Sarkanā sacelšanās

44.SĀKUMS

Manas prombūtnes laikā virspavēlnieka pienākumus uzņēmies Takts. Šis vīrs ir nežēlīgs briesmonis, bet viņš ir mans nežēlīgais bries­monis. Un ar viņu līdzās mani spēki ir gatavi asinsizliešanai. Mūsu bru­ņas mirdz. Trīssimt kareivju. Deviņdesmit jaunu vergu. Viņiem nebūs iespējas nopelnīt savu brīvību. Visiem gravZābaku nepietika. Tāpat kā bruņu. Tomēr kaut kas piešķirts katram. Beigtie bēri un gaudoņi sapul­cējušies kopā Olimpa kalna pakājē. Kopā viņi, šaurs zelta loks, lūkojas uz zemi jūdzi zem mums. Mūsu ienaidnieki ir kalnos. Kad no sniego­tajām virsotnēm ieradīsies Mustanga un Šakālis, taktiski izdevīgākā stāvoklī būsim mēs. Mēs atrodamies augstāk. Mani atlikusies spēki — bijusī Pakša vienība un Nailas kareivji — sargā zelta cietoksni un proktorus. Tur ir arī vergi. Vēlos, kut man līdzās būtu Pakss. Viņa ēnā vien­mēr jutos drošāk.

Esmu aizsūtījis Mīliju, Nailu un duci citu rēgApmetņos tērptu audzēkņu izlūkot Šakāļa spēku kustību kalnos. Kas zina, kādu informā­ciju Mustanga savam brālim izpaudusi? Viņš zinās mūsu vājās vietas un izvietojumu, tādēļ pārmainu visu, cik vien iespējams. Viņas zināšanas nekam nederēs. Maini paradigmu. Prātoju, vai varētu sist viņu tik nežē­līgi, kā piekāvu Fičneru. Meiteni, kas dungoja Ēo dziesmu? Nekad. Sirdī joprojām esmu sarkanais.

„Šo nolādēto daļu es neieredzu,” nopūšas Takts. Viņš pastiepj savu stiegraino augumu man garām, lai palūkotos pāri lidojošā kalna malai. „Gaidīšanu. Pff. Mums vajadzīga optika.”

„Kas?”

„Optika!” viņš skaļi atkārto.

Mana dzirde te zūd, te atgriežas. Aizkritušas ausis nav nekas patīkams.

Takts saka kaut ko par Mustangu un to, ka iesākumam derētu nogriezt viņas īkšķus. Lielāko daļu nedzirdu. Droši vien tas nav nekas tāds, ko es gribētu dzirdēt; Takts ir no tiem zeltiem, kas pin bizītes no sakautu ienaidnieku iekšām. „Skat!” Tad redzam, kā caur mākoni izslīd kas zeltīts. Seko vēl trīs stāvi. Naila… Mīlija. Mustanga… un vēl kāds.

„Nešaut!” uzsaucu Sevro un viņa gaudoņiem. Viņi padod pavēli tālāk, kamēr Mustanga tuvojas, nesdama ko savādu.

„Sveicināts, Pļāvēj!” viņa man uzsauc. Pagaidu, kamēr meitenes piezemējas. Mustangas zābaki ātri nolaiž viņu uz zemes.

„Sveicināta, Mustanga.”

„Mīlija man saka, ka esi visu sapratis.” Viņa palūkojas visapkārt ar ziņkāru smaidu sejā*. „Tad jau šis viss domāts man?”

„Protams.” Esmu apjucis. „Iedomājos, ka starp Augustiem un Andromedu varētu celties nesaskaņas.”

„Šoreiz nekādu nesaskaņu nebūs. Es atvedu tev dāvanu. Vai drīkstu iepazīstināt ar savu brāli, kalnu Šakāli Adriju au Augustu un viņa stan­dartu? Un viņš ir atbruņots'.' Sapratusi, ka esmu uzskatījis viņu par node­vēju, Mustanga uzlūko mani ar stingu smaidu sejā.

Viņa nomet pie manām kājām Šakāli — sasietu, ar aizbāztu muti un kailu.

„Sasper manas nolādētās olas,” nošņācās Takts.

Es esmu uzvarējis.

Stāvam plecu pie pleca ar Mustangu, kamēr Olimpā ierodas pasa­žieru kuģi. Viņa ir man pateikusi, lai nepārmetu sev šaubas par viņas uzticamību. Viņai būtu vajadzējis pastāstīt par savām ģimenes saitēm pat

tad, ja neuzskata Šakāli par savu brāli. Ne garīgi. Viņas īsto brāli, vecāko brāli, nogalināja viens no Kasija brāļiem — kāds mežonis vārdā Kārns. Augusts un Bellona. Asinsnaidam starp šīm ģimenēm ir dziļas saknes, un es jūtu, kā tā viļņi skalojas arī ap manām potītēm.

Tomēr vēl paliek jautājums, vai Mustanga ir sava tēva meita. Vai varbūt viņa ir meitene, kas dungo Ēo dziesmu? Es domāju, ka zinu atbildi. Viņa ir tāda, kādi zelti spēj būt, kādiem tiem būtu jābūt. Viņas tēvs un brālis ir tādi, kādi zelti ir. Ēo nespētu pat iedomāties, ka viss var būt tik sarežģīti. Zeltos ir labais, jo daudzējādā ziņā viņi ir labākais, kas cilvēcei ir. Tomēr viņi ir arī ļaunākais. Kā tas ietekmēs Ēo sapni? To rādīs vienīgi laiks.

Stāvu kopā ar saviem leitnantiem — Mustangu, Nailu, Miliju, Taktu, Sevro, pat Roku un Kvinnu. Atstājam brīvas vietas Paksam un Leai. Aiz viņiem stāv mana armija. Nav nekādas vajadzības apkaunot Plutona audzēkņus. Es to gribu. Tomēr nedaru. Viņi stāv, izklīduši pa manām sešām vienībām. Gaidām plašā pagalmā pie nosēšanās platfor­mām. Ir pavasara diena, un sniegs ātri kūst.

Tuvumā ir Sevro. Kad draugs mani uzlūko, viņa vienīgās acs ska­tienā redzu kādu tikko manāmu atšķirību. Mūsu saruna pēc ierakstu rediģēšanas bija īsa un biedējoša. Tā joprojām atbalsojas man ausīs.

„Audioieraksts vētrā bija neskaidrs,” viņš teica. „Nespēju saprast pēdējos vārdus, ko teici Apolonam. Tādēļ es tos izdzēsu.”

Viens no maniem pēdējiem vārdiem bija nolāpīts.

Ko Sevro zina? Kā viņam šķiet, ko viņš zina? Tas, ka viņš to izdzēsa, nozīmē, ka dzirdētais šķita pietiekami svarīgi, lai būtu vērts to slēpt.

No pasažieru kuģiem izkāpj arhiGubernators Augusts, imperatori Bellona un Adriāts, kā arī citu ietekmīgu amatpersonu svīta, kas kop­skaitā veido divsimt personu, katru no tām pavada asistentu komanda. Direktore mūs uzlūko un smejas par proktoru stāvokli. Esmu atstājis viņus sasietus un ar aizbāztām mutēm. Neviens viņus nežēlo. Līdz ar to pagaist manas raizes par gaidāmo sodu. Vienīgi Fičners stāv brīvs. Ja proktori saņem atlīdzību, viņam vajadzētu iegūt to visu. Tagad viņi jau ir redzējuši mūsu holopieredzes. Sevro bija parūpējies par to, lai tās būtu

labas. Viņš labi zināja, kādu stāstu vēlos izstāstīt. Es veicu tikai dažus labojumus.

Direktore Klinta ir smalka sieviete ar skarbu sejiņu, kas atgādina kalna virsotnes smaili. Viņa izmet jociņu par to, ka šī ir pirmā reize, kad ceremonija notiek tik varenā vietā. Tomēr viņa domā, ka šī reize būs arī pēdējā. Šo spēli nav paredzēts spēlēt šādi, tomēr tas daudz pavēsta par manu radošumu un uzdrīkstēšanos. Šķiet, es viņai ļoti patīku, un direktore sirsnīgi uzrunā mani kā Pļāvēju. Patiesībā šķiet, ka ļoti patīku viņiem visiem. Tomēr redzu, ka daži ir noraizējušies. Valdniekiem parasti nepatīk tie, kas pārkāpj viņu likumus.

„Visu namu atlasītāji tā vien raujas tevi noalgot, manu zēn. Tev tiks dota izvēle, lai gan Marsam ir tiesības piedāvāt pirmajam. Viss būs atka­rīgs no tevis. Pļāvējam būs tik daudz izvēles iespēju!” čivina Klinta.

Asinsnaidnieki Bellona un Augusts vēro mani tā, kā cilvēks vērotu zālē pamanītu čūsku. Viena dēlu es nogalināju, bet otra — apkaunoju. Esmu drošs, ka šī situācija var izvērsties diezgan neērta.

Ceremonija nav ilga. Klātesošie staigā un sarunājas. Tā ir tikai for­malitāte. Patiesā ceremonija noritēs Agejā, kur būs lieli svētki, balle, kas izgaismos debesis un ko hologrāfiski apmeklēs pati valdniece. Vīns, dejo­tāji, sacīkstes, ugunsspļāvēji, baudu vergi, izjūtu pastiprinātāji un poli­tiķi — vismaz tā stāsta Mustanga. Šķiet savādi, ka citiem rūp, kas ar mums šeit noticis, savādi, ka tik daudzi zelti ir tik banāli radījumi. Viņi neko nezina par to, kā tiek nopelnītas iezīmēto rētas. Kā ir aukstā akmens istabā sist zēnu līdz nāvei. Tomēr viņi svinēs mūsu panākumus. Uz mir­kli aizmirstu, par ko mēs cīnījāmies. Es aizmirstu, ka šī ir rase, kas cīnās, lai iegūtu sev tik ļoti iemīļotas, frivolas lietas. Es šādu tieksmi neizprotu. Es saprotu karu. Saprotu Institūtu. Tomēr nesaprotu to, kas mūs sagaida Agejā vai pēc tam. Iespējams, tas tādēļ, ka vairāk līdzinos dzelzs Zeltam. Labākajiem no iezīmētajiem. Tādiem kā viņu senči. Tiem, kas uzspri­dzināja planētu, kas sacēlās pret viņu valdīšanu. Par ko gan esmu kļuvis!

Kad viss ir pateikts un izdarīts, direktore Klinta piesprauž man pie krūtīm kaut kādu medaļu. Viņa piemiedz ar aci un pieskaras manam plecam. Tad mēs izklīstam. Tā vienkārši. Spēle ir galā, un mums tiek

pavēstīts, ka ceļā ir kuģi, kas aizvedīs mūs mājās, kur vecāki gaida, lai izteiktu atzinību vai atteiktos no cerības neattaisnojušiem dēliem un mei­tām. Tā vienkārši. Līdz tam klīstam apkārt, juzdamies muļķīgi savās bruņās, ko esam tik ilgi vākuši, ar saviem ieročiem, kas vairs neko neno­zīmē. Paskatos uz savu sirpjAsmeni un brīnos, cik bezjēdzīgs tas kļuvis. It kā mums vajadzētu apsveikt vienam otru, priecāties par kaut ko. Tomēr ir tikai klusums. Iztukšoti klusē gan uzvarētāji, gan zaudētāji.

Es esmu iztukšots.

Ko lai daru tālāk? Vienmēr bija kādas bailes, kādas rūpes, kāds iemesls vākt ieročus vai pārtiku, vienmēr kāds uzdevums vai tiesa, ko spriest. Tagad nav nekā. Tikai vējš, kas skrien pār mūsu kaujas lauku. Tukšu karalauku, kurā klīst tikai zaudētā un apgūtā atbalsis. Draugi. Mācības, kas gūtas. Drīz tās būs tikai atmiņas. Jūtos tā, it kā būtu mirusi mīļotā. Alkstu izraudāties. Jūtos tukšs. Kā pazaudējies. Mek­lēju Mustangu. Vai viņa vēl ko jutīs pret mani? Pēkšņi arhiGubernators Augusts saņem mani aiz elkoņa un aizved nost no pārējiem apdulluša­jiem jauniešiem.

„Es esmu aizņemts vīrs, Pļāvēj,” viņš saka, izsmiedams manu vārdu. „Tādēļ runāšu skaidru valodu. Tu esi sarežģījis manu dzīvi.”

No šī cilvēka pieskāriena gribu kliegt. Viņa mute nenodod emocijas. Deguns taisns. Viņa acis nicinošas, tajās atspīd mirstošas saules dzirkstis. Tik nevainojams. Tomēr viņš nav skaists. Viņa seja ir kā izcirsta granītā. Iekrituši vaigi. Vīrišķīga, raupja āda, kas nav nopulēta kā tiem muļķiem HK vai elfiem, kas vazājas pa naktsklubiem. Viņš ož pēc varas tā, kā sār­tie dvako pēc parfīma. Gribu padarīt viņa seju līdzīgu sasistai mozaīkai.

„Jā.” Vairs neko nesaku.

Viņš nesmīn un nesmaida. „Mana sieva ir kā ubadze. Viņa izlū­dzās, lai palīdzu viņas dēlam uzvarēt.”

„Pagaidiet. Viņam kāds palīdzēja?” es brīnos.

ArhiGubernatora lūpas savelkas vieglā smaidā. Tādā, kas rezer­vēts vienkāršam uzjautrinājumam. „Pieņemu, ka manu dalību tu pārē­jiem neatklāji.”

Es gribu viņu salauzt. Pēc visa, kas noticis, viņš gaida, ka sadarbo­šos, it kā es būtu viņam kaut ko parādā. It kā viņam būtu tiesības uz to, ka palīdzu. Es atlaižu savilktās dūres. Ko Dejotājs gribētu, lai saku?

„Jums nekas nenotiks,” es izspiežu. „Mājas frontē nespēju palīdzēt, bet to, ka Šakālim palīdzēja tētis, neizpaudīšu nevienai dzīvai dvēselei.” Viņš paceļ zodu. „Nesauc viņu tā. Augusta nama viri ir lauvas, nevis blusaini maitēdāji.”

„Šā vai tā jums būtu vajadzējis likt savu naudu uz Mustangu,” saku, tīši nesaukdams viņa meitu īstajā vārdā.

„Nemāci man par manu ģimeni, Derov.” Viņš no saviem augstu­miem gar degunu lūkojas manī. „Tagad jautājums ir — cik daudz tu gribi par savu klusēšanu? Es dāvanas nepieņemu. Parādā nevienam nepalieku. Tādēļ par tevi parūpēšos ar vienu nosacījumu.”

„Ka turos pa gabalu no jūsu meitas?”

„Nē.” Mani pārsteigdams, viņš asi iesmejas. „Par asinīm uztraucas muļķīgas ģimenes. Man asins tīrība vai senču raduraksti nerūp. Tas viss ir bezjēdzīgs. Man rūp vienīgi spēks. Ko vīrs var nodarīt citiem vīrie­šiem, sievietēm. Un tev tas piemīt. Vara. Spēks.” Viņš pieliecas tuvāk, un es redzu viņa acu zīlītēs mirstam Ēo. „Man ir ienaidnieki. Viņi ir spēcīgi. Viņu ir daudz.”

„Viņi ir Bellonas.”

„Un citi. Bet, jā, imperatoram Tibērijam au Bellonam ir vairāk nekā piecdesmit māsasbērnu un brāļabērnu. Pašam ir deviņi bērni. Vecā­kais no tiem ir tas goliāts Kārns. Vismīļākais — Kasijs. Viņa sēkla ir spē­cīga. Mana… mazāk. Man bija dēls, kas bija tikpat vērts kā visi Tibērija dēli kopā likti. Bet Kārns viņu nogalināja.” Viņš mirkli klusē. „Šobrīd man ir divas brāļameitas. Brāļadēls. Dēls. Meita. Un tas arī viss. Tādēļ es pulcēju ap sevi mācekļus.

Mans nosacījums ir šāds. Par tavu klusēšanu došu visu, ko vēlies. Es nopirkšu tev sārtos, obsidiānus, pelēkos, zaļos. Es sponsorēšu tavu pie­teikumu Akadēmijā, kur tu iemācīsies vadīt kuģus, kas iekarojuši planē­tas. Es nodrošināšu tev finansējumu un izpildīšu protežēšanas nosacīju­mus. Es iepazīstināšu tevi ar valdnieci. Darīšu to visu apmaiņā pret tavu

klusēšanu, ja kļūsi par vienu no maniem šķēpnešiem, par manu aidedecamp, mana nama locekli.”

Viņš prasa, lai nododu savu vārdu. Lai iemainu savu ģimeni pret viņējo. Mana ģimene — Andromedi — ir izdomāta, radīta kā aizsegs, tomēr kaut kur dziļi sevī jūtu, ka sāp.

Es jutu, ka tas notiks. Tomēr nezinu, ko atbildēt. „Mans kungs, kaut ko par jūsu iesaistīšanos var pateikt kāds no jūsu dēla karavīriem.” Viņš nošņaukājas. „Es vairāk raizējos par taviem leitnantiem.”

Es iesmeļos. „Manā armijā patiesību zina tikai daži. Un tie, kuri zina, neteiks ne vārda.”

„Kāda uzticēšanās.”

„Es esmu viņu arhiPirmais,” vienkārši saku.

„Vai tu runā nopietni?” viņš apjucis jautā, it kā es būtu pārpratis kaut ko tik vienkāršu kā gravitācija. „Zēn, savienības izjūk, kolīdz mēs iekāpjam tajā kuģī. Daži no taviem draugiem tiks aizsūtīti pie Mēness kungiem. Citi dosies pie Gāzes milžu gubernatoriem. Daži pat uz Lunu. Viņi pieminēs tevi kā savas jaunības leģendu, bet tas arī viss. Un šī leģenda nenesīs sevī lojalitāti. Esmu stāvējis tavā vietā. Es uzvarēju savā gadā, bet šajos gaiteņos uzticību neatrast. Tā tas ir.”

„Tā tas bija,” strauji iebilstu, pārsteigdams viņu. Tomēr es ticu tam, ko saku. „Es esmu citāds. Es atbrīvoju paverdzinātos un ļāvu salauztajiem sevi dziedēt. Es devu viņiem ko tādu, ko jūs, vecākās paaudzes, nespējat saprast.”

Viņš mani aizkaitina iesmiedamies. „Tā ir jaunatnes bēda, Derov. Jūs aizmirstat, ka ikviena paaudze pirms jums ir domājusi to pašu.”

„Bet manā paaudzē tā ir patiesība.” Vienalga, cik viņš pārliecināts, man ir taisnība. Viņš kļūdās. Es esmu dzirkstele, kas aizdedzinās šīs pasaules. Es esmu veseris, kas lauzīs važas.

„Šī skola nav dzīve,” viņš man atkārto. „Tā nav dzīve. Šeit tu esi karalis. Dzīvē karaļu nav. Ir daudz tādu, kas gribētu par tiem kļūt. Bet mēs, iezīmētie, noliekam viņus pie vietas. Šajā spēlē pirms tevis ir uzva­rējuši daudzi. Un viņi šobrīd ir izcili arī aiz tās robežām. Tādēļ neizturies tā, it kā, pabeidzot skolu, tu tiktu kronēts par karali un tev būtu uzticami

pavalstnieki, tā nebūs. Tev būšu vajadzīgs es. Tev būs vajadzīgs pamats un aizbildnis, kas palīdzēs tev kāpt. Tam neviena labāka par mani nevar būt.”

Es nodotu nevis savu ģimeni, bet gan tautu. Skola bija viens, bet, lai es dotos pūķa paspārnē… lai ļautu tam piespiest sevi cieši klāt, sēdēt greznībā, kamēr mani paša ļaudis lej sviedrus, mirst un cieš no izsalkuma un uguns… ar to pietiek, lai mana sirds lūztu.

Mūs vēro abi viņa zelta bērni. Tāpat arī Kasijs un viņa tēvs pēc tam, kad ir apskāvušies un sasveicinājušies. Tiek lietas asaras par Džulianu. Es vēlos, kaut nebūtu šeit, bet gan kopā ar savu ģimeni. Kaut es justu Kīrena roku sev uz pleca un Leannas plaukstu savējā, kamēr skatāmies, kā māte klāj mums galdu. Tā ir ģimene. Mīlestība. Šiem cilvēkiem rūp vienīgi triumfs, uzvara un dzimtas gods, bet par mīlestību viņi nezina neko. Par ģimeni — neko. Šīs nav īstas ģimenes. Tās ir tikai komandas. Koman­das, kas radītas, lai spēlētu savas lepnuma spēles. ArhiGubernators nav pat apsveicinājies ar saviem bērniem. Šim nešķīstenim vairāk rūp runāt ar mani.

„Jocīgi,” es saku.

„Jocīgi?” viņš drūmi pārjautā.

Aši kaut ko sagudroju. „Jocīgi, kā viens vārds var mainīt visu dzīvi.”

„Tas nepavisam nav jocīgi. Tērauds ir vara. Nauda ir vara. Bet vārdi ir vara vairāk par visu šajās pasaulēs.”

Mirkli lūkojos viņā. Vārdi ir spēcīgāks ierocis, nekā viņam šķiet. Un dziesmas jo vairāk. Vārdi atmodina prātu. Melodija atdzīvina sirdi. Es nāku no dziedātāju un dejotāju tautas. Man nevajag, lai viņš mācītu man par vārdu varu. Tomēr smaidu šā vai tā.

„Kāda ir tava atbilde? Jā vai nē? Otrreiz es nevaicāšu.”

Palūkojos uz dučiem iezīmēto, kuri gaida, kad varēs pārmīt ar mani kādu vārdu, bez šaubām, lai piedāvātu savu aizbildniecību vai mācekļa vietu. Tur ir arī vecais Lorns au Arks. Atpazīstu viņu pat bez atlasī­tāja maskas. Niknais bruņinieks. Vīrs, kurš atsūtīja man manu Pegazu un Dejotāja gredzenu. Nevainojams godavīrs un Marsa trešā spēcīgākā nama vadonis. Vīrs, no kura es varētu mācīties.

„Vai tu pacelsies kopā ar mani?”

Skatos uz arhiGuhernatora jūga vēnu. Viņa sirds sitas spēcīgi. Iztē­lojos Gaistošo izvadīšanas dziesmu pēc Eo nāves. Kad pakāršu šo cil­vēku, viņš mūsu dziesmu nesaņems. Viņa dzīvei atbalss nebūs. Tā vien­kārši aprausies.

„Mans kungs, es domāju, ka tas sniegtu interesantas iespējas.” Ielū­kojos viņa acis un ceru, ka naidu manējās viņš sajauks ar aizrautību.

„Vai zini vārdus?” viņš prasa.

Pamāju.

„Tad tev tie jāsaka. Šeit. Tagad. Lai visi redz, ka esmu pieņēmis skolas labāko audzēkni.”

Viņš dvako pēc lepnuma. Griežu zobus un pārliecinu sevi, ka šis ir īstais ceļš. Es pacelšos kopā ar viņu. Apmeklēšu Akadēmiju. Iemācīšos komandēt flotes. Es uzvarēšu. Noasināšu sevi par zobenu. Atdošu savu dvēseli. Ieniršu ellē ar cerību kādudien iznirt brīvībā. Es upurēšos. Kopšu savu leģendu un dalīšos tajā ar visu pasauļu tautām, līdz būšu gatavs vest kaujā armijas, kas saraus nebrīves ķēdes, jo es neesmu vienkāršs Arēja dēlu aģents. Es neesmu tikai taktika vai līdzeklis Arēja plānos. Es esmu savas tautas cerība. Visu paverdzināto tautu cerība.

Tādēļ ievēroju viņu tradīciju un nometos arhiGubernatora priekšā uz ceļiem. Viņš pēc tradīcijas uzliek plaukstu man uz galvas. Vārdi izslīd man no mutes, un to skaņa manās ausīs atbalsojas kā plīstošs stikls.

„Es pametīšu savu tēvu. Es novērsīšos no sava vārda. Es būšu tavs zobens. Nero au August, mans mērķis būs tavs triumfs.”

Tie, kas noskatījās, noelšas, izdzirdējuši pēkšņo zvērestu. Citi lād nepieklājību, Augusta nekaunību. Vai pieklājības normas viņam svešas? Mans kungs noskūpsta manu pieri un čukst viņu vārdus, bet es daru, ko spēju, lai noturētu sevī niknumu, kas padarījis mani izveicīgāku par sar­kano. Pamatīgāku par zeltīto.

„Derov, Augusta nama šķēpnesi. Celies, tevi sauc pienākums. Celies, tevi gaida gods. Celies slavai, varai, iekarojumiem un valdīšanai pār zemcilvēku. Celies, mans dēls. Celies.”