrīz aizcērtam. Ja viņi bijuši tik gudri, lai nāktu gar upi, tad būs pietiekami prātīgi, lai atstātu tumsā papildspēkus. Dzirdu, kā loka stiegrā tiek ielikta bulta. Tad atskan īss kliedziens. Mustanga saņēmusi to, kurš stāvēja tumsā. Es, šķiezdams vilkādas apmetnī sali­pušo sniegu, pielecu no kupenas aizsega un nogāžu abus gar zemi ar sava loka rokturi.

Tas, kuram uzklupa Mustanga, pēc tam pie mūsu ugunskura apkopj uzpampušo aci, kamēr runāju ar viņu vadoni. Viņas vārds ir Mīlija. Mei­tene ir slaida kā vītols ar garu zirga seju un vieglu kūkumu plecos. Viņas kaulaino augumu sedz lupatas un nozagtas kažokādas. Neievainotā zēna vārds ir Dakss. Viņš ir īsa auguma, piemīlīgs, ar trim nosalušiem pirk­stiem. Atdodam viņiem liekās kažokādas, un tas, šķiet, pavērš sarunu mums par labu.

„Jūs saprotat, ka varam padarīt jūs par vergiem, ja?” izrādīdama savu standartu, pajautā Mustanga. „Tad jūs kļūtu par divkāršiem zvēresta lauzējiem un divtik apkaunotiem, kad šī spēle būs galā.”

Neizskatās, ka Mīlijai tas rūpētu. Daksam gan. Otrs zēns vienkārši seko Mīlijai.

„Mani tas neinteresē ne tik, cik melns aiz naga. Kāda starpība — vienreiz vai divreiz,” Mīlija nosaka. Viņiem visiem uz pieres redzama Marsa vergu zīme. Es šos audzēkņus neatpazīstu, bet viņu gredzeni vēstī, ka tie nākuši nojunonas nama. „Labāk cietīšu kaunu, nekā metīšos ceļos. Vai tu zini, kas ir mans tēvs?”

„Man vienalga, kas ir tavs tēvs.”

„Mans tēvs,” viņa uzstāj, „ir Marsa dienvidu puslodes justiciārs Gajs au Trahs.”

„Man joprojām vienalga.”

„Un viņa tēvs bija—”

„Man vienalga!”

„Tad tu esi muļķis,” viņa novelk. „Un divkāršs muļķis, ja ceri pada­rīt mani par savu vergu. Es tev naktī pārgriezīšu rīkli.”

Pamāju Mustangai. Viņa pēkšņi pieceļas ar standartu rokā un pie­liek to Milijai pie pieres. Marsa zīme pārvēršas Minervas simbolā. Tad viņa izdzēš Minervas zīmi. Dakss iepleš acis.

„Pat tad, ja es tevi atbrīvošu?” pavaicāju Mīlijai. „Tu joprojām gri­bēsi mani nožmiegt?” ‘

Meitene nezina, ko atbildēt.

„Mīlij,” Dakss klusi saka. „Kā tu domā?”

„Nekādas verdzības,” es paskaidroju. „Nekādas sišanas. Ja jūs izrokat sūdu bedri, es izrakšu vēl divas nometnei. Ja kāds jūs sadur, es sarauju viņu gabalos. Nu, vai piebiedrosieties mūsu armijai?”

„Viņa armijai,” palabo Mustanga. Saraucis pieri paskatos uz viņu.

„Un kas viņš tāds būtu?” nenolaidusi acis no manas sejas, noprasa Mīlija.

„Viņš ir Pļāvējs.”

Līdz sapulcējam desmit zvēresta lauzējus, paiet nedēļa. Redzu, ka šie desmit jau ir skaidri likuši manīt, ka nevēlas būt vergi. Tāpēc viņiem varētu iepatikties pirmais cilvēks, kurš sniedz tiem mērķi, pārtiku, kažokādas un nepieprasa, lai tie laiza viņa zābakus. Vairums ir par mani dzirdējuši, tomēr visi ir vīlušies, ka man nav līdzi slavenā sirpj Asmens, ar kuru pieveicu Pakšu. Acīmredzot viņš ir kļuvis diezgan leģendārs. Viņi stāsta, ka Marsa vergu sadursmē ar Jupitera vergiem Pakss esot pacēlis zirgu ar visu jātnieku un iemetis tos Argosā.

Mūsu skaitam pieaugot, slēpjamies no lielākām armijām. Marss ir mans nams, tomēr tagad, kad Roks ir miris un Kasijs kļuvis par manu ienaidnieku, mani vienīgie atlikušie draugi ir Kvinna un Sevro. Varbūt arī Polluks, tomēr viņš allaž peldējis pa straumi. Nodevīgais suņabērns.

Nevaru būt kopā ar savu namu. Man tajā nav vietas. Varbūt biju to vadonis, tomēr atceros, kā viņi uz mani lūkojās. Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi likt viņiem manīt, ka esmu dzīvs.

Par spīti karam, kas norisinās starp Marsu un Jupiteru, spēcīgais Cereras nams joprojām stāv upes malā neiekarots. Aiz augstajiem mūriem joprojām kūp maizes krāsnis. Abu armiju jātnieku vienības klejo pa līdze­numiem ap Cereras namu un pēc vēlēšanās šķērso aizsalušo Argosas upi.

Tagad viņi ir bruņoti ar vāja lādiņa jonu zobeniem, lai varētu viens otru ievainot ar strāvu un sakropļot ar dzelzs gabalu. Kad nelielas sadursmes pāraug pamatīgos cīniņos, pār kara lauku kliegdami slīd medBoti, lai izdziedētu audzēkņus, kas asiņo vai vaid par salauztiem kauliem. Kat­ras armijas čempions ietērpts jonBruņās, kas pasargā viņus no jaunajiem ieročiem. Zirgi triecas viens otram krūtīs. Gaisā lido jonBultas. Plašajā līdzenumā, kas šķir augstienes no Argosas upes, mudž vergi, sizdami viens otram ar vecākiem un vienkāršākiem ieročiem. Tas ir iespaidīgs skats, tomēr muļķīgs, tik muļķīgs!

Kopā ar Mustangu un Miliju vērojam, kā divas bruņotas Marsa un Jupitera vienības jāj viena otrai pretī pār līdzenumu pie Fobosa torņa. Plīvo vimpeļi. Zirgi bradā dziļo sniegu. Kad divi krāšņie metāla paisuma viļņi triecas kopā, pār līdzenumu atskan ieroču šķinda. Pret platajiem vairogiem un bruņām sprakšķēdami, dzirksteļo elektrizēto šķēpu lādiņi. Kaujā satiekas mirdzoši zobeni. PirmAtlase cīņā pret pirmAtlasi. Starp jātniekiem vergi, bandinieki šajā lielajā šaha mačā, ar kājām skrien cīnī­ties pret sev līdzīgajiem.

Redzu Pakšu, kurš tērpts sarūsējušu sarkanu bruņu blāķī, kas ir tik senas, ka atgādina sutastērpu. Iesmejos, kad viņš pārtver kādu jātnieku zirga mugurā. Tomēr, ja kāds izskatās pēc nevainojama bruņinieka, tas nav Pakss. Nē, tas ir Kasijs. Tagad es viņu redzu. Viņš, mirdzošās bru­ņās tērpts, apdullina pretinieku pēc pretinieka, auļodams cauri to pul­kiem, viņa zobens, zibēdams kā ugunīga mēle, dūc te pa labi, te pa kreisi. Kasijs prot cīnīties, tomēr esmu satriekts par to, cik muļķīgi viņš izvēlas to darīt — ar šķēpneša spēku cēli ienirdams ienaidnieku pūlī un sagūstī­dams tos. Pēc tam izdzīvojušie spēki pārgrupējas un nodara to pašu viņa armijai. Viņi to atkārto atkal un atkal, un tā neviena puse negūst ievēro­jamu pārsvaru.

„Kas par idiotiem,” saku Mustangai. „Skaistās bruņas un zobeni padarījuši viņus aklus. Es zinu! Varbūt tas nostrādās, ja viņi trieksies viens otrā vēl kādas trīs vai četras reizes.”

„Viņi izmanto taktiku,” saka Mustanga. „Paskaties, tur ir ķīļveida izvietojums. Un tur viltus uzbrukums, kas pāries flanga triecienā.”

„Tomēr man ir taisnība.”

„Tomēr nav tā, ka tu kļūdies.” Viņa brīdi vēro kauju. „Gluži kā mūsu mazais kariņš, tikai šoreiz tu neskraidi apkārt, gaudodams uz cil­vēkiem kā mēnessērdzīgs vilks.” Mustanga nopūšas un uzliek roku man uz pleca. „Ak, vecie, labie laiki!”

Milija lūkojas uz mums, saraukusi degunu.

„Ar taktiku var uzvarēt kaujā. Ar stratēģiju — karā,” es saku.

„Oooo. Es esmu Pļāvējs! Vilku dievs! Stratēģijas pavēlnieks!” Mus­tanga iekniebj man vaigā. „Tu vienkārši esi tik piemīlīgs!”

Uzsitu viņai pa roku. Milija nobola acis.

„Kāda ir mūsu stratēģija, mans kungs?” Mustanga man jautā.

Jo ilgāk ievilksies kāds no maniem konfliktiem ar ienaidnieku, jo lielākas proktoru iespējas visu sabojāt. Man jākrīt pār viņiem kā meteo­rītam. To es viņai nesaku.

„Mūsu stratēģija ir ātrums,” es saku. „Ātrums un ārkārtīgi lieli aizspriedumi.”

Nākamajā rītā Marsa kaujas vienība atklāj, ka viņu tiltu pār Mītu aizšķērso naktī nocirstu koku gūzma. Kā gaidīts, jātnieki griež zirgus riņķī un, bīdamies no lamatām, ko šāda situācija varētu slēpt, jāj atpakaļ uz pili. Viņu izlūki Fobosā un Deimosā mūs neredz; tie pārlūko terito­riju un sūta dūmu signālus, vēstīdami, ka kailo lapu koku mežā ap tiltu ienaidnieks neslēpjas. Viņi mūs neredz, jo nekustīgi guļam uz vēderiem piecdesmit jardus no tilta, kur gaidām, kopš vēl nebija sākusi aust saule. Katram no maniem zvēresta lauzējiem nu ir balts vai pelēks vilkādas apmetnis. Lai atrastu vilkus, bija vajadzīga nedēļa, bet iespējams, ka tas bija uz labu. Medības izveidoja starp viņiem saikni. Mani desmit kareivji ir raiba sabiedrība. Meļi, viltīgi krāpnieki, kas labprātāk sagandēs savu nākotni, nekā būs vergi šajā spēlē. Tātad lepna, praktiska, bet ne pārāk godājama kompānija. Tieši tāda, kāda man vajadzīga. Viņu sejas nokrā­sotas baltas ar putnu mēsliem un pelēko mālu, tāpēc, kad elpa no mūsu smīnošajām mutēm izplēn garaiņos, izskatāmies pēc rēgainiem ziemas nezvēriem.

„Viņiem patīk, ka tos novērtē kāds, no kura baidās,” man iepriek­šējā nakti teica Milija. Viņas balss bija tikpat auksta un asa kā no apšu zariem nokārušās lāstekas. „Tāpat kā man.”

„Marss uzķersies uz ēsmas,” tagad man čukst Mustanga. „Namā nav palicis sevišķi daudz prātīgu ļaužu.” Tagad, kad Roka vairs nav. Sniegā viņa izvēlējusies vietu manā tuvumā. Tik tuvu, ka viņas kājas, kas ir izstieptas līdzās manējām, un, guļot uz vēdera, sānis pagrieztā seja zem baltajiem apmetņiem ir vien dažu collu attālumā no manējās. Kad ieelpoju, gaisu jau sasildījusi viņas elpa. Šķiet, šī ir pirmā reize, kad iedo­mājos, ka varētu viņu noskūpstīt. Aizgaiņāju šo domu prom un atsaucu prātā Eo nebēdnīgās lūpas.

Tr pusdienlaiks, kad Kasijs atsūta kareivjus — bailēs no pēkšņa uzbrukuma tie lielākoties ir vergi —, lai aizvāktu no tilta sakritušos kokus. Patiesībā Kasijs spēlē pat pārāk gudri. Tā kā viņš domā, ka cīnās ar Jupiteru, tad pieņem, ka pēc tilta attīrīšanas viņa kareivjiem pēkšņi uzbruks kavalērija. Tāpēc viņš liek saviem jātniekiem caur augstienēm doties uz dienvidiem un apmest loku pār tiltu pie Fobosa, lai no slēpņa uzbruktu kavalērijai, kas, pēc viņa domām, nāks no Dižmeža vai līdze­numa. Viltīgā Milija nes man ziņas par šo jātnieku kustību, iegaudoda­mās savā postenī gandrīz jūdzi tālāk, kur augstajās priedēs nolikta sardzē. Laiks kustēties.

Skriedami caur kailo mežu pie strādājošajiem vergiem, mēs visi des­mit negaudojam un nekliedzam. Četri pirmAtlases audzēkņi sēž zirgos un uzrauga viņu darbu. Viens no tiem ir Sīpio. Skrienam ātrāk. Ātrāk caur kailajiem kokiem tuvojamies viņiem no sāna. Neviens mūs vēl neredz. Izretojamies. Savā starpā sacenšamies par to, kurš uzbruks pirmais.

Es uzvaru.

Zemajā gravitācijā palēkdamies piecus metrus uz priekšu, kā dēmonu apsēsts izlidoju no meža un triecu Sīpio pa plecu ar neasu zobenu. Viņš izkrīt no segliem. Ieīdas zirgi. Mustanga nogāž vēl vienu pirmAtlases sargu ar savu standartu. Paslēpuši sejas baltajās un pelēka­jās kažokādas kapucēs, mani kareivji klusēdami traucas uz priekšu. Vēl divi no maniem zvēresta lauzējiem uzlec pirmAtlases zirgiem un, sitot ar

rungām un truliem cirvjiem, apdullina jātniekus. Es pavēlēju, lai neviens netiek nogalināts; četrās sekundēs tas ir galā. Zirgi pat nesaprot, kur pali­kuši to jātnieki. Mani kareivji lido garām zirgiem un virsū vergiem, kas attīra tiltu no sagāztajiem stumbriem. Puse mūs pat nedzird, līdz brīdim, kad Mustanga jau sešus pārvērtusi par Minervas vergiem un pavēlējusi tiem palīdzēt mums pakļaut pārējos. Tad sākas klaigas un Marsa vergi vērš savus cirvjus pret maniem kareivjiem.

No Minervas nama nākušie atpazīst Mustangu un tiek atbrīvoti, kad viņa izdzēš Marsa zīmi. Tas izskatās pēc viļņa, kas mainījis vir­zienu. Seši vergi ir mūsu. Viņi saķer pārējos Marsa vergus un piespiež pie zemes, bet Mustanga pieskrien un maina to piederību. Tā jau esam ieguvuši astoņus. Desmit. Vienpadsmit, līdz atlicis tikai viens, kas sagādā mums raizes. Un viņš ir galvenā balva. Pakss. Paldies Dievam, ka mil­zis šodien nav apvilcis savas bruņas. Viņš ieradies šeit strādāt, bet tik un tā vajadzīgi septiņi no mums, lai nogāztu viņu gar zemi. Viņš rēc un izkliedz savu vārdu. Metos viņam virsū un triecu dūri sejā. Es spļaudos un smeju, kamēr sakrītam viņam virsū un divpadsmit gabali ar kopīgiem spēkiem noturam ģenētisko monstru pie zemes. Mustanga atbrīvo viņu no Marsa zīmes, un Pakša rēcieni pāriet tik spalgos smieklos, ka viņš izklausās pēc meitenes.

„Brīīīīīīvība!” viņš auro. Tad pielec kājās, meklēdams kādu, kam varētu uzklupt. „Derov au Andromed!” viņš kliedz, ieraudzījis mani un būdams gatavs sašķaidīt man seju, līdz Mustanga viņu apsauc.

„Viņš ir mūsu pusē,” viņa saka.

„Patiešām?” Pakss brīnās. Viņa milzīgo seju pāršķeļ smaids. „Kādi jaunumi!” Un viņš sagrābj mani lāča apskāvienā. „Brīīīīīīvība, brāļi… un māsas! Saldā brīvestība!” Pametam Sīpio un pārējos pirm Atlases audzēk­ņus, kamēr tie sniegā vaid.

Caur ielejas mežiem skrienam uz ziemeļu pakalniem, pirms Marsa jātnieki paguvuši atgriezties gar bloķēto tiltu, lai mums uzbruktu, bet no Fobosa un Deimosa paceļas dūmu signāli. Sargi visu redzēja. Un viņiem vajadzētu būt šausmu pārņemtiem. Viss notika mazāk nekā minūtes laikā. Pakss nebeidz ķiķināt kā meitene.

Pēkšņi paretināto rindu dēļ Marsa nams būs apjucis. Tomēr man jāpanāk kas vairāk nekā apjukums. Man vajadzīgs, lai viņu priekšstatu par mani kā par vadoni ar trūkumiem aizstāj pārdabisks iespaids, kaut kas viņiem neizprotams. Man jākļūst tādam kā Šakālis — anonīmam pārcilvēkam.

Tonakt slīdu caur sniegu ziemeļos no Marsa pils. Gravā patrulē jāt­nieki. Nakts klusumā mīksti atbalsojas viņu zirgu soļi zālē. Dzirdu, kā tumsā šķind to iemaukti. Es viņus neredzu. Mans vilkādas apmetnis ir balts kā krītošais sniegs. Esmu uzvilcis galvā kapuci, tāpēc izskatos pēc radījuma, kas sargā elles aukstākos lokus. Klints ir stāvāka, nekā man palicis prātā. Rāpdamies pa sniegoto vertikāli, gandrīz nokrītu. Sasnie­dzu pils mūri. Uz vaļņiem mirgo lāpu gaisma. Vējš rausta liesmas. Mus­tanga droši vien ir gatava iedegt savu uguni.

Novelku savu apmetni un saritinu to. Mana āda ir nosmērēta ar ogli. Spraužu metāla āķus šuvēs starp akmeņiem. Atkal jūtos tā, it kā kāpelētu pa savu urbi, tikai tagad esmu spēcīgāks un nevalkāju sutastērpu. Viegli. Velkoties augšup, pret krūtīm sitas Pegaza kulons. Pēc sešām minūtēm sasniedzot mūra malu, neesmu pat aizelsies.

Ar pirkstiem ieķeros akmenī tieši zem vaļņa. Tā karājos un klau­sos, kā garām iet sargkareive. Protams, tā ir verdzene. Turklāt viņa nav stulba. Viņa ierauga mani, kad lienu pāri valnim, un grūž man pie rīkles šķēpu. Nozibinu savu Marsa gredzenu un piespiežu pie lūpām pirkstu.

„Kāpēc man nesaukt pēc palīdzības?” viņa noprasa. Šī meitene reiz bijusi Minervas audzēkne.

„Vai viņi tev lika sargāt sienu no ienaidniekiem? Esmu drošs, ka tā bija. Bet es esmu no Marsa nama. Par to liecina gredzens. Tad taču es nevaru būt ienaidnieks, vai ne?”

Viņa sarauc pieri. „Pirmais lika man pieskatīt, lai pa sienām nerāp­jas iebrucēji, un tos nogalināt vai saukt pēc palīdzības…”

„Šīs ir manas mājas. Es esmu pilntiesīgais Marsa nama Pirmais. Es esmu tavs saimnieks, un es pieprasu, lai turpini sargāt mūrus no iebrucē­jiem. Tā ir pavēle.” Piemiedzu aci. „Es zvēru, ka Virdžīnija ļoti priecātos, ja tu turpinātu precīzi pildīt pavēles.”

Izdzirdējusi Mustangas īsto vārdu, meitene pieliec galvu un nopēta

mani.

„Mana Pirmā ir dzīva?”

„Minervas nams joprojām nav kritis,” es saku.

Meitene smaida tik plati, ka gandrīz izmežģī seju. „Tad… jau… šis droši vien ir tavas mājas. Nevaru atturēt tevi tajās ieiet. Zvērests liek man tev paklausīt, tā gan. Pagaidi… es tevi pazīstu. Viņi teica, ka tu esi miris.” „Par to, ka elpoju, jāpasakās tavai Pirmajai.”

No viņas uzzinu, ka nama locekļi guļ, kamēr vergi nakti sargā cie­toksni. Lūk, tā ir vergturu problēma. Vergi ir tik kāri atrast iespējas, kā izvairīties no saviem pienākumiem, un tik priecīgi, ja gadās padalīties kādā noslēpumā. Atstāju meiteni uz mūra un iežogos cietoksnī ar atslēgu, ko viņa netīšām ieliek manā plaukstā.

Zagdamies caur savām mājām, jūtu kārdinājumu apciemot Kasiju. Tomēr neesmu šeit ieradies viņu nogalināt. Vardarbība ir muļķu risinā­jums. Dažkārt es esmu muļķis, tomēr šonakt jūtos gudrs. Tāpat neesmu ieradies, lai nozagtu viņu standartu. To viņi sargās. Nē. Esmu atnācis atgādināt viņiem, ka tie reiz no manis baidījās. Atgādināt, ka esmu vis­labākais no viņiem. Es varu iet, kur vēlos. Darīt, ko vēlos.

Palieku ēnās, lai gan varētu tos pašus argumentus izmantot pret jebkuru vergu, ko sastopu ceļā. Tā vietā iegrebju sirpjAsmeni katrās cietoksnī atrodamajās durvīs. Ielavos kara apspriežu zālē un, lai radītu mītu, iegrebju sirpjAsmeni lielajā galdā. Tad, lai radītu tenkas, ieskrāpēju Kasija krēsla atzveltnē miroņgalvu un ietriecu tajā nazi.

Dodoties prom pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu, redzu, kā pils zie­meļu pusē uzliesmo nogāze. Nakts tumsā spilgti deg Pļāvēja sirpjAsmens formā sakrautie krūmi.

Ja Sevro vēl ir Marsa namā, viņš mani atradis. Man lieti noderētu tā mazā suņabērna palīdzība.